Kristaps Liepiņš ir alpīnists un alpīnisma instruktors. Kalni, kuri izrādīja viņam labvēlību, lai atļautu uzkāpt to virsotnēs, atrodas teju visos zemeslodes kontinentos. Cita starpā, vērts pieminēt faktu, ka pērnā gadsimta septiņdesmitajos gados pasaulē tika noorganizēts kalnu skaistuma konkurss, kurā uzvarēja piectūkstošnieks Alpamayo (vai Shuyturaju, 5947m), kas atrodas Dienvidamerikā, Peru un atgādina simetrisku ledus piramīdu. Arī šis kalns ir izrādījis labvēlību pret Kristapu, ļaujot tajā uzkāpt. Skaists kalns, viņš saka, bet neviena viegli kāpjama maršruta. Kalns ir skaists tieši ar savu nepieejamību.
Saki, lūdzu, vai pēc tam, kad kopā ar sievu esi pabeidzis un izdevis grāmatu Pamirs mana sirds mīlestībā, nav iestājies tāds kā vientulības moments? Varbūt līdzīgas sajūtas rodas, uzkāpjot kalna virsotnē?
Grāmatā to nedaudz pieminam, bet ar sievu mums tā ir ikdienišķa sarunu tēma. Kā uz tām lietām skatās? Ir cilvēki, kuriem galvenais ir koncentrēšanās uz mērķi, citi izbauda procesu. Tas ir mūžsens jautājums – kas ir svarīgāks – mērķis vai ceļš? Mērķis varētu būt svarīgs cilvēkiem, kuri, dažādu motivāciju vadīti, vēlas izdarīt ko īpašu. Uzkāpt kalnā un viss. Piespraust sev birciņu, ka uzkāpts lielajā, skaistajā virsotnē un tad pievērsties kam citam.
Man liekas, ka koncentrēšanos uz procesu izvēlas tie, kas ar sirdi un dvēseli sevī atklājuši, ka attīstība procesā ir interesantāka par pašu mērķi.
Pat ja netiek kāpts aizvien augstāk un sarežģītāk. Tiek izbaudīts process. Un kaut kur jau ceļš tevi aizvedīs. Arī intrigā, satraukuma bailēs un nezināmā gaidās ir sava burvība.
Saka, atceras ne tikai sasniegtās virsotnes, bet arī neveiksmīgākos kāpienus. Kad apstājies pusceļā un esi spiests kāpt lejup.
Protams. Neviens kalns nav tā vērts, lai uz tā ietu bojā. Vai zaudētu daļu no sevis, nosaldējot pirkstus. Ja kaut kas nenotiek tā, kā esi ieplānojis, tā ir tava problēma. Protams, mēdz būt tā, ka ir ļoti nelabvēlīgi apstākļi. Tas ir normāli. Mēs labi saprotam, ka reizēm laika apstākļus nav iespējams prognozēt. Kalnos pēdējo desmit gadu laikā visur ir neraksturīgi laika apstākļi. Pat sirmie kalnieši rausta plecus un saka, ka šitā nav bijis. Pamirā ir vieta, kas aprakstīta mūsu grāmatā – Koržeņevskas smaile un 7495 metrus augstā Ismoila Somonī smaile. Izmaiņas ir ļoti uzkrītoši redzamas. Biju tur 1995. un 2018. gadā. Ceturtdaļgadsimta laikā notikušas būtiskas pārmaiņas. Sniegāji, ledāji vairs nav tādi. Daudzi nobrukuši, atkāpušies, samelnējuši. Kur bija skaists ledājs ar stāvu žilbinoša sniega klājumu, tagad ir akmeņaina nogāze, zem kuras dziļumā nomanāms kails ledus.
Vai iespējams kalnus atcerēties pēc taustes, jo kāpjot, taču visu laiku tam pieskaras?
Atšķirība ir ļoti liela, protams, to jūtu un atceros. Pasaules daudzveidība visvairāk jūtama klintīs. Eiropā dominē kaļķakmens un granīts, un kāpšana šajos katrā pavisam savādāka. Arī kaļķakmeņi mēdz būt atšķirīgi. To iemācies kāpjot, jau zini, kādu ekipējumu vajadzēs ņemt līdzi. Pārakmeņojies smilšakmens ir pilnīgi savādāks, tāpat arī konglomerāta klintis.
Uz kādiem kalniem būs visasiņainākie pirksti?
Uz smilšakmens, kas ir pārakmeņojies. Tādu klinšu plaisas ir ļoti abrazīvas, ar izteikti asām malām. Tādi kalni ir gan ASV vidienē, gan Jordānijas Wadi Rum klinšu tuksnesī Arābijā. Ja Eiropā klinšu masīvus lielākoties veidojis ūdens, Omānā, kur ir vieni no vecākajiem sauszemes iežiem pasaulē, tos erodējis vējš un smiltis – tā ir pilnīgi cita kāpšanas pasaule.
Vai neapnīk visu laiku braukt tikai uz kalniem?
Kalni ir tik dažādi, arī alpīnismā kāpšanas formas ir pilnīgi atšķirīgas. Var kāpt pa klintīm, bet var arī pa vertikālu ledu. Var kāpt zemos kalnos ar skatu uz okeānu un var kāpt ļoti augstos kalnos, kur visapkārt tikai kalni līdz pat horizontam.
Tev ir kāds kalns, ko uzskati par visskaistāko?
Kalni ir nesalīdzināmi skaisti, tik dažādi, nav iespējams pateikt, kurš ir visskaistākais. Kad vīrietis saka, ka viena sieviete ir visskaistākā, viņš tāpat vienmēr skatīsies apkārt un domās, ka neskaitāmas citas sievietes arī vispār ir ļoti skaistas. Un viņam būs taisnība. Pērnā gadsimta 70os gados tika sarīkots kalnu skaistuma konkurss. No visiem kontinentiem iesūtīja skaistākos kalnu foto. Latvijā noteikti daudzi atpazīst Šveices Materhornu, ko redzam uz Šveicē ražotajām šokolādītēm un citiem produktiem. Skaisti kalni ir visā pasaulē. Nepālas Himalajos netālu no Everesta, atrodas kalns Amadablams, seštūkstošnieks, ar smailu virsotni, izteiktu formu, ledāju nošķelto sānu vienā malā. Ļoti skaists kalns. Kalni daudzviet izvēlēti kā simboli uz dažādu kompāniju logo.
Piemēram, Fudzi kalns Japānā.
Jā, ar tā klasisko vulkāna formu. Vai Halfdoma kalns Josemītos ar nošķelto formu, kas regulāri parādās uz dažādiem ar tūrismu saistītiem priekšmetiem, tas laikam ir viens no atpazīstamākajiem ASV Nacionālo parku simboliem. Paramount Pictures filmu ievadkadros redzamais kalns – tā arī ir reāla virsotne Peru Baltajos Kordiljēros. Pirms trīs gadiem mēs abi ar Kristīni uzkāpām formāli pasaules skaistākajā virsotnē – Alpa Maijo, 5947 metrus augsts kalns Peru Andos. Tā virsotne izskatās kā regulāra ledus piramīda ar ļoti stāvām sienām, tur nav neviena viegli kāpjama ceļa augšup.
Skaists arī ar savu nepieejamību?
Tieši ar to kalns ir skaists – mežonīgs, neparedzams.
Tu organizē ekspedīcijas uz kalniem turīgiem cilvēkiem. Bet skaidrs, ka ar pliku naudu jau kalnā neuzkāpsi. Kristaps Liepiņš ar virvi visus neuzvilks, kā ironizē daži tavi nelabvēļi.
Strādāju arī ar mazturīgiem cilvēkiem. Esmu piedalījies daudzos projektos, arī strādājot ar krīzes skartajām ģimenēm, ar vardarbībā cietušiem cilvēkiem, ar vēzi slimiem cilvēkiem. Kalni nav tikai bagāto privilēģija. Protams, aizbraukt uz otru pasaules malu ir dārgi, bet arī ceļošana var būt atšķirīga. Pie mūsu rakstiem sociālajos tīklos par kāpšanu kalnā ir lasīti daudzi anonīmi komentāri. Īpaši savulaik uzjautrināja komentētājs, kurš izteicās, ka pat Ilmārs Rimševičs nevarētu atļauties šādus ceļojumus. Tā nebūt nav.
Visu nosaka katra indivīda prioritātes.
Var ceļot tīri labi arī mazbudžeta apstākļos. Ir cilvēki, kas stopē no Latvijas uz Alpiem vai vēl tālāk. Ir cilvēki, kas gatavi braukt uz kalniem ar velo. Viens norvēģis ar velo aizbrauca uz Everestu, uzkāpa un atbrauca atpakaļ, lai pierādītu, ka var arī tā. Protams, var jautāt, kādā veidā tiek iztērēta mazāka naudas summa – aizlidojot vai pusgadu braucot ar velo… Jautājums ir par prioritātēm. Dārgi? Bet kas ir lēti? Lidot ar paraplānu, nirt eksotiskās vietās, spēlēt golfu, burāt, braukt uz kalniem ar kalnu slēpēm?
Varbūt mēs nepareizi izsakāmies – vajadzētu lietot nedārgi un dārgi, jo vārdam lēts piemīt tāda nelietojamības, nekvalitativitātes piegarša.
Jā, lēti ir nopirkt lētā lielveikalā lētu iemarinētu gaļu, izcept uz lēta grila, izdzert lētu alu un pēc tam to visu atstāt ezera krastā. Tas ir lēti. Ja cilvēki izvēlas darīt interesantas lietas un darīt to nopietnā līmenī, izdevumi būs un samērā prāvi. Tas ir jautājums par izvēlēm. Par iespējām un izvēlēm, ko dari, lai šīs iespējas izmantotu. Ja man šobrīd piedāvātu kāpt kalnā, kas izmaksātu 60 līdz 80 000 eiro par virsotni, es atteiktos, jo par šo naudas summu var daudzus gadus ceļot pa pasauli un kāpt kalnos. Man nav tā nepieciešamība, ka obligāti jāpiekar medaļa pie krūtīm, ka esmu uzkāpis kādā virsotnē. Iepriekšējā pusgada laikā ir bijušas neizpratnes pilnas sarunas ar dažādiem dienestiem – kā tad jūs tā ceļojat tik daudz, tas ir tik dārgi? Jūs gribat paceļot kā mēs? Mēs braucam ar lētākajiem avio reisiem, ļoti daudz braucam ar sabiedrisko transportu, stopējam, vienmēr veicam izpēti, kur varētu palikt, kad aizbraucam uz otru pasaules malu. Mēs nekad nepaliekam dārgās viesnīcās. Tu mēģini atrast vai nu kādu latvieti vai vietējo, kas varētu palīdzēt ar uzņemšanu, izmitināšanu, aizvešanu – tas ir tikai normāli. Protams, vari nopirkt biļetes uz visdārgāko avioreisu, rezervēt pilna servisa pakalpojumus, bet tas laupa ļoti daudz interesantu momentu.
Piedzīvojums ir slikti plānota ekspedīcija, teica kāds norvēģu polārpētnieks.
Piedzīvojumi jau tāpat gadās, arī, ja ir laba plānošana. Jautājums ir, kas ir tas, ko pieļauj, lai notiek. Slikti plānota ekspedīcija ir tāda, ja aizlido uz kaut kurieni nesezonā, tikai tāpēc, ka ir lētas aviobiļetes. Bet tās ir lētas tad, jo ir nesezona. Un tu nekur nevari uzkāpt un viss ir slikti. Protams, jāplāno, kad ir lielākas iespējas paveikt to, ko vēlies!
Tev ir gadījies kalnos atrast kāda cilvēka atstātas mantas?
Ikviens alpīnists kalnos ir kaut ko atradis, tāpat kā kaut ko pazaudējis. Piemēram, esmu atradis kādus deviņus leduscirtņus pa visiem šiem gadiem un vienu zelta ķēdīti (smejas). Par ekipējuma zaudēšana ir vesela stāstu virkne. Reizēm tās ir tādas sagadīšanās, ka netici tam, ka tā var notikt. Aizpērn bijām Spānijā, kāpām stāvās klinšu smailēs Sierra de Gredos. Kāpju pa vertikālas granīta klints sienas plaisu, lieku tajā vienu klinšu ekipējuma lietu un tieši tobrīd tai noplīst stiprinājuma trosīte. Jēziņ, īstākā vieta, kur tai saplīst, jo plaisa turpinās tādā pašā platumā un nav nekā cita, ar ko ekipējumu aizstāt. Labi, kāpšu tālāk bez drošināšanas. Izčakarēju saplīsušo lietu laukā, piekabinu pie jostas, pakāpju burtiski pusotru metru uz augšu un tur plaisā stāv kāda kāpēja atstāta līdzīga ekipējuma lieta, plus vēl cilpa un divas karabīnes. Tāda nerealitātes sajūta, jo bija pilnīga vilšanās, ka nupat kaut ko esi zaudējis un pēkšņi tev to “kāds” iedod. Šādi gadījumi ir vairākkārt bijuši. Ziemā kāpām pa Šamonī virsotņu ledus kuluāriem, vienu izkāpām, nokāpjam, aizejam atpakaļ uz pilsētiņu, nolieku somu pie apartamentu durvīm, slēdzu durvis, pie somas piestiprināts ledus cirtnis, bet cilpa pie cirtņa atsprādzējusies. Ar kalnu zābaku nejauši uzkāpu uz rokas stiprinājuma cilpas un stiprinājuma sprādzīte krakšķēdama salūst. Ir astoņi vakarā, alpīnisma ekipējuma veikali ciet, rīt no rīta agri sarunāts doties uz nākamo kalnu, uz veikalu paspēt nevar. Jau domāju, ka nāksies kāpt ar saplēsto cilpu un tas nebūs nedz ērti, nedz droši. Nākamajā rītā dodoties augšā, pieeju pie ieplānotā maršruta un skatos, ka aptuveni 15 metru attālumā sniegā atrodas kaut kāds priekšmets. Pārējiem saku, lai turpina iet, es tikmēr pakāpšos, lai apskatītos, kas tas ir. Un atrodu sniegā iesalušu… tieši tādu leduscirtņa cilpu, kāda man iepriekšējā vakarā salūza! Salauzto cilpu piekabinu pie sistēmas, izejam maršrutu, laižamies lejā un burtiski pēdējā maršruta vietā, kur stāvam šaurā kuluāra malā, piespiedušies pie klints, salauztā cilpa atkabinās un aizlido kuluāra dziļumā. No sērijas – tev ir iedota jauna, bet vecā ir jāatdod. Divus dabūt nevar, visu nevar gribēt (smejas).
Kāpjot kalnos, nav bijis kārdinājums paņemt līdzi dažādus skaistus minerālus?
Akmeņu līdzņemšanu laikam esmu izslimojis padsmitgadnieka vecumā. Kad pirmajās reizēs devos uz kalniem, viss bija tik nepazīstams. Kvarca gabaliņš, kāds interesants akmens. Tagad cilvēkiem vienmēr saku, lai neko neņem līdzi. Akmeņiem jāpaliek tur, kur tie ir, nav ko vadāt tos apkārt pa pasauli.
Bet var jau iestrādāt tos kādā gredzenā un ar cieņu to valkāt visu mūžu?
Protams, protams, arī tā var. Man liekas, ka viss materiālais ir materiāls. Mēs pārāk daudz aizraujamies ar materiālajām lietām. Ir feini, ja tev prātā paliek kalnu skaistums, bet arī tā nav garantija, ka tas tur paliks uz ilgu laiku.
Gredzens ar Everesta gabaliņu, ko nodot mantojumā bērniem, tas būtu sasodīti aizkustinoši un skaisti.
Man liekas, ka mantošanas lietas arī ir tāda tricky padarīšana. Vai tas, kas tev nozīmē ļoti daudz, būs tieši tikpat svarīgs arī kādam citam? Ikvienam cilvēkam jāiet cauri savu vērtību sistēmas radīšanas procesam. Tu nekad nevari zināt, ko tavi bērni vai mazbērni uzskatīs par vērtīgu.
Kādām vērtību pārvērtēšanas procesam pats esi gājis cauri?
Vieni uzskata, ka ir svarīgi radīt materiālas vērtības, uzbūvēt māju, ko mantos bērni. Savulaik man bija diskusija ar vienu no saviem priekšniekiem, kad vēl strādāju pastāvīgu algotu darbu. Viņš man jautāja, ko es skraidu apkārt pa kalniem. Ne es esmu māju uzbūvējis, neko. Paskaties, ko es esmu izdarījis, viņš saka, nopircis lauku īpašumu, atjaunojis dzīvojamās ēkas, zirgu staļļus. Man ir vērtība, ko nodošu saviem bērniem, bet tu skraidi pa pasauli. Nu, kāda tam jēga? Es viņam teicu, lai pamēģina iedomāties, ja viņa mazdēls būs tāds kā es. Kuram tā māja un staļļi būs vajadzīgi kā zivij velosipēds.
Man liekas, ka viena no lielākajām vērtībām ir tas, ka to, ko pirms 30-40 gadiem iedomājāmies kā pilnīgi neiespējamu, šodien tā ir realitāte.
Dzīvojot PSRS, bērnībā domāju, tas būtu fantastiski, ja izdotos tikt no tās ārā, redzēt pasauli. Tobrīd tas likās pilnīgi nereāli, ka tas nekad nemainīsies. Bet tā, kā dzīvojām iepriekšējos 10-15 gadu, braucot pa visu pasauli, atļaujoties darīt visinteresantākās lietas visos kontinentos, neko tādu jaunībā pat iedomāties nevarēju. Manuprāt tā ir viena no lielākajām vērtībām. Vismaz šobrīd.
Labi, bet vai savā ziņā pasaule līdz ar to nav kļuvusi garlaicīgāka, jo viss taču ir iespējams.
Nav tā, ka visu iespējams realizēt.
Gribi uzbraukt kosmosā, sakrāj naudu un lido tik augšā.
Par naudu visu izdarīt nevar.
Ar naudu nevar uzkāpt kalnā. Tev tajā ir jāuzkāpj.
Jā, vari nopirkt pakalpojumu, ka kāds tavā vietā nesīs somas, izvēlēsies laiku un ceļu kurp doties, nostiprinās bīstamākās vietas, novilks virves, atnesīs skābekļa balonu, uzcels tavā vietā telti. Bet tev pašam būs jākāpj. Un ir milzīga atšķirība starp pakalpojumu pircējiem un tiem, kas to var izdarīt paši. Vai tas būtu alpīnisms vai kosmosa tūrisms. Jā, vari nopelnīt daudz naudas, samaksāt un uzlidot kosmosā. Vai tāpēc tu būsi kosmonauts vai zinātnieks, kurš spēj izdomāt, kā uzbūvēt kosmosa kuģi? Nē!
Pirms pieciem gadiem Sandijs Semjonovs uzaicināja mani doties uz Tibetu, viņam bija ideja veidot filmu, ka daži sabiedrībā pazīstami cilvēki dodas apkārt Kailaša kalnam. To sauc par Koru. Aizbraucām, uzfilmēju video, vakar tieši to skatījos un atcerējos, ka tas ir svētais kalns četrām reliģijām. Vienas reliģijas pārstāvji iet vienā virzienā apkārt kalnam, otri pretējā. Arī tā iešana var būt dažāda – daži tur ik pēc pāris soļiem lūgšanās ar pieri pieskaras zemei. Bet ir cilvēki, kas samaksā naudu, noīrē zirgu un zirga mugurā apjāj kalnam apkārt. Funktieris ir tāds, ja tu tam pieej kā garīgās attīrīšanās procesam, tas kaut kādā veidā uzlabo tavu karmu. Konkursa jautājums: kam tiek uzlabota karma šajā Kailaša Korā – jātniekam vai zirgam?
Tu tici karmai?
Jā! Man liekas ļoti simpātiskas šīs likumsakarības. Visām mūsu darbībām ir sekas. Ja darbības ir negatīvas, tad arī sekas būs negatīvas. Tam var ticēt vai neticēt, bet man liekas, ka ir ļoti daudz visādu apliecinājumu, ka noteiktas likumsakarības pastāv. Protams, daudz kas liek domāt, ka ir arī netaisnība tajā visā. Līdzīgi kā reliģijās. Piemēram, kā Dievs pieļauj netaisnību uz zemes. Viedokļi var būt dažādi, jautājums, kā mēs ar tiem sadzīvojam un kā jūtamies. Es jūtos labāk, ja zinu, ka ir lietas, kas mani attur no negatīvas rīcības. Kaut vai tā pati karmiskā domāšana.
Ir brīnišķīgi, ka ir uzstādījumi, kas liek cilvēkam būt labākam.
Paolo Sorentīni filmā Jaunība bija epizode, kurā alpīnists stāsta, ka uzkāpis K2 virsotnē, kur kāds bija uznesis naktsgaldiņu. Viņš atvēris atvilktni, bet tā bija tukša.
(Smejas). Šo filmu neesmu redzējis, bet līdzību ir ļoti daudz. Tāpēc par ļoti interesantu uzskatu iepriekšminēto ceļojumu uz Kailaša kalnu. Satikām pāris ļoti interesantus vietējos. Savulaik Latvijā piedalījos pirmās viņa svētības Dalailamas vizītes organizēšanā, bet puisis, ko satikām Tibetā, dažus gadus bija pavadījis Darmasalā, studējot budismu. Mums bija ļoti interesantas sarunas par Tibetas garīgajām līdzībām. Viņš izstāstīja līdzību par valdnieku, kurš nokļuva pēcnāves valstībā un nonāca pie milzīga stikla kalna, no vienas vietas pārklātu ar ierakstiem, ko atstājuši iepriekšējie valdnieki un augstmaņi. Valdnieks stāvēja, skatījās un domāja, ka arī vēlas atstāt kādu liecinājumu. Viņš skatās, ka viena pēcnāves dzīves būtne kalnu uzrauga un prasa, ko var darīt, lai iegravētu uzrakstu. Ņem instrumentus un iekal, viņam atbild. Bet tur jau nav nevienas brīvas vietas, tur viss no vienas vietas aprakstīts. Dauzi nost, ko vēlies un raksti to, ko uzskati par svarīgu, viņam atbild. Bet kā, tur jau valdnieki un augstmaņi visu ko sarakstījuši. Bet tā jau visi iepriekš rīkojās, viņam atbild, tu nebūsi ne pirmais, ne pēdējais.
Vēlme kaut ko ļoti īpašu atstāt aiz sevis ir pakļauta iznīcībai.
Mēs neviens neesam šeit uz mūžīgu palikšanu un arī atmiņa par mums, kas mēs esam, ko esam darījuši, ir zūdoša. Jautājums, vai tie ir simts vai tūkstotis gadu…
Ja saka, ka ezera dabiskais liktenis ir pārpurvoties un kļūt par purvu, tad kalna dabiskais liktenis ir tapt vēja un smilšu nolīdzinātam līdz neliela paugura lielumam.
Protams. Viss ir galīgs, arī Saulei, ko vienīgo dēvē par mūžīgu, ir savs darbības termiņš. Agri vai vēlu šajā galaktikā viss pašlikvidēsies. Kas ir tas, kas ir mūžīgs, kas ir tas, kas svarīgs?
Mūžīgais ir tas, kas ir mūsu mūžā svarīgais. Varbūt mīlestība, labestība, prieks?
To vajadzētu uzskatīt par mūžīgu. To, kas mums pašiem ir vērtīgs.
Kas ir tie cilvēki, kuri izlemj doties tādās ekspedīcijās?
Kāpjot kalnā, pirmais, ar ko cilvēks sastopas, ir bailes no augstuma, skarbi apstākļi. Taču bailes saglabājas visu laiku, tikai tās kļūst citādākas. Pie tām var pierast. Bailes ir mūsu prāta sastāvdaļa, tās liek izzināt sevi. Kalnos arī cilvēks kļūst nedaudz citādāks, cilvēks nokļūst apstākļos, kur viņam jāuzņemas atbildība. Kalni maina cilvēkus. Nokāpjot, cilvēks ir kļuvis nedaudz citādāks.
Viņš ir daudz labāk iepazinis sevi, savas robežas, kuras var būt bezgalīgas.
Tev ir kāds, kuram kalnā kāpšanas laikā saki: nu, kam tev to vajag, ej zemē, nemokies!
Ļoti bieži saku, ka visiem nebūt nav jākāpj kalnos, arī es daudz ko esmu izmēģinājis tādu, par ko zinu, ka tas nav man.
Ja vajadzētu izvēlēties, kurš būs kalns, kurā vēlētos kāpt pēdējo reizi mūžā?
Pēdējo kalnu… Vispār ar pēdējo izvēli ir diezgan traki.
Bet visiem tā pienāks, agrāk vai vēlāk.
Protams, ka loģiskā atbilde droši vien būtu saistīta ar kaut ko tādu, ko iedomājamies vispārākajā pakāpē, kā vislielāko sasniegumu. Tajā pašā laikā, ņemot vērā iepriekš teikto, nav viena kalna. Gribētu, lai tas ir kaut kas tuvu reālajai beigu situācijai. Lai visi iepriekš sasniegtie kalni būtu kā piepildījums tam, ko vispār var iedomāties. Gribētos, lai kāpiens pēdējā kalnā notiek tā ļoti mierīgi. (ilgi domā)
Nu bet tomēr?
Nē, nebūs! (smejas)
