Starptautiski atzītais latviešu dizainers un mākslinieks Artūrs Analts savos darbos apvieno dabu, tehnoloģijas un cilvēka pieredzi, radot konceptuāli jaudīgus un emocionāli uzrunājošus mākslas un dizaina darbus. No Londonas Dizaina biennālē godalgotā darba “Matter to Matter” instalācijas līdz eksperimentiem ar sasmalcinātu naudu, tehnoloģiski sarežģītām eiro monētām un Baltijas paviljonu dalībai pasaules EXPO 2025 Japānā. Viņš saka, ka visforšākās idejas rodas, ja mākslinieks ir patiess pret sevi, saprot savas sajūtas un apzinās, kādu vēstījumu vēlas rādīt vai stāstīt, neņemot vērā mākslas tendences pasaulē.
Tu esi starptautiski atpazīstams mākslinieks, un tagad kopā ar savu brāli – konditoru Tomu Barsuku – iekārto restorānu. Cik lielā mērā šāda veida darbos sanāk apgriezt spārnus savam iztēles lidojumam?
Pēc izglītības esmu dizainers, tāpēc man šis darbs nav svešs. Un forši, ja funkcionālajam dizainam iespējams piešķirt pievienoto vērtību. Šajā gadījumā restorānā ir daži nestandarta risinājumi – scenogrāfiski, ar māksliniecisku ievirzi, bet ne tik provokatīvi. Esmu atradis interesantu apgaismojuma koncepciju. Parasti, kad cilvēki ienāk restorānā, viss jau ir izgaismots. Mana ideja – katru restorāna galdu iesākumā izgaismo neliels gaismas stars. Atnāk viesi, apsēžas un stars kļūst lielāks, izgaismojot visu galdu. It kā tikai gaismas stars, kas mainās, bet pievienotā vērtība ir šī mainīgā gaismas pieredze.
Ja varētu iekļūt Artūra Analta smadzenēs un saprast, kā tika nonākts pie šāda risinājuma?
Mūsu mērķis bija radīt restorānu, kurā izmanto tikai lokālās izejvielas. Izņemot sāli un vīnu, viss pārējais audzēts un ražots Latvijā. Domājām, ka šāda veida pieredzes sākums varētu būt kāds skatuvisks, scenogrāfisks elements. Arī interjers būs latvisks, bet nedaudz uz japāniskā pusi, tāds minimālisms. Vēlamies radīt intīmu un klusu atmosfēru. Restorānam ir logi, kas iziet uz Vecrīgu. Tā kā šeit gaisma ir tāda iezilgana, logus nedaudz ietonēsim, lai tā kļūst mazliet siltāka, omulīgākas atmosfēras radīšanai.
Ja runā par tādu netveramu parādību kā enerģētika, vai mākslīgi radītajiem materiāliem tāda piemīt?
Šādā ezotēriskā jautājumā neesmu iedziļinājies. Es domāju par sajūtu, ko materiāls spēj sniegt cilvēkiem. Cenšos izvairīties no materiāla, kas nav dabīgs. Te varbūt nedaudz jāprecizē. Piemēram, plastmasa kā materiāls ir ok. Jo ir dažāda veida plastmasas. Iespējams uzražot kvalitatīvu plastmasas krēslu, kas kalpos 90 gadus, un pēc tam to pārstrādāt. Tas ir labs risinājums. Ja mēs plastmasas izstrādājumus izmantojam īstermiņā un pēc tam tos izmetam, tas ir kas cits. Taču pilnīgi izvairos izmantot materiālu, lai ar to radītu citu iespaidu. Piemēram, ja apdarē izmanto materiālu, kas atgādina koku, bet patiesībā tā ir plastmasa. Es cenšos parādīt materiāla būtību.
Kā izdodas uzturēt to stāvokli, ko dēvē par iedvesmu, strādājot pie projektiem, kas ilgst vairākus mēnešus, reizēm pat gadus, lai projektu pabeigtu?
Iedvesma rodas sākumā, ja vispār tāda rodas. Pēc tam ir koncepts, kuru centies noturēt, nepazaudēt virzienu, īpaši projektos, kas ilgst vairākus gadus. Kad projekts attīstās, mainās budžeta, laika dēļ, nav tā, ka uzreiz meklēju citu risinājumu.
Viens no taviem projektiem, kas izpelnījās lielu ievērību, bija tapis sadarbībā ar Latvijas Banku – Medus monēta, ko 2018. gadā atzina par Latvijas gada monētu, bet 2019. gada oktobrī COTY nomināciju komiteja to atzina par vienu no pasaules 10 labākajām monētām nominācijā “Gada mākslinieciskākā monēta”, un kāds numismātikas žurnāls rakstīja, ka šī diena Latvijas Bankai bija salda kā medus.
Parasti pēc konkursiem monēta tiek laista klajā nākamajā gadā, bet toreiz tās iznākšanu dažādu iemeslu dēļ atlika. Tagad notiek monētu kalšana. Tā būs sēkliņas formā, nevienai citai monētai tādas formas nav.
Atceros, tev bija projekts, kurā traukus veidoja no sasmalcinātām latu un eiro banknotēm.
Tā galvenā ideja bija tāda, ka skaties uz trauku un domā: it kā parasts, līdzīgs akmens masas traukam. Bet ieskaties un konstatē, ka tas gatavots no naudas strēmelītēm, un sāc domāt, cik pavisam to ir. Projektu attīstījām, no banknotēm izveidojot arī vienreiz lietojamos traukus. Banknošu masu sasmalcinot vēl smalkāk, radījām papīru. Sanāca tāds iezaļgans, jo procesa laikā no tā atdalījās tinte. Neviens nepateiktu, no kāda materiāla trauki gatavoti. Pārklājām ar īpašu materiālu, lai uz tā varētu novietot ēdienu. Var izmantot šo vienreizlietojamo trauku un pēc tam izmest. Taču, kad pasaki, ka tajā izmantotas banknotes aptuveni 1500 eiro vērtībā, sāc domāt, vai to mest laukā. Tas bija tāds konceptuāls mākslas objekts, kas aktualizē jautājumu par mūsu kā patērētāju uztveri. Jo mēs visu laiku pērkam ko jaunu un metam laukā.
Vai tev kā māksliniekam ir radušās pārdomas par to, ka vienu darbu atceras vairāk, kamēr kāds cits varbūt būtu pelnījis lielāku uzmanību?
Par to nedomāju, nezinu, vai vispār vēlos, lai mani atceras. Skaidrs, ka viens no maniem darbiem – zaļā siena “Matter to Matter” – iet pa priekšu pārējiem darbiem, kas varbūt nemaz nav slikti.
Ņemot vērā, ka šodien esam nepārtraukti pakļauti visdažādāko notikumu radītajām sekām, kuras ar sociālo tīklu starpniecību iespaido mūsu uzvedību, domāšanas veidu, kā tev pašam izdodas saglabāt mieru, lai varētu radīt, iedvesmoties, brīvi domāt?
Svarīgi būt patiesam pret sevi. Saprast, kā jūtos, ko gribu rādīt vai stāstīt, neskatoties, kas apkārt notiek. Ne politiskā, bet trendu ziņā. Jo tas var būt savā ziņā bīstami. Ir mākslinieki, kuri izveidojuši savu valodu, stilu un turpina ražot līdzīgā veidā. Man tā būtu grūti. Varētu šādas zaļās sienas veidot dažādās krāsās un formās – zilganas, lielāku, mazāku, apļveida, izliektu. Te man jāizstāsta tās tapšanas vēsture. Idejas pamatā bija smaidiņš, ko brālis uzzīmēja uz loga pirms aizbraukšanas no Londonas. Kad logs no rīta aizsvīda, uzvilktās svītras kļuva redzamas. Man likās, ka tas ir tik fantastiski. Cilvēks aizbraucis, bet palicis kaut kas no viņa. Tolaik bija nomirusi vecmāmiņa, un es bieži domāju par to, ko cilvēks aiz sevis atstāj. Šo ideju pārveidoju pretējā veidā – uz norasojušās stikla virsmas vari atstāt jebkādu nospiedumu, dzejolīti, bet pēc pāris minūtēm tas pazūd. Man likās, ka tas ir tāds labs koncepts, to daudzi ļoti atzinīgi novērtēja. Bet tas nav tas, ko gribētu darīt nemitīgi. Dažādos projektos šo koncepciju būtu forši pilnveidot un man ir idejas, kā to varētu izdarīt, bet es negribu pārdozēt. Jo ir vēl citi projekti, ko realizēt.
Man ir divi stāsti par zaļo sienu. Biju izstādē, fotografēju cilvēkus, un viena dāma sēdēja un ilgi skatījās uz sienu. Pusotru stundu. Bez grāmatas, bez telefona, bez bulciņas, vienkārši sēdēja un skatījās. Gribēju pieiet klāt, bet tajā brīdī viņa piecēlās un aizgāja. Pēc pusstundas atgriezās. Pienācu, sākām runāties un asarām acīs viņa stāstīja, ka jūtas kā mājās. Austrāliete, nebija bijusi mājās gadiem. Tagad jau reti kuru kāds mākslas darbs var tik ilgi aizraut. Bet vecāka gada gājuma cilvēki darbus uzlūko pa savam. Un vēl izstādē bija viens zīdainis, kurš knapi varēja nosēdēt. Novēroju, ka viņš pielika pie sienas roku, paskatījās uz slapjo plaukstu, paskatījās uz sienu, tad atkal uz roku. Acīmredzot bērns sāka saprast kaut ko, apzināties sevi, savu nospiedumu, ietekmi uz pasauli kā tādu. Tas ir fantastiski, ka darbs uzrunā cilvēku viņa eksistences līmenī. Tas ir kaut kas, ko nevari izdomāt, kad mājās zīmē skices. Ka darbs var būt tik dziļš.
Man ir teikts, ka mani darbi ir latviski, bet es to tā neuztveru. Zaļā siena ir latviska, Medus monēta ir latviska. Klausos un domāju, varbūt, bet es to tā neredzu. Taču, jo vairāk strādāju, jo vairāk darbu top, jo vairāk saprotu savu darbu kopējo ideju. Zaļā siena un Medus monēta ir dažādi darbi, tajos ir daudz kā kopīga. Ar savu pieredzi un retrospekciju skatoties, saprotu savu stilu. Tas nav brutāli viengabalains vizuālā izpildījumā, bet saknē un konceptā līdzīgs. Esmu novērojis, ka manos darbos galvenokārt ir trīs svarīgi elementi: daba, kas mums, visiem latviešiem, tuva; tehnoloģijas, taču tas nenozīmē digitālu ekrānu, bet tehnoloģiju, ar kuras palīdzību kaut kas tiek ražots. Piemēram, Medus monētai tā bija ļoti sarežģīta. Un tad ir tradīcijas, pieredze, zināšanas. Tā pati Zaļā siena nāk no dzīves pieredzes. Jo mēs visi esam uz stikla kaut ko zīmējuši. Un, ja šos jēdzienus apvieno – dabu, tehnoloģijas un cilvēku, tas aizsniedz emocijas. Man ir būtiski, lai mani darbi rada emocijas. Dizaina vai mākslas darbs, jebkas, kas trigerē. Pozitīvi vai negatīvi, tas ir cits jautājums, bet skaidrs, ka pozitīvās sajūtas ir svarīgas. Un to es dēvētu par savu darbu pamatu. Un tad no šī skatu punkta var uzlūkot visus manus projektus un redzēt, ka pamats visiem ir viens.
Vai būt godīgam pret sevi nozīmē radīt darbu, nedomājot, vai tas patiks vai nepatiks?
Absolūti. Tu jau nevari paredzēt, vai darbs cilvēkiem patiks. Var strādāt pie tā, lai izpatiktu, bet kāpēc? Lai izpatiktu savam ego? Veidojot scenogrāfiju izstādēm muzejos, domā, kā cilvēks uztvers mākslu. Varbūt no cita skatu punkta, bet kā risinājumu, kam jāpalīdz mākslai spīdēt. Protams, domā, kā cilvēks ekspozīciju aplūkos, ko par to domās. Bet ir dažādi cilvēki. Ir tādi, kuri nesaprot. Man patīk tie, kuri nesaprot, man patīk kritika. Izstādē “Itālijas gaisma” bija aptumšota telpa, kurā skanēja Staņislava Judina mūzika un bija izvietotas skulptūras. Neesmu bijis visās pasaules skulptūru izstādēs, bet līdz šim neesmu redzējis, ka skulptūras izstādītu tumsā, kurā uz mirkli parādās gaismas stars, kas izgaismo vienu skulptūru. Te bija ideja, lai cilvēks šajā telpā uzturas nedaudz ilgāk, un zinu, ka daudziem tā šķita izstādes labākā daļa.
Tā kā idejas rodas nepārtraukti, vai svarīgi, lai vienmēr blakus būtu piezīmju blociņš, reizēm pat tualetē?
Man ir tāda kā skiču klade, kas patiesībā nav klade, bet mape ar lapām. Ja man būtu klade, es baidītos no tā, ka viena skice tajā varētu būs labāka par citām. Ja ir lapa ar skici, kas nav tik laba, es to varu vienkārši izmest. Aifonā dažkārt uzskicēju kādu ideju vai pierakstu, bet tas notiek samērā reti. Šad tad nosapņoju idejas, kas man liekas ļoti interesantas un tad tās pierakstu.
Vai tev ir svarīga papīra faktūra, uz kura zīmē?
Ir. Un arī papīra smarža. Vai zīmē ar zīmuli vai pildspalvu, tas palīdz rokai un galvai domāt. Tu zīmē un domā, kādas līnijas velc. Zīmēt datorā droši vien ir līdzīgi, bet tas ir digitāls veids un vairāk sanāk skatīties uz ekrānu nekā uz roku.
Kā tu atpūties?
Tā ir problēma. Man ir grūti atslēgties no darba. Viens, ka tā ir daudz, otrs, ka visu laiku par to domāju. Jo nav tā, ka man tas kaut kad beidzas un sākas. Nav tādas atpūtas, kā vajadzētu. Tagad draugi mani aicina laivot, taču, ja rakstīsi, ka Artūrs ir laivotājs, tie būs meli, jo esmu braucis ar laivu divas reizes. Tagad tā droši vien būs atpūta. Man patīk izbraukt pie dabas, bieži tas nesanāk, tāpēc darba braucienus cenšos apvienot ar atpūtu. Man patīk gatavot ēst. Pats process. Patīk aiziet uz tirgu, nopirkt izejvielas, kaut ko iemarinēt, uzcept.
Pirms intervijas nez kāpēc biju iedomājies, ka būsi apkāries ar ķēdītēm, bet pirkstos un ausīs gredzeni, taču dzīvē izrādās pavisam citādāk.
Man nekad nav bijis rotaslietu un nebūs. Jo man ar tām nav ērti. Bet man nav iebildumu pret rotaslietām, esmu dažiem draugiem veidojis auskaru, pīrsinga dizainu. Taču man pašam liekas, ka rotaslietas piešķir tādu kā rāmi, konkrētu sajūtu. Ja man uz gredzena būtu miroņgalva, tev par mani rastos noteikts priekšstats, noskaņojums. Bet man patīk, ka viss ir tīrs. Ja runājam par apģērbu, man ir trīs džemperi, seši krekli un divas bikses. Uz mana apģērba nav logotipu, zīmējumu, skatiens var plūst un neapstāties pie kaut kā konkrēta. Zinu, ka Stīvs Džobss valkāja melnus džemperīšus ar apkaklīti, viņam to bija vairāki desmiti. Katru dienu vilka vienu un to pašu. No rīta par vienu izvēli mazāk. Nesalīdzinu sevi ar tādiem cilvēkiem, bet no rīta ņemu pirmo apģērba gabalu, kas atrodas skapī, nepavadu desmit minūtes, domājot, ko vilkt.
Kad saproti, ka mākslas darbs ir pabeigts?
Dedlains. Nauda beidzas (ironiski, bet ar skaudri sajūtamu patiesības devu). Tu jūti, ka pietiks. Ka ir. Bet zaļās sienas kontekstā saprotu, ka tā ir kā platforma, darbs, kas nebeidzas, tas turpina dzīvot savu dzīvi, jo skatītājs to turpina. Man patīk, ka šim darbam piemīt tāds aspekts, ka tam drīkst pieskarties, tas ir mainīgs, cilvēks, laiks to ietekmē.
Kas tev mākslas pasaulē rada bijību?
Svaigas idejas. Nav svarīgi, mūzikā, mākslā vai jebkur citur. Galvenais, lai ir jaunas un drosmīgas idejas. Mani nogalina kopēšana, kas Latvijā ir tik izteikta. Ne tikai mākslā. Pašam ir bijis tā, ka esmu izdomājis darbu, veicis izpēti un ieraudzījis ko ļoti līdzīgu un domāju, kā tā var būt. Viss. Tad darbu metu laukā. Un nemaz nemēģinu apkārtējiem ieskaidrot, ka es to esmu izveidojis. Man patīk jaunas, svaigas idejas, kuras neviens nav kopējis.
Tad jau varbūt pat kaitīgi skatīties jaunus darbus, neinteresēties, lai kaut ko neapzināti neatkārtotu?
Protams. Skaidrs, ka jāzina, kas notiek pasaulē, bet pārlieku analizēt arī nav tik veselīgi. Cilvēki iedvesmojas no mākslas darbiem, bet ir jābūt robežai. Man liekas, ka Latvijā ir tik daudz radošu cilvēku, mums ir tāda vide, kurā visu ko iespējams radīt. Nerunāju tieši par budžetu, bet tieši par idejām un tehniskām iespējām. Reizēm gan mūs ierobežo nedrošība, ka mēs jau mazi, mūs jau nekur nepamanīs. Filma “Straume” ir izcils piemērs, ka varam iziet ārpus. Salikās foršs stāsts, koncepts, mūsdienīgs vizuālais risinājums un aiziet! Tāpēc ir svarīgi mēģināt iet savu ceļu.
Bet reizēm sava ceļa gājējiem ir tāds kā kārdinājums vai drīzāk bailes – ko par mani padomās – un tad domā, kā izpatikt. Vai ar šo pašam ir nācies saskarties?
Skolā bija jāpilda uzdevumi – jāveido leļļu skulptūras no attēliem, foto internetā. Bet es nevarēju saprast, kāpēc man jāveido kāda cita radīti objekti, es taču varu izdomāt savu. Uzzīmēju, bet pateicu, ka atradu zīmējumu internetā un uztaisīju no tā lelles kopiju. Man liekas, ka skolās māca kopēt. Tādēļ jābūt kādai robežai. Ka skaties uz darbu, saproti tā tehnisko risinājumu, bet vēlāk darbojies pa savam. Drosmīgākiem jābūt.
Kas būtu, ja māksliniekam liktu vairākus mēnešus padzīvot mežā, vienam?
Man liekas, ka nāktu laukā labas idejas. Var jau būt, ka, pat sēžot mucā, tev pēkšņi rodas tāda pati ideja kā citam. Idejas ir līdzīgas, tās kaut kur virmo. Es nezinu, kā tas notiek, bet dažādās vietās var rasties līdzīgas idejas. Tāpēc jāmēģina būt autentiskam, patiesam pret sevi, just, no kurienes nāc. Ir vērtīgi pasmelties idejas no sevis paša un tad tās likt galdā.
