Kristīne Rudzinska ir stila imidža dizainere, žurnālu LILIT un Lilit LOOK galvenā redaktore un drāmas terapeite. Ar apbrīnojamu aizrautību viņa apvieno minētās darba jomas, kuru centrā ir cilvēks: viņa iekšējā pasaule un ārējais tēls.
Pirmo iespaidu par cilvēku rada viņa āriene. Kā tev šķiet, ko pandēmija mainīja cilvēkos, kas iepriekš novērtēja skaistas lietas? Tās zaudēja savu vērtību cilvēku acīs?
Fakti liecina par pretējo! Ja pirms pandēmijas runāja par to, ka augstā mode un luksuss ir miris, tad tās laikā tieši luksusa zīmola preču pārdošanas rādītāji kāpa. Iespējams tādēļ, ka cilvēki apzinājās, ka pie viņu durvīm jebkurā brīdī var pieklauvēt meitene ar izkapti…
Tāpēc jāpaspēj dzīvi izbaudīt…
Protams! Tomēr pandēmijas laikā notika arī vēl izteiktāka sabiedrības noslāņošanās un, protams, izkristalizējās vērtības.
Bet, ja runājam par nākotni modes industrijas aspektā, pandēmijas sekas ir nozīmīgas: jau līdz šim ir nobankrotējuši daudzi zīmoli. Skaidrs, ka turpmāk labas kvalitātes lietas par tādu cenu, kādu maksājām iepriekš, vairs nebūs pieejamas. Tās kļūs dārgākas un tikai retajam sasniedzamas.
Bēdīgi!
No vienas puses jā, bet no otras – mēs daudzus gadus dzīvojām miskastes režīmā: uzvilki un izmeti. Savā bērnībā un jaunībā es ļoti labi pratu, piemēram, uzņemt atirušas zeķubikses valdziņus tā, lai neviens nepamanītu, ka iepriekš tās bija saplīsušas. Mēs mācējām cienīt lietas un tās salabot. Man pašai nav daudz lietu, bet tās visas ir labas, kvalitatīvas. Joprojām skapī ir drēbes un apavi, kas pirkti 80., 90.gados un kurus valkā manas meitas un, iespējams, kādreiz valkās arī mazbērni. Jo kvalitatīvas lietas, ja vien tās kopj, kalpo ļoti ilgi.
Domāju, ka cilvēkos atgriezīsies cieņa pret “īstām” lietām.
Tu esi teikusi: katram ir jābūt atbildīgam par to, ko viņš valkā un ko liek mutē.
Man tas šķiet loģiski, jo tu esi tas, ko ēd un patērē – visās nozīmēs. Ēdiens pabaro tava organisma šūnas, ietekmē tavas emocijas un pat domas. Iegādājoties produktus, es smaržoju katru tomātu un gurķi, mēģinu uzzināt, kur un kā pārtika audzēta un ražota. Ja jūtu, ka ēdiens nav labs, to neēdu. Tomēr tas nav arī tik vienkārši. Manas paaudzes cilvēki nāk no padomju perioda, kad bija jāizēd tukšs šķīvis. Līdz ar to mums tas ir arī iekšējās brīvības sludinājums: ēst tikai to, ko uzskatām par labu esam. Tieši tāpat es attiecos pret dažādām lietām, tostarp, apģērbu. Es nēsāju tikai dabīgos materiālus, sintētikas manā garderobē nav. Bet, iegādājoties kokvilnu, es painteresējos, kur un kā tā ir ražota. Jo ir ļoti vilinoši lēti nopirkt T-kreklu, bet ir labi zināt, ka, iespējams, šāda kokvilna ir apstrādāta ar pesticīdiem. Nemaz nerunājot par pasaules piesārņojumu, kas nāk līdzi “ātrajai modei”. Tāpēc, manuprāt, būtiski ir izdarīt apzinātas izvēles.
Kā tavā dzīvē ienāca apzinātas dzīvošanas filozofija?
Tas notika jau bērnībā. Nāku no daudzbērnu ģimenes un, tā kā esmu vecākais bērns, tad sāku strādāt jau no 11 gadu vecuma: labi mācījos un varēju pasniegt privātstundas. Līdz ar to visas lietas, kas manā dzīvē ienāca kā pašas nopelnītas, bija ļoti apzināti un rūpīgi izvēlētas. Cita lieta, ka ar laiku mainās fokuss, ko tieši tu pērc.
Atceros vienu epizodi no 14 gadu vecuma. Es stāvēju pie veikala skatloga, kurā bija izlikti tolaik neiespējami dārgi zābaki un man šķita: ja es tos dabūtu, es no laimes nomirtu! Bet pagāja daži gadi, šos zābakus es jau varēju atļauties nopirkt, bet manī tie vairs neradīja nekādas vibrācijas. Es biju mainījusies. Starp citu, lietu, ēdiena izvēle, kultūras pasākumi, ko apmeklējam un grāmatas, ko lasām, palīdz diezgan labi saprast, kas mēs esam un kur atrodamies savā dzīves ceļā. Minētais palīdz nolasīt cilvēka vērtības, intereses, motivācijas.
Ja tev īsi būtu jānoformulē: kas ir tavas dzīves galvenais virzītājspēks, kas bija dzīvs jau tai 14 gadīgajā meitenē, kas skumji stāvēja pie veikala skatloga un tagad?
Zini, es jau no agrīniem pusaudžu gadiem lasīju dažādu cilvēku biogrāfijas, jo mani ļoti interesēja, kā cilvēkiem izdevies tikt pāri grūtībām, lai par kaut ko kļūtu, lai paveiktu ko vērtīgu. Tas mani ir interesējis visu dzīvi.
Arī pašlaik, satiekot cilvēkos, intervējot, mani interesē nevis sāpīgi dzīvesstāsti, bet gan tas, kādā veidā cilvēks ir ticis galā – izvilcis sevi no bedres un nostājies uz kājām.
Tieši šis aspekts mani vienmēr ir fascinējis un devis spēku. Ir bijusi pārliecība: ja kāds cilvēks to ir varējis, tad arī es varu. Un ja es varu, tad var arī citi.
Daudzi bieži neapzinās, ka pilnīgi katrs dzīvē ir piedzīvojis kādu traģēdiju, zaudējumu, nepiepildītas ilgas, bēdas. Līdz ar to katram cilvēkam dzīvē ir iespēja izvēlēties – uzņemties atbildību par savu dzīvi vai nē. Darīt un būt vai ļauties plūsmai.
Iemesls, kāpēc tu kļuvi par drāmas terapeiti, bija vēlme cilvēkus motivēt īstenot savas dzīves potenciālu? Jo tu varēji darboties tikai stila un modes virzienā – tāpat darba būtu pārpārēm.
Modes industrijā esmu no deviņdesmitajiem, tātad jau trīsdesmit gadus. Šajā nozarē mana specialitāte ir imidža stila dizains, esmu to nopietni apguvusi Parīzē, Ņujorkā, Somijā, Polijā, Itālijā – katrā no valstīm savu, spēcīgāko novirzienu. Un papildus darbam ar klientiem un kā modes redaktorei, gadiem esmu gan Latvijā, gan ārpus tās veidojusi modes stailingus un grandiozas skates. Ārzemēs tieši tā kā tas pienākas modes metropolēs, pie mums – pieslēdzot visu mūsu pusē pieejamo cilvēkresursu degsmi un tā “defektu pārvēršot par efektu”, kas arvien rezultējas ne mazāk efektīvos pasākumos.
Savukārt gadiem strādājot individuāli ar klientiem, man kļuva skaidrs, ka apģērbs ir personības ārējā izpausme, kurai ir ļoti būtiska sasaiste ar cilvēka iekšējām izjūtām.
Kā spogulis. Un, lai es kā stila speciālists varētu klientam palīdzēt vislabākajā veidā caur lietām realizēt viņa patiesās vajadzības un dzīves mērķus, man ir nepieciešami arī profesionāli instrumenti psiholoģiskajā laukā.
Kopumā man ir vairākas augstākas izglītības – esmu no tiem, kas šo procesu turpina nepārtraukti. Visu, kas mani interesē, es izzinu profesionāli, līdz pamatiem. Pirmkārt, tāpēc, ka man tas ir interesanti un aizrauj, otrkārt – tā ir atbildība pret maniem klientiem un pacientiem.
Es arī esmu pārliecināta, ka nākotnes cilvēks studēs visu mūžu un tas būs veids kā saglabāt dzīvesprieku, interesi un enerģiju.
Vai tu vari noformulēt kāda ir atšķirība starp stilistu un cilvēku, kuram ir laba stila izjūta?
Profesionalitātē. Droši vien varētu izmantot metaforu par cilvēku, kas var pagatavot sev gardu sviestmaizi un tas ir lieliski, bet iespējams, reizēm arī viņam ir vēlme baudīt izsmalcinātu, pārdomātu maltīti restorānā? Bet, protams, ir cilvēki, kam nevedas arī sviestmaizes…
Ja tu nāc pie manis pēc palīdzības, es neuzdodu tikai jautājumu par to kāds pasākums ir gaidāms. Bet izzinu, kas tu esi, ko vēlies, kas ir tavi cilvēki apkārt, kāda veselība, vai tu gribi, lai cilvēki tevi pamana vai tu negribi izcelties?
Tā ir liela māksla un profesionalitāte – aptvert visas nianses. Tāpēc, lai strādātu ar cilvēku dziļāk, bija tikai likumsakarīgi, ka es izlēmu studēt arī psihoterapiju.
Vai, radot noteiktu ārējo tēlu, pamainās arī cilvēka iekšējā pasaule?
Tā notiek, procesi vienmēr strādā uz abām pusēm. Jau pirmatnējie cilvēki sev iekrāsoja zīmes sejā, ķermenī, sastājās aplī un dziedāja spēka dziesmas vai izpildīja rituāla dejas. Tā bija viņu pašsuģestija konkrētam mērķim. Mēs būtībā darām to pašu, kad no rīta nostājamies pie spoguļa. Bet, lai tas darbotos, mūsos jābūt iekšējai pārliecībai, ka esam skaistas, ka uzvelkam savu “spēka apģērbu”.
Ja skatāmies uz sevi un domājam: esmu resna vai neglīta, arī pasaulē iziesim kā nelaimes čupiņas.
Bet redzi, kas notiek – realitātē mēs neviens sevi neredzam no malas. Kad skatāmies spogulī, mēs nevaram tajā sevi ieraudzīt visās dimensijās. Tas nav iespējams. Mēs neredzam kā sēžam, kā kustamies, kāda ir mūsu žestu valoda. Arī laikojot apģērbu, cilvēks visbiežāk nostājas statiski pie spoguļa un domā: re, cik glīti izskatās! Daudzi staigā pa pasauli, tā arī nesaprotot, kā citi viņus redz, bet cer, ka ir trāpīts mērķī. Tāpēc nevajadzētu brīnīties par jaunāko paaudzi, kas izvēlas oversize hūdijus, jo šādi viņi nonāk drošajā zonā: pazūd apģērbā un staigā apkārt drošā bruņojumā.
Cik bieži redzi, ka nesakrīt cilvēka āriene ar viņa iekšējo pasauli?
Ļoti bieži! Bet zini, vairāk mani uztrauc kas cits. Kad es strādāju ar cilvēku, es viņā redzu un akcentēju skaisto. Bet liela daļa cilvēku fokusējas uz neglīto, to mēģinot maskēt. Bet tas, ko mēs barojam, saņem visvairāk mūsu enerģijas un to jūt arī apkārtējie.
Ja tu koncentrējies uz zonu, kuru gribi, lai citi neievēro, tavs skaistums nemīlestībā noslīkst!
Bet to jau, visticamāk, var mainīt vienīgi no otras puses – strādājot ar cilvēka iekšējiem priekšstatiem par sevi.
Tur jau tā lieta. Katram būtu jāsaprot, jāsajūt ka viņš ir skaists un īpašs. Jo katrā ir kas izceļams. Savukārt skaistuma standarti ir absurdi – tie visu laiku mainās, jo tos diktē modes industrija. Bizness. Šodien skaisti ir lieli dibeni, lai patērētāji pirktu preces, kas tos izceļ, rīt par skaistiem tiks uzskatīti plati pleci, lai tiktu iegādāts jau cita veida apģērbs. Bet cilvēkam nav šiem standartiem jāpakļaujas.
Ir jāsaprot, kas manī ir skaists un tas arī jāuzsver. Būtībā – tā ir sava stila veidošana.
Tev pašai sevis pieņemšanas tēma ir pazīstama?
Kad manā dzīvē bija modeles periods, es badojos. Jo nebija citu variantu – to pieprasīja industrija. Tas iemācīja pašdisciplīnu, tomēr jau tad sapratu – pareizi un veselīgi tas nav. Man vispār šķiet dīvaini, ja cilvēki tērē tik daudz sava laika domājot – ēst vai neēst. Protams, ja tas notiek veselības vārdā, tad ir cits jautājums. Bet kaut kādu standartu dēļ?!
Es pati esmu eksperimentējusi ar aksēzi. Tā kā man kopš bērnības bija veselības problēmas, es visai ātri nonācu pie atziņas, ka cilvēks sevi veido pats. Un visi šie eksperimenti bija ar mērķi (un ir joprojām), lai pārliecinātos, vai mans gars un griba spēj noteikt to, kā funkcionēs mans ķermenis. Un jā – griba un gars to var! Es neļauju veselības problēmām ietekmēt sevi un savus plānus. Vēl vairāk, esmu pārliecināta – arī apziņa spēj mainīt mūsu ķermeni un tā formas. Tas ir tik acīmredzami! Piemēram, ja sieviete sevī attīsta maigumu, sievišķību, organisms vairāk izstrādā estrogēnus, kuru ietekmē var pieaugt krūšu, gurnu apjoms. Tātad, ja sievietei ir problēmas ar formām, viņai jādara sievišķīgas lietas! Savukārt, ja sieviete ieslēdz biznesa domāšanu, kļūst strukturēta un mērķtiecīga, viņas organismā paaugstinās testosterona līmenis, tātad – nav pat jābadojas, ir tikai jāmaina iekšējie uzstādījumi. Bet “likt sevi cietumā” – man tas nav saprotami! Esmu par brīvību it visā.
Izstāsti, kā tu raugies uz savu ķermeni?
Es tam pateicos. Kopumā uzskatu, ka pateicība ir ļoti būtisks mehānisms. Vēl mēģinu tajā ieklausīties, sabalansēt tā resursus. Piemēram, es sev apsolu – šo izdarīšu un tad braukšu ceļojumā. Esmu darbaholiķe, man ļoti patīk strādāt, jo visi mani darbi reizē ir arī mani hobiji. Taču, kad aizbraucu ceļojumā, mans ķermenis zina, ka viņam būs daudz saules un labsajūtas, savukārt manai dvēselei – kultūra, jauni iespaidi un būšana kopā ar kādu no maniem bērniem. Šādi es iedodu baudu savam ķermenim, dvēselei un turu savus solījumus. Turēt savus solījumus sev ir ļoti nozīmīga apņemšanās.
Cilvēkam nevajag daudz, tikai to, ko viņam patiešām vajag. Bet – kas tas ir, to katram vajag gudri izprast.
Man tie ir mani cilvēki, kas ceļ spārnos un iedvesmo, projekti, kas attīsta un vide, kurā varu atslābināties un justies labi.
Man viss ir labi. Es vispār uzskatu, ka cilvēks dzīvo tagad un katru mirkli var izvēlēties būt laimīgs. Tur ir tā atšķirība starp bērnu, pusaudzi un pieaugušo: bērns ir ļoti atkarīgs no apkārtējiem, pusaudzis ir posmā, kad daudz ko par sevi vēl nezina, bet adekvāts pieaugušais jau saprot, kas viņš ir un ko viņam vajag.
Man ļoti svarīgas ir patiesas attiecības. Es nepiedalos situācijās, kurās man ir jāizliekas. Esmu kopā ar cilvēkiem, kas saprot, kas es esmu un mani novērtē – tādu pasaulē ir daudz. Man ir svarīgi, lai apkārt ir radoša, pozitīva, atbalstoša vide. Arī es pati nevienu cilvēku nepazemoju un nepieļauju situācijas, kurās citi jūtas emocionāli aizskarti. Man ir būtiski, lai pārējiem būtu prieks par to, ko mēs darām. Es neeju ar lozungu “Es to paveicu!” Es uzskatu, ka mēs visi kopā radām ko brīnišķīgu.
Un tad arī kopējā pozitīvā enerģija veidojas daudz lielāka…
Jā, tad tirpiņas skrien no tā, cik ir forši! Mani fascinē pozitīvā pēcgarša pēc dažādiem projektiem, kad saproti – ļoti gribētu šos cilvēkus satikt vēl un vēl.
Es vispār uzskatu, ka savstarpēja labestība attiecībās ir pats, pats svarīgākais šajā dzīvē. Kā darbā, tā ģimenē.
Audzinot meitas, man bija ļoti būtiski izlolot katras individualitāti, kas, protams, no vecāka viedokļa raugoties, ir daudz sarežģītāk, nekā nolikt visas rindiņā un pateikt: jādzīvo tā. Ļoti veicināju, lai meitas iemācās noformulēt savu viedokli, to izteikt, aizstāvēt un tad izvērtēt, kurā vidē ir vērts un kurā nav vērts to izsacīt. Bet, lai tas būtu tieši tādā secībā kā nosaucu, nevis, ka jau no sākuma meitas iemācās paklusēt…
Tajā ir neizsakāms kaifs, kad pienāk brīdis, kad tavas meitas izsaka precīzi formulētu viedokli. Jo tad zini – viņas spēs par sevi pastāvēt.
Tu minēji, ka tev ir svarīga arī vide, kurā dzīvo. Kāda tā ir?
Mums mājās katra telpa ir iekārtota tā, kā to ir gribējis cilvēks, kurš tajā uzturas. Tas atbilst manai pārliecībai, ka lietām ir jākalpo cilvēkam un arī telpai ir jābūt palīdzošai konkrētam cilvēkam, nevis jāatbilst kāda stilistiskajiem kanoniem. Mājās es neesmu stilists.
Un ko tev svarīgi akcentēt savā ārējā tēlā?
Man ļoti svarīgi ir aksesuāri, redzi, es nēsāju daudzus gredzenus. Bet rotas man nav tikai dekoratīvs elements, katrai no tām ir savs konkrēts stāsts, sava nozīme un enerģētika. Rotas strādā kā noteiktu enerģētisku punktu aktivizētājs: kaut kas tiek stimulēts vai bloķēts.
Itin katra lieta, ko nopērku, ir stāsts par manu konkrētā brīža labsajūtu.
Ja kaut ko iegādājos, tad tikai to, kas mani ceļ spārnos. Un – ja nopērku, velku uzreiz.
Ja manī nav tādas vēlmes – tātad man šo lietu nemaz nevajag. Jo dzīve ir jābauda tagad, nevis kaut kur jāskrien un jādomā par kaut ko labu, kas gaidāms nākotnē. Dzīve notiek un ir absolūti skaista tieši pašreizējā mirklī, neatkarīgi no tā, vai spīd saule vai līst lietus.
