Ar vienu no ievērojamākajiem mūsdienu igauņu māksliniekiem – Kaido Oli – sākām runāt par gleznām, kuras cilvēki iegādājas, lai novietotu savā dzīvoklī, reizēm pat izvēloties gleznas, kuru krāsas pieskaņotas dīvānam, tādējādi mākslas darba radītais iespaids ir daudz ilgāks nekā uzturēšanās izstāžu zālē. “Tu lielāko daļu savas dzīves pavadi mājās, tāpēc ir svarīgi, kas tev apkārt. Kāds novieto mājās gleznu blakus sofai, izvēloties, lai abi būtu vienā toņkārtā, – par to daudzi joko. Jā, esmu lepns, ka muzeji pērk manus darbus, un priecājos, ka cilvēki pērk manus darbus, ne jau tikai naudas dēļ. Tā pēc tam ir ļoti personīga saikne, pat ja cilvēkam patīk mani darbi citādi, nekā es to esmu domājis. Tādā ziņā tā nav perfekta saikne, bet dialogs ar manu darbu turpinās. Mans vēstījums ir daudz šaurāks. Gleznas pircējs var tam pievienot pavisam ko citu, reizēm pat pretējo, un tas ir ļoti labi. Atvainojos, ka jau uzsāku savu monologu,” viņš saka.
Lasot intervijas ar jums, saprotu: klausīties jūsos, ir kā braukt ar ātrvilcienu – lielā ātrumā mainās ainava, tās radītie iespaidi, arī no jums informācija plūst lielā straumē.
Varbūt es vienkārši esmu traks (smejas).
Bet kā jūs iedvesmojaties, kā gūstat to mazo, kņudošo iedīgli, kas vēlāk liks paņemt rokā otu un radīt darbu?
Klasiskajā izpratnē iedvesmai varbūt bija lielāka loma, kad biju jaunāks. Tad bija tādi īpaši brīži, it kā zibens iespertu – uzreiz prātā radās ideja. Piemēram, vakar biju mājās pusčetros, man bija iedvesma nākamajam darbam. Domāju: viss ir tik cieši saistīts, ka nav atšķirības starp darbu un mākslinieka dzīvi vai darbu un parastu cilvēku. Vissvarīgākais ir tas, ka vispār kaut ko uzsāc. Agrāk ierados studijā, sāku zīmēt skices, un pamazām tās vairojās, un tad sapratu – ir sakrājies daudz darbu, jāveido izstāde. Tagad tas ir tieši pretēji. Vispirms man vajag telpu, galeriju. Nākamajā gadā veidošu izstādi Leipcigā, man ir atsūtīts galerijas plāns, fotogrāfijas. Man nepieciešams aizbraukt uz Leipcigu un saprast, kā jūtos izstāžu zālē, un tad man kļūs skaidrs, kāda veida darbus šī telpa pieprasa. Tā ir tikai forma, bet man vajag formu, perimetru, tad es zinu, kāda veida kontūras tajā ielikt. Ideja ir kas viens, bet iedvesma vienmēr ir viena un tā pati. Bet, lai ko es darītu, allaž tā ir vēlme saprast, kāda ir dzīves jēga. Novembrī atklāšu izstādi Tallinā, un sāku ar to, ka izveidoju darbu sēriju par mājām. Es nekad negleznoju mājas, bet esmu liels arhitektūras fans. Tad sāku sev vaicāt, kādas mājas būs uz attēla, jo tas ir arī praktiskas dabas jautājums, kāda veida galerija tā ir, kādi ir ierobežojumi. Kad esmu nonācis skaidrībā, nākamais jautājums ir par liela vai maza izmēra gleznām. Tā ir tāda kā skatuves spēle, maģiskais jautājums, kas ir māksla un kas izskatās kā māksla. Kad studēju, centos radīt mākslu, radīju darbu, kas bija līdzīgs mākslas darbam – tas bija gleznots ar eļļas krāsām uz audekla –, bet beigās sapratu: tas ir tikai studenta darbs.
Kāpēc viens uzskata, ka darbs ir māksla, bet cits – tieši pretēji?
Ir laba māksla un ģeniāla māksla. Tu vari nonākt pie jautājuma, ko dēvē par dzīves jēgu, un tas ir universāls. Ir cilvēki, kas to maģisko,
savienojošo momentu mākslas darbā var saskatīt, un tad jau to var saskatīt arī citur – ikdienas dzīvē. Ja uzgleznoju labu mākslas darbu, es kļūstu par labāku cilvēku. Tas atrisina daudzas problēmas, jo mūsdienās māksla bieži mēdz būt sociāla, tā risina sociālas problēmas, bet tas ir pārāk šauri. Tas nav mākslas spēks, kas risina problēmas, pat ja tās ir lielas. Tev ir jāmaina cilvēks vispār, ir jāpalīdz viņam kļūt labākam.
Kad mēs apmeklējam modernās mākslas galerijas, bieži neviļus pasprūk frāze, ka mēs arī tā varētu, bet, kad skatos jūsu darbus, tie izpildīti perfektā fotoreālisma manierē ar oriģinālu ideju, kas var būt tikai jūsējā.
Paldies, bet uzskatu, ka tas ir mans vājums. Manas nākamās izstādes kurators nesen viesojās manā studijā un teica ko līdzīgu. Parasta vērotāja līmenī es varu pierādīt sev, ka esmu profesionālis, ka noticu sev, ka man ir vajadzīgās prasmes. Bet esmu spēris soli tālāk, tuvojos tam, ko dēvēju par dzīves jēgu, kad neviens nevar pateikt, par ko ir glezna, jo tā ir abstrakta. Brīžiem idejas pie manis atnāk ļoti privāti, un es redzu, kas jāizdara, un to izdaru, un tas reāli strādā. Tas notiek vienu reizi, nākamo un tā vienmēr. Kā Dievam, ka iesākumā visapkārt tāda kā migla. Bet jāsāk lēnām. Kā militārajā jomā – jāieņem pozīcija, jānotur tā, tad jāieņem cita pozīcija, pēc tam virzies uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu.
Kā cīņa ar sevi?
Tā ir, jā. Pašizglītošanās, lietu vienkāršošana, ka vispirms jāmācās skolā, pēc tam, kad esi ko apguvis, sāc strādāt. Bet jāizglītojas ir nemitīgi un arvien vairāk, jo pēc skolas esi viens pats atbildīgs par visu. Situācija visu laiku mainās, mēs to mainām, tāpēc nemitīgi vajag jaunas prasmes, jaunu teoriju. Ja guvu panākumus vakar, nevaru izmantot to precīzi tieši tāpat šodien un rīt. Var izmantot kaut ko, bet – tieši kuru daļu – tas nav īsti skaidrs. Protams, tas ir riskanti, taču interesanti, jo guvi panākumus, bet tagad vajag ieņemt citu pozīciju. Un vakaros kļūsti gudrāks, nekā biji no rīta. Tā ir ārkārtīgi jauka izjūta. Nezinu, vai to dēvē par laimi, bet pēdējos desmit gadus, kad pabeidzu savu profesora karjeru un esmu brīvmākslinieks, man ir vairāk laika sev, nopietnām lietām. Un šos desmit gadus beidzot jūtos pieaudzis, man tagad ir piecdesmit septiņi. Apjautu, ka varu piedalīties dzīvē, ka esmu pieredzējis. Nezinu, kurš ir pieņēmis šādu lēmumu, ka beidzot esmu pieaudzis, varbūt tā ir pati dzīve, jo es patiešām jūtu, ka varu piedalīties tajā, ka esmu gana pieredzējis. Sajūta, it kā vecāko klašu skolēni teiktu: labi, tu drīksti nākt ar mums spēlēties, tu esi pieņemts, mēs tevi pieņemam. Ka mans viedoklis nav tikai skaņa, kas nāk ārā no manas mutes.
Sakiet, ja dzīvi iedomājamies kā dārzeni, ko pārgriežam uz pusēm, ko mēs varētu ieraudzīt jūsu dzīvē?
Tas būtu ļoti labi strukturēts dārzenis. Uz virsmas būtu labi redzamas līnijas. Nezinu, vai tas labi garšotu, taču tas izskatītos tīrs. Nevis tāpēc, ka esmu gudrs, bet tāpēc, ka lietas saglabāju tīras, tas palīdz man vismaz saprast, kas notiek. Tā ir arī ar maniem darbiem. Ikvienā līmenī saprotu, par ko ir runa. Tu apzinies savu muļķību, tāpēc uzdod ļoti skaidrus jautājumus. Vai tas ir tā, vai man jāizmanto zaļā vai zilā krāsa? Es vienmēr izmantoju ļoti tīras krāsas, nejaucu tās. Pat kad esmu kļūdījies, es zinu, kā tas noticis.
Redzēju video, kur stāvat blakus darbam Igaunijas beigas, tajā izmantojāt brūnas krāsas, nevis jūru attēlojošo zilo vai meža zaļo.
Brūnā ir mūsu nacionālā krāsa. Beidzamajās divās dekādēs Igaunijas iedzīvotāji maina māju jumtus, un, ja izvēlas kādu krāsu, tā vienmēr ir brūna. Tas ir būtisks un godīgs tests. Atceros, ka astoņdesmitajos gados nopirkām dzeltenu moskviču, bet neilgi pēc tam piedzīvojām avāriju, auto vajadzēja remontēt. Pie viena to arī pārkrāsojām brūnu, un cilvēki teica, ka tagad automašīna izskatās daudz labāk. Gan padomju laikā, gan tagad daudzi valkā brūnu apģērbu.
Vai valkājat arī gredzenus, rotas lietas?
Man ir tikai paša dizainēts laulības gredzens, tā ir vienīgā rotaslieta, ko valkāju. Man ir vēl viens ļoti īpašs gredzens, bet to nesāju reti, tas ir ļoti smags. Man patīk rokzvaigznēm pirkstos redzēt daudz gredzenu, tas izskatās lieliski un seksīgi, bet man pašam tie traucē, jo es tos jūtu uz saviem pirkstiem.
Tas gan ir cits temats, bet es bieži aplūkoju māju pagalmus, dažreiz skatos kāzu vai bēru fotogrāfijas un manu, ka tik daudz cilvēku valkā nepiemērotu apģērbu! Viņi droši vien attaisnotos, ka šāds pasākums ir tikai reizi gadā un apģērbs ir izdevumi, taču šie īsie svētku vai piemiņas brīži liecina par tavu attieksmi. Tev vajag melnu uzvalku, melnu mēteli, tev jābūt sagatavotam šādiem brīžiem. Ja tu tos palaid garām, tas būs vidējs izpildījums, bet tev vienmēr jābūt sevis vislabākajā versijā. Pērn, kad Rīgā atklāju izstādi, speciāli nopirku uzvalku, lai arī to uzvilkšu vienu vai divas reizes. Tā ir tava dzīve, tu nedrīksti to palaist garām, tev tajā jābūt vai jācenšas būt par visiem simts procentiem. Ja tu ieliksi maksimumu šajos mazajos brīžos, šajā testā, ko varbūt uzlicis izpildīt Dievs, ja šos mazos brīžus palaidīsi garām, tu nenopelnīsi labāku nākotni, jo biji slinks.
No autora vēstules Kaido Oli: “Pirms dažām dienām intervēju cilvēku, kas arī pieminēja: ir cilvēki, kuri mēdz atrasties pareizajā mirklī un pareizajā vietā, tādēļ viņi ir veiksmīgi it visā, ko dara. Domāju, tas ir arī par jums. Tas nav kompliments, bet realitātes fakta konstatēšana. Pirms intervijas man bija sapnis – atrodos istabā ar divām nepazīstamām sievietēm, kuras malkoja kafiju. Teicu viņām, ka drīz intervēšu kādu cilvēku, un palūdzu iziet. Viņas vaicāja, ko intervēšu, un es atbildēju – Kaido. Viena sieviete izgāja, otra palika, un mēs sākām runāt par visu ko, viņai uz labā vaiga bija rēta. Tad es pamodos. Nezinu, ko tas nozīmē, bet nolēmu, ka arī tas ir jāuzraksta.”
No Kaido Oli atbildes vēstules: “Lai ko tas arī nozīmētu, domāju, ka rīkojāmies pareizi, mūsu saruna ir savā ziņā svētīta un mēs nevaram kļūdīties. Manuprāt, ikviens vēlas piedalīties dzīves mistiskajā daļā, bet nevar iziet cauri neredzamajai sienai starp “ikdienas dzīvi” un to, kas patiesībā ir daudz interesantāka. Abas dzīves ir it kā viena un tā pati dzīve, taču mums jāskatās uz to no dažādiem skatpunktiem, lai izmantotu to daudz plašāk. Jūs to varat izdarīt, mēs to varam izdarīt, un šīs sievietes jūsu sapnī arī. Dzīve ir kā bagātīgi garnēta kūka ar daudziem slāņiem, un mums tajā jāiegremdē karote pēc iespējas dziļāk, lai gūtu vairāk prieka. To var darīt, ceļojot un krājot dažādus iespaidus, bet kāds cits var to paveikt, visu mūžu nodzīvojot vienā un tajā pašā miteklī. Mūsu “karotes” ir dažādas, bet mums visiem tās ir.”)
