Valdis Melderis, viens no “Radio Skonto” Rīta programmas moderatoriem, dažādu pasākumu vadītājs, cilvēks ar psiholoģijas skolotāja un skolu psihologa asistenta diplomu, studijā staigā basām kājām. Viņš skaidro, ka tas tāpēc, ka dzīvē ļoti svarīga ir nepastarpināta sajūta. Vēl viņš stāsta, ka savu lietu iespējams atrast tikai tad, ja cilvēks ir gana neapdomīgs un kāpēc sievietei visriskantāk ir dāvināt gredzenu.
Internetā atrodama kāda neliela intervija, ko pirms sešiem gadiem veidoja četri Rīgas Stradiņa universitātes studenti, un tajā atzīsties, ka tev cilvēkstāsti aizstāj grāmatas. Intervija ir pavisam neliela, varbūt to nemaz neatceries?
Atceros, ļoti labi atceros.
Tajā ir fragments par cilvēkiem, kuri raujas uz skatuves vai pie mikrofona. To dara tie, kuriem ir caurums dvēselē. Man liekas, ka visiem cilvēkiem ir caurumi dvēselē, tiesa, ne visi to apzinās.
Es teiktu, ka tā ir svētība, ja vari atrast dzīvē īsto instrumentu, lai caurumu aizlāpītu. Jo laiku pa laikam satieku cilvēkus, kuri šausmīgi grib runāties, nu šausmīgi.
Bet patiesībā viņiem nav ko teikt.
Tā ir viena lieta. Ja viņam nav ko teikt, tas ir briesmīgi, bet otrs – viņš nav atradis, kur un kā caurumu aizlāpīt, viņam vajag uzmanību, sajūtu, ka viņš ir “okei”. Bieži par cilvēku saka, ka viņš ir iedomīgs vai narcistisks, lai gan faktiski tā ir tiekšanās pēc sajūtas, ka ar viņu viss ir kārtībā, un viņš izmisīgi cenšas saņemt apliecinājumu, ka viņam ir tiesības būt, ka no viņa šajā pasaulē ir kaut kāda jēga, ka viņš drīkst dzīvot.
Vai tas nav tāpēc, ka lielākā daļa cilvēku dara to, ko viņi nevēlas darīt, un visu dzīvi cenšas aizmirst to, ka viņiem būtu jādara kas cits. Un tā visu dzīvi nomuļļā.
Ļoti labi atceros kādu braucienu kopā ar psiholoģijas studiju biedru Uldi Pāvulu deviņdesmito gadu sākumā. Braucām uz Norvēģiju ar stopiem. Mums bija biļetes uz prāmja līdz Stokholmai un 42 zviedru kronas.
Tolaik tie varētu būt aptuveni četri lati.
Par šo summu Zviedrijā varēja nopirkt vienu vai divus saldējumu. Uz Oslo bija jātiek ar stopiem. Ja nepagūstam ar stopiem diennakts laikā tikt līdz Oslo, no kurienes mūs aizvestu uz apmaksātu psiholoģijas studentu konferenci Bergenā, ātrākais, kad mēs tiktu atpakaļ no Stokholmas, būtu pēc nedēļas. Nemācējām stopēt, nezinājām, ka jāceļ īkšķis, plivinājām rokas. Man līdzi bija ģitāra, domāju, ja nu kas, kādu no trim dziesmām, kuras zinu, nospēlēšu. Bija jābūt gana stulbam, lai kaut ko tādu darītu. Viss beidzās ar to, ka, stopējot vakarā, nokļuvām līdz Norvēģijas robežai. Vienpadsmitos jau bija tumšs, vietējai krodziniecei prasījām, vai nevaram šķūnītī pārnakšņot. Viņa teica, ka nevar. Tad Uldis uzrunāja kroga vienīgo apmeklētāju, tas bija “Volvo” rūpnīcas inženieris, kurš brauca uz Oslo. Viņš mūs un vēl dažus tādus pašus studentus aizveda līdz Norvēģijas galvaspilsētai. Šo gadījumu vienmēr atceros, jo apzinos, ka tagad pieaugušā vecumā, pie pilna prāta, nekad to neizdarītu.
Tāpēc, pēc manām domām, cilvēkiem jābūt gana stulbiem, gana netālredzīgiem un gana neapdomīgiem. Par uzņēmējiem saka, ka viena no svarīgākajām īpašībām ir neatlaidība, viņi nekad neapsvērs visas nelaimes, kas ar viņiem varētu notikt, viņi vienkārši “durs”. Ja nesanāks, nevainos sevi, bet kādu citu, un tik “durs”, pirmo, otro, piekto reizi. Tu vari atrast savu lietu tikai tad, ja esi gana neapdomīgs.
Tu vari atrast savu lietu tikai tad, ja esi gana neapdomīgs. To es no sirds novēlu ikvienam.
Man ir bijuši tādi pasākumi, kurus esmu piekritis vadīt, bet, uz kuriem braucot, domāju, kāpēc piekritu. Un tieši trakākie projekti bija vislabākie.
Un tie būtu?
Tas, ko nekad neesi darījis un tieši tāpēc to dari. Vadīt traktoristu pasākumu, ja tev pat nav traktoru vadītāja tiesību, ar traktoru nekad mūžā neesi braucis. Vadīt pasākumu Dubaijā, kur viss jāsaskaņo iepriekš, kurā pat galdu nedrīksti pārnest no vienas telpas uz otru, to iepriekš nesaskaņojot. Vadīt projektu bankā, uz četriem mēnešiem aizejot no darba radio. Strādāt no deviņiem līdz pieciem un saprast, ka tu nekad mūžā ko tādu negribētu. Brīnišķīga pieredze man bija padomju laikos, kad strādāju apavu fabrikā ‘’Ērglis’’, šuvu čības. Studiju laikos, kad visi brauca strādāt uz kolhozu, man bija jātrenējas, uz kolhozu nevarēju braukt, piestrādāju mēbeļu fabrikā, griežot vatelīnu.
Ir ļoti svarīgi visas šīs lietas izmēģināt, lai saprastu, ko tu negribi.
Lai cik lielu gandarījumu spēj sniegt šīs lietas – jo tajās tu izdari ko reālu. Zini, ir tie satisfying video?
Jā, video, kurā izkrauj baržas ar akmeņiem, spaida pumpas, ar pinceti palīdz hameleonam atbrīvoties no vecās ādas paliekām.
Čību šūšana bija absolūts satisfying video. Ir smuka mežģīņu apmalīte, smuki pa visām izlocēm piešūta, nogriezta vajadzīgā garumā, kurpē ielīmē kaprona līmlenti, lai nestiepjas kape. Visas šīs lietas sniedz milzīgu gandarījumu, bet ir drausmīgi garlaicīgas. Es priecājos, ka man nebija jālīmē pie čībām pušķi, jo bija viens čalis ar līmes spaini starp kājām. Tajā viņš iemērca pušķus un pielīmēja pa konveijeru garām slīdošajām čībām. Vajadzēja ārkārtīgi izsmalcinātas prasmes: paņemt noteiktu daudzumu līmes un piespraust pušķi čības pareizajā vietā.
Ir tāda dokumentālā filma ‘’Olu kundze’’, kurā viena sieviete, aptuveni divdesmit gadus strādājot ceptuvē, katru dienu pārsit 40 000 olu.
Jā.
Tādas šķietami garlaicīgas nodarbes nereti var palīdzēt piedzīvot teju apskaidrību, dzena mirkli.
Manuprāt, tas ir tas pats, kas ikdienā liek darīt sīkās lietas. Nepieciešamās, bet pilnīgi bezjēdzīgās. Piemēram, tev no ķīmiskās tīrītavas jāizņem drēbes, jānomaina ugunsdzēšamais aparāts, kuram beidzies derīguma termiņš. Tās ir lietas, kuras dzīvei vērtību nepievieno itin nemaz, bet tu dienā izdari trīs vai četras tādas lietas un tev ir sajūta, ka esi dzīvojis, ka dzīve ir notikusi. Tad es domāju, cik tāda rosīšanās ir sasodīti bezjēdzīga.
Esmu novērojis, ja cilvēks vēlas, lai viņu intervē un viņam nav ko teikt, tas jo īpaši spilgti sāk izpausties pēc aptuveni četrdesmit minūtēm.
Tad sanāk, ka skolās četrdesmit minūšu stundas ir ļoti pareizs aprēķins. Bet es vispār nesaprotu, kā bērni var nosēdēt skolā astoņas stundas pēc kārtas.
Vadot seminārus, likums ir ļoti vienkāršs. Lekcija nedrīkst būt garāka par 15 minūtēm.
Tāpēc nodarbības sadalītas tā, lai pēc 15 – 20 minūtēm kaut kas mainītos. Man liekas, ka lūzuma punkts ir 15 minūtes. It īpaši ņemot vērā, cik ilgi spējam koncentrēties. Šodien zinām, ka cilvēki neskatās video, kas garāki par minūti, četrām minūtēm. Piecas minūtes jau ir daudz.
Viens no briesmīgākajiem brīžiem žurnālistikā ir, kad tu runā ar cilvēku un pēkšņi saproti, ka viņš drīz beigs runāt un tev vairs nav jautājumu.
Visbrīnišķīgākās sarunas ir garāmskrienot, uz ielas stūra, ēdnīcā, kad neesi gatavojies runāt, kad tev nav mērķa runāt, un tad ir svarīgi no paša sākuma uzdot vienīgo pareizo jautājumu – kā tev iet? Jo brīdī, kad tu uzdod pirmo jautājumu, tu sarunu ievirzi konkrētā virzienā. Uz jautājumu, kā tev iet, tu vari atbildēt, vadoties pēc savām sajūtām, vai pastāstot, kas tev konkrētajā brīdī ir svarīgi. Šo iemācījos no Ulda Pāvula, kad sākās pandēmija. Pēkšņi viss beidzās, radio nobruka reklāmas tirgus, pasākumi tika aizliegti. Bija cerība, ka tas ir uz pāris mēnešiem, pēc tam izrādās, ka uz pāris gadiem, un tu nezini, ko darīt, un tev piezvana tavs draugs un kārtējo reizi prasa, kā tev iet, un tu stāsti, kā tev iet, un runā par to, kas tev patiešām ir svarīgi, kas tev sāp, un beigās prasi: “Labi, ko tu gribēji?” Neko. Gribēju pajautāt, kā tev iet. Par šo jautājumu es vienmēr esmu bijis pateicīgs Uldim – ka viņš vienmēr piezvana un pajautā, kā iet.
Tas ir jaudīgākais, ko tu kādam vari pateikt, lai pateiktu, ka tu viņu mīli.
Bet ļoti daudzi jau melo un neuzdrīkstas runāt patiesi. Jo šodien esam apsēsti ar panākumiem, no visiem gaida, ka gūsi panākumus, uzvaras, žēloties nedrīkst.
Ja tavs draugs uz jautājumu, kā tev iet, katru reizi sāk žēloties, tad ir skaidrs, ka tu viņam esi draugs, bet viņš tev nav draugs. Jo tu viņam esi miskaste, kurā atkal un atkal nogrūst visus savus sūdus. No tādiem “draugiem” jāturas pa gabalu. Runā, ka tā smadzeņu daļa, kas atbild par čīkstēšanu, ar gadiem palielinoties, un šie cilvēki kļūst arvien jaudīgāki čīkstēšanā. Ja tu viņam šādu iespēju dod, tas ir tāpat kā ar līdzatkarību – tu nodrošini alkoholiķim iespēju atkal dzert tikai tāpēc, ka par viņu rūpējies.
Ir tāds teiciens, ka draugu iepazīst bēdās, bet, manuprāt, tas jāmodificē, ir tieši otrādi – draugus iepazīst, kad tev iet baigi forši. Skaudība ir tik sasodīti izplatīta īpašība.
Tas ir viens no psihologa Džordana Pītersona jājamzirdziņiem – kā atpazīt draugu? Draugs ir ne tikai tas, kurš ar tevi bēdājas, bet arī priecājas kopā ar tevi.
Ja tev kādā brīdī iet labi, kurš ir tas cilvēks, kuram to gribētu pastāstīt, un tu zini, ka viņš to neuzskatīs par uzpūtību, par lielīšanos, bet viņam būs prieks par tevi?
Tātad tas ir ļoti labs kritērijs, kurš ir tavs draugs. Nākamais, tu pēc viņa reakcijas zināsi, vai bija vērts to stāstīt vai nē.
Psiholoģijas studiju laikā iegūtās zināšanas par cilvēkiem esot kā nasta, jo visu laiku sanāk cilvēkos pamanīt kaut kādas nepilnības. Vai tā ir?
Tas bija arī mans stereotips, kad sāku studēt psiholoģiju. Cerēju, kas tas man ļaus manipulēt ar cilvēkiem, redzēt viņiem cauri vai tamlīdzīgi. Tad bija tāds brīdis, kad mans psiholoģijas profesors dusmās iesita bērnam pļauku, jo viņš bija iesitis meitenei. Man tas bija tāds kā dzena brīdis, es tapu apskaidrots. Reizēm dzīšanās pēc zināšanām ir izmisuma vadīta. Tu tausties kā tāds pamuļķis pa dzīvi, nejūtot cilvēkus, nesaprotot sevi. Man ļoti patika salīdzinājums, ko sacīja kāda sieviete – ka līdz 30 gadiem esam kā tumšā istabā, kurā mēģinām pārvietoties, visu laiku atsitoties pret kaut kādām mēbelēm.
Tu jūties kā aklais un tikai pēc 30 gadu sasniegšanas istabā sāk parādīties gaisma.
Tāpēc mani 53 gadi ir mans mīļākais vecums, jo saprotu, ko gribu, kā to iegūt, kas jādara, un ir gana daudz drosmes, nekaunības un pofigisma, lai to izdarītu. Bet, sākot studēt psiholoģiju, atklāsme bija tāda, ka cilvēki metas zināšanās vai tipoloģijā izmisuma dzīti, viņi nejūt cilvēkus un cer, ka zodiaki, socionika vai psiholoģija atbildēs, kā cilvēkus salikt pa plauktiem. Strādājot bankā, mums bija nodarbība – komunikācija ar dažādiem klientu tipiem. Ar profesori Škuškovniku nolēmām, ka nesauksim šo kursu par komunikācija ar dažādiem cilvēku tipiem, bet komunikāciju ar dažādiem cilvēkiem, jo tipoloģija ir, es teiktu, bezspēcības apliecība, jo tu vēlies, lai tas ir tik vienkārši, bet tas nekad nav tik vienkārši. Cilvēka personību nosaka desmitiem dažādu faktoru.
Joprojām jau cenšas kaut kā definēt cilvēku psiholoģiskos tipus un, šķiet, ka tas ir nebeidzams process.
Tas ir tāds izmisīgs cilvēku mēģinājums salikt visu pa plauktiņiem – tāpēc, ka netiekam galā ar attiecībām un vēlamies, lai viss ir tik vienkārši. Kāpēc pret to nevajag cīnīties? Savā ziņā tas tiešām ir vienīgais veids, kā tajā istabā ieraudzīt gaismu.
Atvaino par banālu jautājumu, bet – vai kā vīrietis esi piedzīvojis pusmūža krīzi?
Jautājums absolūti nav banāls, man ir ieraksts, kurā man ir nedaudz pāri 40, braucu ar moci pa Igaunijas pierobežu, šausmīgi svīdu, badojos, devos nezināmajā, odi koda, un gala secinājums bija: pusmūža krīze ir labākais, kas ar mani dzīvē ir noticis – tāpēc, ka tieši sajūta, ka tev nav daudz atlicis, iedod īsto dzīves garšu. Jo saproti, ka pats svarīgākais, faktiski vienīgais, tavas rīcības kritērijs ir, ko tu par šo domāsi, kad būsi uz nāves gultas. Cik stulbas tev liksies atrunas, morāles normas, bezjēdzīgie mēģinājumi izpatikt citiem, cik tas viss būs stulbi, skatoties ar mirstoša cilvēka acīm. Tātad pusmūža krīzē lēmumu pieņemšanā strādā pilnīgi citi kritēriji, kas vairāk vērsti uz iekšu, uz to, kas man svarīgi, nevis uz to, ko citi no manis sagaida, vai kā ir pareizi.
Ir tāda grāmata ‘’5 lietas, ko cilvēki nožēlo pirms nāves’’, ko sarakstījusi kāda sieviete, kura pievērsās paliatīvajai aprūpei un apkopoja mirstošu cilvēku atziņas.
Esmu lasījis par šo grāmatu, bet ne pašu grāmatu.
Galvenais, ko cilvēki nožēlo, ka pārāk maz laika veltījuši tuviniekiem, pārāk daudz strādājuši, nav pievērsušies sev un beigu galā saprot, ka diemžēl otra iespēja nav dota.
Tāpēc cilvēki izdomāja reinkarnāciju, paradīzi, tāpēc cilvēki visu laiku izdomā visvisādus konceptus, kas dod viņiem cerību, ka viņu sajātā dzīve nav pēdējā iespēja.
Ļoti skarbi teikts.
Un tad rodas jautājums, vai mēs apzināmies, ka esam absolūti vientuļi šajā milzīgajā izplatījumā? Varbūt mums paveicies, ka mūsu planētai nav trāpījis kāds lielāks debesu ķermenis, un tikai tāpēc joprojām eksistējam, ar milzīgu lepnību par visu, ko esam sasnieguši, kas ir smieklīgi. Taču viss, ko uz zemes esam izdarījuši, visi kari, tā ir mūsu personīgā atbildība, un diemžēl nav ne dieva, ne velna, kuru mums būtu tiesības vainot. Tā ir drausmīga atziņa, cilvēki nespēj ar to sadzīvot un es viņus saprotu, jo tad tev ir jānošaujas, ja tev vienā brīdī pasaka, ka viss, kas šajā pasaulē notiek, ir tava personīgā atbildība. Tad tu ceri, ka ir dievs vai velns, kurš par to atbild, kosmosa likumi.
Atceries kādu no savām grūtākajām intervijām. Piemēram, kāds runā, un viņa monologā grūti iespraukties pa vidu ar kādu jautājumu.
Man patīk pirmā randiņa ieteikums čaļiem – viņi bieži ir tik satraukušies, ka nepārtraukti runā, runā un runā, tāpēc ieteikums ir tāds – atbildi uz jautājumiem un tad vienkārši klausies.
Jo, nepārtraukti runājot un visu izstāstot, tu laupi otram cilvēkam iespēju piešķirt tev vēlamās īpašības.
Man šāds aplauziens bija pirms vairākiem gadiem, kad braucu Dakāras rallija pavadošajā auto kopā ar vēl diviem vīriem. Mana milzīgā kļūda bija tāda, ka pirmajās dienās izstāstīju par sevi visu un nākamās trīs nedēļas viņi mani vilka uz zoba, jo zināja visas manas vājās un stiprās vietas, sagādāju viņiem veselu rindu ar dažādiem citātiem, lai pavilktu mani uz zoba. Faktiski tā bija tāda milzīga nedrošība, kuru mēģināju slēpt ar runāšanu. Un katru reizi, kad man piemetas tāda nedrošības runāšana, sev atgādinu, ka būtībā sevi aplaupu, jo runājot tikai atkārtoju to, ko jau zinu, bet ieguvēji ir visi citi. Tu esi lūzeris brīdī, kad runā. Ieguvējs esi tikai tad, kad uzdod jautājumu. Protams, viss mainās, ja tev par runāšanu maksā (smejas).
Nesen lasīju Karlu Gustavu Jungu, kur viņš bieži runā par bezapziņu, tumšo cilvēkā, kas dažādos brīžos izpaužas.
Jungs kādā intervijā teica, ka mums nav jāuztraucas par jebkādiem ārējiem faktoriem, vislielākās briesmas mums draud no cilvēka dabas. Amerikāņu stand-up komiķis Džordžs Kārlins teica, ka viņš mīl katru cilvēku atsevišķi, bet tad, kad viņi sanāk kopā un sāk strādāt bara instinkts, tad ar žēlumu noskatās, kā viņi visi metas pie cilvēces iznīcināšanas. Tikko cilvēki sanāk kopā, notiek kaut kas sviestains, un tam visam ir izskaidrojums. Kad cilvēki sanāk kopā, viņa individualitātei, viņa dabiskajai vēlmei būt cilvēkam vairs nav nozīmes. Kad strādāju seminārā un gribu atrast kādu labāko risinājumu, svarīgi ir nevis uzreiz prasīt grupai, bet sākumā dot minūtes divas, trīs, lai katrs uzraksta savu piedāvājumu, un tikai tad likt to visu lietā. Pretējā gadījuma būs divi, trīs lielākie aktīvisti, kuri būs vislabāk iemācījušies runāt, jo viņi nemāk darīt, un viņi ņems virsroku. Mums reizēm rodas jautājums, kā konkrēts cilvēks nonācis priekšnieka amatā. Viņš lieliski māk līdz tam aizrunāties, tāpēc, ka tas ir viņa instruments. Tas, ko teicu sākumā – normāls cilvēks pie mikrofona vai uz skatuves nenonāk. Tikai tie, kuriem ir caurumi dvēselē.
Jo asprātība, ass, ātrs prāts, runāšana, vienmēr ir bijis aizsardzības instruments.
Ja tu biji tas resnais čalis vai čalis ar šķirbu zobos, tev kopš bērnības vienīgais instruments bija ātrs, ass prāts un veikla mēle. Tu momentā spēj nolasīt vidi un cilvēkus, jo fāteris mājās nāca dzēris un gribēji saprast, vai tev draud kaut kādas briesmas šodien vai arī viņš ir pietiekami noguris, lai ietu gulēt. Tādas spējas nevar iemācīties. Tu nevari kļūt par profesionālu skatuves mākslinieku, ja kopš bērnības neesi mēģinājis izdzīvot tādos, es teiktu, bīstamos apstākļos. Tev šī spēja rodas izdzīvošanas apstākļos, tev nekad nebūs tik liela motivācija, lai to iemācītos.
Ja drīkst vaicāt, kas bija tas, kas tev lika šo spēju izkopt?
Mirklis, kurā esi bezpalīdzīgs, atkarīgs no citu cilvēku labvēlības. Tu kļūsti par labo zēnu, mēģinādams nodrošināt situāciju, kurā tev nekas nedraud, izmisīgi lasi cilvēkus – vai tā ir skola, vecāki, skolasbiedri, vai fāteris.
Mans klases biedrs teica, vienīgā spēja, ko skolā apguva, bija spēja sarunāties, lai varētu norakstīt kādu mājasdarbu.
Vai arī veidot attiecības ar skolotājiem. Ikviena regulēta sistēma tev iemāca apčakarēt pašu sistēmu. Tikai nelaime tāda, ka cilvēks, kurš pabeidz skolu un nonāk pieaugušo dzīvē, turpina tādā pašā garā. Viņš apčakarēja padomju sistēmu un turpina apčakarēt savu valsti, aizmirstot, ka viņš čakarē sevi. Viņam liekas, ka viņš lieliski tiek galā. Tas ir tas, kas mani reizēm fascinē. Čali, tu vairs neesi ne bērnudārzā, ne skolā, tu vairs neesi bērns, bet tu mēģini izturēties, it kā būtu skolā, it kā tev būtu kāds jāapčakarē, bet tu čakarē sevi. Runājot par cilvēka dabu, pandēmijas laikā man pirmo reizi piezagās sajūta, ka mēs esam pelnījuši visu, kas ar mums notiek. Eiropa šodien ir pelnījusi visu, kas ar to notiek. Te ir savā labklājībā ieslīgušas mīkstmiesības. Diemžēl viss, ko vari darīt – ar žēlumu uz to noskatīties, saprotot, ar ko tas beigsies.
Individuāli viss, ko vari darīt, ir atbildēt par to, kas notiek tavā tuvākajā apkaimē. Gribi mainīt pasauli, maini sevi.
Izklausās nedaudz drūmi.
Pats sāki.
Tagad ir ziema. Moci ieziemoji?
Moci nokāvu.
Kādā veidā?
Nogāzos un turpināju braukt. Kamēr mocis iet, tikmēr tu brauc, tas nekas, ka ar laiku dzinējā viss tiek samalts, jo nolūza maza detaļa. Mocis stāv servisā, uz galda, izjaukts pa detaļām.
Kā tu sāc motobraukšanas sezonu? Tiklīdz temperatūra krietni virs nulles?
Šis ir visbriesmīgākais laiks, tāpēc ka nav ledus. Jau kādus gadus desmit brāļi Timroti gāž pa ezeriem. Sadzen radzes riepās un vālē pa ledu. Jautājums ir, vai tu to gribi vai negribi. Un motociklistiem sezona, tāpat kā snovbordistiem, nekad nebeidzas, jo tā vienmēr kaut kur ir. Ja ir ledus, tu brauc pa ledu, ja nav, brauc pa sniegu. Šoziem endūristu un piedzīvojumu motociklu WhatsApp grupas ļaudis tā arī nav ieziemojuši braucamos un brauc tepat pa Latviju vai aizved braucamos uz siltām zemēm un brauc tur. Ja gribi braukt, tad brauc, ja negribi, tad saki, ka sezona beigusies.
Motociklu zināmā mērā varētu salīdzināt ar tādu lielu rotaslietu. Bet kādas ir tavas attiecības ar tām rotaslietām, ko sprauž pie apģērba vai uz velk uz pirkstiem?
Vēsturiskas, jo ir ļoti interesanti skatīties, kā mainījusies attieksme pret rotaslietām. Jo būsim reāli, vīrieši senāk rotājās vairāk nekā sievietes. To mēs ļoti labi varam redzēt dabā, kur tēviņam ir jānopelna uzmanība.
Uzmanība no tām, kas varētu viņiem nodrošināt lielāko pēcnācēju skaitu?
Jā, labākā materiāla uzmanība, pierādot, uz ko tu esi spējīgs – ar riesta deju, viskrāšņākajām spalvām. Un baigi dīvaini, ka mūsdienās par vīrišķību uzskata pelēcību. Tagad sievietes par tevi cīnās. Jo šodien vīrietis savā ziņā ir sašļucis. Man savulaik krusttēvs uzdāvināja sudraba gredzenu, ir bijušas kaut kādas ķēdītes. Bet principā tev ir jābūt atbildei uz jautājumu “kāpēc” – vai tas ir kāds vēstījums, kāda īpaša dāvana no kāda īpaša cilvēka, ko nēsā.
Kādreiz esi dāvinājis rotaslietas sievietēm?
Tas ir vienkāršākais, jo dažreiz esmu apbrīnojis tos čaļus, kuri sievietēm dāvina apakšveļu. Iedomājies, tu uzdāvini krūšturi, un tas ir par lielu vai par mazu. Tāpēc visdrošāk ir dāvināt rotaslietas – rokassprādzes, pulksteņi, auskari, kakla ķēdītes. Tur izmērs nav tik svarīgs. Visriskantāk ir dāvināt gredzenu.
Ar bīdmēru tak var izmērīt, cik tur tā darba?
Tu taču nevari pateikt sievai, ka “es gribu nomērīt tavu pirkstu, tāpēc, ka pirkšu tev gredzenu.”
Nogaidi brīdi, kad viņa aizmigusi.
Un iedomājos, ka viņa pamostas, kad esi pieliecies pie viņas ar tādu dzelzs rīku rokā…
Man ļoti patīk, ka rotaslietas pārdzimst – ka vecmammas gredzeni tiek pārkausēti mazmeitas laulības gredzenā, un rotaslietas turpina dzīvot savu dzīvi.
No vienas puses tev liekas, ka tā nedrīkst, no otras puses tu rotaslietu uzpildi ar savu domu. Tāpēc ir normāli, ka tās pārtop jaunā veidolā. Vadot atklāšanas pasākumu rotu kolekcijai “Zelta saule aust”, ko “Grenardi” radīja kopā ar Vairu Vīķi-Freibergu, domāju, ka manā ģimenē nav bijušas tādas dzimtas relikvijas. Tad mammai nopirku vienu no tām skaistajām, apzeltītajām rotaslietām, un Vaira Vīķe-Freiberga rotaslietas pasē ierakstīja: “Inārai, paldies par labu dēlu.” Tāds ļoti īpašs vēstījums.
Tagad pats pēdējais jautājums, varbūt pats būtiskākais. Kāpēc tu studijā staigā ar plikām pēdām?
Man ļoti patīk nepastarpināta sajūta. Visaizraujošākā braukšana ir ar kartingu, jo tu faktiski lido zemu virs asfalta, nekas tevi nesargā no vēja, tu ar dibenu jūti katru mazāko grambu, tas pats ar motociklu, faktiski tā ir tāda zema lidošana. Man nepatīk braukt ar motociklu, kam ir vējstikli. Tad gaisa plūsma ir saraustīta, nekonkrēta, man ir mocis bez stikla.
Smaržas arī galu galā jūt.
Absolūti. Smaržas, vējš, ātrums, troksnis. Nesaprotu, kāpēc motocikliem vajag audio aparatūru, nav nekā brīnišķīgāka par izpūtēja skaņām. Sajūta, ka esi dzīvs, ka jūti virsmu ne tikai ar rokām, bet arī ar seju, ar pēdām, tāda īsta, nepastarpināta sajūta.
Baigi forša un dziļa atbilde, paldies!
