Dagnija Lejiņa, ko šodien Latvijā pazīst kā sieviešu līderības spēcināšanas kustības “Novatore” līdzdibinātāju un sabiedrisko attiecību biznesā strādājošās aģentūras “Lejiņa & Partneri” īpašnieci, pauž pārdomas par reputāciju, kas ir svarīgas ikvienam. Jo reputācija ir īsceļš uz cilvēka personību: burtiski pāris minūšu laikā iespējams tikt skaidrībā, vai vēlies šim cilvēkam spiest roku vai labāk, ja jūsu ceļi šķiras, vēl nesākušies.
Kāpēc reputācija šodien ir svarīga?
Reputācija nozīmē uzticību. Dzīvojot tādā uzticības krīzes laikmetā, kad nezinām, kam uzticēties, reputācija ir tāds kā īsceļš, lai saprastu, kuram varam un kuram nevaram uzticēties.
Tā vajadzētu būt ideālajā pasaulē. Respektīvi, reputācija ir kā savdabīgs labo īpašību, darbu un vērtību magnēts.
Ja tev ir laba reputācija, tu kā magnēts pievelc sev labākas darbavietas, labākus klientus, labākus darbiniekus, jo tie dzīvē ir svarīgi. Savukārt, rodoties krīzes situācijai, laba reputācija tev kalpo kā vairogs, palīdz tev, teiksim, nepielipt tam sliktajam, ko ārējā pasaulē mēģina tev uzmest. Un investēt savā reputācijā nozīmē to, ka tu investē tajā, lai atvieglotu gan sev, gan citiem cilvēkiem iespēju ātrāk saprast, ka tev var uzticēties.
Vai tā būtu ideālā reputācija?
Protams, ideālā pasaulē reputācija sastāv no trim integrētiem elementiem. Viens – kas es esmu, manas vērtības, mans raksturs, kam ticu vai kam neticu, kādas ir manas sarkanās līnijas, kas es esmu kā profesionālis.
Otrs – tas, ko reāli daru. Jo visvairāk mēs ticam ne tikai priekšstatam, kādu tu radi, kāds tu šķietami esi, bet arī taviem darbiem. Un trešais elements ir komunikācija, kā tu to visu komunicē. Bieži, tiekoties ar klientiem, no viņiem dzirdu viedokli: “Lai darbi runā paši par sevi !” No vienas puses – tas jau nav nekas slikts, bet dzīvojam ļoti trokšņainā pasaulē, kurā par saviem darbiem jāstāsta ļoti proaktīvi.
Jo, ja tu pats par sevi nestāstīsi, tad to darīs citi.
Atšķirība tikai tā, ka tu nebūsi pats proaktīvi uzņēmies līderību izstāstīt savu stāstu. Un tas ir svarīgi – kas es esmu, ko es daru un kā es par sevi komunicēju. Ideālā pasaulē tam visam ir jābūt integrētam un vienotam.
Un tad mēs nonākam pie reputācijas otras daļas. Vai var uztaisīt no melna baltu? Diemžēl man šķiet, ka šobrīd tādā fake news laikmetā, kad mēs izaicinām to, kas ir patiesība un kas nav patiesība, meli bieži vien ir ļoti iedarbīgi.
Turklāt cilvēkiem, kurus nomelno, bieži trūkst laika un prasmes atspēkot melus, kas gāžas pār viņu galvu?
Bieži vien cilvēkiem netiek dota iespēja izstāstīt savu patiesību, jo patiesība bieži vien ir sarežģīta, ir jāiedziļinās, patiesība bieži vien ir tāda, kas varbūt uzreiz neatbilst mūsu ticībai vai viedoklim. Diemžēl šodien mēs dzīvojam laikmetā, kurā cilvēki ir nobijušies. Ir pazudušas autoritātes, skolotāji vairs nezina, ko viņi mācīs pēc 10 vai 20 gadiem, vai iepriekšējās zināšanas būs derīgas. Pasaule pastāvīgi mainās. Ir karš, ir klimata krīze, ir ekonomiskā krīze, mēs nezinām, kā dzīvos mūsu bērni. Tie ir ļoti lieli, eksistenciāli jautājumi. Turklāt fonā visas šīs individiduālo brīvību, vērtību paplašināšanas, sākot ar sieviešu tiesībām, dažādu sabiedrības normu pārvērtēšanu, viendzimuma laulībām, beidzot ar diskusijām, kādas būs nākotnes profesijas, mākslīgā intelekta ietekme… Šādos brīžos cilvēkiem var pazust stabilitātes un drošības sajūtas pamats.
Un bieži vien mēs drošības sajūtu meklējam savos sociālajos burbuļos, kuri šo drošības sajūtu mums sniedz. Sliktums tikai tāds, ka šīs vērtības ģenerē sociālo tīklu algoritmi. Līdzīgais piesaista līdzīgo. Kļūstam ekstrēmāki savos spriedumos un neesam gatavi uz cieņpilnu sarunu.
Pandēmija mums parādīja, ka burtiski vienas dienas laikā sabiedrība visā pasaulē spēj mobilizēties gan pandēmijas apkarošanai, gan radīja arī ekscentriskus uz sazvērestības teorijām balstītus “burbuļus”. Daudzās sabiedrības grupās radās milzīga pretestība, notika liela viedokļu polarizācija, no abām pusēm tas izpaudās kā cancel kultūra: ja esi citādāks, tevi tagad varam nomētāt ar dubļiem.
Vai tas nozīmē, ka joprojām dzīvojam tādā baiļpilnā, nestabilā pasaulē, kur nevienam nav atbildes, kad beigsies karš, lielie militārie konflikti?
Manuprāt, daudzas mūsu izvēles šodien vada nevis drosmes, bet baiļu motivācija. Es pati sev bieži ikdienā uzdodu kontroljautājumu, vai konkrēto lēmumu pieņemu no baiļu vai no drosmes pozīcijas.
Runājot par sociālo tīklu krāšņo pasauli: tajā galvenokārt redzamas tikai uzvaras. Taču no tām jau neko nevar iemācīties – mācās jau tikai no savām kļūdām.
Panākums padara tevi slavenu uz pāris dienām vai nedēļām un kā komēta izdziest. Bet, ja esi kaut kādā veidā izgāzies, tu pēc tam to analizē, pārdzīvo un šaubos, vai no jauna pieļausi līdzīgu kļūdu. Daudz esmu darbojusies arī start-up un uzņēmēju vidēs, kur doma par to, ka izgāzties ir labi, ir ļoti dominējoša. Jo inovācijas, kaut kā izdomāšana – tam visam apakšā ir eksperimenti un tur izgāšanās risks ir augsts. Jā, tāpēc īstenībā šāda “izgāšanās” domāšana ir ļoti svarīga, tā ir jākultivē: tikai tādos apstākļos, kur man ir tāda atbalstoša vide eksperimentiem, tikai tad var rasties kaut kas jauns.
Bet mēs taču gribam dzīvot pasaulē un strādāt darbu, kas sniedz stabilitātes sajūtu?
Jā, mēs tiecamies, lai būtu stabila alga, stabils darbs, stabilas attiecības, stabils ģimenes modelis, stabils gada plāns, dzīves režīms, bet dzīves skaistums jau tieši ir tajās nejaušībās, neparedzamībās. Ja atceramies savu bērnību, aizrautību un prieku, tad tas bija tajos piedzīvojumos, kad mēs nezinājām, kāds būs galamērķis, tur pazuda pasaule apkārt, mūsu laiks. Lai cik tas paradoksāli neliktos, mēs it kā tiecamies uz pretējo, šo sakārtoto dzīvi un paredzamību, bet tas nozīmē arī to, ko esmu nodefinējusi par tādu kā “nekustīgā dīķa sajūtu”. Šī sajūta man ir kā signāls, ka momentā no tā jāiet ārā.
Jo dzīve nav statisks process, dzīve ir turbulence – augšā un lejā. Ja to pieņem, tad īstenībā kļūst ļoti viegli.
Tai skaitā tas nozīmē arī pašam meklēt savus piedzīvojumus. Un tajā soctīklu burbulī, kurā es esmu izvēlējusies būt, tas tiek slavināts un evaņģelizēts. Mēģini vēlreiz, nekas tevi nespēj sagraut, tu esi tas, par ko tu domā, “the sky is the limit” u.t.t…
Es apzinos, protams, ka ne visās dzīves jomās tas ir iespējami. Šaubos, ka valsts pārvaldē un publiskajās sistēmās tiek veicināta eksperimentēšana. Nav tāda uzstādījuma: “mēs te eksperimentējām par nodokļu maksātāju naudu un šoreiz nekas nesanāca.” Bet inovācijas, attīstība un līderība iespējama tikai tādā vidē, kur iespējams kļūdīties. Man pašai nav viegli kļūdīties, jo iekšienē ir teicamnieku sindroms, īpaši sievietēm.
To sauc arī par perfekcionismu, kas nereti ir lielākais neizdošanās iemesls.
Mēs galvā sev uzburam neiespējumu un īstenībā arī citiem nesvarīgu pārspīlētas kvalitātes latiņu un tad ciešam no tā, ja neizdodas. Jo perfekcionisma nav nekur, arī ne dabā, kur katrs koks ir atšķirīgs. Tas ir skaisti, ka ikkatrs ir tik dažāds, ka var kļūdīties un tādā veidā augt.
Ļoti daudziem cilvēkiem ir ideja, vēlme kļūt pa uzņēmējiem. Taču tur perfekcija nav iespējama. Pandēmija man iedeva laiku kļūdīties. Pasaule mums it kā „iedeva zaļo gaismu” domai par restrukturizēšanu kā organizējam darbu, dzīvi, ka galvenais ir mēģināt, eksperimentēt. Tā bija tāda mana domu paradigmas maiņa – mēģinām, darām un skatāmies: sanāks vai nesanāks.
Jo mēs jau nezinām, vai mūsu šī brīža kļūda patiesībā nenoved pie nākamās uzvaras vai veiksmes.
Un, ja mēs paskatāmies uz savu dzīvi atpakaļ un uz to, ko uztvērām kā kļūdu vai neizdošanos, ieraugām, ka lielajā dzīves zīmējumā tas bija vajadzīgs. Galvenais ir trenēt mierīgu savu prāta stāvokli – nebūs pārāk bēdīgam, ja notiek kaut kas slikts, bet nebūt arī pārāk priecīgam, ja notiek kaut kas labs. Bangojošā okeānā attīstīt mērenību.
Kāpēc Tev bija svarīgi izveidot Novatores kustību?
Mēs dzīvojam sieviešu līderības laikmetā, vismaz mūsu platuma grādos. Sievietēm ir šķietami visas iespējas realizēt visu savu potenciālu – izvēlēties, par ko un kādām kļūt. Tomēr statistiski redzam, ka sievietes joprojām pelna mazāk kā vīrieši. Un arī profesionāli – jo augstākas varas pozīcijas, jo mazāk sieviešu. Skaitļi nemelo – no Latvijas Top 1000 uzņēmumu valdēm, tajās ir tikai viena piektdaļa sieviešu. Arī darba algas! Statistiska – sievietes saņem par ap 17% mazāku algu, pelnošākajās nozarēs – IT un finanses, pat par 30% mazāk. Principā 4 mēnešus sievietes strādā par brīvu.
Tātad, kaut kur ir problēma. Pirmais, pašu sieviešu apzināšanās par sevi, pārliecība, drosme. Otrais, uzņēmumu līmenī – pārliecināties, ka sievietēm ir līdzvērtīgas iespējas, īpaši pēc bērnu piedzimšanas. Pētījumi arī rāda, ka, jo iekļaujošāka un dažādāka ir vadība, jo uzņēmumi ir pelnošāki. Un trešais – likumdošana. Stimulēt dažādību un sieviešu iespējas profesionāli. Ieguvēji būs pilnīgi visi. Par to arī mēs Novatore kustībā iestājamies, mums rūp, lai mēs dzīvotu labklājīgākā sabiedrībā.
Šodien tik daudz diskutē par vīriešu un sieviešu lomu, katram ir savs skaidrojums, kas ir vīrietība, kas sievietība, ko tu par šo visu domā, kāds tavs skatījums?
Pasaule ir kompleksa un, lai to izprastu, mums ir tendence daudz ko salikt pa kastītēm. Pareizi darīt ir tā, nepareizi šādi. Meitenes pa labi, puiši pa kreisi. Mūsu lēmumus ļoti bieži diktē stereotipi, kas veidojās jau dziļi bērnībā, tad skolā, arī no tā, ko redzam medijos, sociālajos medijos, dominējošajā sabiedrības “burbulī”. Un arī Latvijā stereotipi joprojām dzīvi. Novatore barometra pētījuma dati liecina, ka daļa sabiedrības joprojām sievietēm atbilstošāku piedēvē ģimenes dzīvi un rūpes par mājokli, savukārt vīriešiem – naudas pelnīšanu un karjeru. Šokējoši, vai ne? Īpaši vēl situācijā, kur Latvijā gandrīz puse ģimeņu ir viena vecāka ģimenes, kur bērnus audzina sievietes vienas pašas un cīnās ar nesamaksātiem pabalstiem… Problēma ir kompleksa. Jo arī vīrietim tas ir milzīgs slogs būt galvenajam naudas pelnītājam, nest to mamutu uz mājām. Ieguvēji ir tad, ja attiecības ir līdzvērtīgas. Diemžēl sieviete, kas izvēlās nestrādāt vai strādāt zemu atalgotu darbu, riskē ar augstu nabadzības risku nākotnē. Mēs parēķinājām, ja sievietei ir 3 bērni, viņa 3 gadus ir bērnu kopšanas tā saucamajā “atvaļinājumā” un pēc tam iestrēgst savā karjeras izaugsmē un iesprūst atalgojumā – viņa dzīves laikā pazaudē vismaz 200 tūkstošus eiro. Ja 2 gadi palikšana mājās pie katra bērna – tad gandrīz pusmiljons…
Var jau kāds demagogs teikt, ka nauda dzīvē nav galvenais, bet tā tomēr ļoti nomierina…
Galvenajam atskaites punktam būtu jābūt nevis tam, vai es “ierakstos” kādos sabiedrības rāmjos, bet tam, vai es savā dzīvē realizēju pilnu savu potenciālu, vai es dzīvoju savu labāko dzīvi, vai esmu saskaņā ar sevi, vesela un laimīga. Uz to arī jātiecas.
Soctīklos esmu redzējis, ka daudz staigā pa Latviju, tieši staigā. Kādi vēl ir tavi hobiji?
Jā, man patīk staigāt garus pārgājienus. Tikko atgriezos no jūrtakas 100 kilometru pārgājiena gar Baltijas jūras Lietuvas posmu, ar to pieliekot daudzpunkti visas Baltijas valstu jūras malas nostaigāšanai trijos piegājienos. Piemēram, tā pagājušā gadā kājām mēneša laikā aizstaigāju 600 km no Rīgas līdz Tallinai. Soli pa solim. Arī katru dienu 10 000 soļi ir zelta standarts. Iešana ir mana meditācija, sports un piedzīvojums. Bet mani aizrauj arī ceļošana, grāmatas, dejošana. Esmu uzsākusi rīkot pieaugušo diskotēkas – Prime-Time Disco. Īstā klubā, pie īstiem DJ. Tikai sākam laicīgi jau sešos vakarā un vienpadsmitos beidzam. Nākamā diena arī tavējā. Svarīgi ir kāpt ārā no saviem burbuļiem, tikties ar draugiem, iepazīties ar jauniem.
Jāmeklē ir prieks. Prieks vispār kā dzīves mērvienība.
Vai tev ir kāda rotaslieta ar stāstu, kas pašai emocionāli ļoti tuva?
Man ir tradīcija. Lai atzīmētu kādus īpašus notikumus, izdevušos projektus vai dzīves pagriezienus, es iegādājos skaistu rotaslietu. Man par katru ir stāsts. Pēdējā gada laikā daudz nēsāju rotkaļa Pētera Ripas apzeltītos drakona auskarus, ar tiem nostaigāju visu jūrtakas posmu līdz Tallinai un tie man atgādina par augstu mērķu uzstādīšanu, drosmi un to, ka dzīvē visu varam sasniegt. Galvenais, nebaidīties, sākt ar pirmo soli un tā soli pa solim.
