Profesors Ivars Kalviņš ir Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents un viens no izcilākajiem Latvijas zinātniekiem medicīniskās ķīmijas jomā. Viņa vārds starptautiskajā zinātnē ir cieši saistīts ar mildronāta — unikāla kardioprotektīva preparāta — atklāšanu un izstrādi, kas šobrīd tiek lietots vairāk nekā 50 valstīs. Zinātnieka sasniegumu kontā ir vairāk nekā 250 izgudrojumi, aptuveni 1350 patenti un patentpieteikumi, kā arī vairāk nekā 450 zinātniski raksti. Viņa stāstā par sasniegumiem viens no atslēgas vārdiem ir visa apšaubīšana un parbaudīšana, jo vislabākie atklājumi rodas tad, kad zinātnieks uzdrošinās jautāt to, par ko citi pat nebija iedomājušies. Un vēl – bieži idejas rodas naktī, sapņojot.
Ko jums kā pasaulē pazīstamam un ievērojamam zinātniekam nozīmē panākumi?
Man ir drusku īpatnēja psiholoģija un pasaules uztvere – es daudz nelūkojos pagātnē, jo tur neko mainīt nevar. Labi, ja ir izdevies kaut ko sasniegt, tas ir patīkami. Bet tas neko nemaina, ir jāturpina strādāt, lai būtu jauni panākumi. Gulēt uz vecajiem lauriem man nav bijis īpaši nepieciešams un arī negribas.
Kad strādājāt pie Mildronāta izgudrošanas, kas ilga vairākus gadus…
Vismaz desmit gadus…
Vai toreiz bija sajūta, ka jūsu izgudrojums kļūs par sava veida dižpārdokli?
Jaunībā jau vienmēr liekas, ka esi labāks, spēj izdomāt to, kas citiem nav ienācis prātā. Atceros, toreiz interesējos par Hansa Seljē stresa teoriju. Viņš ir pazīstams ar atklājumu, ka stress var būt dažāds, un iedalīja to kategorijās – distress jeb sliktais stress, ko var izraisīt slimības, bēdas, pazemojumi, kā arī eistress jeb labais stress, kas rodas no prieka un veiksmes.
Toreiz man likās dīvaini, ka neviens nebija tā īsti identificējis pašu stresa signāla pārnesējmolekulu no nervu šūnām uz citiem orgāniem. Kā stresa signāls pa nervu šķiedrām nonāk no smadzenēm līdz nervu galiem, tas bija vairāk vai mazāk skaidrs – signāla pārneses reakciju rezultātā pa nervu šķiedrām plūst vāja elektriskā strāva jeb elektronu plūsma. Bet kā tālāk – kā stresa signāls no nervu gala nonāk līdz pašām izpildšūnām jeb audiem? Jo elektrons taču nav specifisks, viņš nevar “pastāstīt”, kas tieši šūnai jādara. Signāls atnāk, uzbudinājums ir, bet kas tālāk jādara šūnai?
Man ienāca prātā to papētīt, un noskaidrojās, ka toreiz pasaulē šādas izpratnes nebija – kāda tieši ir tā ķīmiskā molekula, kas izdalās no nervu galiem un dod šūnām komandu kaut ko darīt.
Es ļoti labi apzinājos, ka šī nezināmā atrašana varētu būt ļoti nozīmīgs atklājums.
Gala rezultātā tas viss noveda pie mildronāta izstrādes.
Toreiz vēl eksistēja Padomju Savienība, un Organiskās sintēzes institūts manā personā bija noslēdzis 198 tā saucamos sociālistiskās sadarbības līgumus Šodien to dēvē par tīklošanos. Ar visām vadošajām un specializētajām institūcijām Padomju Savienībā, kas varētu ar šo jautājumu kaut kādā veidā nodarboties un iegūt man nepieciešamo informāciju. Tas palīdzēja. Ne jau visi institūti no šiem 198 bija pietiekami varoši un spējīgi, bet liela daļa ar interesi ieklausījās šajā ļoti neparastajā hipotēzē, ka eksistē tāda vēl nezināma stresa signāla pārneses sistēma, un ka ar kādas zāļu vielas molekulu palīdzību varētu to regulēt.
Kas bija vislielākais šķērslis, strādājot pie mildronāta izgudrošanas?
Zinātnē atklājumi nereti sastopas ar lielu pretestību. Mildronāta plašais ārstnieciskās iedarbības spektrs. Ja runājam par zālēm, tad katrai konkrētai slimībai parasti ir domātas konkrētas zāles, kas iedarbojas pēc noteikta bioķīmiskā mehānisma, un ar zālēm kaut kas tiek regulēts, salabots, nobloķēts. Mildronāta gadījumā ir runa par vispārīgu cilvēka organisma funkcionēšanas uzlabošanu.
Ir teiciens: ja reiz palīdz visam, tad nepalīdz nekam.
Es visu laiku mēģināju arī mediķiem izskaidrot, ka mēs nemeklējām zāles, kas ārstē konkrētu slimību, bet mēs mēģinām ietekmēt organisma pašregulāciju, kas ar mildronāta palīdzību lielā mērā arī izdodas.
Hanss Seljē runāja par divu veidu stresiem. Bet līdz šim cilvēka evolūcija jau bija paredzējusi — ja ir stress, vai nu jābēg vai jācīnās.
Sanāk, ka jūs ar savu izgudrojumu apmānījāt evolūciju?
Nē! Ideja bija ļoti vienkārša. Viss sākās ar mēģinājumu saprast, kā nervu šūnas pārraida izpildkomandas uz citām šūnām. Pētot vielu, ko sauc par gamma-butirobetaīnu jeb GBB – molekulu, kas dabiski sastopama mūsu organismā lielos daudzumos, man radās aizdomas, ka tieši tā varētu būt iesaistīta organisma atbildes reakcijā uz stresu.
Tomēr par šīs molekulas iedarbību uz organismu profesors Ēsavs Alberts Hoseins (Esau Albert Hosein) tolaik bija publicējis satraucošu informāciju, tai skaitā žurnālā Nature. Tas ir ļoti prestižs žurnāls, un tiek uzskatīts, ka, ja kaut kas publicēts Nature, tā ir gandrīz vai neapšaubāma patiesība, ko jāuztver nopietni. Un tur publicētajā rakstā bija skaidri uzrakstīts, ka šī molekula ir nāvējoša. Tas nu gan nekādi neatbilda tam faktam, ka šī viela organismā ir sastopama lielos daudzumos. Tad es sāku meklēt profesora Alberta Hoseina turpmākos darbus. Bija dažas publikācijas, un vienā no tām zemsvītras piezīmē bija rakstīts, ka reaģentu pārdevējs profesoram GBB vietā patiesībā ir piegādājis GBB metilesteri, kas patiešām ir ļoti indīgs, kamēr pats GBB tāds nav. Bija zināms, ka cilvēka organismā GBB pārvēršas par citu labi zināmu vielu – karnitīnu, kas kalpo kā transportlīdzeklis taukskābju nogādei uz mitohondrijiem, mūsu šūnu “enerģijas fabrikām”. Tur tās tiek “sadedzinātas”, lai ražotu enerģiju. Mans mērķis bija radīt sintētisku molekulu, kas būtu iespējami līdzīga GBB, bet ar vienu būtisku atšķirību, tai bija jābūt tādai, kas mūsu organismā spētu atgriezeniski saistīties ar attiecīgo fermentu un neļautu GBB pārvērst par karnitīnu. Tas dotu iespēju uzkrāt cilvēka organismā GBB un novērst tā izsīkšanu stresa ietekmē. Un man patiešām izdevās izgudrot un iegūt šādu molekulu, un tā vēlāk kļuva par mildronāta darbīgo vielu.
Lietojot mildronātu, karnitīna organismā kļūst mazāk, savukārt GBB– vairāk. Pirmajā mirklī tas šķiet slikti, jo karnitīns ir vajadzīgs enerģijas ražošanai. Taču tieši šeit slēpjas mildronāta burvība.
Kad karnitīna trūkst, organisms vairs nevar tik efektīvi “dedzināt” taukus. Tāpēc tam jāmeklē cits enerģijas avots – glikoze (cukurs). Bet glikozes “sadedzināšanai” enerģijas ražošanas procesā vajag ievērojami mazāk skābekļa nekā tauku “sadedzināšanai”. Tas ir svarīgi tāpēc, ka cilvēkiem, kuriem ir asinsrites problēmas, piemēram, sklerotiski asinsvadi, organisma orgānos un audos bieži trūkst skābekļa. Ja šādā situācijā organisms turpina dedzināt taukus, veidojas kaitīgi vielu maiņas produkti, kas bojā šūnas, bet saražotā enerģija (ATF formā) paliek iesprostota mitohondrijos un nav pieejama.
Mildronāts palīdz organismam “pārslēgties” uz ekonomiskāku enerģijas ražošanas veidu, kas tērē mazāk skābekļa. Tas ir īpaši noderīgi sirds slimniekiem vai cilvēkiem, kuri nonāk skābekļa trūkuma apstākļos, piemēram, augstkalnēs. Vienkāršāk – mildronāts neražo enerģiju pats, bet liek organismam pārkārtot savu “iekšējo virtuvi”, lai tā strādātu efektīvāk situācijās, kad skābekļa ir maz.
Kādā intervijā par mildronātu sacījāt, ka izpratnei, kā jāizskatās tās molekulai, ir saistība teju ar augstāku spēku?
Jāsaka, ka ideja, kā šai molekulai jāizskatās, man radās sapnī. Man vislabāk izdodas ģenerēt idejas tad, kad neviens netraucē.
Guļu un domāju, domāju, kamēr atrisinu problēmu.
Tas pats notika ar manu pirmo preparātu – leokadīnu, kas ir imunomodulators. Tas piedzima četrdesmit gadus par agru, jo tajā laikā ārsti vēža slimniekiem principā neatzina nekādu citu terapiju kā vien vēža šūnu nogalināšanu ar citostatiķiem jeb smago ķīmijterapiju vai radiāciju.. Šis preparāts bija domāts citam mērķim – iezīmēt vēža šūnas un stimulēt imūnsistēmu, lai tā atpazītu tās un iznīcinātu pati. Tas nenotika tā, ka iedod leokadīnu, un otrajā dienā vēža šūnas sabrūk – nē. Tam vajadzīgs laiks, un viss notiek lēnām, bet ļoti saudzīgi. Tolaik šāda pieeja nebija pieņemama.
Bet kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka šī preparāta darbīgajai vielai nebija rūpnieciskai ražošanai piemērotas iegūšanas metodes. Biju izmēģinājis daudzus variantus, kā to izdarīt, izmantojot visdažādākos šķīdinātājus dažādās temperatūrās. It kā reakcija notika, bet tā nebija kontrolējama.
Tad pēkšņi naktī radās ideja: jāsamaisa viena pulverveida izejviela ar otru pulverveida reaģentu, jāieliek rotācijas ietvaicētājā, jāpasilda – un, ja reakcija notiks, vajadzīgā viela tūdaļ atdestilēsies un nesabruks. Un reakcija notika! Molekula, kas radās, tika uzreiz aiztvaicēta prom, tāpēc tā nepaspēja sadalīties. Visa iepriekšējā problēma bija tā, ka šī molekula ātri radās un tikpat ātri sabruka.
Neviens tā ražošanā parasti nedara – organiskajā ķīmijā reakcijas neveic, samaisot cietas vielas, jo tās tā vienkārši nereaģē. Bet nākamajā rītā es to izmēģināju, un tas nostrādāja – 80% iznākums, salīdzinot ar tikai 5%, ja to dara šķīdumā.
Es jau kādreiz esmu teicis – Dievs ir! Un, ja par kaut ko ļoti daudz domā, tad reizēm saņem atbildi.
Tāds ķecerīgs jautājums – ja vajadzētu pieņemt eksāmenu Dievam, ko jūs viņam vaicātu par ķīmiju? Vai tajā kaut kas būtu jāpārtaisa? Un ko liktu pārtaisīt?
Neko. Es tikai atzītu, ka pats vēl pārāk maz zinu par to, kā to visu jādara. Jo viss ir izdarāms – tikai mēs vēl neprotam. Ķīmijā var izdarīt visu, jautājums vienīgi – vai mēs zinām, ar kā palīdzību.
Ir taču lietas, par kurām mēs īsti nekad neaizdomājamies. Reakcijas, kas notiek mūsu organismā, norisinās 36,5 grādu temperatūrā. Ja jūs mēģinātu tās paveikt ķīmiski, bez tiem fermentiem, kas mūsu organismā jau ir iestrādāti, tādā temperatūrā tās nekādā gadījumā nevarētu īstenot – jo enerģija, kas nepieciešama, lai reakciju aktivētu, ir krietni augstāka nekā 36,5 grādi. Bet dabā tas notiek.
Sāksim kaut vai ar fotosintēzi. Pamēģiniet uzsintezēt amonjaku no slāpekļa un ūdeņraža – padomājiet, kādas temperatūras un kādi katalizatori tam būtu vajadzīgi. Bet baktērijas to dara vienkārši augsnes temperatūrā, pārvēršot slāpekli par amonija joniem…
Tā sauktie katalizatori jeb reakciju paātrinātāji samazina enerģiju, kas nepieciešama, lai reakciju aktivētu.
Un tas, ka mēs paši to neprotam, vēl nenozīmē, ka Dievs ir kļūdījies.
Tātad cilvēks vēl joprojām ir melnā kaste?
Cilvēks ir melnā kaste. Domāju, ka mēs esam tāda pati bezgalība kā Visums – mēs jau īsti nesajēdzam, kas ar mums un mūsos notiek.
Varam teikt, ka esam sava veida trīsvienība. Mums ir miesa — tas ir hardware. Smadzenes ir kā mātesplate. Un tad ir sistēmas programmatūra jeb dvēsele, kas vada jūsu organismu – tāpat kā ir sistēmas programmatūra, kas vispār nodrošina, lai dators spētu darboties. Un tad ir vēl specializētā programmatūra jeb gars – tās ir mums pieejamās mūsu īpašās spējas domāt un just, un atšķirt labo un ļauno.
Un tālāk sākas problēma: parasti mēs nemākam izmainīt savas sistēmas funkcionēšanas programmatūru. Varam to viegli sabojāt, bet uzlabot – tas jau ir krietni grūtāk. Jo mēs taču nezinām kodu. Jā, mēs zinām, ka mūsu DNS ir izmantoti pāris miljardi “ķieģelīšu” — galvenokārt četru tipu, un to ir veseli divi miljardi. Bet kas tālāk? Jā, mēs esam atšifrējuši, kā tie ķēdītē izvietoti. Bet ko mēs no tā patiesībā saprotam?
Iedomājieties – kāds ir izjaucis ķieģeļu augstceltni. Jūs zināt, cik daudz ķieģeļu tur ir un kādi to veidi, bet kā izskatās pati būve? Vai no tās čupiņas to var noteikt? Diez vai. Ja nav rasējuma, kā būve izskatās trīs dimensijās, no ķieģelīšiem vien neko nopietnu nevar uztaisīt – labi, ja vienu sienu.
Aptuveni tāda ir situācija, kādā mēs šobrīd atrodamies. Mēs redzam gēnus, redzam, ka kāda daļa nes kaut kāda veida informāciju, bet pa vidu ir gabali, kuri it kā neko nedara. Kam tie ir vajadzīgi? Ko tie tur dara?
Mēs joprojām esam ļoti tālu no izpratnes, kā mēs īsti funkcionējam.
Kā cilvēkam pareizi dzīvot? Vai jāmēģina saprast, kura ir viņa specializētā programma jeb viņa talants? Atrast sevi?
Jā, sevi ir jāmēģina atrast. Pirmā norāde ir – nenodarboties ar to, kas jūs neinteresē.
Ja jūs visu mūžu mocīsieties, darot darbu, kas jums nepatīk, neinteresē, nekas labs jau tur nesanāks.
Jūs necentīsieties strādāt vairāk. Bet, ja tas jūs patiešām interesē, tad jums nav tik svarīgi, vai jums par to maksā vai nemaksā – jums tas vienkārši patīk, un tas, kas jums patīk, jums arī sāk padoties.
Patiesībā jau ir tā – ja vismaz 5000 stundas veltāt kādai lietai, jūs kļūstat par profesionāli. Bet, ja gribat būt augstākās raudzes profesionālis, vajadzēs kādas 10 000 stundas – praktiski darbojoties, domājot, iegūstot papildu informāciju, mēģinot saprast.
Un te ir lieta, kas, izrādās, ir problēma arī mūsu augstākās izglītības sistēmā: viss tiek vērtēts pēc tā, vai rezultāts ir tāds, kādu kādam gribējās redzēt.
Bet problēma ir cita – ja jūs iemācāties tikai pētīt to, ko Dievs jau ir radījis, jūs uzzināsiet, kā tas ir būvēts, taču šādā sistēmā jūs neesat iemācīts radīt ko jaunu. Jūs vienkārši interesējaties, kas tur ir – un jūs nevarat kļūdīties: noskaidrojāt, uzrakstījāt publikāciju. Bet pamēģiniet uzkonstruēt kaut ko pilnīgi jaunu. Zinot, kā kaut kas darbojas, jums būtu jāspēj arī inovēt, radīt jaunu.
Mēs jau it kā gribam – modificējam gēnus. Bet tas ir kā zilonis siltumnīcā. Kaut ko jau saprotam, bet, kamēr īsti nezinām, nevajadzētu tik droši ķerties klāt – kā zēns, kuru interesē, kas televizoram ir iekšā. Viņš var to izjaukt, bet vai no tā, ka izjauks, viņš sapratīs, kā tas darbojas? Parādiet kādam no Kongo džungļiem televizoru – viņš tūdaļ meklēs, kur tā ekrānā ir ielīdis cilvēks? Apmēram tā ir arī ar mums.
Nevajadzētu pārvērtēt savas iespējas. Jo vairāk jūs zināt, jo vairāk jūs spējat, un jo taupīgāk vajadzētu rīkoties ar šīm spējām, lai nenodarītu ļaunu. Hipokrāts jau mācīja, ka galvenais ir nenodarīt slimniekam pāri.
Paskatieties uz piemēriem. Uztaisījām DDT – labs insekticīds, kas nogalina blusas un ērces un, kā šķita, nekaitē putniem un cilvēkiem. Vēlāk saprata, ka ar putniem tomēr kaut kas nav kārtībā — to olu čaumalas kļuva pārāk trauslas, un perējot tās saplaisāja, mazuļi nevarēja izšķilties. Šādas lietas nevar uzzināt uzreiz.
Vai plastmasas uzvaras gājiens – likās, ka visu varēs aizstāt ar plastmasu, nevajadzēs tērēt dzelzi. Tagad redzam, ka daba tiek piesārņota ar mikroplastmasu. Diemžēl tehnoloģiju un materiālu progress, ja to izmanto nekontrolēti vai neapdomīgi, var radīt ļoti bīstamas sekas.
Tāpat ir ar tiem, kuri saka, ka jāapkaro kaitēkļi ar bioloģiskām metodēm. Piemēram, vajag atrast slimību, ar ko aplipināt Spānijas kailgliemezi, un tas ies bojā. Izklausās skaisti. Bet ko mēs vēl zinām? Vai citi gliemeži ar to neslimos? Vai citi organismi? Kā šo slimību izraisītāju pēc tam savāksim atpakaļ?
DDT gadījumā vēl varēja to vienkārši pārtraukt ražot un lietot, un pēc pāris desmitgadēm tas dabā vairs nebija atrodams.
Bet vīrusu, ko esat izlaidis kā džinu no pudeles, atpakaļ vairs nesavāksiet.
Par to mēs varējām pārliecināties kovida laikā. Kā no pudeles ārā, tā viss.
Zinātnieks strādā pie kādas problēmas atrisināšanas daudzus gadus, rodas rutīna. Kas jūs iedvesmo?
Es par to īsti neesmu domājis. Protams, vajag ģimeni, kas rada gan nepieciešamību, gan iespēju strādāt. Parasti jau kādam jāupurējas, lai otrs varētu kaut ko darīt. Jo laiks ir tik, cik ir. Ja kāds neuzņemas tavu pienākumu daļu, ko pats aizņemtības dēļ nepaspēj izdarīt, tā vienkārši paliek nepadarīta.
Tas attiecas arī uz spēju strādāt. Mana problēma ir tā, ka man jāguļ – man ir vajadzīgs miegs, un arī iemigšanas fāzē man vajag padomāt, sakārtot savas smadzenes.
Nesen klausījos Mārča Auziņa lekciju par meditāciju. Kaut ko līdzīgu jau pats arī daru. Domāju, ka mēs neprotam saņemt informāciju, kas mums varētu būt pieejama. Ir taču cilvēki, kuriem pēkšņi parādās spējas izdarīt to, ko viņi paši fiziski nevarētu izdarīt. Tā ir kā sava veida informācijas pārraide. Ta ir ļoti, ļoti reta parādība, bet daži to spēj.
Zinātnieka prāts nemēģina to visu apšaubīt?
To gan es sev varu piedēvēt — es nekad neesmu mēģinājis akli pieņemt un akceptēt to, ko citi ir izdarījuši. Tas ir tāds savdabīgs fenomens, pretruna, kas ielikta mūsos: ja jūs pārāk daudz zināsiet, jūs nekad neiedomāsieties pamēģināt pārbaudīt to, ko zināt, vai tas tiešām ir taisnība.
Bet katra nākamā zinātnieku paaudze apgāž iepriekšējās absolūto pārliecību un it kā pierādītās patiesības.
Elektrons esot nedalāms, atoms esot nedalāms — vēlāk izrādījās, ka tas ir dalāms. Visums esot radies lielā sprādziena rezultātā — laikam jau gluži tā nav. Mēs domājam, ka zinām visu par matēriju, bet ir taču tumšā matērija. Kas tā tāda? Un tā katru dienu. Jāskatās, jālasa un jādomā.
Man bija tā retā iespēja nokļūt Minhenes Universitātē pie izcilā ķīmiķa profesora Rolfa Huisgena un pastrādāt viņa vadībā. Konstatēju vienu lietu – kāpēc viņš spēj izdarīt to, ko citi ne. Vispār jau viņam vajadzēja saņemt Nobela prēmiju, bet to viņam nepiešķīra, jo prēmiju iedeva viņa teorētiķim profesoram Roaldam Hofmanam un profesoram Robertam Vudvordam. Profesoram Huisgenam prēmiju nepiešķīra tāpēc, ka viņš bija ļoti nepakļāvīgs — viņš nevienu apgalvojumu neatzina par patiesību bez pārbaudes.
Es vēroju, kā viņš strādā. Izlasa rakstu un saka: “Klausieties, Kalviņa kungs, te kaut kas nav kārtībā, pārbaudiet, vai tā tiešām ir?” Tas bija kāds slavenā profesora Šoneberga raksts. Pārbaudīju – un patiešām izrādījās, ka nebija vis kārtībā! Profesors Huisgens savas darbības pamatā lika nevis ticību tam, kas uzrakstīts, bet analīzi, lai pārliecinātos, vai tur nav kļūdas.
Kad vēroju seminārus, kuros uzaicināja pasaulslavenus profesorus stāstīt par saviem pētījumiem, es jau zināju, ka tiklīdz profesors Huisgens sāk berzēt rokas, tūliņ sekos pilnīgi graujoša un iznīcinoša kritika, kas sākās ar teikumu “es tikai vienu lietu nesapratu”. Un ar to vienu sabruka viss namiņš.
Kad strādāju pie mildronāta izstrādes, neviens tolaik jau nemeklēja signālu pārnesēju molekulu, šķita, ka tā vienkārši notiek, un viss. Kāpēc man vajadzēja savu degunu tur bāzt iekšā? Likās, ka kaut kas nav kārtībā, trūkst viena posma — nav atrasta tāda molekula.
Un tā bija īstā skola — meklēt un pārbaudīt to, kas ir citādāks, nekā tam vajadzētu būt.
Vai, paskatoties uz dārglietām, jūs kā ķīmiķis novērtējat to, kas aiz tā visa stāv?
Es uzskatu, ka dārgmetālu galvenā īpašība ir to plašās izmantošanas iespējas. Zelts visiem liekas skaists un spīd, bet patiesie dārgmetāli nav tikai zelts un platīns. Ir retzemju metāli, par kuriem tagad visa pasaule trīc, ka tik’ varētu tiem tikt klāt. Niobijs, piemēram, ir apbrīnojams metāls, tā izturība pret superskābēm un augstām temperatūrām ir izcila.
Varbūt esat dzirdējuši par ūdeni kritiskajā stāvoklī? Pie liela spiediena un augstas temperatūras ūdens molekulas vairs nav saistītas viena ar otru. Ūdens no neitrālas vielas pārvēršas par superskābi un superšķīdinātāju, kas var izšķīdināt pat akmeņogli. To varētu darīt, bet nav tāda trauka, kurā šo reakciju veikt, jo, ja tas būs no dzelzs, tas vienkārši izšķīdīs. Liekas, ka arī zelts ir ļoti izturīgs metāls, bet karaļūdens to izšķīdina.
Man reizēm liekas, ka labāk nodarboties nevis ar organisko ķīmiju, bet ar neorganisko – ar metāliem, retzemju elementiem. Un, ja paskatāmies, kas notiek mūsu organismā – izrādās, ka mums ir tā sauktie mikroelementi, kas formāli nav retzemju metāli, bet mūsu organismam tie ir tikpat reti un vērtīgi. No tiem mēs formāli nesastāvam, jo tie ir niecīgos daudzumos, bet bez tiem neviens ferments nevar darboties. Bez tiem daudzas lietas nevar notikt – tie ir katalizatori, kas veicina reakcijas mūsu organismā 36,5 grādu temperatūrā.
Piemēram, ar to palīdzību varētu siltumu uzreiz pārvērst elektriskajā strāvā un panākt visādus citus brīnumus, par kuriem vēl vakar neviens nevarēja iedomāties. Vai saules gaismas ietekmē uzreiz sadalīt ūdeni par ūdeņradi un skābekli? Var. Tas normāli nenotiek pats no sevis, bet ķīmija var palīdzēt to izdarīt.
Kas ir pats svarīgākais, ko esat sapratis par dzīvi?
Dzīvi vajag vienkārši dzīvot. Nevajag izdomāt nez kādas lietas, kas kādam pieder un ir pieejamas, bet jums nav, un necensties iegūt tās lietas, kurām jūsu dzīvē ir otršķirīga nozīme.
Protams, daudzi saka, ka nauda un bagātība ir svarīgas. Bet naudu vajag tik daudz, lai varētu normāli dzīvot un funkcionēt, lai jums nebūtu jānodarbojas ar to, kas jums nepatīk. Lai jums būtu iespēja darīt to, ar ko vēlaties nodarboties, kur jums ir spējas un kur varat sniegt atdevi.
Kad izdodas uztaisīt kaut ko jaunu un noderīgu, man ir tāda sajūta, it kā būtu apēdis kilogramu šokolādes.
Man tā ir tāda bauda, ka, redz, šo neviens cits vēl nebija paveicis, bet man izdevās.
