Ilze Grase-Ķibilde ir Audi un Volkswagen Baltijas importētāja direktore. Pēc vīra, žurnālista Mārtiņa Ķibilda nāves Ilze digitalizēja raidījuma ciklu Atslēgas, bet nesen izdeva arī tāda pat nosaukuma grāmatu. Ilze iekšēju grūtumu pārvērš vērtīgā darbā: tas vairo viņas dzīves piepildījuma izjūtu.
Ilze, kā tev visam pietiek spēka? Tu strādā pilnas slodzes darbu atbildīgā amatā, audzini divus bērnus un vēl spēji izdot arī grāmatu…
Lai to varētu, spēkam ir jābūt, vai ne? Bet man tas rodas no dzīvot gribas un dzīvesprieka. Es neko nedaru piespiedu kārtā, gluži otrādi – es to tiešām izbaudu. Arī grāmatas Atslēgas klajā laišana manī ir tikai vairojusi dzīves piepildījuma izjūtu. Bet uzreiz ir svarīgi piebilst – viena es to nepaveiktu, man bija lieliska komanda.
Pirms tapa grāmata, tu biji iniciatore digitālas platformas radīšanai, lai ikvienam būtu iespēja redzēt tava pāragri aizsaulē aizgājušā vīra, žurnālista Mārtiņa Ķibilda vadītos raidījumus Atslēgas. Kāpēc tev tas bija svarīgi?
Mārtiņa veidotais raidījumu cikls ir ļoti liela vērtība – mums savas valsts un tautas pagātne ir jāzina! Zaudējot vīru, es apzinājos: neviens cits ar tādu atdevi kā es nemeklēs veidus, kā plašo vēsturisko materiālu padarīt cilvēkiem brīvi pieejamu. Un, kad ideja bija izkristalizējusies, iepazinos ar uzņēmuma Lielvārds vadītājiem – viņi mani atbalstīja un piedāvāja sadarbību. Tobrīd par grāmatu vēl nedomājām, mūsu mērķis bija radīt mājas lapu, lai interesenti, īpaši vēstures skolotāji, jebkurā brīdī varētu noskatīties visus Mārtiņa veidotos raidījumus. Šis materiāls nenovecos nekad: tas ir aktuāls šodien un tāds būs arī nākotnē.
Savukārt, kad digitālā platforma bija pabeigta, radās ideja par grāmatu, jo… Arī grāmata, manuprāt, ir nezūdoša vērtība: vienalga kādā laikmetā dzīvojam, mums tās jālasa pašiem un jāmotivē lasīt arī bērni.
Tas skanēs ambiciozi, bet es teikšu, ka Atslēgām ir jābūt katra latvieša grāmatplauktā: tajā apkopoti nozīmīgākie fakti par mūsu valsts vēstures pēdējiem simts gadiem.
Šī grāmata izglīto un palīdz ieraudzīt vēsturiskas kopsakarības.
Tu esi paveikusi milzīgu darbu. Vai esi domājusi, no kurienes tevī ir tik liels darba prieks? Jo tu nesaki, ka tev ir grūti.
Tas nāk no manas ģimenes! Mana mamma ir ļoti enerģisks un gaišs cilvēks, kas visu mūžu ir strādājusi par mūzikas skolotāju, bijusi pianiste, dziedājusi korī. Savukārt mana vecmāmiņa bija farmaceite. Abas ir aktīvas, spēcīgas sievietes. Esmu uzaugusi sev tuvajos cilvēkos novērojot pozitīvu nemieru. Savā dzīvē esmu to pārņēmusi.
Neviena ģimene nav ideāla, arī manējā, bet vecvecāki un vecāki ir parādījuši, ka ar grūtībām ir iespējams tikt galā: ne vienmēr lietas notiek pēc tava prāta, bet tāpēc vien tu nenolaid rokas un dodies tālāk.
Un tu dzīvo uz pozitīvas nots: biežāk smaidi un esi enerģiska, nekā raudi un esi pasīva. Tāda ir bijusi mana bērnības ābece.
Un tu, enerģijas pilna, agrā jaunībā nepaliki Latvijā, bet devies studēt uz Tallinu – tu esi beigusi Konkordijas Starptautisko universitāti. Kāpēc šāda izvēle?
Pēc vidusskolas beigšanas kādu laiku es mācījos angļu filoloģiju Latvijas universitātē, jo labi runāju angliski.
Kopš agras bērnības dziedāju gan korī, gan folkloras kopā. Tas bija laiks, kad viesojoties ar koncertiem ārzemēs vai ārzemju korus uzņemot Latvijā, dalībnieki mitinājās viens pie otra mājās. Šādā veidā es labi uztrenēju angļu valodu. Taču, iestājoties Latvijas Universitātē, drīz vien sajutu, ka konkrētā izglītība un profesija mani neaizrauj. Un tad es uzzināju par universitāti Tallinā, kurā bija iespēja apgūt sabiedriskās attiecības – tobrīd tā bija pilnīgi jauna nozare. Man nebija tālejošu plānu, es nezināju, tieši kādu darbu gribētu, taču intuitīvi jutu, ka mani saista starptautiskā vide. Tā izlēmu doties studēt uz Tallinu un šo lēmumu nekad neesmu nožēlojusi.
Jo tev pavērās arī jaunas darba iespējas…
Tā bija sakritība: uzņēmums Igaunijā man piedāvāja darbu auto nozarē. Acīmredzot, viņi novērtēja to, ka man bija dinamisks raksturs, nepieciešamās dotības un liela vēlēšanās strādāt. Toreiz es pat neprasīju, cik man par to maksās. Turpmāk es saņēmu darba piedāvājumus arī no citiem šīs nozares pārstāvjiem – neplānoti autonozare kļuvusi par manu jomu, kuru nevēlos mainīt.
Auto nozari tradicionāli uzskata par vīrišķīgu jomu. Kas tevi tajā saista?
Man vēl aizvien patīk šīs vides dinamiskums. Auto un tehnoloģiju modeļi mainās, šobrīd esam iegājuši elektromobiļu laikmetā, kas autoražotājiem ir pavisam cits biznesa formāts – ik uz soļa ir jauni izaicinājumi. Nevaru iedomāties, ka manā darbā kādreiz varētu kļūt garlaicīgi.
Jā, auto nozare joprojām ir maskulīna, bet … Ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, ko tu pati vēlies sasniegt. Man vienmēr ir bijis konkrēts mērķis un es arī atklāti darba devējam esmu stāstījusi, ko vēlos realizēt. Esmu pārliecinājusies, ka taisnība ir teicienam: katrs pats ir savas laimes kalējs. Tikai nedrīkst padoties.
Ar stereotipu par pievilcīgām sievietēm, kas neko nesaprot no auto industrijas, neesi saskārusies?
Protams, ka esmu! Īpaši atbildīgos amatos sievietēm sevi ir jāpierāda vairāk. Joprojām. Šobrīd es strādāju investoru līmenī un lielākā daļa investoru ir par mani gados vecāki kungi. Pirmo tikšanos laikā rēķinos, ka mani testēs, vēros, uzdos specifiskus jautājumus par nozari – man būs sevi jāpierāda vairāk, nekā mana vecuma vīrietim identiskā darba pozīcijā. Un tas, protams, prasa papildus enerģiju un iekšējos resursus. Bet parasti kādā trešajā tikšanās reizē attieksmē pret mani piesardzība zūd un es tieku pieņemta kā līdzvērtīgs sarunu biedrs.
Kāds ir bijis tavs darba ceļš?
Es teiktu – lēzeni augšupejošs. No mārketinga asistentes amata, ko uzsāku autobiznesa uzņēmumā Igaunijā, es kļuvu par mārketinga direktori jau citā uzņēmumā Rīgā, tad biju Audi zīmola vadītāja un nu jau esmu Audi un Volkswagen Baltijas importētāja direktore. Kāpumi ir bijuši pakāpeniski bez agresīviem lēcieniem: visam ir savs laiks.
Bet šaubas pirms teikt “jā” jaunam piedāvājumam, tev ir pazīstamas?
Ik reizi, kad man ir piedāvāts labāks amats, manī ir bijušas šaubas, vai es varēšu to pacelt, vai man izdosies. Bet…
Es laikam pēc būtības esmu cilvēks, kas jaunām iespējām saka jā, es vienmēr izvēlos pamēģināt.
Turklāt jauna izaicinājuma priekšā es nejūtu stindzinošas bailes. Tās nav bailes, kas brīdina: nedari, būs slikti! Drīzāk tās ir bailes, kas mani izaicina, un rada azartu: labi, paskatīsimies, ko es varu izdarīt! Pat, ja neesmu par sevi pārliecināta, man gribas pamēģināt un darīt!
Tu esi ieņēmusi dažādas pozīcijas dažādos vadības līmeņos, vai tev ir atbilde uz jautājumu, kāds ir labs vadītājs?
Man pašai vienmēr ir bijis svarīgi, lai komandas vadītājs spēj nodefinēt mērķus, radīt nākotnes vīziju, iedvesmot. Bet tikpat svarīgi ir arī tas, lai viņam piemistu noteiktas cilvēciskas kvalitātes: lai viņš cieņpilni izturētos pret komandu. Es ticu tam, ka hierarhiskā līderība ir pagātne, ka tās vietā nāk tā saucamā dalītā līderība, kas sevī ietver arī savstarpēju laipnību. Neiecietība, autoritatīvisms pieder pagātnei, jo šāds vadības stils neveicina ilgtermiņa darba attiecības. Man svarīgi, lai cilvēki darbā jūtas novērtēti, lai savstarpējā komunikācija visām pusēm ir patīkama. Līdzīgi jau ir arī ģimenē. Šodien mēs vairs neuzskatām, ka bērni jāaudzina ar pavēlēm. Mani pašu visvairāk silda brīži, kad man ar meitu Jasmīni un dēlu Paulu izveidojas saturīgs dialogs. Bet, lai to attīstītu, attiecībām ir jāvelta laiks un uzmanība. Viens ir uzkliegt: eu, nākat ēst! Kas pilnīgi cits – iesaistīt bērnus ēdiena pagatavošanas procesā, parunāties, izskaidrot. Pēdējam ir cita vērtība.
Ja vēlies labas attiecības, it visur nepieciešama uzmanības veltīšana un laipnība.
Nereti laipnību pret citiem mēs spējam izkopt, taču tā nereti pietrūkst attieksmē pret sevi. Mēs ne vienmēr pamanām brīžus, kad pašas sevi dzenam par daudz…
Tas tiesa. Pandēmijas laikā arī manā dzīvē pazuda robeža starp darbu un privāto laiku. Jo tiešsaistē dažādu darbu veikšanu bija iespējams saplānot pa minūtēm bez atpūtas pauzēm. Tas bija laiks, kad nebiju tālu no izdegšanas. Otrs grūts brīdis, kad sapratu, ka man jāparūpējas un jābūt uzmanīgākai pašai par sevi, bija brīdis, kad Ukrainā sākās karš. Man kā līderim būtu vajadzējis iedvesmot citus darbiniekus, pārliecinoši jāsaka, ka viss būs labi, te būs rīcības plāns, bet… Plāna nebija, jo arī es piedzīvoju šoku par notiekošo. Un manī tas izraisīja jautājumu: cik lielā mērā es drīkstu būt ievainojama? Vai tas ir pieņemami, ka šobrīd nespēju dot spēku citiem cilvēkiem? Šādi profesionāli izaicinājumi ir ļoti grūti.
Un kā tu tiki tiem pāri?
24. februārī sākās karš, bet marta vidū bija paredzēts, ka ar dēlu brauksim ārpus Latvijas slēpot. Līdz pēdējam brīdim nevarēju saprast, vai kā uzņēmuma vadītāja to vispār drīkstu darīt? Konsultējos ar īpašniekiem un izlēmu braukt, jo sapratu: lai kas notiktu, mēs nedrīkstam nesmaidīt par savām šī brīža laimēm un nebaudīt savas dzīves labos notikumus.
Mēs nedrīkstam nolikt malā savu dzīvi, nedrīkstam aizmirst savas un mums tuvo cilvēku dzimšanas dienas un svētkus.
Izrādījās, ka šis mans lēmums atbrīvoja arī citus manu kolēģus no vainas izjūtas par priecīgu brīžu piedzīvošanu un tā bija laba sajūta.
Šis emocionālais kritiens man lika vairāk arī domāt par balansu. Jo tu nevari parūpēties ne par vienu citu, ja neesi parūpējusies pati par sevi. Jā, laipnība pret sevi ir ļoti svarīga.
Tev un bērniem milzīgs satricinājums bija Mārtiņa pāragrā aiziešana. Kas tev palīdzēja šo pieredzi izturēt?
Atkal jau atslēga slēpjas labās attiecībās ar cilvēkiem: man bija nodrošināts vesels atbalsta mehānisms. Jūtos ļoti pateicīga par to, ka brīdī, kad kritu, man apkārt bija cilvēki, kas mani piecēla un ļoti palīdzēja.
Ikdienā mēs nedomājam par to, ka varam zaudēt tuvu cilvēku, bet, kad nelaime ir atnākusi, pēc savas pieredzes varu teikt – šoks ir tik liels, ka nekam vairs nav spēka, arī lai lūgtu palīdzību. Tāpēc arī citus aicinu: ja kāds no jūsējiem ir smagā situācijā, nejautājiet, vai ir nepieciešama palīdzība. No līdzsvara izsists cilvēks nespēs atbildēt. Vienkārši palīdziet! Man neviens neko neprasīja, bet palīdzēja kā ar praktiskām un saimnieciskām lietām, tā emocionāli.
To, kas notika, es risinu joprojām: Mārtiņa aiziešana ir radījusi rētu, kas nesadzīs nekad. Bet vienmēr ir jautājums, ko mēs katrs ar notikušo darām tālāk. Dziļa rēta var visu turpmāko dzīvi iekrāsot melnu, bet smago pārdzīvojumu mēs varam pieņemt kā daļu savas pieredzes un tomēr turpināt mīlēt dzīvi.
Tev tas ir izdevies – tu audzini bērnus, strādā darbu, kas tevi aizrauj un jau pāris gadus tev ir arī jaunas attiecības. Tu esi atvērta dzīvei.
Es domāju, ka tas, ko piedzīvojam, ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu spējas atvērties jaunai pieredzei. Es pieļāvu domu, ka manā dzīvē var ienākt vēl kāds tuvs cilvēks un… es iepazinos ar Jāni (uzņēmējs Jānis Bērziņš – aut.). Par to esmu priecīga. Mūsu attiecības nekādā veidā nenoliedz manu pagātni, bet ļauj nākotnē raudzīties ar priecīgākām krāsām.
Laikam tieši tā arī izpaužas cilvēka dzīves alkas – tu gribi izdzīvot dažādas lomas un piepildīt visas dzīves jomas.
Es domāju, ka jā. Jo durvis es atvēru pati: ja to nebūtu izdarījusi, pa tām neviens nebūtu ienācis.
Ko tu esi sapratusi par attiecībām?
Jānis mēdz teikt: mīlestība ir darbības vārds. Un es viņam piekrītu. Es to saprotu, kā strādāšanu ar situācijām, par kurām esam jutušies slikti: izvērtēt, izrunāt tās, lai viens otru labāk saprastu. Un tāpat dalīties ar pozitīvo, veltīt otram uzmanību, piedzīvot kopā brīnišķīgus brīžus. Tam nav jābūt nekam aktīvam. To, starp citu, man iemācīja bērni: dzīves baudīšana obligāti nenozīmē aktivitāti, tā var būt arī mierīga kopā būšana.
Ir tāda teorija: lai justos labi, sevi jāattīsta četros virzienos – jārūpējas par ķermeni, prātu, garu un sirdi. Tad, lūk, lēnais, apzinātais laiks ar bērniem un Jāni ir tas, kas sasilda manu sirdi.
Vai tev ir svarīgi justies arī sievišķīgai?
Ļoti! Turklāt ne tikai mājās, bet arī profesionālajā dzīvē. Esmu piedalījusies daudzās sapulcēs, kur esmu bijusi vienīgā sieviete: es baudu to, ka man atver durvis, piedāvā tēju vai komandējumos uz numuriņu atnes manu koferi.
Man šķiet, ka arī biznesa sievietei nav jābūt dzelzs lēdijai, mēs drīkstam būt sievišķīgas.
Es mēdzu sevi lutināt. Vakarā pēc padarītiem darbiem man patīk pagulēt vannā, uzklāt uz sejas masku un izbaudīt mieru. Mans sievišķīgais iepriecinājums ir arī jaunas smaržas, kurpes vai rotas, kas rada arī svētku sajūtu.
Kādas ir tavas rotas?
Ļoti klasiskas, skandināviskas, neuzkrītošas. No metāliem man tuvs ir zelts.
Kad piedzima dēls Pauls, nolēmu radīt jaunu tradīciju: katrā viņa dzimšanas dienā uzdāvināt sev jaunu rotu.
Tagad man ir divi bērni un es sevi iepriecinu jau divas reizes gadā, kad atļaujos nopirkt kādu skaistāku un dārgāku lietu.
Vai tev ir arī no dzimtas mantotas rotas?
Pērn no šīs pasaules aizgāja mana omīte, kas man bija ļoti liels pārdzīvojums. Man palika viņas laulības gredzens. Vēl neesmu izdomājusi kā rīkoties, bet vecmāmiņa vēlēja, lai es gredzenu pārkausēju un kāds rotkalis no tās izveido ko skaistu. Savukārt mana vīra mamma vēlas savu zelta gredzenu atstāt mantojumā manai meitai – man tas šķiet ļoti sirsnīgi. Kopā ar šīm rotām jūtams arī dzimtas spēks.
