Egija Gailuma ir uzņēmuma OX Drive līdzīpašniece un vadītāja, bijusī uzņēmuma CityBee Latvia vadītāja. Pērn iekļauta Forbes 30 Latvijas veiksmīgāko līderu sarakstā, kas vēl nav sasnieguši 30 gadu vecumu. Egija ir viena no tām jaunās paaudzes uzņēmējām, kuru nebaida riski, bet kuru vilina jaunu un pārdrošu ideju realizēšana. Pateicoties viņai un domubiedriem, Latvijā radīts jauns premium klases uzņēmums: iespēja abonēt un koplietot automašīnas Tesla pašu izvēlētam termiņam. Tas arvien uzņem jaunus apgriezienus!
Tu ar lieliem panākumiem vadīji uzņēmumu CityBee Latvia, taču izlēmi par labu pašas biznesam. Tas notika sarežģītā laikā, kad vispirms pasauli satricināja pandēmija, tad sekoja karš kaimiņos…
Zini, man nekad nav bijis bail pamest drošu vidi. Nekad. Kad vēl biju darba ņēmēja, mani nevarēja iebiedēt ar iespēju tikt atlaistai. Jo es uz to raugos ar mieru – ja atlaidīs, es izdomāšu ko citu darīt. CityBee nostrādāju divarpus gadus un šajā laikā daudz iemācījos, bet biju limitēta tajā, ko es varu darīt un kādus lēmumus pieņemt. Es gribēju pieņemt arī stratēģiskus lēmumus… Un tā reiz ar trim studiju biedriem (mēs kopā mācījāmies Stockholm School in Riga) Kristiānu, Juhanu un Kristapu pusdienojām un Juhans kā joku izmeta – būtu forši, ja mēs varētu izveidot automašīnas Tesla koplietošanas uzņēmumu. Bet nākamajā dienā viņš man rakstīja: «Klau, varbūt šī ideja nemaz nav zemē metama?» Pusminūti padomāju un atbildēju: darām! Tāpat arī pārējie teica «Jā, darām!». Katrs atbild par savu jomu, bet mērķis mums ir viens.
Bet atgriežoties pie jautājuma… Daudzām sievietēm ļoti svarīga ir drošība.
Man savukārt patīk just adrenalīnu, man patīk būvēt lietas, kaut ko radīt no nulles. Es baudu šo procesu, neskatoties uz stresu, kas nāk tam līdzi.
Tāpat es paturu prātā, ka visbiežāk dzīves beigās cilvēki nožēlo to, ko nav, nevis ir izdarījuši. Nodzīvot dzīvi tikai drošajā zonā ir garlaicīgi. Vismaz man.
Saki, kas tev ļāva noticēt, ka jūsu biznesa idejai ir nākotne?
Strādājot CityBee, es novēroju, ka cilvēkiem ir liela interese par premium klases automašīnām. Turklāt, gadiem ejot, mainās klientu ieradumi: daudzi cilvēki, ģimenes sāk atteikties no savas otrās mašīnas. Cilvēki saprot, ka izbraukt ar koplietošanas auto ir krietni ērtāk un finansiāli izdevīgāk, nekā uzturēt savu privāto auto, ja ikdienā tiek braukts mazāk par 500 kilometriem mēnesī. Nākotnes prognozes liecina, ka cilvēkiem vispār vairs nebūs vajadzības pēc sava privātā auto – tas paliks kā luksus brīvdienu izbraucieniem nelielam skaitam cilvēku. Bet ikdienā tiks izmantoti koplietošanas auto.
Pārmērīgi lielā auto skaita dēļ Eiropas lielākās pilsētas jau šobrīd sāk ieviest ierobežojumus un nākotnes tendences rāda, ka pilsētās varēs iebraukt tikai sabiedriskais transports un koplietošanas auto. Tās atnāks arī līdz Latvijai. Šīs tendences kļūst populāras arī ekoloģisku apsvērumu dēļ, jo privātās automašīnas vidēji tiek izmantotas tikai 5% no tām atvēlētā laika. Turpretim koplietošanas auto tiek ekspluatēti visu laiku, izņemot nakts stundas.
Un tomēr paradumu maiņa nav vienkārša lieta. Cilvēki nelabprāt atsakās no ierastā.
Tas tiesa. Redzam, ka cilvēkiem Latvijā ir grūti pieņemt faktu, ka par auto izmantošanu brīvdienās, ir jāsamaksā, piemēram, 200 eiro. Tas liekas ārprātīgi daudz! Bet cilvēki bieži neparēķina, ka privātā auto izmaksas gada griezumā ir daudzkārt lielākas. Tomēr, kā jau sacīju, globālās tendences mainās un cilvēki būs spiesti tām piemēroties, jo visiem auto pilsētās vienkārši nebūs pieejamas stāvvietas.
Ir vēl kāds aspekts – ja cilvēks brauc ar privāto auto, viņu pārsēdināt uz sabiedrisko transportu, ir praktiski neiespējami. Viņš tam pretosies par visām varītēm! Savukārt, ja cilvēks lieto koplietošanas auto un rēķinās, ka ar to brauc vēl daudzi citi cilvēki, viņš kaut kā vieglāk pieņem arī to, ka sabiedriskā transporta izmantošana ikdienā nav nekas traks. Cilvēki kļūst atvērtāki. Tomēr, lai šī sistēma darbotos, ir jāattīsta infrastruktūra – ir jārada ērti apstākļi tam, lai klients varētu līdz kādam noteiktam punktam pilsētā iebraukt ar koplietošanas auto, to novietot stāvvietā un turpat netālu ērti pārsēsties sabiedriskajā transportā. Rīgai līdz tam vēl ļoti tāls ceļš ir ejams.
Lielākā problēma, manuprāt, ir tā, ka valsts un pašvaldību pārvaldē strādājošie nedomā kā uzņēmēji – neredz pilsētu kā vietu, kuru arvien nepieciešams attīstīt. Tāpēc, lai uzņēmēji panāktu pārmaiņas, vispirms ir jāpārvar milzu pretestība…
Jā, mums nereti, mēģinot kādu jautājumu atrisināt ar pašvaldības iesaistīšanos, nolaižas rokas… Bet… Tas mūs neapstādina, mēs meklējam citus risinājumus. Piemēram, Tesla auto nepieciešami uzlādes punkti. Tā kā ar pašvaldību risinājumus atrast nespējām, mēs meklējam privātos zemes īpašniekus un slēdzam vienošanās ar viņiem par zemes izmantošanu uzlādes punktu tīkla izveidošanai.
Pieņemu, ka ne tikai uzsākot savu biznesu, bet arī uzņemoties vadošu amatu, ir jārēķinās ar faktu, ka arvien būs jāmeklē risinājumi dažādām problēmām.
Protams! Viens piemērs. Kad strādāju CityBee, sākoties pandēmijai, strauji sāka kristies klientu pieprasījums pēc koplietošanas auto. Un tas tādēļ, ka cilvēki aplikācijās novēroja, ka daudzi klienti auto izmanto, lai dotos uz kovid testēšanas punktiem – tātad auto braukuši cilvēki ar simptomiem… Mums bija jābūt radošiem un jāatrod risinājums. Mēs izveidojām jaunu sistēmu – pēc tam, kad cilvēks apmeklēja kovid testēšanas punktu, auto citiem klientiem vairs nebija pieejams turpmākās 48 stundas. Un pirms tā nodošanas ekspluatācijā, tas tika arī pamatīgi dezinficēts. Ar šo piemēru es tikai vēlos ilustrēt to, ka jebkurai problēmai ir risinājums.
Arī, kad vēlējāmies izveidot savu Tesla auto koplietošanas uzņēmumu, mēs piedzīvojām gana daudz grūtību, un jo īpaši sākumā, kad vajadzēja atrast investorus. Daudzi teica: «Ļoti forša ideja! Bet nāciet pēc pusgada, kad varēsiet jau kādus datus parādīt!»
Tad bija situācijas, ka vienus investorus atradām, bet kamēr sameklējām nākamos, pirmie pārdomāja…
Bija brīži, kad radās jautājums, vai mēs vispār šo paveiksim… Arī daudzi apdrošinātāji atteica auto apdrošināt, uzzinot, ka tās paredzētas koplietošanai. Jo Tesla nav vidējas klases produkts… Tagad, kad apdrošinātāji redz, ka biznesam klājas labi, viņi paši nāk ar piedāvājumiem, bet uz brīdi, kad mums bija tikai plika ideja uz papīra, tikai retais mums ticēja. Vairums smaidīja un sacīja: «Good luck!»
Kas tev palīdz izturēt brīžus, kad lietas nevirzās uz priekšu?
Es ļoti daudz klausos podkāstus, kuros savā pieredzē dalās Amerikas un Lielbritānijas uzņēmēji. Un viņi visi kā viens uzsver: tev izdosies jebkas, kam tu veltīsi pietiekami daudz enerģijas. Beigās viss saliksies labi.
Uzņēmumā viens otru vienmēr cenšamies motivēt: jāpamēģina ir vēl tikai vienu reizi.
Bet, ja tu katru dienu pamēģini šo pašu vienu, pēdējo reizi, tu tiec līdz rezultātam.
Egij, tu esi ļoti jauna un arī skaista sieviete. Vai tu esi kādreiz jutusi pret sevi vērstu kolēģu vai sadarbības partneru skepsi? Esi jutusi attieksmi: ko gan šī jaunā dāma saprot!?
Jā! Un ne reizi vien! Bet es to ignorēju. Es tikai turpinu darīt to, kas man jādara un tad arī apkārtējie redz, ka nenobīstos. Viena kļūda, ko esmu novērojusi ir tā, ka cilvēki, redzot, ka viņus neņem par pilnu, paši sašļūk un sāk uzvesties tā, kā apkārtējie gaida. Un otra kļūda – sāk cīnīties pretim. Bet arī tas apliecina, ka cilvēks nav par sevi pārliecināts. Es jau ļoti agrā jaunībā iemācījos citu viedokļus ignorēt. Ir pat bijis tā, ka vakaros secinu: citi droši vien par mani diez ko labi nepadomāja… Bet mani tas netraucē virzīties uz priekšu un darīt to, ko esmu iecerējusi.
Atbildot uz tavu jautājumu. Joprojām ir reizes, kad ar kolēģi (vīrieti) aizbraucam uz tikšanos ar iespējamo sadarbības partneri un viņš skatās un runā tikai ar viņu… Stereotips, ka tikai vīrietis ir tas, kurš pieņem stratēģiskus lēmumus, daudzos cilvēkos ir iesēdies ļoti dziļi. Bet nu un tad? Man tas nav jāuztver personīgi. Es tāpat iesaistos sarunā, daru to, kas man jādara un zinu – patiesība vienmēr ar laiku izgaismojas, par to nav speciāli jācīnās.
Tevī ir ļoti stabila pašapziņa. Tu arī teici, ka tev nav raksturīgas bailes no neizdošanās. Kādas dzīves pieredzes tevī ir uztrenējušas drosmi un sniegušas pašpaļāvību saviem spēkiem?
Domāju, ka pašos pamatos tas bija vecāku atbalsts. Kad biju pavisam maza, pie mājām tirgoju turpat ceļa malā salasītas nezāles. Tās pirka tikai mamma un tētis, bet viņi nekad neteica: beidz ākstīties, tev nekas nesanāks! Mamma mani arī spieda darīt lietas, kas man likās biedējošas. Piemēram, bērnībā es biju ļoti kautrīga un reiz mammai lūdzu, lai viņa aiziet pie trenera sarunāt, lai varu spēlēt handbolu. Viņa man lika to izdarīt pašai. Tad gribēju ar mammu aiziet uz trenažieru zāli, jo viena jutos neērti: viņa teica, ka tūlīt nāks, lai jau iesildos, bet tā arī neatnāca. Taču es tikmēr trenējos. Katru reizi, tiekot ar situāciju galā pati, es redzēju, ka nekas slikts ar mani nenotiek. Ka bailēm ļoti bieži nav racionāla pamata. Šie it kā sīkumi manī uztrenēja drosmi mēģināt ko jaunu, runāt ar cilvēkiem, noformulēt, ko īsti es vēlos.
Astoņpadsmit gadu vecumā es saņēmu autovadītājas apliecību. Mana mamma ar savu auto ļāva man braukt uz ballītēm. Viņa nekad neteica: tikai nelieto alkoholu! Viņa uzticējās, ka esmu pietiekoši prātīga, lai to nedarītu. Un es tāda arī biju. Es agri iemācījos uzņemties atbildību.
Arī tagad tev ir skaidri nākotnes mērķi, tu savu laiku neizkaisi vējā. Bet ko tu dari ar sarūgtinājumiem, kas dienas laikā sakrājas?
Man ir divas lietas, kas palīdz izventilēt emocijas: sports un dzīvnieki. Kad ir ļoti daudz darba, cilvēki ļoti bieži atsakās no sporta. It kā lai vairāk izdarītu. Tas ir tik nepareizi! Tā ir liela kļūda, ko arī es bieži pieļauju un pēc tam atkal un atkal pārliecinos, ka tā nedrīkst un labojos. Tāpēc ar kolēģiem vienojāmies, ka lai vai kas, bet uz treniņiem mēs ejam! Nereti pēc sportošanas atgriežos darbā un secinu: šī pauze ir palīdzējusi vieglāk nonākt pie kāda jauna risinājuma. Īpaši tad, ja kāds jautājums ir samilzis. Ir labi izkāpt ārpus problēmas, paskatīties uz to no malas un tikai tad sākt to risināt.
Otrs – es jāju ar zirgiem vai dodos uz dzīvnieku patversmi Labās Mājas. Kad suns iekāpj klēpī un es pusstundu viņu pamīļoju, mani tas ļoti nomierina!
Tāpat man atliek apķerties zirgam ap kaklu, lai es jau pēc īsa mirkļa sajustu, ka manī ienāk drošības izjūta.
Vēl jau ir arī grāmatas un ceļojumi, tomēr sports un dzīvnieki iekšējo līdzsvaru man palīdz atjaunot visvairāk.
Tev ir arī liels mērķis – Latvijā radīt fondu, kurā uzkrāt līdzekļus, lai maksātu algas dzīvnieku patversmēs strādājošiem darbiniekiem.
Tas ir mans lielais mērķis, jo, manuprāt, lielākā problēma ir tā, ka cilvēki nereti dzīvnieku patversmēm ziedo līdzekļus ar nosacījumu – lai tikai nauda neaiziet darbiniekiem! Bet kas suņus pabaros, aprūpēs?! Tā kā šīm organizācijām naudiņas ir maz, tās nevar noalgot vislabākos speciālistus. Bet, iedomājies, kā attīstītos šīs organizācijas, ja tās varētu atļauties vislabākos profesionāļus?!
Bet šis ir darbs tuvākiem desmit, piecpadsmit gadiem, jo jāpanāk, ka cilvēki uzticas un redz, ka es pati šajā lietā spēju ieguldīt lielas naudas summas.
Bet kas tev pašai dzīvē vēl spēj sagādāt īstu, neviltotu prieku?
Tās ir attiecības! Lai cik daudz ir darba un pienākumu, ir svarīgi nepalaist garām skaistus brīžus kopā ar mīļoto cilvēku, ģimeni, draugiem.
Cilvēkiem, kas realizē pārdrošus projektus, parasti brīvā laika ir vairāk nekā maz…
Tā ir taisnība, tomēr prioritātes var sakārtot un tam, kas svarīgs, laiku atrast. Cita lieta, ka man ir ļoti svarīgi, lai cilvēks, kurš ir man blakus, arī ir ambiciozs. Mēs ar draugu abi strādājam ļoti daudz, mājās varam pārrasties ap 23 vakarā un neviens no mums otram to nepārmetīs. Mēs ļoti labi viens otru saprotam. Kādreiz smejos, ka draugs strādā arī pie mums brīvprātīgi piespiedu kārtā – arī viņš brīvdienās ved Tesla auto uz uzlādes punktiem.
Mums abiem ir viegli, jo esam ļoti līdzīgi un arī pašpietiekami. Bet, lai nebūtu tā, ka attiecības tiek atstātas pašplūsmā, mēs pārmaiņus organizējam randiņus. Mums ir viena spēle, kur jāizvelk lapa ar noteiktu uzdevumu. Piemēram, nākamais randiņš ir jāorganizē man un tas ir saistīts ar spoku tēmu. Būs kaut kas radošs jāizdomā. Ja daudz tiek strādāts, tad arī atpūsties gribas labi un brīvos brīžus pilnasinīgi izbaudīt.
Vai skaistai dzīvei tev vajag arī skaistas lietas?
Domāju, ka skaistas lietas rada labas sajūtas. Ne velti sievietes saka: es uzvelku savas labākās un skaistākās kurpes un jūtu, ka varu doties iekarot visu pasauli.
Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai varu braukt ar labu auto, lietot tikai eko kosmētiku un ēst labu, veselīgu pārtiku. Drēbes man nav tik svarīgas, bet rotas gan vēlos no labiem materiāliem. To man ir ļoti maz! Vieni nelieli zelta auskariņi un zelta ķēdīte ar kristālu. Bižutēriju es neatzīstu.
Jo arī tas ir fakts: labāk, lai lietu ir mazāk, bet tās ir nostrādātas un kvalitatīvas.
