Marika Ģederte ir Starptautiskās Kosmetoloģijas koledžas valdes priekšsēdētāja, Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības patronese, bijusi vairāku labdarības nometņu rīkotāja smagi slimo bērniņu māmiņām. Marika ir arī Mrs. Universe 2008 uzvarētāja. Ja Mariku vajadzētu raksturot dažos vārdos, var droši sacīt, ka neskatoties uz sievišķīgo ārieni, viņai piemīt izteikta izturība un sīkstums. Un vēl Marikai ir ļoti gaiša humora izjūta.

Marika, šis pandēmijas laiks ir kārtīgi papurinājis mūs visus. Ko tas ir mācījis jums?

Pielāgoties! Pielāgošanās ir mūsdienu must have. Ja sākam cīnīties pret pasauli un dusmoties par notiekošo, tajā aiziet visa enerģija – tam nav jēgas. Viens no pasaules bagātākajiem cilvēkiem Vorens Bafets ir teicis, ka mēs nevaram kontrolēt okeānu, bet mēs varam iemācīties sērfot. Man tuva ir šī doma. Līdz šim iegūtā dzīves pieredze un viedums nāk par labu, jo jaunu izaicinājumu priekšā es nesaķeru galvu un nereaģēju emocionāli, bet domāju stratēģiski: ko konkrētajā situācijā varam darīt? Iepriekš piedzīvotās grūtības ir krietni paplašinājušas manu iekšējo komforta zonu. Šodien uz daudzām risināmām problēmām es raugos krietni mierīgāk nekā agrāk.

Pirms astoņiem gadiem jūs iesaistījāties uzņēmējdarbības un izaugsmes programmā Future Heroes – tās mērķis bija stiprināt nākamās līderes. Kāpēc jums šķita svarīgi dalīties ar savu pieredzi?

Kad pirms astoņiem gadiem kļuvu par mentori šajā programmā, es centos jaunos pieredzes pārņēmējus pasargāt no tām kļūdām, kuras savulaik pieļāvu es pati. Šodien apzinos, ka ieklausoties kāda gudra un pieredzējuša cilvēka padomos, mērķus es būtu varējusi sasniegt ātrāk. Bet… Acīmredzot tas ir cilvēka dabā – tu vari stāstīt par savām kļūdām un citus brīdināt, bet vairums to neņem vērā. Katram jaunam cilvēkam, kurš izlemj radīt jaunu pakalpojumu vai preci, šķiet, ka viņš zina vislabāk. Un es taču biju tieši tāda pati, man ambīcijas kāpa pa ausīm laukā! Kad mani pieredzes pārņēmēji kļūdās, viņi atzīst: “Tu taču mani brīdināji…” Acīmredzot, katram ir jādabū savi puni un zilumi – mēs nemācāmies no otra kļūdām.

Tomēr tas arī nav tik svarīgi – lai sasniegtu rezultātus, pati būtiskākā ir cilvēka izturība, spēja tikt pāri grūtiem brīžiem. Es daudz ko esmu piedzīvojusi un sev varu uzsist uz pleca par to, ka esmu cīnītāja. Uzņēmumā man ir divi partneri, no kuriem viens ir mans vīrs – mēs kopā strādājam jau 25 gadus. Un ja parasti cilvēkiem iesaku nedibināt kopīgus uzņēmumus ar radiniekiem vai draugiem, tad par mums varu teikt – mums ir paveicies. Tieši vīrs grūtos brīžos man atgādina: “Tu nevari padoties! Tu izturēsi!” Un viņam ir taisnība. Ja mums būtu mazs apģērbu veikaliņš vai skaistumkopšanas salons, tad tiem dažiem cilvēkiem, kas pie mums strādātu, mēs varētu sacīt: ir kļuvis par grūtu, biznesu slēdzam.

Taču, kad esi atbildīgs par 60 un tad jau par 300 cilvēkiem, to vairs nevari darīt. Lai cik lielas būtu ziepes, ir jāizdomā risinājumi.

Kā vadītāja esmu izgājusi cauri dažādām pieredzēm un modeļiem. Bija periods, kad ļoti uzticējos darbiniekiem un to nožēloju, tad procesus pārāk kontrolēju un tas atkal radīja problēmas. Visu laiku ir bijis jāatrod līdzsvars, kā strādāt un motivēt darbiniekus. Agrāk man piemita tipiska latvieša redzējums – nevienam savus mērķus un sapņus nestāstīšu, citādi konkurenti nozags idejas. Tas ir mainījies. Pēdējos trīs gadus mūsu darbinieki zina, uz kurieni mēs ejam un kāda ir uzņēmuma nākotnes vīzija. Un tas tāpēc, ka es pati visu laiku mācos.

Bet kā jūs pati savulaik sapratāt, ka vēlaties būt uzņēmēja?

Mana bērnība nebija viegla, mamma viena audzināja mūs, trīs meitas. Līdz ar to jau pusaudžu gados man bija skaidra vīzija, ka nākotnē es vēlos iegūt stabilitāti un finansiālu brīvību. Strādāt sāku kopš 13 gadu vecuma. Man šķiet, ka tieši bērnības pieredze ir ietekmējusi manu izvēli, jo ne velti arī pasaulē ir aprakstīti gadījumi, ka bērni, kas piedzīvojuši trūkumu, pieaugot sasniedz vairāk nekā vienaudži, kuri auguši materiāli nodrošinātos apstākļos. Ja man būtu bijusi ļoti viegla dzīve, iespējams, manī nebūtu iekšēja dzinuļa un motivācijas cīnīties. Grūtām pieredzēm ir vērts pateikt paldies.

Tomēr arī ceļš uz mērķi jums nebija gluds.

Beidzot vidusskolu, man nebija skaidrs, par ko es gribētu kļūt. Stājos Juridiskajā fakultātē un, neskatoties uz to, ka skolā ļoti labi mācījos, augstskolā netiku uzņemta. Tā bija mana pirmā neveiksme, kuru izjutu kā pamatīgu izgāšanos. Tikai pēc vairākiem gadiem sapratu, cik labi, ka tā notika: jurisprudence nav mana joma!

Vēl togad stājos arī Kultūras akadēmijā, lai apgūtu starpkultūru sakarus ar Zviedriju. Joprojām nesaprotu, kāpēc ko tādu izvēlējos? (Smejas) Un tad parādījās iespēja strādāt ASV. Kad jau biju nonākusi Amerikā, saņēmu ziņu, ka augstskolā esmu uzņemta, bet par laimi man pietika prāta neskriet atpakaļ.

ASV strādāju Sekvoju Nacionālajā parkā un saņēmu minimālo algu. Salīdzinot ar Latvijas algām, tā šķita liela, bet pret Amerikas dārdzību, tas faktiski nebija nekas. Tad kādu brīdi biju arī auklīte bērniem – dzīvoju miljonāru mājā, ļoti skaistā vidē pie okeāna. Man bija pašai sava istaba un kopumā labi dzīves apstākļi, bērnu vecāki bija ļoti laipni, bet…

Mājās es atgriezos ar atziņu, ka nevēlos dzīvi pavadīt kā kalpotāja. Es gribu dzīvot tāpat kā viņi!

Kad tu kaut ko ļoti vēlies, parādās iespējas savus sapņus piepildīt. Jautājums tikai, vai tu tās izmanto vai nobīsties. Es nenobijos. Un tā piecus gadus pēc vidusskolas beigšanas es iestājos RISEBA, lai vakaros studētu uzņēmējdarbību. Tas ir bijis mans visgudrākais lēmums.

Šodien vecākiem, kas savus bērnus uzreiz pēc vidusskolas beigšanas bīda uz studijām un par tām arī maksā, varu teikt: nevajag tā rīkoties!

Ļoti daudzi agrā jaunībā vēl nezina, ko dzīvē gribēs darīt. Turklāt, ja jaunietis par savām studijām maksā pats, viņam pret mācībām ir pilnīgi cita attieksme. Kā Starptautiskās Kosmetoloģijas koledžas īpašniece redzu, ka vismotivētākie ir tieši tie studenti, kuri zina, ko grib un paši par studijām maksā. Tieši viņi kļūst par īstiem lietaskokiem.

Jūs esat teikusi, ka jums piemīt liela uzdrošināšanās dzīvē ieviest trakas idejas. Kuras jūs sauktu par pārdrošākajām?

Nosaukšu vienu! 2008.gadā piedalījos skaistumkonkursā Mrs. Universe, kas notika Bulgārijā. Konkursam es pat nebiju izvēlēta – mani turp aizsūtīja aizvietot citu sievieti. Attiecīgi es pret notiekošo arī ļoti viegli attiecos. Kā šodien atceros konkursa fināla dienu – uz ģenerālmēģinājumu mūs sapucēja, tad katra izmēģinājām savu sagatavoto runu angļu valodā. Ģenerālmēģinājums beidzās dienas vidū, nekas vairs nebija jādara, atlika vien gaidīt vakaru. Un es aiz bezdarbības sāku prātot, ka savu tekstu es taču varētu norunāt bulgāru valodā! Uzrakstīju savus septiņus teikumus, ko vēlējos pateikt un lūdzu vienai no aizkulišu darbiniecēm tos iztulkot. Kā viņas teikto dzirdēju, tā pierakstīju un iekalu no galvas. Finālā visiem bija šoks! Atceros, ka pēc uzvaras man nāca klāt žurnālisti un uzdeva jautājumus bulgāru valodā, cilvēki domāja, ka es zinu šo valodu!

Pateicoties šai neprātīgajai idejai, vēlāk turpinājās arī citas aktivitātes. Proti, pēc konkursa man pienāca klāt kāda sieviete un lūdza Bulgārijā uzkavēties vēl divas dienas – viņa bija noorganizējusi Starptautisko Blondīņu asociācijas gājienu un vēlējās, lai es ietu pirmajās rindās.

Kā šodien atceros, ka dodoties gājienā pie sevis domāju: tu vari savākt 25 dalībnieces, bet es Latvijā sapulcināšu daudz vairāk!

Marika, man tiešām šķiet, ka jūs esat patiesi drosmīga – es nevaru iedomāties nevienu citu sievieti, kura spētu nodibināt Latvijas Blondīņu asociāciju. Bet jūs to padarījāt par zīmolu.

Mārketings ir mana stiprā puse un skaistumkonkursā gūtie panākumi man iedeva papildus drosmi. Man šķita, ka skaistas sievietes ir labs instruments, lai Latvijā paveiktu daudzus nepieciešamus uzlabojumus. Mēs piesaistījām līdzekļus un Kronvalda parkā izveidojām pirmo rotaļlaukumu bērniem ar kustību traucējumiem. Pēc tam sākām organizēt nometnes smagi slimo un neārstējamo bērniņu mammām. Izdevām arī blondīņu pavārgrāmatu. Par mums dokumentālo filmu uzņēma Vācijas galvenais televīzijas kanāls, rakstīja žurnāls Vogue un Washington post.

Ārzemēs mūs mīlēja un vēl desmit gadus starptautiskie mediji aicināja uz intervijām, bet Latvijā mūs nesaprata. Mums virsū gāza vienu samazgu spaini pēc otra.

Tāpēc savu darbību pārtraucām: biju nogurusi nemitīgi aizstāvēties.

Taču es šo laiku atceros ar jautrību, jo mēs par sevi izdomājām arī leģendas. Piemēram, Finanšu ministrijā reiz biju ieradusies uz sarunu ar Sabiedriskā labuma statusa piešķiršanas komisijas locekļiem. Tur bija 16 kundzes un viens vīrietis. Tieši no pēdējā izjutu diskriminējošu attieksmi. Man līdzi bija divas mapes ar publikācijām par mūsu biedrību un darbiem, ko esam paveikušas, bet viņš man uzdeva jautājumu: “Vai tu esi dabīga blondīne?” Lai nesadusmotos, es turpat uz vietas izdomāju leģendu un mierīgā tonī teicu: “Ziniet, Latvijā ir 16 dažādi gaišie matu toņi. Jā, es esmu blondīne!”. (Smejas) Pierādi nu, ka tā nav!

Jūsu savaldība un humora izjūta ir apbrīnojama. Bet jūs esat guvusi atbildi, kāpēc Latvijā jūs nesaprata?

Vairums cilvēku Latvijā nav atvērti un tas saistīts ar izglītību trūkumu, arī ierobežotajām iespējām ceļot, jo tieši saskare ar atšķirīgām kultūrām un pieredzēm paplašina redzesloku, padara mūs atvērtākus.

Bet kur nav atvērtības, tur ir aizdomīgums.

Mūsu darbībā nemitīgi tika meklēti  zemūdens akmeņi, cilvēki gaidīja, ka es izmantošu asociāciju, lai veidotu politisko karjeru. Bet mani politika nekad nav interesējusi! Kā jau teicu, asociācijas darbību izbeidzu, jo biju nogurusi citiem paskaidrot mūsu patiesos mērķus – tiem daudzi tā arī nenoticēja.

 

Blondīņu asociācijas darbību jūs izbeidzāt, bet nekur tālu no labdarības neaizgājāt – jūs esat Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības patronese. Marika, kam jums to vajadzēja? To jautāju, jo vairums cilvēku no citu sāpēm vairās kā no uguns.

Daktere Anda Jansone sacīja, ka esmu pirmā, kas piekrita kļūt par biedrības krustmāti. Visi atteicās, jo cilvēki baidās no šī vārda – paliatīvā aprūpe. Bet es esmu priecīga, ja varu palīdzēt piesaistīt līdzekļus jomā, kur to ļoti trūkst.

Pērn pandēmijas laiku izmantoju, lai noklausītos Jēlas universitātes rīkotu tiešsaistes kursu par labsajūtu. Lektori meklēja atbildes uz jautājumu, kas mūs dara laimīgus. Un viena no atbildēm bija, ka laimes izjūta saistīta arī ar došanu citiem.

Jūs iepriekš sacījāt, ka jums laimes izjūta ir arī vistiešākajā veidā saistīta ar iekšējās brīvības jautājumu. Ko jums nozīmē patiesa brīvība?

Tā ir iespēja pateikt nē darbiem un cilvēkiem, ar kuriem nevēlos sadarbību.

Esmu pārliecināta, ka mums katram ir jāveido attiecības tikai ar tiem cilvēkiem, kas mūs ceļ, nevis zāģē un pazemo.

Mana iekšēja brīvība ir stāsts arī par to, ka man būtu grūti pie kāda strādāt – man patīk brīvi plānot savu dienu. Es arī nevēlos, lai man kāds teiktu, kas man būtu jādara. Agrāk esmu iesaistījusies pāris organizācijās, bet tiklīdz kāds ir izdarījis uz mani spiedienu, es vienkārši pagriezos un aizgāju. Man ir tā privilēģija pateikt: es to negribu.

Man svarīga ir arī finansiālā brīvība, jo nauda man ļauj ceļot, nopirkt to, ko es vēlos un arī labi justies.

Man ir jādomā arī par sevi, jo manam vīram ir nepieciešama laimīga sieva, bērnam – laimīga mamma un uzņēmumam – laimīga vadītāja.

Paraksturojiet, lūdzu, savas laimes sastāvdaļas!

Mana ikdiena nav tikai saulaina, tāpēc man ļoti nepieciešama ir regulāra izraušanās jeb ceļojumi. Tie man ir trīs gadā. Vienu nedēļu dodos uz kādu siltu un zināmu vietu, vislabāk pie okeāna, kur nedēļu mierīgi guļu pludmalē un lasu grāmatas. Ziemas vidū parasti lidoju uz valsti, kurā iepriekš neesmu bijusi – šī ceļojuma laikā ir maksimāli daudz jāredz. Savukārt pavasarī dodos uz kalniem slēpot. Ja šie trīs ceļojumi gadā ir, jūtos restartējusies!

Un vēl laime man ir saistīta ar tuviem cilvēkiem. Vēlos, lai dēls izaug par labu un veiksmīgu cilvēku, un arī mana kopdzīve ar vīru veiksmīgi turpinās vēl daudzus gadus. Ar vīru nākamgad svinēsim sudrabkāzas – 25 gadu kāzu jubileju.

Jūs abi ar vīru šķietat ļoti ģimeniski uzņēmēji: savu dēlu jau no triju mēnešu vecuma ņēmāt līdzi ceļojumos!

Tā bija apzināta izvēle, lai gan ar vīru bijām traki ceļotāji. Mēs parasti sakrāmējām čemodānus, līdzi ņēmām dzeltenās potēšanas pases un devāmies uz kādu no lielajām Vācijas pilsētām, nekad iepriekš nezinot, kurp tālāk lidosim. Es apmeklēju pēdējā brīža ceļojumu piedāvājuma stendus un tur izvēlējos kādu valsti, uz kuru doties. Ar mazu bērnu fiziski tas nebija viegli, taču emocionāli bija ļoti labi.

Man šķiet – lai ģimene turētos kopā, ir svarīgi kopīgi hobiji. Mums ar vīru abiem ļoti patīk ceļot un, protams, ka mums līdzi brauc arī dēls. Viņš jau izaudzis – tikko palika astoņpadsmit.

Jums ar vīru ir vēl kas kopīgs – jums abiem patīkot izsmalcināts apģērbs. Cik liela nozīme jūsu dzīvē ir skaistām lietām?

Tas tiesa – mums abiem patīk labi ģērbties, doties iepirkties.

Savu vīru ieraudzīju 1993. gadā tieši viņa apģērba dēļ – viņš bija uzvilcis veci rozā krāsas žakete.

Tas bija iespaidīgi! Abi esam meklējuši savu stilu, eksperimentējuši. Atceros, ka Guna Leiškalne reiz manu spēju sakombinēt visdažādākās krāsas salīdzināja ar ķīniešu ābeci. (Smejas)

Mums ar vīru ir līdzīga izpratne arī par interjeru. Mūsu mājās ir daudz melnās un pelēkās krāsas, un cilvēki atnākot ciemos, ir teikuši: “Ļoti skaisti, bet mēs tā nekad neuzdrošinātos.” Mēs acīmredzot uzdrošināmies visdažādākajās dzīves jomās.

Man ļoti patīk cilvēkus aicināt ciemos, gatavot ēdienu, parūpēties par skaistu galda klājumu. Bet skaistas lietas man apkārt ir arī ikdienā. Kad tikko ar vīru apprecējāmies, prātoju, kā lai tieku vaļā no tā, ka cilvēki man dāvina nevajadzīgas lietas. Un es izdomāju! Mēs dzīvojam ārpus Rīgas, mums pieder paliels zemes gabals, tāpēc draugus uz jubilejām aicināju mums dāvināt kokus un krūmus. Visiem labi: draugiem nebija jālauza galva par dāvanām, savukārt mēs varējām palielo dārzu aizpildīt ar skaistiem augiem un izvairīties no liekiem priekšmetiem mājās. Jo skaistumu veido arī harmoniska vide, kurā lietas ir savstarpēji saskaņotas un nav par daudz. Tā ir vieglāk uzturēt kārtību. Un tā man ir ļoti svarīga, tostarp, arī darba vidē – dienas beigās vienmēr sakārtoju savu darba galdu.

Šķiet, ka harmoniskai dzīves izjūtai ļoti svarīga ir gan ārēja, gan iekšēja sakārtotība. Reiz twiterī jūs ierakstījāt brīnišķīgu aicinājumu: “Lasiet labāk ogas, nevis baumas. Ēdiet labāk augļus, nevis cilvēkus”. Kas jums palīdz saglabāt gaišu skatu uz pasauli?

Šis ir viens no ierakstiem, kuru neesmu izdzēsusi, jo šodien es izvēlos neko nerakstīt, lai neizsauktu cilvēku dažādās reakcijas. Es vairs netērēju savu enerģiju tam, lai kādu par kaut ko pārliecinātu. Tā vietā es daru darbu, kas man rada prieku un tiekos ar patīkamiem cilvēkiem. To varu ieteikt arī citiem – esiet kopā ar tiem, kuri pret jums ir jauki, tas palīdzēs arī jums pašiem dzīvi redzēt priecīgāku.