Dāvids Kļaviņš ir uzņēmuma Klavins Piano radītājs, akustisko klavieru būvētājs. Viņa klavieres M450i ir lielākās pasaulē un šis projekts ir tik vērienīgs, ka arī tā cena ir aptuveni pusmiljons eiro. Taču arī citi Dāvida veidotie mūzikas instrumenti ir absolūti unikāli un inovatīvi – to tīrais skanējums guvis atsaucību daudzviet pasaulē. Mūzikas instrumenti radīti pateicoties Dāvida kritiskajam prātam: viņš apšaubīja profesionāļu vidū tik populāro pieņēmumu, ka klavieru tehniskais izpildījums savu perfekciju sasniedza jau pirms simts gadiem…
Cilvēki bieži mēdz teikt, ka nevajag divriteni izgudrot no jauna, bet tieši to jūs esat darījis: izveidojis klavieres, kuru tehniskie parametri atšķiras no tiem, kas aprakstīti klavierbūvei paredzētajās mācību grāmatās.
Man raksturīga ir patstāvīga un analītiska domāšana – to esmu mantojis no sava tēva, kurš bija neatkarīgs domātājs. Mans tēvs bija garīdznieks, bet viņš nepiederēja nevienai organizācijai – viņš popularizēja ticības būtību un bieži arī mani aicināja uz pasauli skatīties plašāk. Tētim bija būtiska ietekme uz manu domāšanu – cik vien sevi atceros, arī mani uz priekšu virzīja vēlme pēc būtības izprast visdažādākās lietas un procesus.
Savukārt mana mamma ļoti skaisti spēlēja klavieres un kad viens no tēta paziņām ierunājās, ka es varētu mācīties par klavieru būvētāju, jutos entuziasma pilns šo arodu apgūt. Tomēr mācību procesa gaitā jo vairāk tēmā iedziļinājos, jo vairāk jautājumu man radās. Un jo biežāk meistariem ko vaicāju, jo noraidošāki viņi kļuva: «Kļaviņ, netērē manu un savu laiku, pirms 100 gadiem meistari jau visu ir izdomājuši, neko labāku tu vairs neizgudrosi!» Tomēr šie vārdi manī tikai radīja vēl lielāku vēlmi patstāvīgi pētīt dažādus ar klavieru būvi saistītus jautājumus.
Kad beidzu skolu, divus gadus nostrādāju klavieru veikalā par skaņotāju un konstatēju, ka vecās klavieres bieži vien skan skaistāk, nekā tikko būvēti instrumenti, taču toreiz tirgotāji mēģināja iestāstīt klientiem, ka tās nekam neder, ka jāpērk jaunas. Savukārt es sapratu, ka veco instrumentu remonts un atjaunošana ir brīva tirgus niša, tāpēc 1976. gadā nodibināju savu uzņēmumu. Tā caur manām rokām gadu gaitā izgāja daudz instrumentu, kurus pētīju: savienojot teoriju ar praksi, daudz kas tapa skaidrs un radās arī vēlme pašam būvēt augstākas kvalitātes instrumentus. Jo īpaši pirms koncertiem skaņojot flīģeļus, secināju, ka tiem ir skaņas un dizaina trūkumi, kurus varētu uzlabot, lai gan iepriekš man teica, ka absolūtais meistarības kalngals jau ir sasniegts…
Pasaulē lielākās klavieres, kuru augstums ir 4,7m. Atrodas Ventspils koncertzālē.
Kāds ir jūsu skaidrojums, kāpēc profesionāļi samierinājās ar instrumentu skaņas un dizaina trūkumiem un necentās tos labot?
1880.gadā tika radītas klavieres, kādas tās pazīstam arī šodien – toreiz tā bija milzu inovācija. Visi par jauno kvalitāti sapriecājās un arī mūzikas industrija pieņēma, ka esam nonākuši ceļa galā: tika iedibināti noteikti klavieru izgatavošanas konstrukcijas principi, kurus pielieto joprojām. Bet manī nav respekta autoritāšu priekšā, tāpēc es spītīgi domāju, kā šo instrumentu uzlabot.
Kā jau sacīju, īpaši mani neapmierināja koncertflīģeļi. Man šķita, ka tiem ir jābūt vertikāliem, lai skanējums iet tieši publikā. Koncertflīģeļiem skaņa iet uz grīdu un pret vāku un tikai tad netiešā veidā uz publiku. Tā man 1985.gadā radās ideja uzbūvēt pirmās koncertklavieres – tās bija 3,7 metrus augstas un tām divu metru augstumā bija podijs pianistam. Diemžēl šo instrumentu biju uzbūvējis 25 gadus par agru: lai gan skanējums bija brīnišķīgs, man nebija iespēju instrumentu izplatīt un daudzi arī nesaprata, kāpēc tik lielas klavieres būtu vajadzīgas. Tapa skaidrs, ka tik liels instruments līdzīgi kā ērģeles būtu jāintegrē koncertzālē. Bet tas attiecīgi prasīja jaunu tradīciju iedibināšanu. Man toreiz tādu iespēju un līdzekļu nebija. Tāpēc reāli šai lietai atkal pievērsos tikai ar 2006.gadu, kad pateicoties tam, ka internets jau bija uzplaucis, vienkāršāka kļuva saziņa ar starptautiski zināmiem pianistiem. Tā izveidojās sadarbība ar pianistu Nilu Frāmu (Nils Frahm), kurš bija sajūsmā par manis radītajām klavierēm un brauca pie manis ierakstīt savu koncertprogrammu. Ar viņu un citiem pianistiem laika gaitā esam diskutējuši par jautājumiem, kas klavieru skanējumā būtu jāmaina: kopš 19.gadsimta beigām dialogs starp pianistiem un industriju vairs nepastāvēja. Man šo diskusiju ir izdevies atjaunot. Es neradu jaunas klavieres, bet radu jaunas variācijas. Un tas ir svarīgi, jo klasiskās klavieres skan diezgan līdzīgi.
Būvējot klavieres, saglabāju detaļas, kuras uzskatu par pamatotām, bet mainu tās, kurām nepiekrītu. Piemēram, teorija māca, ka klavieru rāmim nedrīkst izmantot tēraudu, bet mēs tikai no tā rāmi būvējam. Tāpat mācību grāmatas apraksta tikai vienu veidu, kā būvēt rezonatora konstrukciju, bet mēs šo apgalvojumu esam atspēkojuši. Mēs daudz ko darām citādi, lai panāktu tīru skanējumu.
Pateicoties diskusijām ar pianistiem, ir tapušas jaunas klavieres. Tā, piemēram, reiz Nils Frāms sacīja, ka gribētu mazākas, vieglākas klavieres ar nomierinošāku skaņu. Man arī pašam bija prātā doma par Una Corda, mazāka izmēra klavierēm, kur katram tonim ir tikai viena stīga (tradicionālām klavierēm ir trīs stīgas uz toni). Un Nils pasūtīja tieši tādu instrumentu. Tā radās Una Corda – klavieres, kuras iecienījuši kā zināmi pianisti, tā mūzikas mīļotāji.
Sacījāt, ka būvējot klavieres, daudz ko darāt citādāk, nekā māca teorija un jūsu mērķis ir panākt tīru instrumenta skanējumu. Kāpēc tas ir svarīgi, ko cilvēkam sniedz harmoniska skanējuma pasaule?
Mūsu laikmets ir skaļš, ātrs un agresīvs, tas mūs pārslogo. Dabiski, ka cilvēkā rodas vēlme pēc atslodzes, miera un dvēseliskas harmonijas. Par mūsu klavierēm Una Corda bieži dzirdu cilvēkus sakām, ka klausoties to skanējumu, cilvēkā atjaunojas iekšējas harmonijas izjūta. Tas man ir ļoti svarīgi, jo savu dzīves jēgu redzu iespējā būt noderīgam citiem cilvēkiem. Un man ir paveicies: pat, ja es drīz aizietu mūžībā, manis radīto instrumentu skaņas paliks un citus iepriecinās. Es vēlos vairot labo šajā pasaulē.
Runājot par harmoniju…. Mēs šobrīd dzīvojat sarežģītā laikā, kad kaimiņos notiek karš. Jūs esat dzimis un audzis Vācijā, kurp 2.Pasaules kara laikā nonāca jūsu vecāki. Vai jums ir atbilde, kas cilvēku virza uz priekšu un palīdz izturēt arī ļoti trauksmainus laikus?
Mani vecāki, mums – saviem bērniem (man ir piecas māsas un divi brāļi, no kuriem viens diemžēl gāja bojā negadījumā) – ir ielikuši svarīgu pamatu, kas palīdz izdzīvot arī drūmos laikos un tā ir ticība un paļāvība uz Dievu. Es paļaujos, ka to, ko cilvēks pats nevar, to spēj Debesis. Stingra paļāvība uz Dievu arī jukās palīdz saglabāt mieru un rada stingru pamatu. Ja manī nebūtu ticības, es noteikti daudzās grūtās situācijās būtu gribējis mest plinti krūmos.
Ticība palīdz tikt galā ar bailēm. Pēdējo gadu notikumi rāda: ja cilvēkā nav stiprs garīgais fundaments, viņu ir viegli iedzīt bailēs – vispirms no vīrusa, tad kara… Bet bailes ir slikts padomdevējs…
Kopš agras jaunības es ļoti cītīgi un sistemātiski analizēju notikumus pasaulē politikas, ekonomikas, sabiedrības kontekstā. Un laika gaitā man kļuvis skaidrs, ka daudzi ir pieraduši domāt melnbaltās kategorijās: Rietumi ir labie, bet Austrumi – sliktie. Taču propaganda un cilvēku programmēšana strādā abās pusēs. Abās pusēs ziņās tiek stāstīta tikai daļēja patiesība, šādi veidojot cilvēkos noteiktas attieksmes. Tāpēc es teiktu, ka cilvēkam jābūt ļoti uzmanīgam ar vērtējumiem. Vēl vairāk – ticēt nevar nekam, tāpēc katram pašam informācija ir jāpārbauda, jāiet dziļumā, jāmeklē pirmavoti.
Bet kā jau teicu, pati svarīgākā ir ticība Radītājam uz kura palīdzību cilvēks vienmēr var paļauties.
Kādos brīžos jums spēja paļauties uz Augstāko ir noderējusi?
To ir bijis daudz! Piemēram, kad 1976.gadā nodibināju savu pirmo uzņēmumu, kas nodarbojās ar klavieru restaurāciju, man prāts nesās uz lielākām lietām, tāpēc laika gaitā es attīstīju dažādas koncepcijas. Bet kā daudziem uzņēmējiem, kas nefokusējas tikai uz vienu lietu, arī es nonācu bankrota priekšā. Taču šādos brīžos es spītīgi paļaujos uz to, ka Dievs man parādīs ceļu, kuru šobrīd vēl neredzu… Savas dzīves laikā dažādās sprukās esmu nonācis, piemēram, 10 mēnešus, pirmstiesas izmeklēšanas laikā esmu paviesojies arī Rīgas Centrālcietumā…
Kā tas gadījās?!
Tās bija sekas manai darbībai 90.gados, kad biju uzbūvējis pirmās lielās klavieres, par kurām stāstīju iepriekš. Es vēlējos šo darbu turpināt, bet tam bija vajadzīgas lielas finanses: tai laikā neviens investors neredzēja tām nākotnes perspektīvu.
Domājot par to, ko es vēl varētu darīt, biju ieinteresējies par biržas tirdzniecību – ar to ir kā ar šahu: ja spēj lietas saprast, tu vari vinnēt, respektīvi, labi pelnīt. Un tā es uzsāku šo lietu. Sākotnēji gana daudz līdzekļu zaudēju, jo skola maksā naudu, bet laika gaitā atklāju stratēģijas, kā strādāt ar sekmēm. Tā sāku nodarboties ar tā saucamo naudas vairošanu. Vairākus gadus līdz pat 1999.gadam tā kļuva par manu profesiju. Biju tiktāl lietas sapratis, ka mēnesī varēju uzģenerēt 30% līdzekļu. Mani vilināja arī doma par atgriešanos Latvijā, jo manas māsas un vecāki jau dzīvoja šeit. Un tā es sāku darboties no Latvijas. Arvien vairāk cilvēku gribēja, lai pavairoju arī viņu naudu. Kāpēc nē? Bet 1998.gadā viena pēc otras atnāca divas ekonomiskās krīzes, kas stipri ietekmēja arī darījumus ar noguldījumiem. Diemžēl viens no cilvēkiem, kas bija ieguldījis naudu, safabricēja pret mani lietu, apsūdzot mani krāpniecībā. Neskatoties uz to, ka viņš bija sēdējis man blakus un vērojis darījumus… Un tā vienā jaukā dienā pie manis atnāca vairāki vīri un laipni uzaicināja paciemoties Centrālcietuma katakombās. Šī pieredze bija ļoti vērtīga, jo, ja pats nebūtu šai situācijā nonācis, es nekad nebūtu ticējis, cik katastrofāli zemā līmenī ir tiesu sistēma Latvijā. Man bija dokumenti, kas parādīja, kā esmu darbojies, līdz ar to lietu pret mani izbeidza, tomēr izmeklēšana prasīja desmit mēnešus…
Kad biju atgriezies brīvībā, cilvēki man ieteica sūdzēt tiesā valsti, bet manā dvēselē bija miers. Kā jau teicu, es paļaujos uz Dievu un tobrīd ieraudzīju, ka notikušais man ir bijusi laba skola: ja tas nebūtu noticis, visticamāk, būtu šo darbu turpinājis un man tas nebūtu nācis par svētību. Jo naudas vairošana tās vairošanas dēļ ir ceļš uz nekurieni: tev pazūd laiks, lai ar naudu ko vērtīgu iesāktu. Turklāt naudas vairošana bojā raksturu – toreiz man finansiāli veicās ļoti labi, bet tas veidoja nepareizu attieksmi: tu sāc pirkt dārgus auto, vēl citas lietas, kas ir bezjēdzīgi. Domāju, ja tas būtu turpinājies, es būtu nonācis dažādos strupceļos. Šī pieredze mani aizveda atpakaļ pie klavieru būvēšanas. Tieši tai laikā kāds amerikānis internetā bija atradis informāciju par maniem klavierbūves projektiem un aicināja doties uz ASV. Kopš tā brīža man sāka veikties un es to skaidroju ar faktu, ka biju atgriezies pie sava patiesā aicinājuma.
Ko jūsos notikušais mainīja?
Svarīgākais ir tas, ka šodien man nav vairs nekādas intereses materiālos labumos. Man pietiek ar pāris maiņu apģērbiem, ar vienu normālu mašīnīti, ar kuru tikt cauri dubļiem uz mājām, jo apstākļu sagadīšanās rezultātā esmu atgriezies Latvijā un dzīvoju Kuldīgas laukos. Man nav vēlmes pirkt un iekārtot mājas, tas ir kļuvis nesvarīgi. Šodien es vēlos līdzekļus ieguldīt cilvēku labā. Man, piemēram, ir viens projekts Ugandā – es atbalstu kādu mācītāju, kurš par savu dzīves uzdevumu uzskata palīdzēt bāreņiem, bet Ugandā karu un slimību dēļ bāreņu ir daudz. Es šim projektam redzu dziļu jēgu arī savas atziņas dēļ: līdz šai pat dienai Rietumi izlaupa un tur žņaugos Āfrikas kontinenta valstis – ja tas nenotiktu, āfrikāņi varētu dzīvot labklājībā.
Man ir arī interese atbalstīt sabiedrisku virzību Latvijā, kas būtu vērsta uz gaišāku nākotni, jo tas, kā šobrīd rīkojas valdība, ir pret cilvēku interesēm. Nemitīgie ierobežojumi, aizbildinoties ar pandēmiju, ir veids, kā pār cilvēkiem nostiprināt kontroli. Katram ir jādara tas, ko viņš var: ja es varu saprast kādus globālus procesus un palīdzēt tos saprast arī citiem, tad tas ir mans svēts uzdevums.
Jūs esat dzīvojis gan ASV, gan Ungārijā un Vācijā. Sākoties pandēmijai, palikāt Latvijā, lai gan tas nebija iepriekš apsvērts solis. Jūs ļaujaties dzīves plūsmai, lai tā pati jums palīdz nonākt vietā, kur jums jābūt?
Tieši tā. Pārcelšanos uz Kuldīgu es nekādi nebūtu varējis izplānot. 2020.gadā, kad aizvēra robežas, es vienkārši netiku atpakaļ uz Ungāriju. Bet arī iepriekš paši apstākļi daudz ko noteica.
Piemēram, ASV periods beidzās, kad nobankrotēja mana uzņēmuma investors. Tā kā ASV jaunas perspektīvas neredzēju, 2011.gadā pārcēlos uz Vāciju un turpināju darbu, pārņemot klavierveikalu ar darbnīcu Vācijas dienvidos. Kad 2015. gadā sadarbību piedāvāja viens Ungārijas uzņēmums, pārcēlos turp. Mēs kopā strādājām gan tikai vienu gadu, taču pēc tam Ungārijā nodibināju savu klavierbūves uzņēmumu. 2020.gada martā, kad biju atbraucis uz Latviju, lai skaņotu savas lielās klavieres Ventspils koncertzālē, iepazinos un sadraudzējos ar gleznotāja Valda Līcīša ģimeni. Un tad sākās pandēmija, robežas tika slēgtas un Līcīši mani laipni uzaicināja atpūsties savās lauku mājās. Valda dēls Dāvis, kurš līdz pandēmijai būvēja skatuves dažādiem pasākumiem, biznesu turpināt vairs nevarēja un viņam radās ideja: mēs kopā klavieres varam būvēt Kuldīgā. Arī mans sens draugs, augsta līmeņa kokapstrādātājs, bija gatavs mums piebiedroties. Kuldīgā atradās arī labas telpas darbnīcai – apstākļi jauki sakrita, lai pārceltos uz Latviju. Kārtējo reizi liktenis noteica, kur man jābūt. Kuldīga ir fantastiska vieta, kur dzīvot un strādāt! Man nav domas kaut kur doties prom – vismaz ne brīvprātīgi. Man nav arī bail ne no krieviem, ne ķīniešiem – ja cilvēks ir savā vietā, nav absolūti nekāda jēga kaut kur mukt. Es paļaujos uz Dievu, ka viņš mani iedvesmos uz pareizu rīcību un darbiem, un palīdzēs pielikt savu artavu labai lietai. Jo drūmāki ir laiki, jo svarīgāk ir vairot gaismu un to mēs katrs varam, darot savu labu darbu. Tas ir motīvs, kas mani iedrošina, rada optimismu un enerģiju virzīties uz priekšu.
