Zane Čulkstēna ir laikmetīgās mākslas centra Kim? dibinātāja un vadītāja, simfonisko orķestru festivāla Rīga Jūrmala organizētāja un personāla vadības konsultāciju uzņēmuma ERDA dibinātāja un stratēģiskā konsultante. Viņas dzīve norisinās it kā vairākās dimensijās, kurās skan akadēmiskā mūzika, top laikmetīgās mākslas darbi un tiek sniegtas konsultācijas uzņēmējdarbības jomā.
Jūs izveidojāt gan laikmetīgās mākslas centru Kim?, gan organizējat simfonisko orķestru festivālu Rīga Jūrmala, kurā piedalās pasaules līmeņa mūziķi. Ar ko šīs jomas atšķiras?
Akadēmiskās mūzikas koncertus Eiropā lielākoties apmeklē cilvēki vecumā ap 70 gadiem. Savukārt laikmetīgā māksla piesaista gados jaunu auditoriju. Klasiskā mūzikas pasaule ir ļoti konservatīva, bieži vien gan mākslinieciskajās izvēlēs, gan darba metodēs. Laikmetīgajā mākslā viss ir daudz jaunāks, aktīvāks un elastīgāks.
Kāpēc tas tā ir?
Tam varētu būt daudzi iemesli. Viens no specifiskākajiem varētu būt tas, ka laikmetīgā māksla daudz vairāk atbilst 21. gadsimta sociālo mediju estētikai, komunikācijai. Laikmetīgās mākslas pasaulē lieto terminu instagramable. Proti, kaut kas, kas ir ļoti piemērots sociālajam tīklam Instagram.
Instagram platformā fotogrāfiju iespējams ievietot rāmītī, to uzlabojot, izvēloties dažāda veida filtrus, kas imitē novecinātu foto, rīta gaismu, protams, arī iespēju uzņemt selfiju jeb paštēlu.
Jā! Diemžēl tas ir skumji, bet, strādājot laikmetīgajā mākslas centrā, redzam jauniešus, kuri nāk, lai nofotografētos telpā, bieži vien nejūtot nodalījumu starp sevi un mākslas darbu, riskējot pat tajā iegāzties, sava paštēla iemūžināšanas brīdī. Taču tādā veidā laikmetīgo mākslu ir daudz vienkāršāk popularizēt. Tas arī pievelk cilvēkus, kuriem šī veida maņa, sajūta īpaši attīstījusies pēdējo gadu laikā. Ar klasisko mūziku tā nav, tā ir ļoti neinstagrammīga. Tās baudīšana prasa laiku.
Ja mākslas darbam vari veltīt sekundi, simfonija jāklausās vismaz 40 minūtes. Laikam ir ļoti liela nozīme, jo cilvēka uzmanības garums ir sarucis.
Vai tā nav tāda paradoksāla ironija, apgalvojot, ka laikmetīgā māksla domāta sagatavotam skatītājam, bet tie, kas to popularizē Instagram, uzdrošinos apgalvot, tikai maza daļa šos darbus vispār saprot.
Protams, tas ir ļoti ironiski. Tā ir ļoti viegli tiražējama, jo ir instagrammīga. Taču, lai to saprastu, nepieciešams iedziļināties, saprast kontekstu. Darbu var ātri aplūkot, bet tas nenozīmē sapratni.
Jums pašai tā ir bijis, ka, redzot kaut ko ļoti mūsdienīgu, rodas jautājums, kas ir māksla?
Pa šiem gadiem uz to skatos savādāk. Bet pieņemu, ka viss, kas nonāk izstāžu zālēs, muzejos, galerijās, tā apriori ir māksla. Jautājums, ko uzdodu sev, vai šajā darbā ir kas saistošs man. Es neesmu universāls atskaites punkts. Man ir savas intereses, sava estētiskā gaume. Saprotu, ka mans interešu loks ir salīdzinoši šaurs, bet es meklēju to, kas mani interesē. Ir virkne mākslinieku un mākslas darbu, par kuriem nekad neteikšu, ka tā nav māksla, drīzāk, ka man personīgi tas konkrētajā dzīves posmā nešķiet aktuāli.
Varat atcerēties, par kādu darbu jums pašai ir bijis lielākais līdzpārdzīvojums, pārsteigums, patikšana?
Lielākie atklājumi bijuši ārvalstīs, tiesa, ceļojumu skaits pēdējā laikā sarucis. Mani ārkārtīgi iespaidoja mākslinieces Annas Imhofas video darbs, kas tagad skatāms Kopenhāgenā nacionālajā galerijā. Savukārt Parīzes Palais de Tokyo izstāžu zālē viņai piešķirta Carte blanche, ka šajā abnormāli lielajā izstāžu telpā viņa var darīt jebko. Anna Imhofa mani pārsteidza jau Bāzeles mākslas kunsthallē 2016. gadā un pēc tam 2017.gadā ar uzvaru Venēcijas biennālē. Viņas darbos apvienoti ļoti daudzi mākslas žanri – vizuālās mākslas elementi, kustība, mūzika.
Tie veidoti tādā apokaliptiskā noskaņā, kurā aseksuāli jaunieši, mūsdienu zudusī paaudze pauž savas frustrācijas un bezjēdzības sajūtas.
Par to varētu daudz runāt, viņa pieskaras daudzām metafiziskām tēmām.
Mūsdienu zudusī paaudze… Man šķiet, ka ikviens šodien cenšas pasludināt, ka pārstāv zudušo paaudzi. Ja atmiņa neviļ, tas sākās ar jauniešiem, kuri cīnījās Pirmajā pasaules karā, kas viņiem atņēma jaunību, paātrinātā veidā iemetot pārāk pieredzējušo pieaugušo cilvēku kārtā.
Varētu būt, ka ikviena paaudze, kas sasniedz zināmu vecumu, ir zudusi. Taču pēdējo pusotru gada notikumu kontekstā tas, kas ar jauniešiem notiek, ir ļoti traģiski. Lielākā daļa no viņiem bija spiesti atrasties mājās un kontaktēties tikai ar savu ģimeni laikā, kad sociālās attiecības veidot ir kritiski svarīgi.
Zudusī paaudze arī tādā kontekstā, ka ir milzīga sociālo mediju loma, tas, cik daudz laika viņi tajos pavada, veidojot nepamatoti augstas ekspektācijas pret pasauli un pret sevi.
Tas nevar nākt par labu nevienai psihei, kur nu vēl jaunu cilvēku psihei. Tas gan neattiecas uz visiem, bet domāju, ka mūsdienās jaunietim ir ļoti grūti.
Un kā jūtas mākslinieki mūsdienās?
Viņiem arī ir ļoti grūti. Neatceros, kurš no mūsu Jūrmalas meistarklašu vadītājiem, pasaules līmeņa mūziķis, teica: ja tu vari nodarboties ar jebko citu, izņemot mākslu, dari to, jo mākslinieks savā ziņā ir kā tāds lāsts. Varbūt tas neattiecas uz tiem, kas tiešām nevar nebūt mākslinieki. Ar to ģeniālākie no viņiem izceļas, ka tas ir viņu aicinājums, sūtība. Taču pēdējos gados vērojama ārkārtīgi liela mākslinieku pārprodukcija, milzīga konkurence. Ķīnā jebkurā diennakts laikā klavierspēli profesionāli apgūst simtiem tūkstoši bērnu. Konkurence ir nežēlīga un tas, ko tas prasa, lai izsistos pasaulē, ir grūts un smags ceļš, kurā liela nozīme ir veiksmei. Var palaimēties, bet var arī nepalaimēties.
Saka, veiksme ir jānopelna. Ar smagu darbu.
Tā gluži nav. Mana paralēlā dzīves joma saistīta ar uzņēmējdarbību. Ir ļoti daudzi akadēmiski pētījumi par to, kādām jābūt spējām, prasmei, bet ar visu to jomās, kur iespējams visprecīzāk izanalizēt, piemēram, sportā, var droši pateikt, ka veiksmei ir milzīga nozīme. Man liekas, ka mākslas pasaulē arī. Ja neesi piedzimis ar šādu aicinājumu vai īpašu talantu, labāk par mākslinieku nekļūt. Tu vari būt labs mākslinieks, daudz strādāt, bet tev var nepaveikties. Jo konkurence ir milzīga. Manā jomā ir savādāk, es vienmēr esmu bijusi menedžmenta pusē, šeit galvenais, lai strādā galva un ir atbilstošas darba spējas.
Vai nav tā, ka menedžmentā labāk veicas skaistiem cilvēkiem, ar augumu nedaudz virs vidējā, lai cik neracionāli un neakadēmiski tas neizklausītos?
Ir, protams, virkne pētījumi, kas apgalvo, ka par vadītājiem kļūst tieši šāda veida cilvēki. Šādi pētījumi primāri ir veikti korporācijās ASV.
Uzskatu, ka tik mazās valstīs kā Latvija praktiski ikvienam, kam daba devusi smadzenes, atbilstošu attieksmi pret darbu un darba spējas, ir iespējas panākt ļoti daudz.
Līdz ar to Latvijas kontekstā pateikt, ka ārējie faktori nosaka panākumus, es nevarētu, jo zinu arī gana daudz gadījumus, kas šiem nosacījumiem neatbilst, arī korporatīvajā līmenī, mākslas organizācijas vadības līmenī.
Menedžmentā ir iespējams ko teorētiski aizgūt no mākslas vadības.
Laikmetīgās mākslas pasaule man palīdzējusi iemācīties, ka uz lietām var skatīties ļoti dažādi. Tā arī sākās mans ceļš pie mākslas, ar draudzību ar māksliniekiem.
Lai ko es viņiem teiktu, kas man šķita perfekti loģiski, viņi spēja man pateikt pilnīgi pretējo un parādīt, ka arī tam ir līdzvērtīga nozīme. Viņu spēja izaicināt un paskatīties uz lietām savādāk noteikti bija tas, ka mani intriģēja.
Vēl uzņēmējdarbībā no mākslas pasaules esmu aizguvusi prasību pēc nevainojama estētiskā noformējuma it visā. Esmu viens no tiem cilvēkiem, kas nevar paskatīties uz prezentācijām, ja tās ir neglītas. Tā nav dīvaina iegriba vai untums, manuprāt tas liecina par attieksmi pret informāciju vai jebko, ko vēlies kādam pasniegt. Proti, ir liela nozīme ne tikai tam, ko saki, bet arī kā saki. Mana komanda Erdā labi zina, ka visam, ko radām, jābūt dizainiski augstvērtīgā līmenī, visas prezentācijas apstrādā un sagatavo dizainers.
Laikmetīgā māksla ir globāls lauks. Tā ietver ceļošanu, iepazīšanos ar jauniem māksliniekiem, mākslas darbiem, pilnīgi citām pasaulēm. Es domāju, ka tas Latvijas kontekstā ir ļoti svarīgi. Jo nav nemaz tik daudz jomu, kurās būtu iespēja sev regulāri atgādināt, ka dzīvojam ļoti globalizētā vidē un lielā bilde ir krietni plašāka par Latviju un Baltiju. Laikmetīgās mākslas jomā Kim? darbojas starptautiski. Jo tev interesē, kas notiek lielajās mākslas mekās, tu dodies uz tām, lai saprastu, kas ir aktuāli, un tavs kontaktu loks ir visa Eiropa, Amerika, visa pasaule. Latvijas uzņēmējdarbībā diemžēl tā ir ļoti retos gadījumos. Mums ir tikai daži desmiti eksportējoši uzņēmumi.
Respektīvi, Latvijas māksliniekiem ir lielākas iespējas parādīt sevi starptautiskajā apritē nekā uzņēmējiem?
Ko es biznesā vai menedžmentā esmu paņēmusi no laikmetīgās mākslas – Latvija ir tikai viens mazs punkts pasaules kartē un tas, ka visi procesi ir saistīti. Ka tavs spēju lauks nav tikai Latvija, bet kā minimums Rietumeiropa. Biznesi Latvijā lielākajā daļā ir lokāli vai labākajā gadījumā reģionāli. Daudzās profesijās strādājot, tev tikai šī valsts kļūst par atskaites punktu.
Vai ir domāts par to mākslinieku darbiem, kurus vēlētos atvest uz Latviju, bet nav iespēju?
Mums ir ļoti garš saraksts un kim? periodiski to atjauno. Atzīšos, kopš pandēmijas laika esmu pastiprināti strādājusi pie tā, lai mūzikas festivāls varētu pārdzīvot šo gadu, arī manā uzņēmumā Erda bija ļoti daudz darba. Šis mākslas darbu saraksts noteikti atšķiras no tā, kādu to veidojām pirms diviem gadiem. Bet atzīstos, ka pati savā prātā tādu neesmu atjaunojusi. Manis pieminēto Annu Imhofu ļoti gribētu redzēt Latvijā.
Vai tikai finanšu dēļ nav iespējams to realizēt?
Tas ir tieši tāpat kā klasiskās mūzikas pasaulē. Uzaicināt un pierunāt atbraukt mūsdienās nav problēmu praktiski jebkuru mākslinieku, tas ir tīrs finansējuma jautājums.
Jūsu uzņēmumā Erda viens no virzieniem ir labdarības veicināšana. Vai šis laiks ir veicinājis citādāku izpratni par filantropiju?
Diemžēl kopš pandēmijas sākuma uzņēmumi ir cīnījušies par izdzīvošanu. Ir daži digitālo tehnoloģiju uzņēmumi, kas ļoti veiksmīgi attīstījušies, bet tie ir reti izņēmumi. Ceru, ka uzņēmumu pievēršanās filantropijai atsāksies rudenī, jo šis pusotrs gads bijis ļoti kluss. Ir atsevišķi turīgi cilvēki, kas individuāli ziedojuši grūtībās nonākušajiem vai ar medicīnu saistītām jomām, bet viņi to darīja kā privātpersonas.
Kāpēc saka, ka liela nauda mīl klusumu?
Līdz šim nebiju dzirdējusi šādu teicienu. Taču filantropijas kontekstā skaidrs, ka neesam kā Amerikā. Eiropā operē pēc welfare modeļa – mēs maksājam salīdzinoši lielus nodokļus un sagaidām, ka valsts apmaiņā pret nodokļiem parūpēsies par izglītību, mākslu, sportu, citām sociālajām jomām. Līdz ar to Eiropā nav pārāk attīstīta privātā filantropija, ja salīdzinām ar ASV.
Tas ir interesanti, jo Eiropā nācijas ir krietni nobriedušākas par ASV nāciju.
Taisnība, ASV ir jauna nācija, daudziem šī valsts ir devusi iespēju kļūt ļoti bagātiem, tāpēc daudzi arī vēlas ziedot. Lielāko daļu ASV kultūras institūciju veidojušas privātpersonas vai to apvienības, tās joprojām to uztur, tas ir pilnīgi cits modelis. Eiropā ziedošanas tradīcijas nav tik plašas, Latvijas gadījumā jo īpaši. Skaidrs, ka papildu sarežģītību rada fakts, ka, iespējams, atšķirībā no Igaunijas, Latvijā nav tik daudz uzņēmumu, kas lielu naudu nopelnījuši godīgā biznesā, strādājot starptautiski vai jomās, kas kopumā tiek uzskatītas par vērtīgām. Igaunijā jau ir seši vienradži tehnoloģiju uzņēmumu jomā, par miljonāriem un miljardieriem kļuvuši daudzi jauni profesionāļi vecumā ap 40, ar labu rietumu izglītību, vērtībām, interesēm. Var redzēt, kāda tam ir nozīme kontekstā ar mākslas darbu iegādi vai mākslas atbalstīšanu. Domāju, ka Latvijā vēl jānogaida, kamēr radīsies starptautiski uzņēmumi, kurus vada rietumnieciski izglītoti un sociāli orientēti profesionāļi.
Vai jums ir zināmi kādi Latvijas mākslinieki, kuru darbos būtu vērts investēt?
Kim? savos 12 pastāvēšanas gados bijis izteikti nekomerciāls gan mākslinieku izvēlē, gan darbības veidā. Arī man personīgi nekad nav licies svarīgi, vai kāda mākslinieka darba cena pieaugs vai nē. Pēdējos gados, rocībai palielinoties, esmu iegādājusies mākslas darbus, bet tikai, vadoties pēc pārliecības, kas man pašai šķiet aktuāli un interesanti. Noteikti, ka ir pāris mākslinieki laikmetīgajā mākslā, kuriem diezgan labi veicas starptautiskā līmenī. Ja paveiksies, un atkal atgriežos pie veiksmes koncepta. Tādi ir vismaz trīs no viņiem, kuru vārdus tagad neminēšu – viņiem ir visas iespējas. Ceru, ka pēc pāris gadiem viņiem ies vēl labāk.
Kas kim? gaida tuvākajā nākotnē?
Esam nedaudz mainījuši savu darbības veidu. Līdz šim bijām pazīstami ar abnormāli lielu izstāžu skaitu, bet mēs vēlamies iet dziļumā un fokusēties uz mazāku skaitu nopietnāku, kompleksāku izstāžu, kas būs aplūkojamas ilgāk. Ieteiktu pievērst uzmanību Sofijai Tūnai, viņa ir lieliska austriešu māksliniece fotogrāfijas žanrā. Latvijā pavada divus, trīs mēnešus, strādājot ar latviešu fotogrāfes Zentas Dzividzinskas 60.–70. gadu darbiem, kuri mākslas jomā vēl nav novērtēti. Viņas darbi ir vieni no retajiem, kas atrodas topošā laikmetīgās mākslas muzeja arhīvā. Lielākā daļa darbu nav attīstīti, tie pārdesmit gadus uzglabājušies noliktavas kastēs. Sofija no negatīviem kopē fotogrāfijas, veidojoties sadarbībai starp dzīvu un mirušu mākslinieci. Rezultātā top izstāde no Dzividzinskas arhīva darbiem. To ieteiktu nepalaist garām.
Vai kāds no kim? izstāžu apmeklētājiem ir vēlējies iegādāties kādu darbu?
Salīdzinoši bieži. Tieši tāpēc esam uzsākuši tādu kā eksperimentu, ka virtuves telpu pārveidojām par sava veida mini galeriju ar darbiem, ko var iegadāties. Bet mums vēl tāls ceļš ejams, jo mūsu krājumos nav darbu, tos neuzglabājam, bet atdodam māksliniekam. Redzēsim, kā tas attīstīsies, jo eksperiments sākās pandēmijas laikā. Māksliniekiem jāpalīdz pārdot darbus, citādi viņi neizdzīvos. Septembra vidū pirmo reizi dosimies uz Bāzeli, uz June mākslas mesi. Tas būs pirmais mēģinājums šajā jomā.
Kam tur vajadzētu notikt, kāds ir jūsu mērķis?
Skaidrs, ka mērķis ir pārdot visu, kas tiks izstādīts, bet pirmajā reizē tā nekad nenotiek. Baltijā veiksmīgākā galerija ir Temnikova&Kassel no Tallinas, viņiem ļoti labi veicas starptautiskajās mesēs, bet tas ir 15 gadu darba rezultāts. Nekomerciālā mākslas pasaule atšķiras no komerciālās. Kim? ir ļoti labi kontakti un iestrādes tieši nekomerciālajā mākslas pasaulē. Lai gan sāksim ne gluži no nulles, vienalga tas prasīs divus, trīs gadus, lai mākslas mesu apmeklējumiem būtu rezultāts.
Vai nepietiek ar to, ka izstādē tiek eksponēti ārkārtīgi jaudīgi darbi, kurus momentā pamana un vēlas iegādāties?
Mākslas pirkumi ļoti reti ir impulsa pirkumi. Ja runājam par lielajām mākslas mesēm, varam būt pārliecināti, ka viss, kas tiek izstādīts, ir māksla. Bet svarīga ir arī mākslinieka izcelsme, pieredze, kur vēl izstādījies. Tam ir liela nozīme. Pārdošana iet roku rokā ar mākslinieka vispārējo reputāciju un atpazīstamību. Galerijas ļoti smagi strādā, lai par konkrēto mākslinieku uzzinātu plašāka publika un ietekmīgāki pircēji.
Sakiet, vai tomēr nav iespējams, ka uz izstādi aizbrauc nevienam nezināma galerija, kur mākslas cienītāji izpērk visus pieejamos darbus?
Laikmetīgās mākslas pasaulē tā nenotiek. Nespēju iedomāties situāciju, kad vari ierasties mākslas mesē kā līdz šim nevienam nezināma galerija, lai izstādītu nevienam nezināmu mākslinieku, kas automātiski tiek izpārdots. Tas vienkārši nav iespējams. Tas ir pakāpenisks darbs daudzu gadu garumā. Mēs braucam uz mesi ar divām ļoti labām māksliniecēm, par viņām daudz stāstīsim, un domāju, ka pēc diviem, trīs gadiem mēs jau būsim tādā formā, lai mūsu ieteikumiem uzticētos. Bet tas noteikti nebūs pirmajā gadā.
Tas ir ilgtermiņa darbs. Mākslinieka karjera veidojas pakāpeniski, neviens nekļūst par slavenību nakts laikā.
