Uzņēmējs, A/S “Kalve Coffee” līdzdibinātājs un valdes priekšsēdētājs Gatis Zēmanis par savu dzīves filozofijas pamatu uzskata tādu prāta stāvokli, kurā svarīgi darīt visu, lai būtu nauda, bet nejusties slikti, kad tās nav. Tieši šis domāšanas veids, attieksme pret dzīvi viņam palīdzējusi iet cauri krīzēm un uzņemties riskus, bez kā uzņēmējdarbība nav iespējama. Un vēl viņš saka: viss ir pārejošs. Ir saulainas un lietainas dienas.
KALVE ir kafejnīcas Parīzē, Lisabonā, Tallinā, Rīgā. Kā atšķiras kafijas baudītāju gaume?
Skaidrs, ka ikvienā kultūrā ir savas tradīcijas. Bet mums jāsaprot, kas tad ir garša. Ar mēli sajūtam piecas garšas: saldu, skābu, rūgtu, sāļu, umami. Kāpēc daba kaut ko tādu izdomājusi? Tas ir izdzīvošanas mehānisms, lai mēs noteiktu, kas mūsu veselībai ir labs vai slikts. Vācēji un mednieki pirms desmit tūkstošiem gadu skrēja pa mežu un vāca ogas. Visticamāk, viņi nerunāja par baudīšanu no gastronomiskā viedokļa, kā to darām mēs.
Senais cilvēks pagaršoja ogu, ja sajuta tās rūgtumu, ogu izspļāva. Jo rūgts ir inde. Tāpēc arī šodien tolerance pret rūgtu garšu mums ir ļoti zema.
Savukārt ar saldo garšu ir citādāk. Saldas lietas varam ēst nenormāli daudz. Tas ir cukurs, enerģija. Līdzīgu konceptu izmantojam kafijas grauzdēšanā. Kafijas pupiņa, kā jebkurš auglis, kamēr tajā nav nobrieduši cukuri, būs skāba. Tāpēc mums vajag tādu kafiju, kurā, auglim esot uz koka, ir visvairāk attīstījies cukurs, un grauzdēšanas laikā mums cukurs jāizceļ, neļaujot rasties rūgtumam, kas cilvēkiem var nepatikt. Protams, kafijai piemīt skābums, rūgtums, kas var būt kvalitatīvs vai nekvalitatīvs. Bet stāsts ir par to, ka var būt arī tā, ka kafija ir skāba, bet tajā ir daudz cukura. Jebkam, ko baudām ar muti, degunu – ēdienam, vīnam – ir jābūt sabalansētam. Viens var uztaisīt garšīgas kotletes, citam nesanāk, jo neprot sabalansēt garšu.
Līdz ar to var teikt, ka Parīzē un Rīgā cilvēki kafiju novērtē vienādi?
Parīzē pasniedzam tieši to pašu kafiju, ko Rīgā. Cilvēki nāk arvien vairāk, novērtē. Ir dažas atšķirības – jo tālāk uz Ziemeļiem, jo cilvēki dzer skābenāku kafiju. Igaunijas kafejnīcās izmantojam kafiju, kurā skābuma balanss ir augstāks. Jo tālāk uz dienvidiem, jo lielāka piekrišana rūgtenākām kafijām.
Esam devuši mūsu kafiju aklajās degustācijās un konstatējuši, ka mūsu kafija patīk visiem.
Ir dzirdēti nostāsti, ka, pārlīmējot dārga vīna etiķeti uz lēta vīna pudeles, izdodas apmānīt izsmalcinātus vīna pazinējus. Vai ar kafiju šādu joku varētu atkārtot?
Kaut kādā ziņā noteikti. Taču kafejnīca ir ne vien par produkta kvalitāti, kas nenoliedzami ir ļoti būtiska. Klāt nāk arī kas cits: atmosfēra, mūzika, serviss, kā viesmīlis liek justies. Kad atvaļinājumā aizbraucu uz Itāliju, pie pirmās iespējas apstājos benzīntankā, kur pasniedz espresso no manuālajiem aparātiem. Profesionāļu vērtējumā šādas kafijas kvalitāte ir ļoti zema. Bet es esmu atvaļinājumā, manī nav satraukuma, esmu gatavs šo kafiju izbaudīt. Tas nav tikai par garšu.
Ja tas būtu tikai un vienīgi par garšu, dzīve būtu daudz vienkāršāka.
Kad stāstīju, ka jūs intervēšu, man sacīja, lai obligāti pasaku, ka jūsu kafejnīcās ir tik glīti un gaumīgi, jo jūsu sieva ir māksliniece.
Es to pieņemu kā komplimentu. Mūsu dizainu veido viens no līdzdibinātājiem Jānis Andersons. Viņam ir studija Field un viņš ir atbildīgs gan par produktu, gan interjera dizainu. Mākslu uzskatām par ļoti svarīgu. Cik vien iespējams, cenšamies to iekļaut mūsu ikdienā. Ticu, ka māksla var padarīt cilvēka dzīvi labāku. Manuprāt, būtu svarīgi to iekļaut skolu programmās, vest bērnus un pašiem iet uz muzejiem. Māksla attīsta ko ļoti svarīgu – empātijas muskuli. Un empātija veselīgā veidā satur kopā sabiedrību.
Nereti var gadīties, ka mākslu nesaproti, skaties un domā, kas tas tāds ir. Bet tieši tādā veidā iespējams trenēt pieņemšanas, empātijas un izprašanas muskuli.
Kafijas grauzdētāji saka, ka Latvijā savulaik esot bijušas izkoptas kafijas grauzdēšanas tradīcijas.
Tā tas bija, taču padomju laiks radīja milzīgu pārrāvumu ne tikai ekonomikā, bet ikvienā citā jomā. Pirms Otrā pasaules kara Rīgas centrā bija samērā daudz kafijas grauzdētavu. Savulaik gāju uz Balto pirti Tallinas ielā un tās īpašnieks bija Amerikas latvietis, kurš stāstīja, ka viņa vecaistēvs savulaik vedis kafijas pupiņas no Nikaragvas, Rīgā to grauzdējis un pārdevis. Daudzi uzskata, ka Eiropā kafijas dzimtene ir Itālija, lai gan Eiropā kafiju tikai pārstrādā. Itālija ir slavena kafijas lielvalsts tikai tāpēc, ka izgudroja espresso pagatavošanas iekārtu. Vēlāk šis itāļu kafijas koncepts pārņēma pasauli. Jo tas ir ātrs, ērts, garšīgs.
Nesen lasīju rakstu par to, kur palikuši hipsteri. Atbilde tāda, ka daudzi iesaistījušies uzņēmējdarbībā, tajā skaitā kafijas biznesā. Esat bijis hipsters?
Bārda man ir bijusi, fiksītis man ir bijis, arī tagad man ir rūtains krekls. Noteikti mani varētu dēvēt gan par šīs kultūras veidotāju, gan patērētāju. Taču esmu ģimenes cilvēks, atvērts dažādām kultūrām, subkultūrām. Esmu bijis gan hipsters, gan jaunībā metālists. Man liekas, ka ikvienā no mums ir kaut kāds hipsters, alternatīvists, romantiķis.
Kā izdodas būt veiksmīgam biznesā? Vai nav jābūt tādai kā haizivij?
Man šķiet, var visādi. Es savulaik aizgāju no iepriekšējās darbavietas un gadu neko nedarīju. Tas bija super labs gads, ko dēvēju par tādu kā sabata gadu. Tad man bija 33 gadi, iepazinos ar topošo sievu, apprecējāmies. Domāju, ko darīt tālāk, kas man ir svarīgi. Varbūt tā bija agra pusmūža krīze, jo domāju, ka vajadzētu dzīvot citādāk, transformēt savu dzīvi. Mans tēvs bija uzņēmējs, viņam bija liela zemnieku saimniecība Latvijā. Viņš daudz riskēja, izveidoja lielu biznesu, tad viss aizgāja pa pieskari. Izveidoja no jauna, tad vēlreiz bankrotēja. Tie bija traki laiki. Riska uzņemšanās stāvēja man blakus un varbūt neapzināti secināju, ka arī pašam kaut kas jādara. Būvējot to uz vērtībām, kuras sev biju definējis. Brīvība lēmumu pieņemšanā un brīvība valdīt pār savu laiku. Kā to var izdarīt? Darot kaut ko savu. Kā to darīt? Skaidrs, ka tā bija kafija, jo man tā patīk, es to saprotu.
Tobrīd piedzima pirmais bērns, un sākām domāt par KALVE.
Vēlējāmies būt jaunā uzņēmēju paaudze, kuri nav šīs biznesa haizivis, kuri “neiet pār līķiem”. Ka spējam radīt tādu biznesu modeli, kurā ikviens lēmums ir visu iesaistīto interešu labā.
Skatījāmies, kādu biznesa modeli varam izveidot. Tādu, kurā varētu labi pelnīt, darīt to ilgtermiņā, pēc iespējas samazinot riskus, un darīt tā, lai no mūsu biznesa darījumiem iegūst visi. Kafijas tirdzniecība notiek galvenokārt caur biržām, starpniekiem. Šobrīd biržā zaļas kafijas cena ir 8 eiro par kilogramu un tā ir ļoti sliktas kvalitātes kafija. Fermeris dabū labi ja pusi no tās cenas. Tāpēc mēs kafiju pērkam pēc tiešās tirdzniecības principa. Personīgi pazīstu fermerus, kuri audzē kafiju, ko pārdodam. Kad jūs dzerat kafiju, jūs zināt, kur jūsu nauda aiziet un varat būt gandarīts, kādā veidā esat iztērējis savu naudu, jo fermerim ir tikusi samaksāta godīga cena. Tādā veidā mēs visi trīs iegūstam ilgtermiņā. Veidojot šādas attiecības, mēs sevi pasargājam no riska, ka pie fermera kādā brīdī var atnākt kāds cits, kurš teiks, ka maksās par kafiju dārgāk. Jo fermeris viņam atbildēs, ka viņam jau ir ilgtermiņa sadarbība ar KALVE un viņš vēlas sadarboties šādā veidā.
Tagad darba tirgū ienāk tā dēvētā Z paaudze, kurai būtiskas ir vērtības, par kurām runājāt saistībā ar biznesu. Vai šādas pārmaiņas jūtat?
Tas kļūst arvien aktuālāk ne tikai meklējot darbu, bet arī izvēloties ikdienas produktus. Jo daudziem cilvēkiem interesē, kāds ir tas stāsts. Un es domāju, ka tā nav tikai par Z paaudzi.
Kāds ir bijis līdz šim sarežģītākais biznesa lēmums?
Nav tāda. Var runāt par sāpīgākiem lēmumiem, kad jāšķiras no kāda darbinieka. Jo vienmēr gribas palikt cilvēcīgam, godīgam, atklātam. Bet mēs veicam uzņēmējdarbību, kuras primārais uzdevums ir radīt pievienoto vērtību, pelnīt, maksāt nodokļus. Savukārt, ja kāds darbinieks nevar ielēkt šajā vagonā, tad mums jāšķiras. Tie ir tie sāpīgākie lēmumi. Kas attiecas uz biznesu, pārējais jau ir tāda spēle.
Vienu dienu naudas ir, otru nav, tas ir tāds ļoti mainīgs lielums, īpaši šodien.
Kad Hormuza šaurumā izcēlās karš, mums konteiners aizkavējās par mēnesi. Pasaule ir mainīga. Visu laiku notiek kaut kādi sūdi. Nāks jauni, vecie aizmirsīsies. Galvenais spēt pieņemt lēmumus, lai ietu uz priekšu.
Jums kabinetā ir plaukts ar kafijas bundžām un uz katras no tām ir kāda ilustrācija, zīmējums. Vai ir kāds, par kuru bija visvairāk diskusiju, grūts jautājums?
Tie ir privātie zīmoli, jo viens no mūsu biznesa veidiem – mēs grauzdējam kafiju citiem zīmoliem, esam izveidojuši jaunus zīmolus, kurus esam pārdevuši. Es nezinu, kas ir grūti. Piedzemdēt bērnu? Tagad mēs sēžam gaismā un siltumā. Kas ir grūti? Grūti ir ukraiņiem.
Tik bieži nācies runāt ar uzņēmējiem, kuri saka, ka visa darba diena paiet vienā stresā, veselība ar laiku sabojāta. Jūs esat tāds mierīgs, it kā no citas planētas.
Arī es esmu piedzīvojis periodus, kad jūtu, ka kaut kas ir pārāk daudz. Ja tā turpināšu, būs problēmas. Un man ir iespēja pieņemt lēmumu. Nevis kā strausam iebāzt galvu smiltīs un domāt, ka viss pāries. Jo man jārisina tieši tādas pašas lietas kā ikvienam.
Laulībā jau arī kā dzīvē – augšā, lejā. Bērni jāved uz skolu, jādomā, kā samaksāt rēķinus. Varētu ilgi par šo runāt. Man šogad būs 42 gadi, skaidrs, ka es arī izjūtu pusmūžu krīzi, viduspāreju, ja runājam Junga skolnieka Džeimsa Holisa psiholoģijas terminos. Mana bērnība bija ļoti skaista, laukos, bet kopš 14 gadu vecuma dzīvoju viens. Man tā bija izdzīvošana, kas radīja grūtības, taču esmu ticis tam pāri. Tā bija mana personīgā iniciācija. Saka jau, ka ir vēlamās grūtības bērniem, tās nepieciešamas, lai viņš varētu augt, iet uz priekšu, un ir nevēlamās grūtības. Man liekas, ka man bija ļoti daudz nepieciešamo grūtību, ar kurām tiku galā un ko dēvēju par savu personīgo, vīrišķo iniciāciju. Man bija arī nevēlamās grūtības, bet tām tiku pāri. Tas arī veidoja manu personību: dzīvi uztveru mierīgāk.
Taču atzīšos, ka daudz esmu ar sevi strādājis. Sevišķi, kad dibinājām KALVE, jo pirms tam gadu neko nedarīju, visus iekrājumus biju iztērējis, nesen apprecējies. Atceros, pirmos gadus maksāju sev 400 eiro algu. Naudas nebija, auto nebija, preču piegādi veicu ar sievasmātes mazo auto, par kuru bija nenormāls kauns. Un tad sapratu, ka maindsetam jeb prāta stāvoklim jābūt tādam, ka nauda nāk un iet. Un tas, kas man jāspēj – saprast, ka nauda nav vienīgā bagātība dzīvē. Tā ir viena no piecām, desmit.
Un prāta stāvoklim jābūt tādam, ka jādara viss, lai nauda būtu, lai varētu sevi realizēt un dzīvot, kā vēlies. Taču nejusties slikti, kad naudas nav.
Ja spēšu šādu stāvokli panākt, man būs gan daudz vieglāk dzīvot, gan arī uzņēmējdarbībā uzņemties riskus. Ar šādu prāta stāvokli vieglāk iet cauri krīzēm. Jo jāsaprot, ka viss ir pārejošs. Ir saulainas dienas un lietainas.
Vai, pieņemot lēmumus, vienmēr ir tāda ļoti racionāla iekšēja argumentācija? Nevienam nav noslēpums, ka daudzi uzņēmēji Latvijā konsultējās ar astrologiem, kāršu licējiem.
To es zinu. Ikvienam jāatrod veids, kā justies labi. Vienalga, vai viņam ir mentors, astrologs, vai raganiņa mežā. Super, ja tas palīdz. Svarīgākais, lai tas nenodara viņam ļaunumu. Pie astrologiem neeju, lēmumu pieņemt man nav grūti, ļoti uzticos savai intuīcijai.
Vēl jo vairāk – mēs tagad esam akciju sabiedrība, atbildība ir lielāka. Taču tāpat mēģinu sabalansēt tā dēvēto gut feeling, intuīciju, ar to, ko rāda Excel tabula. Ja tas sakrīt, tad zinu, ka lēmums būs labs.
Piemēram, kafejnīcas vietas izvēle Lisabonā vai Parīzē. Tur viss notika tā ļoti racionāli?
Ir lietas, kuras nevari izstāstīt – piemēram, kā darbojas lēmumu pieņemšanas mehānisms. Tas ikvienam darbojas atšķirīgi. To var kaut kā racionāli izskaidrot, bet tas noteikti veidojas uz iepriekšējās pieredzes pamata, un tad tas vienkārši aiziet. Ieraugi kādu telpu un saproti, ka šī ir īstā. Bet nezini, kāpēc. Tu jūti, ka ir īstā, un sāc analizēt, kas ir tie īstie punkti. OK, apkaimē esam vienīgie, nav konkurences, var izlikt terasi, jo kafejnīca atrodas dienvidu pusē, spīdēs saule, tajā viegli ieiet, ir lieli skatlogi, var redzēt, kas notiek iekšā un kas notiek ārā. Bet ļoti svarīga ir sadarbība ar vietējo cilvēku, kuram ir laba reputācija, kurš ir kafijas speciālists, zina vietējo kultūru, tirgu, runā vietējā valodā. Tas ir kopīgs darbs. Vietējais partneris ir absolūta veiksmes atslēga.
Vēl jau svarīgs faktors ir ēkas izskats, arhitektūra.
Noteikti, jo no arhitektūras, vides, kas mums apkārt, izriet cilvēku kopējā labbūtība. Starp citu, Lietuvā ir ļoti grūti atrast piemērotas telpas KALVE kafejnīcai. Katru dienu ienāk kāds piedāvājums atvērt kafejnīcu Lietuvā, “būs jauns projekts, nāciet veidot kafejnīcu”. Taču, kad paskatos projektā, redzu, ka tā mērogi ir milzīgi, bet tam visam nāk līdzi kaut kas ātri sasteigts un lēts. Un, ieejot telpās, redzi, ka izmantoti slikti materiāli, plastmasa, nav pievērsta uzmanība detaļām. Strādājot ar kvalitatīvu produktu, detaļām ir nozīme.
Pēdējā laika novērots, ka cilvēki ārkārtīgi slavē Viļņas attīstības tendences, ko var vērot fotogrāfijās, kurās diemžēl nav iespējams tuvāk aplūkot materiālu, no kura ēkas būvētas.
Te ir divas lietas. Dzīvē viss vienmēr notiek cikliski. Bija laiks, kad skatījāmies uz igauņiem un domājām, kā viņiem viss notiek. Tagad igauņiem ir problēmas. Igauņi būs aizmugurē. Cilvēkiem ļāva izņemt pensiju fondus, ekonomikā ieplūda 1 – 1,5 miljardi, bet tagad viss kļuvis dārgs, mājokli nopirkt nenormāli dārgi. Viļņa visu laiku it kā bija aizmugurē Baltijā, bet tagad tā ir augšā. Mēs esam kaut kur pa vidu. Domāju, ka pienāks brīdis, kad mēs atkal būsim augšā. Un ir normāli, ka notiek šādas svārstības. Nepiekrītu tam, ka pie mums viss ir slikti.
Protams, ir miljoniem lietu, pie kā strādāt, bet, ņemot vērā, ka neatkarīgi esam 35 gadus, esam riktīgi izdevusies valsts. Mums viss ir super labi un mums tas ir jānovērtē.
Kas jūs iedvesmo?
Vakar novēroju ārkārtīgi skaistu saulrietu. Tas iedvesmo. Daba iedvesmo. Cilvēki iedvesmo. Un tam nav jābūt kādam māksliniekam, bet cilvēkam, kurš ir patiess, atvērts, vienkāršs.
Atgriežoties pie kafijas tēmas: vai ir kādas kafijas šķirnes, ko medījat, vēloties kaut ko retu un ekskluzīvu?
Pavisam drīz mūsu piedāvājumā būs kafija no Panamas, Hacienda la Esmeralda audzētā šķirne “Geiša”. Tā ir objektīvi labākā kafija pasaulē.
Objektīvi labākā? Ko tas nozīmē?
Kafiju vērtē pēc punktiem. Līdzīgi kā šampanieti vai vīnu. Sanāk kopā someljē un pasaka, kāpēc šis produkts ir labākais. Ar kafiju ir tieši tāpat. Esam ieguvuši labākā Eiropas kafijas grauzdētāja titulu, mums ir laba reputācija, tāpēc mums ir pieeja šiem cilvēkiem, varam piezvanīt viņiem un pateikt, ka vēlamies nopirkt šo kafiju.
Pat, ja tu būtu miljonārs un vēlētos nopirkt šo kafiju, tev to nepārdos, jo šim kafijas audzētājam ir ļoti svarīgi pārdot kafiju cilvēkiem, kuri zina, ko dara un kuri arī tālāk varēs nest šīs kafijas vārdu.
Mums šī kafija būs pieejama limitētā daudzumā, tā būs ļoti, ļoti dārga. Bet tas ir līdzīgi kā ar labu vīnu. Ja tādu dzer, tev ir jāzina par to plašāk, lai zinātu, ko no tā gaidīt. Ar kafiju līdzīgi.
Par Kopi Luwak kafiju arī klīst ne mazums leģendu. Ka tā ir ļoti dārga, to iegūst no kafijas pupiņām, kuras pirms tam apēdis un veselas izkakājis palmu civetkaķis.
Indonēzijā ir fermas, kurās šo dzīvniekus tur būros un baro ar kafijas koka augļiem, šī kafija ir lētāka. Bet ir kafija, ko mežā savāc ar rokām. Mums šādu kafiju pasūtīja kāds ļoti bagāts cilvēks. Cena bija ap seši simti eiro par kilogramu. Bet tur ir tikai stāsts. Garša nav tā vērta.
Jūs kā kafijas profesionālis atzīstat, ka tur ir tikai stāsts?
Vienos vārtos. Ja runājam par garšu, daudz garšīgāku kafiju var nopirkt pat par trīsdesmit eiro kilogramā.
Ja es šo uzrakstīšu, jūs neatteiksieties no saviem vārdiem?
Protams, ka nē.
Vai Rīgā bieži prasa šo kafiju?
Neprasa, jo daudzi speciality kafijas pazinēji ir bijuši Indonēzijā un zina, ka šī kafija nav nekas tāds īpašs. Būsim reāli. Civetkaķis ir visēdājs. Iedomājamies, kas notiek viņa vēderā, kur notiek fermentācija, kas būtiski ietekmē kafijas garšu.
Lai kaut ko pārdotu, jābūt stāstam.
Tā ir taisnība. Ja mēs nestāstītu par fermām, kurās iegādājamies kafiju, arī mēs nebūtu tas, kas mēs esam. Un tas nav tikai stāsts par kafijas garšu, bet kopējo lietu. Ir tāda valsts Austrumtimora, jaunākā valsts pasaulē, kur ir izcili apstākļi, lai audzētu kafiju, bet viņiem nav infrastruktūras. Tāpēc kopā ar citiem kafijas grauzdētājiem piedalāmies projektā “11 miljons koku” (The 11 Million Trees Project). Tas ir 25 gadus ilgs projekts, kas paredz mainīt kafijas nozari Austrumtimorā. Projektā iecerēts izveidot jaunas kafijas plantācijas, kas palīdzēs vietējiem iedzīvotājiem izkļūt no nabadzības. Pēc pieciem gadiem tur varēs iegūt ļoti labu kafiju.
Jums ir tāds ļoti klasisks pulkstenis.
Vienkāršs klasiskais pulkstenis, kuru nēsāju vairāk nekā 10 gadus, mainu tikai baterijas un siksniņas. Tehnoloģijas man patīk, tās šķiet kā papildu instruments, kas palīdz dzīvot, varbūt arī labāk saprast sevi. Sākumā man bija Garmin viedpulkstenis, ko izmantoju sportojot, bet pārgāju uz Oura gredzenu, jo vēlos vairāk sekot līdzi miegam – ar pulksteni man nepatīk gulēt. Rotaslietas nenēsāju. Ir laulības gredzens, un tas arī viss.
Esat dāvinājis rotaslietas?
Jā, sievai esmu uzdāvinājis saderināšanās gredzenu. Pēc manas idejas to izveidoja juvelieris. Ar laulības gredzenu bija tieši tāpat. Esmu zīmējis arī sievas kaklarotu, lai pēc tās juvelieris varētu izveidot rotaslietu – ar iestrādātu topāzu. Man patika topāza krāsa, tāda dzintarkrāsaini sarkana, kas asociējas ar Sauli un konkrētu notikumu, uz kuru atsaucoties, tika darināta rota. Man rotaslietas patīk, varbūt neesmu līdz tām izaudzis. Vairāk man laikam patīk tās dāvināt. Tādas vienkāršas, klasiskas un askētiskas. Ar labu, kvalitatīvu pareiza izmēra pērli.
Ko esat sapratis par dzīvi 42 gados?
To, ka cilvēki patiesībā ir vientuļi. Mēs dzīvojam savās galvās, uzvilkuši dažādas maskas. Tagad intervijā man ir viena maska, ar bērniem – cita, sapulcēs – vēl cita. Mēs esam mainīgi, bet savās galvās esam vientuļi un dzīvojam vienu pašu dzīvi. Esmu nonācis pie tā, ka jūtos ērti pats ar sevi savā galvā, un esmu mierā ar pieņemtajiem lēmumiem – nešaustu sevi par dažādām lietām. Bet līdz tam ir jānonāk.
