Iveta Vecmane ir modes māksliniece, sava zīmola radītāja. Viņas darinātās lietas ir kā sinonīms kvalitātei un ilglaicīgumam. Taču, savulaik, lai nonāktu savā īstajā vietā, Ivetai dzīvi vajadzēja mainīt par 180 grādiem. Šodien viņa saka: bija vērts riskēt, jo tikai darot to, ko liek sirds, cilvēks var justies patiešām laimīgs.
Dažkārt, kad cilvēki nespēj atrast savu patieso dzīves aicinājumu, psihologi iesaka domās atgriezties bērnībā un atcerēties, kas savulaik ir aizrāvis – tajā slēpjas pazaudētā atbilde. Vai mazo Ivetu interesēja mode?
Jā, šī aizrautība manī ir no bērnības. Es ilgi varēju šķirstīt mammas pirktos modes žurnālus Rīgas modes un Burda, tajos pētīt dažādus stilus un siluetus.
Es augu padomju gados, kad veikalos neko daudz nevarēja nopirkt, tāpēc mamma pēc žurnālos publicētajām piegrieztnēm šuva drēbes sev un man. Šādā veidā viņa izkrāsoja padomju laika pelēko ikdienu un saprata arī mani, kad ar lielu aizrautību analizēju dažādus tēlus un tērpus. Pretēji mammai, tēvs mani tik labi nesaprata.
Atceros viņa teicienu: «Šķirstot modes žurnālus, dzīvē tu tālu netiksi».
Es biju lauku meitene, kuras ikdienā bija arī darbs burkānu un biešu vagās, un pļavās pie siena grābšanas. Bet es esmu pateicīga vecākiem par to, ka mīlestība pret darbu manī ir ieaudzināta līdz kaulam.
Jo jebkurā profesijā strādājot, ir jāspēj vagas rakt…
Protams! Redzu, ka šodien jaunieši nereti domā, ka viņi kā dizaineri strādās pie jaunu tērpu izstrādes un viņu darba dzīve būs absolūti skaista. Tomēr ir jāapzinās, ka daudz spēka būs jāvelta arī tam, lai šīs lietas varētu realizēt, lai tās vispār kāds gribētu pirkt.
Kā tevi ietekmēja vide, no kuras nāc? Tikko teici, ka tavam tēvam modes žurnālu šķirstīšana šķita lieka laika tērēšana.
Tomēr, skatoties fotogrāfijas, redzu, ka mani vecāki jaunībā bija ļoti stilīgi. Domāju, ka gaumes un stila izjūta manī ir no viņiem.
Lielu iespaidu uz mani atstāja arī saskare ar dabu. Es stundām varēju vērot, kā dīķī peld vardes un līgojas ūdenszāles, kā uzzied puķes. Naktīs man patika skatīties zvaigžņotās debesīs. Starp citu, prasme vērot ir ļoti būtiska, lai izkoptu savu stila izjūtu.
Tomēr, neskatoties uz mīlestību pret dabu, dzimtajā Kandavā tu nepaliki…
Tas jau skolas gados man bija skaidrs! Kad tuvojās pamatskolas absolvēšanas brīdis un man jautāja, ko plānoju darīt tālāk, es atbildēju: «Jābrauc uz Rīgu!». Nevaru pateikt kāpēc, bet Kandavu nejutu kā savu vietu.
Bet uzreiz Rīgā gan nenonācu, pa starpu iemaldījos citā pagastā. (Smejas) Precīzāk sakot, netiku uzņemta Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā un emociju vadīta aizgāju līdzi draudzenei – iestājos Zemgales vidusskolā ar matemātikas un informātikas novirzienu. Man tas bija kas pilnīgi nepiemērots! Tomēr skolu pabeidzu un tad atnācu uz Rīgu, lai studētu tūrismu.
Tas, ka netiku Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, mani ļoti atsēdināja, es pieņēmu, ka esmu netalantīga, neprasmīga un mākslas pasaulē man vietas nav.
Bet es nespēju iedomāties tevi darbojamies tūrismā!
Vienā no Latvijas prestižākajām tūrisma aģentūrām es nostrādāju desmit gadus! Tagad varu teikt: man ļoti patīk ceļot, bet ne strādāt šajā jomā. Kādā brīdī sapratu, ka no domām par darbu vien, es jūtos nelaimīga. Svētdienas vakaros mani pārņēma riebums: rīt atkal jāstrādā. Kad saslimu un varēju palikt mājās, tās bija manas mīļākās dienas, lai cik absurdi tas arī neizklausītos.
Šodien tavs vārds Latvijas modes pasaulē komentārus vairs neprasa, bet kas tavā dzīvē notika, lai tu nonāktu tur, kur tev jābūt?
Pēc desmit tūrisma nozarē nostrādātiem gadiem es sapratu, ka tā vairs dzīvot nespēju un lēcu nezināmajā. Tas bija laiks, kad manā dzīvē daudz kas mainījās. Izjuka mana laulība: es izšķīros no savu bērnu tēva. Es aizgāju no stabila darba.
To, ka esmu gatava pārmaiņām, varēja redzēt arī vizuāli – es nogriezu matus divu milimetrus garumā.
Var teikt, ka ļoti simboliski atvadījos no vecās dzīves. Tagad atskatoties uz pagājušo, domāju, ka tolaik dzīvoju kaut kādā afekta stāvoklī, jo manā dzīvē teju viss mainījās – nekas nebija ierasts un drošs. Turklāt šīs pārmaiņas sakrita ar ekonomiskās krīzes laiku.
Tik nepiemērots laiks pārmaiņām!
Tā varētu domāt, vai ne? Bet man šķiet, ka tieši šādi laiki spēj cilvēkus mainīt. Tobrīd daudzas sievietes Latvijā sāka pašas kaut ko darināt un es ielēcu vēl pēdējā vagonā: mammas adītos cimdus izšuvu ar pērlītēm un pārdevu dažādos tirdziņos. Tur iepazinos ar Ritu un mums radās ideja veidot Latvijas dizaina veikalu. Berga Bazārā tika atvērts veikals Modes klase – es to vadīju. Šeit aizsākās manas pazīšanās ar dažādiem cilvēkiem no modes aprindām. Savulaik iznāca tāds žurnāls Marta – mani uzaicināja tur veidot stila un modes materiālus, vēlāk sadarboties aicināja arī žurnāls Pastaiga, parādījās vēl citi projekti. Kaut kā ļoti veiksmīgi viss salikās. Tas laikam ir stāsts par to, ka, ja nokļūsti savā vietā, tad ir neiespējami lietām noiet greizi.
Un tomēr ar to tev bija par maz, tu nepaliki par stilisti žurnālos un latviešu dizaina veikala vadītāju. Tu izveidoji savu zīmolu.
Tas bija loģisks turpinājums jau iesāktajam. Jo es nogāju zināmu posmu – bija darbs žurnālos, TV raidījumos, reklāmā – un sasniedzu griestus. Bet iekšējā balss urdēja, ka vajag iet tālāk.
39 gadu vecumā iestājos Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā. Tas bija apzināts lēmums: studijas mani piespiedīs izveidot pirmo modes kolekciju.
Desmit gadus biju stila un modes vidē apgrozījusies un vērojusi, ko dara vietējie dizaineri, ko pērk klienti un par kādu cenu. Iekšējo virtuvi es pārzināju. Tas man noteikti palīdzēja, jo jau pati pirmā manis veidotā kolekcija piedzīvoja lielu atsaucību. Sievietes gribēja apģērbu iegādāties, pēc laika jautāja, vai būs vēl kas jauns iegādājams. Bija jāveido otrā kolekcija un te nu mēs esam – drīz jau būs septītā.
Vai iestāšanās Mākslas akadēmijā tev bija arī veids kā pārrakstīt vēsturi, kad netiki Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, un skumji domāji, ka mākslas pasaule nav domāta tev?
Man šķiet, ka lietas vienmēr notiek īstajā laikā. Ja savulaik būtu iestājusies Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, pilnīgi iespējams, ka šodien es nemaz nebūtu tur, kur esmu. Varbūt būtu aplauzusies un aizgājusi citu ceļu. Jo ir tik daudz jaunu cilvēku, kuri absolvējuši mākslas skolas, bet strādā citās nozarēs. Lai izveidotu savu zīmolu, kolekcijas, pēc tam arī konceptveikalu: to visu radītu un vadītu, man ļoti noderēja pieredze un rūdījums, kas bija gūts jau iepriekš.
Un kādi ir tavi tālākie mērķi?
Redzi, 2017. gadā es radīju savu zīmolu, pērn vasarā atvēru konceptveikalu Miera ielā – tas bija nozīmīgs solis uz priekšu, kas prasīja lielu darbu. Bet tālākie mērķi un lielais izaicinājums ir veidot sadarbības ārpus Latvijas. Tas nav vienkārši, jo pasaulē ir tūkstošiem tādu dizaineru kā es. Kā izcelties starp pārējiem? Tas ir komplicēts jautājums. Esmu piesaistījusi profesionāļus, jo man kā introvertam cilvēkam pašai savus darbus pārdot ir diezgan grūti.
Vēl jau arī Latvijā visu neesmu izdarījusi. Redzu sievietes, kuras varētu būt manas klientes. Viņu statuss pieprasa kvalitatīvu, labu apģērbu, viņas to var atļauties, mūsu gaume un estētika sakrīt, bet viņas pie manis vēl nav nonākušas. Tātad kādu mājasdarbu es vēl neesmu izdarījusi. Bet labā ziņa ir tā, ka man ir fantastisks klientu loks, kas arvien aug. Tās, kuras pie manis reiz ir atnākušas, atgriežas atkal un atkal. Tā ir laba zīme.
Kā gan citādi – apzīmējums Vecmanes žakete ir kļuvis par simbolu kvalitātei. Un tu to panāci vien dažu gadu laikā…
Taču ar neatlaidīgu darbu. Tici man, ir bijuši rīti, kad pamostos un gultā raudu, jo šķiet, kāpēc es vispār šo daru? Bet tad dzīvesbiedrs man jautā: «Un ko tu citu varētu darīt?» Neko! Tāpēc ceļos un eju tālāk. Protams, ir augšas un lejas, kā ikvienā arodā un arī attiecībās.
Visgrūtāk ir tad, kad zaudē ticību sev. Bet es īsti nevaru pateikt, kas to izraisa. Dažkārt domāju, ka tie ir ķīmiski procesi organismā, kuru dēļ vienu dienu jūties spējīga un talantīga, bet citu – ka neko darīt nav vērts. Pēdējam ir jātiek pāri, vienkārši iesākto turpinot.
Man palīdz arī dzīves realitātes pieņemšana: nevienu neinteresē tavas neveiksmes, visus interesē tikai un vienīgi tavi sasniegumi.
Tie ir svarīgi arī pašai, jo rēķini ir jāmaksā un bērni ir jāizaudzina. Reiz piedalījos vienā sanākšanā, kurā sievietes dalījās pieredzē, kā katra savā ikdienā vairo dzīvesprieku. Viena stāstīja, ka no rītiem pie spoguļa mākslīgi smaida vai smejas, otra – meditē, trešā – uzvelk skaistu tērpu. Es teicu, ka man tā nav. Mani katru rītu iedvesmo atziņa, ka ir vienkārši jādzīvo: ir jāceļas un jādara savs darbs.
Un kas tevi dara laimīgu?
Viss, kas vien notiek ar mani. Es esmu laimīga sieviete, jo zinu, kam manā dzīvē ir jābūt, lai es tā justos. Traki ir tad, ja maldies pa dzīvi, kaut ko risini, bet šo laimes izjūtu nepiedzīvo.
Pirms laika mana meita Hanna man jautāja, vai es vienmēr esmu bijusi tāda lucky. Man prieks, ka viņa mani tādu redz, bet meitai godīgi atbildēju, ka esmu ļoti daudz strādājusi, lai līdz tam nonāktu – mans ceļš ir bijis garš un ilgstošs. Katrā ziņā būtiskākā atziņa, līdz kurai katram jāizaug, ir tā, ka tava dzīve spoguļo tevi pašu. Tas izklausās ezotēriski, bet viss, ko tu dod Visumam, atgriežas pie tevis atpakaļ. Tagad es varu teikt, ka man apkārt ir brīnišķīgi cilvēki. Ar dzīvesbiedru mājās ir miers un harmonija. Nav šaubu, drāmu, greizsirdības vai konkurences. Ir vienkārši labi būt kopā. Man ir kolosāli bērni. Un man ir brīnišķīgi draugi.
Bet tas nozīmē, ka arī es esmu tiktāl izaugusi, lai šādas attiecības piedzīvotu. Un skaidrs ir viens: padoties nevar, tad vairs nekam nav jēgas.
Vairākām tavām kolekcijām dots nosaukums Melanholija. Kāpēc?
Jo radot, es lietās ielieku savu pasaules izjūtu. Es esmu introverta būtne: varu kādu brīdi padraudzēties un pačalot, bet tad man gribās atkal atgriezties tur, kur varu pabūt viena un veldzēties savā melanholijā. Man šķiet, ka skumjas ir skaistas. Pasaule mums apkārt vispār ir skumja, bet, ja spēj to pieņemt, tad vari ieraudzīt arī tās skaistumu.
Tāpēc tavās kolekcijās ir arī tik daudz melnās krāsas?
Melnā, manuprāt, ir visskaistākā, elegantākā krāsa. Bet jā, tā ir arī melanholijas krāsa.
Skumjas un melanholija parasti ir stāsts par ļaušanos atmiņām, bet, man šķiet, ka arī dzīvojot šeit un tagad tu esi vairāk sajūtu, nevis prāta cilvēks.
Vienu dienu konceptveikalā bija ienākusi mana draudzene, aktrise Līga Zeļģe un viņa sacīja: «Šis viss ir tik ļoti par tevi.» Tā tas ir, pat darbā nekas nav mākslīgi izrēķināts, ir iekārtots tieši tā, kā to jūtu.
Mēs runājam tavā konceptveikalā – tu esi radījusi skaistu vidi, kur strādāt.
Pagājušajā vasarā, kad atvērām konceptveikalu, visu paveicām kopā ar draugiem. Nošpaktelējām un nokrāsojām sienas, ielējām jaunu grīdas segumu, pieskrūvējām lampas. Darbus izdarījām triju nedēļu laikā. Bez dzīvesbiedra un draugiem es to nebūtu paveikusi. Tāpēc kādreiz domāju – acīmredzot esmu kaut ko pareizi dzīvē izdarījusi, ja reiz man apkārt ir tik daudz brīnišķīgu cilvēku.
Redzu, ka tu piešķir nozīmi skaistām lietām, jo pie sienām tavā vidē ir gleznas, tu dzer no ļoti skaistas kafijas tases un arī man ūdeni pasniedzi skaistā glāzē.
Lietām manā dzīvē ir liela nozīme. Man būtu ļoti grūti uzturēties vidē, kura ar mani nerezonētu.
Telpa, kurā man patīk būt, ir ieturēta minimālisma stilā, taču man ir svarīgi, lai ap mani ir māksla, dizains un grāmatas – kā darbā, tā mājās. Tas telpai piešķir dvēseli. Ja to nav, iztrūkst ļoti svarīgs elements, kuram jābūt, lai vide ap mums dzīvotu, elpotu un stāstītu savu stāstu.
Un ko tev ir svarīgi stāstīt caur savu tēlu?
Zini, ir biedējoši un skumji noskatīties sieviešu izmisīgajā vēlmē saglabāt jaunību. Aizbraucot uz Parīzi, man patīk vērot šarmantās parīzietes ar sirmajiem matiem. Tērpušās melnā ar baltām pērlēm ap kaklu un vecu vintāžas Chanel somiņu rokā, viņas man šķiet tik skaistas!
Arī es vēlos būt pati it visā.
Jo ne jau kostīms vai aksesuāri kādu sievieti padara skaistu un īpašu, bet gan viņas personība.
Jo stils tikai papildina sievietes iekšējo stāstu.
Redzu, ka tavā stāstā iederas arī pamanāmas rotas. Kā tu izvēlies tās?
Mans koptēls ir ļoti askētisks, lielākoties ģērbjos melnā, tāpēc rotas ir mans galvenais akcents. Jā, parasti tās ir gana pamanāmas. Mani gredzeni lielākoties ir latviešu rotu mākslinieku darbs. Rotas neesmu mantojusi, tāpēc var sacīt, ka es iesāku jaunu tradīciju: veidot rotu kolekciju, ko nodot tālāk mantojumā bērniem un mazbērniem.
Ilgtspējība man ir svarīga vērtība. Es strādāju pie tā, lai manis radītās lietas kalpotu ilgi un pasaulē neradītu lieku piesārņojumu un arī pati izvēlos tikai to, ko var nēsāt gadiem un arī atstāt nākamajām paaudzēm.
