Alīna Spriņģe, GRENARDI vadītāja, rotu un smaržu dizainere. Viņai piemīt talants, harizma un uzņēmība radīt skaistas un vērtīgas lietas, par kurām priecājas tūkstošiem sieviešu visā Latvijā un arī ārpus tās. Nebūs pārspīlēts, ka tieši Alīna ir viena no uzņēmīgajām Latvijas sievietēm, kas diktē šīs nozares tendences. Izcila skaistuma un gaumes izjūta, kas tendēta uz ilgtspējīgu vērtību un īstuma saglabāšanu. Un tas vijas cauri ne tikai viņas radītajām lietām, bet arī personīgajām vērtībām.
Šodien, kā vēl nekad, svarīgs ir radošums, jo pasaulē, kurā materiālo vērtību netrūkst, tieši idejas ir tās, kam piemīt vērtība.
Man ir tuva filozofija, ka svarīgi ir nevis daudz iespaidu, galvenais, lai tie būtu dziļi un patiesi. Tāpat kā draugi. Ja tā ir rotu pasaule – novērtēt to, ko mēs varam saņemt mantojumā. Mēs varam izvēlieties paliekošas lietas. Diemžēl sabiedrība tiek pakļauta masīva mārketinga spiedienam, kas iestāsta, ko tev vajag un cik lielā daudzumā. Apģērbu, bižutēriju. Bet padomāsim, cik resursus tērējam, lai to visu saražotu, kur tie vēlāk nonāk – visticamāk nepārstrādājamo atkritumu kaudzēs. Man patīk teiciens Fashion is not only about looking good, it’s also about doing good. Ir skumji, ka cilvēki arvien vairāk laika pavada sociālajos tīklos, ko apliecina nesenie pētījumi. Neapšaubāmi, pēdējā jau vairāk nekā gada notikumi, šķiet, neatstāj mums lielu izvēli, internets ievelk mūs savā gūstā, bet es ticu, ka vajadzība pēc dzīva kontakta un patiesām emocijām nekur nav zudusi. Arī par saviem bērniem pārdzīvoju, negribu, lai viņu laiks paiet tādā kā nulles līmenī, jo esmu no tiem cilvēkiem, kuri, ja ir brīvs brīdis, strādā pie sevis pilnveidošanas. Apkārt taču ir tik daudz aizraujošu lietu! Kā teica viens no Amerikas slavenākajiem valstsvīriem, filozofs, zinātnieks, rakstnieks, uzņēmējs un brīvdomātājs vienā personā Bendžamins Franklins: “Ieguldījums zināšanās vienmēr dod vislabāko atdevi.” Ar šo saprotu jebkuras lietderīgas zināšanas, kas uzlabo dzīves kvalitāti, tostarp fizisko un garīgo stāvokli. Labas idejas var rasties vienīgi tad, kad esam gatavi tās uztvert un strādājam ar sevi. Savukārt, ja mūsu prāts tiek nodarbināts ar nenozīmīgām lietām, tas nozog tikai laiku un radošumam tur nav vietas. Viss dienas beigās ir mūsu pašu rokās un atkarīgs no tā, ko tieši mēs izvēlamies darīt vai nedarīt. Varu ieteikt noskatīties dokumentālo filmu The Social Dilemma, tā liek pārdomāt ierastās lietas. Svarīgi ne tikai zināt, bet arī saprast.
Bieži ir tā – noskatāmies filmu, par ko ir labas kritiķu atsauksmes, mūs pārņem sajūta – es neko no tā nesaprotu, bet tā ir augstā māksla. Vai arī: man patīk, bet tā noteikti nav māksla. Kā to vidusceļu rast, teiksim, jomā, kur jūs darbojaties, smaržu pasaulē?
Vidusceļš ir grūti saprotams termins. Jo tas, kas man ir vidusceļš, citam var būt margināla izvēle. Tāpēc es balstos tikai uz savu skaistuma izpratni, savu pieredzi.
Esmu diezgan daudz ceļojusi, daudz lasu, iedziļinos lietās, kas veido manu skatījumu uz šo realitāti un caur savu pieredzi cenšos izteikties gan rotu, gan aromātu pasaulē. Maz pievēršu uzmanību tam, ko dara citi nozares pārstavji. No vienas puses tas varētu būt nepareizi, jo salīdzinošā analīze vienmēr ir vērtīga, bet es to ļauju darīt citiem. Tiklīdz pati sāku skatīties apkārt, manī zūd radošums. Tā var notrulināt savu unikālo asumu. Jo dažādība ir nepieciešama, ikvienam ir savs redzējums. Man ļoti patīk Filipa Stārka skatījums uz dzīvi. Viņš, būdams ļoti radošs cilvēks, veidojis dizainu lietām, kas paredzētas ļoti plašam patērētāju lokam – starp tiem ir gan izsmalcināti dizaina priekšmeti, gan bērnu ēdamrīki, gan sadarbojies ar Ikea – taču vienmēr priekšplānā izvirzījis pārlaicīguma ideju, lai lietas, ko viņš rada, ir kvalitatīvas un ilgtspējīgas. Viņš mēģina būt noderīgs un pieejams. Viņš saka, ka saprot, ka kvalitatīva lieta nevar būt pavisam lēta un pats grūtākais esot sevi savākt un palikt pie kaut kā tāda, kas ir nevis vienkārši skaists un nevienam nenoderīgs, bet rada skaistumu ar paliekošu vērtību. Gluži kā mūsu nozarē, jo juvelierizstrādājumi joprojām visās to tapšanas stadijās tiek darināti ar vislielāko rūpību un cilvēka klātbūtni, tiem nav derīguma termiņa, tie ir pārlaicīgi.
Alīna sadarbībā ar Vairu Vīķi – Freibergu radīja rotu kolekciju “Rotājies, Latvija!”
Teicāt, ka daudz ceļojat. Vai ir tā bijis, ka aizlidojot uz kādu valsti, tuvojoties lidmašīnas durvīm, domājat, kā šeit smaržos?
Jā, līdz nesenai pagātnei ceļošana bija šķietami neatņemama dzīves sastāvdaļa. Ceļojot uzlādējos, guvu jaunus iespaidus un iedvesmu – iepazīstot jaunas vietas vai apmeklējot jau iemīļotus ceļojuma galamērķus, tiekoties ar starojošiem, interesantiem cilvēkiem. Un, jā, protams, aromātu pasaule un vietas, kas ar tiem saistās, ir atsevišķs stāsts. Man tā ir sava veida smaržu bibliotēka, esmu smaržu kolekcionārs – ļoti niansēti atceros pilsētu un dažādu vietu smaržas. Vairāk gan mani uzrunā dabas, nekā pilsētu aromāti. Īpaši ilgojos pēc siltā, smaržīgā dienvidu gaisa. Domāju, ka mūsdienu apstākļos, ko negribētu dēvēt par jauno realitāti, mums apzināti jāmācās gūt pozitīvas emocijas.
Un tieši smaržas ir tās, ar kā palīdzību iespējams gūt pozitīvas emocijas.
Smarža ir pirmais, kas savieno sajūtas. Tā strādā arī zemapziņas līmenī, mēs bieži vien pat nezinām, kādus lēmumus un izvēles esam veikuši, pateicoties konkrētu aromātu klātbūtnei, tāpat arī dažādas atmiņas ir spilgtākas par citām, jo tām piemīt smarža. Mēs kā dzīvas būtnes rezonējam ar daudzām lietām, ko neuztver mūsu apziņa. Smarža ir ļoti jaudīgs palaidējmehānisms! Piemēram, kad apmācies, līst, vai vienkārši ir skumji, ir tik forši ceļot atmiņās un smaržas ir lielisks palīgs, kas maigi un nemanot pārslēdz cilvēku citā noskaņojumā. Tā ir ļoti smalka, trausla pasaule un man tā vienmēr ir bijusi ļoti tuva. Arī savu bērnību es atceros ne vien krāsainu, bet arī smaržīgu. Tāpēc savulaik nolēmu pievērsties aromātiskajām svecēm.
Smarža ir tilts uz patīkamu vidi, jo deguns atrodas tuvu smadzenēm, kur atrodas centri, kas atbild par atmiņām un labajām sajūtām.
Caur aromātiem man gribējās pastāstīt par skaistām vietām un notikumiem. Un, ja zinātniski ir pierādīts, ka cilvēks, izvēloties sev patīkamu aromātu, var mainīt savu noskaņojumu, sajūtas – pārrodoties mājās, iededzam sveces ar īpašu aromātu, varam pārslēgt savu noskaņojumu kaut vai par pustoni uz augšu, kādēļ, lai neizmantotu šo vienkāršo paņēmienu?
Alīnas radītās SPRING LIGHT aromātiskās sveces ir 100% roku darbs
Pieņemu, ka mēs visi protam pagatavot garšīgu ēdienu, un aptuveni zinām, kādas sastāvdaļas jāsavieno, lai iegūtu vēlamo rezultātu. Kā notiek aromātu gatavošana?
Kad pievērsos aromātu radīšanai, man ideju bija vairāk nekā iespēju tās realizēt. Studijas Grācas parfimērijas institūta programmā man iedeva labas prasmes izteikties aromātu valodā. Līdz tam ēteriskās eļļas jaucu pēc sajūtām. Kad ēteriskās eļļas izgaisa, nekas vairs no smaržas labā stāsta nebija palicis. Studijas man deva iespēju izprast, kā kombinēt sastāvdaļas, radīt smaržas stāstu, tādu, kādu to esmu iecerējusi.
Piemēram, foršās sajūtas, ko spēj radīt tikko noplūkti pļavas ziedi, ūdens tuvums, maigs ugunskura dūmu aromāts, kas skaisti mijas ar balzāmiskās koksnes notīm, dzidrais Alpu gaiss, vai bagātīga austrumnieciska garšaugu piesātināta smarža. Manuprāt, šobrīd SPRING LIGHT smaržu klāstā ir aromāti teju katrai gaumei un tie ir ļoti noturīgi. Ir patīkami saņemt atsauksmes no manu sveču cienītājiem, ka sveces joprojām smaržo arī pēc trīs gadiem! Mani aromāti veidoti pēc klasiskā aromāta uzbūves koncepta, proti, nevis lineāri (smarža nemainīs savu raksturu arī pēc noteikta laika posma), bet gan pēc piramīdas principa – ar virsotni, ar savu sirdi, ar bāzi. Tāpēc, izvēloties smaržas, nepieciešams tās vispirms uzsmidzināt uz blotera – papīra strēmelītes smaržu izmēģināšanai, un saprast, kā smarža smaržo pēc noteikta laika. Jo laika gaitā var atvērties dažādi aromāti – augšējās notis jau ir izgaisušas, parādās bāze. Tāpēc mani aromāti ir daudzslāņaini, sarežģīti, ar dažādām šķautnēm, bāze atklājas, kad sirds notis pavājinās, tad parādās, piemēram, muskusa, sandalkoka, vetīvera aromāti, kuri ir smagsvari smaržu pasaulē.
Jums ir palicis atmiņā ceļojums uz kādu valsti, kurā vietējie iedzīvotāji valkā īpašas rotaslietas?
Indijas iedzīvotāji valkā fantastiskas rotaslietas. Tur arī mazi bērni valkā auskariņus, rokassprādzītes līdz elkoņiem, ankletes (dārgmetāla ķēdītes) uz kāju potītēm, izskatās izcili. Viņiem tā ir kultūras sastāvdaļa. Vispārīgi runājot, ikviena rotaslieta saistīta ar kādu dzīves notikumu.
Ne vienmēr tās nēsā visas dzīves laikā, rotaslietas var glabāt arī lādītē, taču tās paliek par kāda notikuma liecinieku. Tas ir sentiments, ko vajag nodot paaudzēs, jo televizoru vai austiņas mantojumā neatstāsi.
Lai arī mājsēde ir laiks, ko var dēvēt par sava veida krīzi, šādos apstākļos cilvēkiem ir iespēja pārskatīt vērtības. Tas, ka nevaram tikties, svinēt kopā svētkus, bet varam viens otram ar dažādām dāvanām uzsvērt, ka esi pats dārgākais, svarīgākais cilvēks uz pasaules. Rotas jau mēs vienmēr saistām ar ko nesasniedzamu, nepieejamu, bet pārdomājot visas vērtības, saproti, ka rotaslietas ir vienas no tām, kurām vērtība nekad nezūd.
Kāda bija jūsu pirmā rotaslieta?
Vecāku dāvināti zelta auskari, tādi nelieli riņķīši. Man tie ārkārtīgi patika. Atceros, ik pa laikam atvēru mammas rotu lādīti, lai piemērītu viņas gredzenus. Jau tad fantazēju par to, kādi vēl varētu būt gredzenu dizaini, akmeņu kombinācijas, kādi auskari varētu piestāvēt, kāda kaklarota.
Alīna ar pašas dizainētajām Lilly Spring zīmola rotām
Vai atceraties savas mātes dārglietu kastītes smaržu?
Tā bija cakaina, melna koka kastīte ar uzgleznotiem ziediem uz vāka, bet smarža bija ļoti neitrāla, jo kastīte nebija iztapsēta ar materiālu, kas varētu uzsūkt smaržas.
Vēl atceros, ka bērnībā atradu zelta gredzentiņu, pavisam mazu, derēja tikai uz mazā pirksta. Esmu dzirdējusi, ka nevajag ņemt līdzi atrastās dārglietas, bet toreiz man tas šķita kā burvestības apliecinājums – re, tas ir mans gredzentiņš! Nelielu dzīves posmu to nēsāju, līdz peldoties pazaudēju. Tad es nodomāju, ka šim gredzenam ir savs stāsta turpinājums – tas devās tālāk pasaulē. Taču bija arī nedaudz skumji, jo es neesmu cilvēks, kas mēdz pazaudēt lietas, man patīk kārtība, kad viss ir savās vietās. Tajā brīdī sapratu, ka dzīvē nav iespējams un arī nav nepieciešams censties visu kontrolēt, jo tas piešķir dzīvei jaunas krāsas un izjūtas. Tā mēs rodam vietu jaunajam.
