Zelts ir cēlmetāls dzeltenā krāsā, taču, sakausējot to ar citiem metāliem, var iegūt zeltu arī citos toņos. Par viscēlāko tiek uzskatīts tieši baltais zelts, jo tas visbiežāk tiek izmantots juvelierizstrādājumos ar briljantiem.
Piemaisījumu zelta toņa iegūšanai sauc par ligatūru, ko izmanto arī, lai zeltu padarītu cietāku un no tā varētu radīt rotaslietas. Baltais zelts pamatā ir viegli dzeltenīgs, rozīgs vai brūngans. Izteikto balto toni iegūst, katru izstrādājumu pārklājot ar cēlmetālu rodiju, kas ir pat dārgāks par zeltu. Rodijs ir plāns un neizturīgs pret mehānisku slodzi, tādēļ baltā zelta rotām ik pēc pāris gadiem ir jāatjauno rodija pārklājums, lai aizpildītu skrāpējumus un saglabātu balto toni.
DUE kaklarota
Giorgio Visconti auskari
Moraglione gredzens
Briljanti visbiežāk tiek iestrādāti tieši baltajā zeltā, jo tas dzidrajiem dārgakmeņiem rada gaišu un neitrālu fonu un vizuāli saplūst ar tiem. Tādā veidā briljanti izskatās daudz mirdzošāki nekā, ja caur tiem izspīd dzeltenā vai sarkanā zelta pamattonis. Kā arī, ja briljanti rotā iestiprināti ar krapēm, tad baltā zelta krapes būs mazāk pamanāmākas un vizuāli nesamazinās akmens izmēru kā to izdarītu citas krāsas zelts.
Baltais zelts ir tikpat vērtīgs kā citu toņu zelts, tādēļ rotu izvēle baltajā zeltā ir gaumes vai kultūras jautājums.
