Katrai tautai ir savas nozīmīgas spēka zīmes, latviešiem tā ir tautasdziesmās tik bieži apdziedātā Saule. Sagaidot Latvijas 101.dzimšanas dienu, GRENARDI sadarbībā ar bijušo valsts prezidenti un latvju dainu pētnieci Vairu Vīķi – Freibergu ir radījis rotu kolekciju Rotājies, Latvija! Tās centrā – dzīvība radītāja Saule. Kā uzsver Vaira Vīķe-Freiberga – mūsu platuma grādos Saules siltuma un rotāšanās nevar būt par daudz!
Freibergas kundze, kāpēc jums bija svarīgi atsaukties GRENARDI piedāvājumam veidot kopīgu rotu kolekciju ar Saules simbolu tās centrā?
Šī ideja man šķita ļoti simpātiska! Latviešu tradicionālajās rotās mēs varam redzēt tā saucamo saules gredzenu. Man latviskās rotas pazīstamas kopš bērnības, tās saistās ar noteiktām atmiņām. Pēc Otrā pasaules kara invalīdi, kuri atradās Vācijas bēgļu nometnēs, apmeklēja rotkaļu kursus un mācījās sudrabā izkalt gan arheoloģiskās rotas, gan veidot dažādas to variācijas. Manai mātei bija šāds, no invalīda rotkaļa iegādāts, saules gredzens ar dzintara akmeni viducī un no tādām pat saulītēm veidota rokassprādze. GRENARDI Saules kolekcija ir moderna un skaista variācija par šo tēmu. Cilvēkiem vajag rotāties!
Interesanti, ka jau vairākus gadu desmitus arvien vairāk sievietes nēsā dažādas piespraudes. Un tam ir savs izskaidrojums. Daudzas strādā birojos un valkā uzvalkiem līdzīgus kostīmus. Piespraudes ir veids, kā savu tēlu padarīt sievišķīgāku un krāsaināku. Starp citu, mana laba draudzene, bijusī valsts sekretāre Amerikā Medlina Olbraita, kļuva slavena arī ar savām gigantiskajām piespraudēm.
Jums ir skaidrojums, kāpēc tieši Saules zīme mūsu tautai ir tik svarīga?
Laikam jau tāpēc, ka ilgus gadsimtus bijām bāreņu tauta. Es to domāju arī burtiskā nozīmē. Karu, mēra, dažādu slimību dēļ daudzi bērni kļuva par bāreņiem jeb sērdieņiem, kuri bija zaudējuši abus vecākus. Tautā šādu bērnu bija ļoti daudz. Turklāt tauta kopumā ilgstoši bija apspiesta, dzīvoja grūtos apstākļos. Mazus bērnus no rītiem sūtīja ganīt govis slapjās pļavās. Kad pārcēlos uz Latviju un sāku dzīvot arī laukos, tikai tad es konstatēju, cik auksta vasaras rītos ir rasa! Ne velti saulīte mūsu tautas dziesmās parādās kā māmulīte, kura sasilda un noglāsta.
Arī mūsu karavīri, cīnoties par Latvijas brīvību, pie cepures sprauda uzlecošas saules zīmi. Tā simbolizēja jaunas republikas rašanos. Saule mūsu tautai bijis nozīmīgs simbols dažādās nozīmēs.
Uz labās rokas gredzens no Vairas Vīķes – Freibergas rotu kolekcijas Rotājies, Latvija!
Bet ar ko Saules zīme varētu būt nozīmīga modernam mūsdienu cilvēkam?
Arī modernam cilvēkam, kurš dzīvo aukstā alumīnija, tērauda, stikla, cementa un asfalta pasaulē, maiga siltuma nevar būt par daudz. Mums vasaras ir īsas un saule saistās ar dabas atdzimšanu, ar Jāņu ziedošām pļavām, ar ogu, augļu un dārzeņu ražām un savā ziņā arī ar atvaļinājumu brīvību. Gaismas visa gada garumā mums ir gaužām maz.
Un ar rotām mēs šo saulīti varam sev līdzi nest.
Ziniet, arī pati rotāšanās pacilā cilvēka garu. Vīriešiem ir grūtāk, viņu mode kopš 19. gadsimta ir kļuvusi askētiska, tāpēc daudzi vīrieši ir aizgrābti ar dārgu pulksteņu nēsāšanu – viņiem nav nekā cita, ar ko izrotāties. Mūsu sabiedrība viņiem, nabagiem, dod maz izdevību. Turpretim sievietēm ir fantastiska brīvība! Un rotas par sievieti vienmēr arī kaut ko pastāsta…
Esmu ievērojusi, ka jaunas un skaistas sievietes nereti izvēlas minimālas rotas, piemēram, izrotājas ar kādu mazu ķēdīti un tas ir sava veida paziņojums pasaulei – esmu skaista diezgan, man liela greznošanās nav vajadzīga.
Tomēr es domāju, ka, gadiem ejot, sievietēm rotas iepatīkas arvien vairāk. Un, ja viņām kāds tās neprotas uzdāvināt, sievietes vairs nekautrējas pašas sev nopirkt. Un tas ir labi. Savulaik viesojos Brazīlijā – šī valsts visdažādākos dārgakmeņus eksportē pa visu pasauli. Un toreiz mana draudzene Dzidra, Brazīlijas latviete, teica: “Tu esi strādājoša un pelnoša sieviete, tu nevari aizbraukt neko sev skaistu nenopirkusi!”
Tā Dzidra man iestāstīja, ka sievietei, ja kaut kas iepatīkas, nav jāgaida dzimšanas diena vai Ziemassvētki – skaistas rotas viņa sev var nopirkt pati!
Toreiz iegādājos zelta kaklarotu ar trīs ķeizariskiem topāziem marķīza griezumā, kas man ļoti noderēja arī vēlāk prezidentūras laikā.
Parasti cilvēkiem ļoti mīļas ir dzimtas rotas, kas mantotas no paaudzes paaudzē. Vai jums arī tādas ir?
Mana vecmāmiņa bija baltvāciete un viņa dzimtas rotas bija mantojusi, taču viņai tās nācās pārdot pēc Pirmā pasaules kara. Tolaik vectēvs pēc atgriešanās no vācu gūsta dabūja jaunsaimniecību, un bija jāpērk arkli, zirgi, govis… Mamma atcerējās, ka vecmāmiņai viena piespraude bija palikusi, taču, ar māsu spēlējoties, viņas to bija pazaudējušas.
Pirmā Latvijas apmeklējuma laikā 1969.g., rotājusies ar Kurzemes radu dāvināto rotu ar dzintariem.
Māte savukārt aizgāja bēgļu gaitās Otrā pasaules kara beigās, un viņas vienīgā rota, kas bija paņemta līdzi no Latvijas, bija piespraude kā sudraba zirneklītis ar ametista vēderu. Kopš tā laika dzīvnieku piespraudes man ir ļoti mīļas, tās atgādina bērnību.
Man tās ir taurenīšu, spārīšu, vardīšu un bruņurupucīšu formās.
Pirms Zelta kāzām 2010. g. Piespraude – briljantu vardīte – dāvana no vīra dzimšanas dienā.
Ar ASV Valsts sekretāri Kondolīzu Raisu Baltajā namā 2006. g. Melno pērļu kaklarota un auskari no Ķīnas. Krokodila piespraude ir piemiņas dāvana no Floridā dzīvojošiem draugiem, kuriem netālu no mājas dīķī gozējas krokodili.
Baltajā namā ar ASV prezidentu Džordžu Bušu un valsts sekretāri Kondolīzu Raisu 2001. g. Zelta zieda piespraude ir dāvana no vīra.
Nereti bērni, kas piedzīvojuši lielu trūkumu, vēlāk dzīvē tiecas pēc ārēja spožuma. Vai arī jums bijis tāds posms?
Te atkal jāatceras apstākļi. Tūliņ pēc kara sāku iet skolā, kas bija ierīkota turpat bēgļu nometnē – kazarmās. Pāri ielai atradās vietējie īres nami un tur bija neliela bodīte, kur pārdeva arī lētas plastmasas piespraudītes ar vācu tautas tērpos pazīstamām ozollapām, zīlītēm, sirsniņām un maziem sunīšiem, un kaķīšiem arī. Bērni šīs piespraudītes bija atklājuši, viens otram sekojot, iegādājušies. Man ir fotogrāfija no trešās klases, kur mēs stāvam saģērbti ziemas drēbēs, un visām meitenēm pie mēteļa atloka spīd kāda no šīm piespraudītēm. Mums, bērniem, tās likās mīlīgas un priecīgas, bet mūsu skolotāji latviešu skolā šīs piespraudes nevarēja ciest, jo uzskatīja, ka tās ir vāciskas. Kad uzņemtās klases fotogrāfijas tika bērniem izdalītas, skolotāja paziņoja – latviešu bērni vācu piespraudes nevalkā! Un skolā tās vairs nedrīkstējām nēsāt. Mēs bijām tiešām ļoti apbēdināti. Jo mūsu dzīvēs, ticiet man, krāsainības un skaistuma nebija. Mēs dzīvojām kazarmās divstāvu gultās, ar pelēkām armijas segām, kas kalpoja kā starpsienas, lai viena ģimene varētu norobežoties no citām. Aizliegums bērniem pie drēbēm piespraust ko priecīgu bija nevis patriotisms, bet šaursirdīgs šovinisms un nevajadzīga stingrība. Kamdēļ gan bērni nevarētu papriecāties par lētām piespraudītēm!
Kad man palika 17, iesvētībās no vecākiem saņēmu sudraba krustiņu ķēdītē, bet vēlāk no mammas – arī viņas Vācijas nometnē gatavoto Nameja gredzenu.
Studiju gados man bija jācīnās ar naudas trūkumu. Kad notika balles, meitenes rotājās ar tādiem kā Swarovski priekštečiem – slīpētu krāsainu kristālu gariem auskariem un kakla rotām. Arī man tādi bija, jo, ja gribēji iet uz balli garā kleitā, kaut ko spīguļojošu vajadzēja. Šādu bižutēriju 50. gadu beigās nēsāja visas. Caurmēra cilvēkam, protams, ka nevarēja būt rotas kā Anglijas karalienei.
Viņas majestātes Karalienes Elizabetes II valsts vizītē Rīgā 2006. g.
Atceros, ka studiju gados Toronto uz universitāti gāju kājām. Pusceļā atradās Birks, lielākais juvelierveikals Kanādā. Tā kā līdz universitātei ceļš bija pietiekami tāls un ziemā bieži sala, redzot, ka veikalā apgrozās klienti, es mēdzu starp viņiem iešmaukt, lai sasildītos. Un kamēr sildījos, tikmēr apbrīnoju visu, kas bija izlikts vitrīnās. Vairākas reizes gadījās tur redzēt cienījama vecuma dāmu, kura šķita regulāra kliente un kura lūdza, lai parāda viņai visus jaunumus. Tad smaidīgās pārdevējas viņai priekšā izcēla samta kastes ar visdažādāko krāsu dārgakmeņiem. Bet es viņai pār plecu nopriecājos – cik skaisti! Un skaisti arī, ka cilvēks var atļauties izvēlēties, kas patīk.
Vēlāk uz kāzām vīrs man uzdāvināja pērļu kaklarotu – pērles nebija milzīgas, bet labas kvalitātes. Tā bija mana pirmā lielākā rota – to vēl šodien valkāju. Arī vēlāk, kad jau vairāk varējām atļauties, vīrs rotas man bieži dāvināja un tās sev pirku arī pati. Tad vienmēr raudzījos, lai rotas būtu pēc iespējas iespaidīgas un redzamas, bet kuras arī finansiāli būtu pieejamas. Piemēram, Brazīlijā nopirku skaistu ametista gredzenu un kulonu. Taču es neskatījos uz rotām, kur apkārt akmeņiem būtu arī briljanti – tie automātiski greznuma lietu ieliek citā cenas kategorijā.
Vai atceraties savu pirmo rotu, kad stājāties Valsts prezidentes amatā?
Uz zvēresta nodošanu man bija jau minētā pērļu kaklarota, tā labi piestāvēja melnajai samta jaciņai ar baltajām rūtiņām, bet uz inaugurācijas balli – Brazīlijā pirktie karaliskie topāzi.
Fotosesijā pie Jāņa Deinata 2006. g. Triju Zvaigžņu ordenim pieskaņotās rotas – pērļu lāses un trīs rindu pērļu kaklarota – vīra dāvana, kas izgatavota Rīgā.
Dimanta kāzu fotosesija 2020. g. Kaklarota no pērlēm un briljantiem. Trīs rindu pērļu rokassprādze iegādāta Ķīnā. Uz kreisās rokas esošis gredzens izgatavots Rīgā, izmantojot briljantus un Kolumbijas smaragdu, kas atvests no komandējuma. Uz labās rokas esošajā gredzenā iestrādāts Austrālijas melnais opāls un briljanti.
Kā jūs izvēlējāties rotas, kad jau bijāt Valsts prezidente? Vai jums bija jāievēro kāda īpaša etiķete?
Prezidentūras laikā man bija diezgan lieli izaicinājumi tamdēļ, ka vajadzēja uzņemt arī ļaudis no karaļnamiem – nevarēju viņiem blakus izskatīties lēti. Tad biju priecīga, ka agrāk ārzemju ceļojumos un komandējumos biju iegādājusies rotas ar īstiem akmeņiem – gan pusdārgakmeņiem, gan arī pa safīram, briljantam, smaragdam un rubīnam. Man tās ne tuvu nav tādas kā karalienēm vai multimiljonārēm un to arī neviens nesagaida. Tās tomēr ir glītas un korektas, un ik pa laikam par tām saņemu komplimentus no dāmām dažādās pasaules malās. Prezidentūras laikā vīrs katrā jubilejā izmantoja izdevību manu rotu kolekciju paplašināt, jo tad man tiešām tās bija nepieciešamas dažādībai.
Uzruna ASV Kongresa un Senāta apvienotajā sēdē Vašingtonā, 2006. g. Klasiskā pērļu kaklarota ir dāvana no vīra kāzās.
Vai vienmēr vīra izvēle jums ir patikusi?
Dažreiz vīrs ir mani pārsteidzis, bet viņš ir gudrs vīrietis un parasti man ir devis izvēli – uzdāvināt šo vai to rotu?
Jūs bieži min kā vienu no elegantākajām sievietēm Latvijā. Kā jums šķiet, kas visvairāk ir ietekmējis jūsu gaumes un stila izjūtu?
Materiālie līdzekļi, kādi man bija pieejami (smejas)! Tas ir galvenais un svarīgākais faktors.
Taču kopumā – stils ir process. Uzšujot vai noskatot kādu jaunu apģērba gabalu, ir jāvelta laiks tā piemērīšanai, saskaņošanai ar rotām. Un tas galvenokārt prasa izmēģinājumus spoguļa priekšā. Tu skaties pati un paprasi padomu vīram. Paņemt rotas no vitrīnas un pievilkt pie kura katra tērpa nevar, ir rotas, kas labi izskatās tikai pie viena veida tērpiem un tās vienkārši atsakās pielāgoties citiem. Krāsu elements, protams, arī ir būtisks.
Manuprāt, stilu tikpat daudz nosaka tas, ko tu nekad nevalkātu, kā tas, ko tu mēdz valkāt. Ar katru vienu izvēli – gredzenu, krellēm, auskariem – tu nemitīgi veido savu stilu. Ikviena no šīm izvēlēm summējas, stils sastāv no neskaitāmām sastāvdaļām un to kombinācijām.
Bet laba gaume ir spēja atrast pareizo piesitienu, pielāgojoties konkrētajai situācijai.
Kā studente dienu dienā valkāju vienu un to pašu Nameja gredzenu, bet man par laimi tolaik mode neprasīja jaunām sievietēm valkāt daudz rotu. Taču, jo vairāk ir lietu, jo rūpīgāk tās savā starpā jāsaskaņo.
Fotosesijā pie Jāņa Deinata 2006. g. Koraļļu rotas iegādātas Venēcijā, Itālijā. Tostarp arī gredzens ar eņģeļa ādas (krāsas) koralli. Charm Bracelet zelta rokassprādze ir dāvana no mammas par Doktora grāda iegūšanu. Piekariņš – lapiņa – dāvana no tēva radiem.
Kopā ar Japānas imperatoru Akihito un viņa kundzi Rīgā, pie Brīvības pieminekļa 2007.g.
Sacījāt, ka stila izkopšana prasa izmēģinājumus spoguļa priekšā. Tomēr viena sieviete redz, kas viņai piestāv, bet cita nē…
Ziniet, ir kā tajā teicienā – kas vienam barība, citam inde. Ir jāspēj redzēt tas, kas piestāv tieši tev, nepietiek ar to, kas citai labi izskatījies.
Lielu lomu spēlē sabiedriskā vide un tas, ko katrā vidē uzskata par piemērotu vai skaistu. Gaume varbūt daļēji ir iedzimta, bet pamatā tā ir kaut kas apgūts un iemācīts. Domāju, ka liela nozīme ir ģimenei – vai mātei un vecmāmiņai skaistums un harmonija ir bijušas vērtības, vai viņām ir bijusi laba krāsu un formas izjūta, vai viņas pratušas eleganti ģērbties un labi izskatīties arī grūtos materiālos apstākļos. Atceros, ka mana māte Marokā no Latvijas līdzi atvestā kristāla traukā vienmēr ļoti mākslinieciski sakārtoja augļus. Sākumā mums nekā nebija, bet šis trauks galda vidū izskatījās cēli! Tāpat no jebkā, kas auga kaut kur tuvumā, viņa mācēja izveidot mākslinieciskus puķu sakārtojumus. Vecāmāte savā jaunsaimniecībā esot nesusi puķes no pļavām, lai stādītu dobē pie mājām, bet dažas kaimiņienes pukojušās, ka tā Raņķine esot slikta saimniece, jo nelietderīgi tērējot laiku puķēm. Tā nu tas ir – dažās ģimenes valda tikai praktiskums un funkcionalitāte, tur estētiskām jūtām nav vietas. Manuprāt, vairums latviešiem kopš seniem laikiem tomēr ir bijusi izkopta skaistuma izpratne un manā izpratnē tā ir ļoti vērtīga mūsu kultūras sastāvdaļa.
