Ilze Pīlēna ir Ola Foundation valdes priekšsēdētāja, bijusī Vīna studijas dibinātāja. Ilzi raksturo gan nemiers, kas liek atrasties jaunu ideju epicentrā, gan nelokāms raksturs brīžos, kad iecere jānoved līdz galam, gan dziļi sakņots miers, kas palīdz ļauties dzīves plūdumam.
Ilze, jums ir raksturīgi iesaistīties projektos ar novatorisku saturu. Kas rada jūsu motivāciju darīt?
Man ir svarīgi, lai projekti, kuros iesaistos, ir ar pievienoto vērtību: kad es par kaut ko aizdegos, tad tiešām šķēršļu nav – visi ir jāpārvar! Un vēl – es nespēju ilgstoši dzīvot rutīnā, mani aizrauj jaunas lietas un izaicinājumi. Tiklīdz pati esmu sev pierādījusi, ka ideju varu novest līdz galam un projekts ir iedzīvināts, mani aicina jauni apvāršņi, vajag to pozitīvo adrenalīnu! Tieši tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mēs ar vīru (uzņēmēju Uldi Pīlēnu – aut.) pēc deviņu gadu ilgas darbības savulaik pārdevām Vīna studiju – koncepts bija tik veiksmīgi atstrādāts, ka viss ritēja pa apli. Un es jutu, ka man nepieciešams jauns izaicinājums.
Katrs jau mēs mēģinām sevi pārvarēt, saprast savus tā brīža griestus. Es nekāpju kalnos un tādā veidā nepārbaudu savas fiziskās izturības robežas, bet es sevi pārvaru, sasniedzot konkrētus mērķus darbā. Tas mani motivē.
Parasti rutīna neder tipiskiem uzņēmējiem – nelielai daļai cilvēku. Pārējie nespēj ilgstoši izturēt neziņu un stresu, ko rada nemitīgas pārmaiņas.
Pozitīva neziņa mani motivē un urda, rada interesi paskatīties, kas tam lācītim vēderā. Protams, ne vienmēr viss norit tik gludi kā iecerēts, ir bijuši arī nepareizi lēmumi, neizdošanās, bet… Katrs jauns pagrieziens liek uz notiekošo paskatīties citādi un reizēm tu redzi, ka šķēršļi un konkrētās kļūdas bija vajadzīgas – bez tām attīstība nav iespējama. Bieži tieši kļūdas ir īstās ceļazīmes, kas rāda virzienu, lai iecere nākotnē darbotos nevainojumi.
Bet kā pie jums atnāk idejas? Savulaik Vīna studija bija jauns koncepts Latvijas kontekstā: tas nav tikai restorāns, kurā pasniedz garšās izsmalcinātu ēdienu un labu vīnu, bet vide ar īpašu atmosfēru, kur savu lomu spēlē gan interjers, gan arī mākslas darbi.
Tā tas ir – var pasūtīt un nopirkt dizaina mēbeles, modernas tehnoloģijas, skaistus traukus, glāzes, bet nav iespējams nopirkt vietas dvēseli un atmosfēru. Lai to uzburtu un radītu, ik sīkumiņam ir nozīme. Es šajā projektā varēju realizēt simtiem ideju, neskaitāmu nianšu kopumu.
Izstāstīšu, kāda bija Vīna studijas vēsture! Kā šodien atceros dienu, kad pirms piecpadsmit gadiem (tolaik vēl strādāju UPB Holdingā par mārketinga direktori), Uldis ienāca pie manis kabinetā un teica, ka viņam ir sajūta, ka mums kaut ko vajadzētu iesākt ar vīniem: Latvija tam ir nobriedusi. Ļoti bieži būdams komandējumos, tiekoties ar ārvalstu sadarbības partneriem, Uldis bija iepazinis vīna kultūru citviet pasaulē. Taču tobrīd Latvijā vēl nebija šīs vīna baudīšanai nepieciešamās demokrātiskās, draudzīgās gaisotnes: vīnu pasniedza smalkos restorānos, lielākoties stīvā gaisotnē. Mums savukārt gribējās radīt vietu, kur pašiem patiktu uzturēties un kurp mēs varētu vest savus sadarbības partnerus. Es ļoti ātri iedegos par šo ideju un mēs sākām pētīt dažādus vīna tirdzniecības konceptus Itālijā, Austrijā, Vācijā, Spānijā. Mēģinājām saprast, kas no tā vislabāk derētu Latvijai un mums ātri tapa skaidrs, ka nevienu no šiem konceptiem nevaram pilnībā adaptēt Latvijā, ka varam aizgūt no katra kādas nianses, apkopot tās un veidot savu redzējumu.
Atceros kā vienu vakaru Vīnē stāvējām pie viņu ļoti populārā vīna koncepta restorāna Vine&Co: tur bija cilvēku pilns, gan pie galdiņiem, gan kājās stāvoši, visi malkoja vīnu, čaloja, bija tik fantastiska atmosfēra!
Tobrīd viens otram teicām, ka ļoti gribētos, lai kādreiz tā būtu arī pie mums, bet laikam jau Latvijā, ņemot vērā mūsu cilvēku mentalitāti, tas ir gandrīz vai neiespējami… Tomēr savu sapni mēs sasniedzām un pat pārsniedzām.
Pa šiem gadiem Rīgā un Latvijā ir izveidojusies patiešām iespaidīga vīna baudīšanas vietu kultūra, daudzas idejas ir nākušas no Vīna studijas. Un ir pat tāds paradokss, ka, piemēram, mūsu koncepta precīzs copy paste ir Vino Studia Krievijā, kas, starp citu, joprojām veiksmīgi darbojas. Un tas ir jauki: lai labas idejas iet plašumā!
Tikmēr jūs jau realizējat jaunas idejas uzņēmumā Ola Foundation. Šķiet, katrs nākamais jūsu īstenotais projekts kļūst arvien vērienīgāks, pārdrošāks.
Ola Foundation ir mūsu abu ar Uldi sirds projekts, tas ir ģimenes fonds, kurā darbosimies kopā. Ēku komplekss, kura arhitektūras projekta autors ir mans vīrs, sastāvēs no galvenās ēkas, ko mēs mīļi dēvējam par Oliņu, un nelielas viesnīcas ar desmit numuriņiem. Galvenā ēka ir trijos stāvos, no kuriem viens ir četrus metrus zem zemes, tajā būs profesionāli aprīkota galerija, kur plānojam regulāri veidot mākslas izstādes, savukārt pārējā ēkā būs izvietota mūsu pastāvīgā mākslas kolekcija. Otrais stāvs būs atvēlēts dažādu semināru un izglītības projektu rīkošanai, tajā skaitā Integrālās izglītības institūtam, savukārt trešajā stāvā atradīsies bibliotēka ar automātiski paceļamu jumtu, kas radīs tādu kā iekšpagalma, Vidusjūras klimata sajūtu. Šeit tiks rīkoti dažādi kamerkoncerti, literatūras un diskusiju vakari, modes skates, gardēžu vakariņas. Visu veidosim patīkamā sinerģijā, lai viens pasākums papildina otru. Pagaidām ieceres vēl ir ideju un sajūtu līmenī, bet kādu dienu tās būs pieejamas plašākam lokam.
Jūsu darbs ir nesaraujami saistīts arī ar kultūras dzīvi. Kā jūs pati savulaik atklājāt mākslas pasauli?
Mākslas pasaule ir tā, kas harmonizē, ļauj veldzēties dvēselei. Ne velti ir pierādīts, ka uzņēmējdarbībā mazāk izdeg tie, kuri kompensē saspringto biznesa dzīvi ar mākslu, teātri, mūziku.
Visvairāk mums visiem šobrīd ir nepieciešams līdzsvars starp racionālo un dvēselisko, starp straujo dzīves ritmu un rimto mieru. Šo abu pušu sabalansēšana ir īsta meistarība.
Bet atgriežoties pie jautājuma, mani vecāki nav dziļi saistīti ar mākslas tēmām, nevaru sacīt, ka būtu ar to uzaugusi. Taču ir viena ļoti vērtīga lieta, ko tētis man bērnībā iemācīja. Viņš bija liels teātra mīļotājs. Dzīvojām Liepājā un viņam vienmēr bija teātra abonements. Vēl būdama maza meitene, gāju tētim līdzi uz visām izrādēm un, protams, kā bērns es daļu izrāžu vēl nevarēju saprast. Tētis, lai man nebūtu garlaicīgi, mācīja: ja nesaproti izrādes saturu, tu vari vērtēt katru aktieri atsevišķi, viņu tērpus, skatuves noformējumu, klausīties izrādē skanošo mūziku. Man līdzi vienmēr bija piezīmju grāmatiņa, kurā pēc katras izrādes liku atzīmes aktieriem, tērpiem, visam redzētajam. Zināju toreizējo aktieru sastāvu no galvas, bet Oļģerts Kroders joprojām ir viens no maniem mīļākajiem teātra režisoriem. Pateicoties tēta ieteikumam, man nekad nebija garlaicīgi un domāju, ka tas ielika pamatu manam vērīgumam, kas turpmāk dzīvē ļoti noderējis.
Šodien varu sacīt, ka es varu iedvesmoties no jeb kā, tai skaitā arī no ne pārāk veiksmīgiem pasākumiem: tajos ieraugu, kā noteikti nevajag darīt…
Savukārt ceļojot esmu noslēgusi ar sevi vienošanos, ka mājās man jāatbrauc ar vismaz vienu jaunu ideju, kuru tuvākā nākotnē varēšu izmantot.
Man par jums ir radies iespaids, ka jūs arī ikdienu spējat pārvērst skaistā mākslas darbā, jūs protat svinēt dzīvi.
Man šķiet, ka jā. Es spēju priecāties un saskatīt skaistumu arī mazās lietās un mirkļos.
Mans vīrs smejoties vienu dienu teica: «Tu man esi iemācījusi, ka pat tad, ja mājās vakariņoju viens, man uz galda ir jāuzliek salvetes un jāaizdedzina sveces.»
Mums mājās lielākoties katras vakariņas ir kā mazi svētki. Svinam to, ka pēc spraigas dienas atkal esam satikušies, ka diena bijusi piepildīta. Tas ir veids, kā es varu kaut nedaudz apstādināt mirkli…
Vēlmi svinēt ikdienu, rada apziņa, ka dzīve ir trausla, ka viss ātri paiet – to tu saproti ar gadiem. Tomēr atskatoties, secinu, ka arī studiju gados, kas nebija finansiāli viegls laiks, vienmēr esmu centusies vairot skaisto sev apkārt ar tiem līdzekļiem, kas man bija pieejami.
Radīt svētkus un skaistus brīžus varam tikai mēs paši. Dažkārt, kad tuvojas Ziemassvētki, cilvēki viens otram jautā: «Vai tev ir svētku sajūta?» – «Nē, nav». Bet mums jau pašiem tā ir jārada, nevis jāgaida no malas, ka kāds to iedos gatavu. Ir tik daudz veidu un iespēju, kā to panākt.
Ne visi ir gatavi uzņemties atbildību. Arī tā ir cilvēka izvēle – kādu radīt savu pasauli.
Ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, caur kādu prizmu mēs skatāmies uz pasauli. Mēs varam brīvdienā raudzīties laukā pa logu un domāt: «Kāda draņķīga diena, līst, viss pelēks!» Bet varam uz to skatīties ar pilnīgi citu domu: «Šodien līst: būs iemesls palikt mājās un izlasīt sen atlikto grāmatu, iedegt sveces un izcept garšīgu pīrāgu, lai smaržo māja». Mēs itin visā varam meklēt labo. Un tas nav naivums, bet dzīves pieņemšana visā tās dažādībā. Domājot par dzīvi, es redzu, ka tā ir skaista, es tā jūtos.
Jūsu vīrs Uldis Pīlēns reiz kādā intervijā teica, ka uz dzīvi ir jāiemācās raudzīties kā uz spēli.
To esmu mācījusies no viņa. Savulaik Uldim uzdevu jautājumu: «Kā tu spēj saglabāt mieru, vadot tik milzīgu holdingu ar vairāk nekā 40 uzņēmumiem un ražotnēm, vadot pāri par diviem tūkstošiem darbinieku? Katrā uzņēmumā taču notiek simtiem procesu, ir problēmas…» Un Uldis toreiz atbildēja, ka uz dzīvi ir jāskatās kā uz notikumu ar spēles elementu, ir jādzīvo atbildīgi, bet ne saspringti. Ar šādu pieeju un filozofiju dzīvei, daudzas norises varam tvert vieglāk. Ja uz katru problēmu skatāmies ar smagumu, nevienam no tā labāk nekļūst, mēs tikai paši sevi sasaistām. To saku pēc pieredzes: jo mēs paši vairāk spējam atvērties pasaulei, jo arī pasaule mums vairāk atveras un sniedz plašākas iespējas.
Tas attiecas arī uz attiecībām. Ja tās ir mīlošas un cieņpilnas, mēs atveramies ne tikai viens otram, bet arī sevī atveram jaunus apvāršņus.
Mēs ar Uldi viens otram esam iedrošinājums un atbalsts, arī lieliski sarunu partneri, kuriem kopā vienmēr ir labi un interesanti. Ne velti ir teiciens par viena vesela divām pusītēm.
Jums līdzīga ir arī izpratne par estētiku: abi esat cilvēki ar savu izkoptu individuālo stilu. Kas, jūsuprāt, ir elegance?
Manuprāt, tas ir stāsts par iekšējo kultūru. Vai to var izkopt? Domāju, ka jā. Ja ir iespējams iemācīties nospēlēt Šopēna skaņdarbus, tad noteikti sevi var disciplinēt arī iekšējai kultūrai, neļaut sevī ienākt nevajadzīgām negācijām. Elegance jau nav tikai ārēja izpausme, tas ir iekšējās attieksmes jautājums pret pasauli.
Ja tā to tveram, tad es nevaru iedomāties elegantu cilvēku, kas ir arogants vai nelaipns. Elegance ir vienkāršībā, bet ne prastumā.
Vai patiesa elegance ir arī stāsts par to, ka cilvēka tēls sabiedrībā un mājās īpaši neatšķiras?
Domāju, ka jā un tas attiecas gan uz to, kā izturamies, gan izskatāmies. Mājās mēs pavadām lielu daļu sava laika, tāpēc uzreiz rodas jautājums: kam tad mēs tērpjamies, vai tikai lai kādam atrādītos, vai tas ir iekšējās kultūras jautājums, kas neļauj citādi, kā vien labi izturēties un izskatīties visur? Apģērba ziņā to var vienkārši panākt: nevajag glabāt drēbes, kas nepatīk, vai kuras savu laiku ir morāli nokalpojušas. Man nav tādu – mājas drēbju. Ir tikai tādas, kuras mājās biežāk valkāju, bet tās visas priecē gan mani pašu, gan manu vīru un rada mazo svētku sajūtu.
Arī apģērbs ir viens no elementiem, kas palīdz radīt izjūtu, ka dzīve ir skaista. To taču mēs visas zinām – dienās, kad skaisti izskatāmies, mūsos ir vairāk enerģijas, mums gribas smaidīt un dalīties ar pozitīvu enerģiju.
Tomēr tā ir salīdzinoši jauna pieredze mūsu sabiedrībā – ir izaugušas vairākas paaudzes, kuras skaistas drēbes un traukus taupīja īpašiem brīžiem.
Protams, arī manai mammai un omītei piemita tāds niķis. Es savukārt rīta kafiju dzeru no savas pašas skaistākās krūzītes un to netaupu nemaz, jo, kā jau sacīju, dzīve ir trausla, tāpēc katru tās mirkli vajag padarīt īpašu. Man, piemēram, šķiet, ka skaista krūzīte dod vairāk pozitīvas enerģijas. Tad kāpēc, lai es sev to liegtu?
Bet nepārprotiet – man nav nekādu problēmu dzert tēju vai kafiju arī no papīra krūzītes, kad basām pēdām staigāju pa pļavu vai jūras krastā vēroju saulrietu.
Svarīgi ir dzīves lauku tvert plaši. Jo, ja mēs paliekam tikai skaisto porcelāna krūzīšu pasaulē, mēs sevi apdalām.
Pieredžu bagātība ir tā, kas piešķir dzīvei dažādas garšas.
Tieši tā.
Ilze, parunāsim par rotām! Arī tās krāšņo sievieti un viņas dzīvi.
Meitenēm un sievietēm rotāties ir tik dabiski! Es joprojām atceros savu pirmo gredzentiņu. Man tolaik varēja būt kādi septiņi gadi, kad mana mamma uzdāvināja koši sarkanu plastmasas gredzentiņu. Vasarās mūs ar māsu vecāki sūtīja uz laukiem pie omītes, un mans uzdevums bija katru dienu ar kanniņu iet uz tuvējo fermu pēc piena. Kā šodien atceros: es gredzentiņu liku tās rokas pirkstā, lai garāmbraucošās mašīnas to var redzēt (smejas).
Man ļoti patīk, ja rotas man dāvina vīrs – tas vienmēr ir saistīts ar kādu skaistu notikumu, gadadienu, tas nav spontāns pirkums – tās ir apzināti iegādātas un rūpīgi izvēlētas. Dažkārt es gara acīm redzu, kā skaistākās no tām es kādreiz atdāvināšu mūsu mazmeitiņām.
Kādas rotas saucat par savējām?
Tādas kas nenomāc, bet papildina manis pašas būtību. Man ir svarīgi vispirms ieraudzīt cilvēku, nevis viņa drēbes vai rotas.
Jūs tik izjusti runājat par dzīves skaistumu, ko rada tik dažādas nianses, bet kas vēl jums ir nepieciešams labai dzīvošanai?
Ziniet, šodien ar pārliecību varu teikt, ka man pats svarīgākais un vērtīgākais ir cilvēciskās attiecības. Mani vislielākie sasniegumi nav profesionālie – tā ir mana laimīgā ģimene, mana meita un dēls, kas ir izauguši par labiem, sirsnīgiem un gudriem cilvēkiem, mūsu ar Uldi pieci mazbērniņi. Šī ir manas dzīves galvenā komponente, bez kuras nevaru sevi iedomāties kā laimīgu un harmonisku cilvēku. Ja maniem mīļajiem viss ir labi, tad arī es varu baudīt visu pārējo.
