Cik sena ir laulības gredzenu vēsture?

Kopā ar līgavas balto kleitu un kāzu pušķi, laulības gredzeni ir vispārpieņemtais un atpazīstamākais laulības simbols. Tikai atšķirībā no kleitām un ziediem, laulības gredzeni kalpo mūžīgi. Teju visās laulībās pieņemts savstarpēji apmainīties ar gredzeniem, tādējādi solot uzticību uz mūžu un simbolizējot divu ģimeņu apvienošanos, taču vai tā tas ir bijis vienmēr? GRENARDI rotu eksperti skaidro, kur un kāpēc radusies laulības gredzenu nēsāšanas tradīcija un ko tā nozīmē.

Mūsdienās visbiežāk laulības gredzenus jaunais pāris izvēlas juvelierizstrādājumu salonā vai arī rada personalizētus gredzenus pie juveliera. Taču nereti laulības gredzeni tiek nodoti no paaudzes paaudzē, kļūstot par nenovērtējamu ģimenes mantojumu. Šādos gredzenos dzīvo to cilvēku mīlestība un spēcīgais ģimeniskums, kas tos nēsājuši iepriekš. Tādējādi personīgais un ģimenes stāsts kļūst saistīts ar vēsturi. Gredzenus abi laulātie nēsā uz labās vai kreisās rokas zeltneša, atkarībā no kultūras un pieņemtajām tradīcijām. Taču izrādās, ka senatnē laulības gredzenus nēsājušas tikai sievietes un mūsdienās pazīstamie laulības gredzeni kļuvuši aktuāli vien 20. gadsimta sākumā ASV un Kanādā un 19. gadsimtā atsevišķās Eiropas valstīs.

Senie laiki

Arheoloģiski pierādīts, ka senie ēģiptieši mijuši laulības gredzenus jau 4000 gadus pirms mūsu ēras, tajā laikā gan tos sauca par mīlestības gredzeniem. Atšķirībā no mūsdienu tradīcijām, gredzeni tika izgatavoti no kaula, niedrēm, ādas, nevis no dārgmetāliem. Taču tieši senajā Ēģiptē radusies paraža nēsāt laulības gredzenu uz kreisās rokas zeltneša. Tāpat arī laulības gredzena simbolika palikusi nemainīga: gredzens ir apaļš, kam nav ne sākuma, ne beigu, un tas simbolizē bezgalīgu laulības savienību.

Šo paražu turpināja pārņemt arī senie romieši un grieķi, kuri arī laulības gredzenu nēsāja uz kreisās rokas zeltneša. Kreisā roka tika izvēlēta tāpēc, ka tika uzskatīts ka kreisajā rokā ir noteikta vēna, kas iet tieši uz sirdi, līdz ar to arī šis laulības simbols tiek nēsāts vistuvāk sirdij. Romieši šo vēnu sauca par Vena Amoris jeb mīlestības vēnu. Romieši sāka izmantot metālu gredzenu radīšanai. Laulības gredzenu viņi nosauca par Anulus Pronubus jeb līgavas gredzenu. Senajā Romā arī sāka gravēt gredzenus, kur lielu popularitāti ieguva gredzeni ar iegravētu divu roku savienību. Tajā pat laikā par pirmajiem saderināšanās gredzeniem kļuva zīmogu gredzeni, kas tika izmantoti kā personīgi paraksti dokumentu parakstīšanai.

Viduslaiki

Ilgus gadus bija pieņemts, ka laulības gredzenu nēsāja tikai sievietes. Vīri to viņām dāvināja laulību ceremonijas laikā, tādā veidā apliecinot sievas piederību vīra ģimenei.

16. un 17. gadsimtā Eiropā vīri savām sievām dāvināja gredzenu, kas savstarpēji savienots no divām stīpām. Pēc saderināšanās gan līgava, gan līgavainis valkāja vienu no šīm stīpām, savukārt kāzu ceremonijā šīs stīpas atkal tika apvienotas vienā gredzena, ko turpmāk nēsāja sieva. Vēlāk Renesanses laikmetā populāri kļuva poēzijas gredzeni – sudraba stīpa, kurā bija iegravēts uzraksts vai dzejas rindas.

Viduslaikos arī laulības bija saistītas ar divu ģimeņu apvienošanos, savstarpēju vērtslietu nodošanu, nevis mūžīgās mīlestības apsolījuma ceremoniju. Jaunais vīrs ceremonijas laikā sievai pasniedza ne tikai laulības gredzenu, bet arī ādas somiņu, kas piepildīta ar zelta un sudraba monētām, tādējādi gan veicinot jaunā pāra materiālo nodrošinājumu, gan arī noslēdzot līgumu starp divām ģimenēm.

Vēlīnajos viduslaikos bija ierasts, ka Eiropas valstīs saderinātie savstarpēji apmainījās ar vienkāršiem gredzeniem, taču kāzu ceremonijas laikā jaunā sieva saņēma papildu arī greznu laulības gredzenu, kas rotāts ar dārgakmeņiem. Vīrieša saderināšanās gredzens ceremonijas laikā kļuva par laulību gredzenu. Arī Brazīlijā un Meksikā abas puses nēsāja saderināšanās gredzenu un laulību ceremonijā sieva saņēma vēl vienu gredzenu.

19. un 20. gadsimts

Laulības gredzeni, kādus mēs tos pazīstam šodien, patiesībā kļuvuši aktuāli vien 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā. Ja līdz šim laikam laulības gredzens bija tas, ko dāvāja sievietēm kā apliecinājuma zīmi par piederību vīra ģimenei, tad šajā laikā sāka kļūt populāra laulības gredzenu apmaiņa starp abiem laulātajiem. Zināms, ka Vācijā laulības gredzenu apmaiņa pieminēta jau 1870. gadā, Nīderlandes vēsturiskajos avotos tas pieminēts jau 1815. gadā, kur bija atļauts laulības gredzenu vilkt pēc izvēles uz labās vai kreisās rokas: uz kreisās vilka katoļi, uz labās – protestanti. Taču ASV un Kanādā laulības gredzenu apmaiņa starp laulātajiem notika tikai 20. gadsimta sākumā. Par popularitātes pieaugšanu tieši 20. gadsimtā avoti vēsta, ka tas noticis gan kara dēļ, lai karā esošajam kareivim būtu kāda piemiņa no sievas, gan arī mārketinga kampaņas dēļ, lai veicinātu laulības gredzenu pārdošanas apjomus.

Līdzīgs stāsts ir arī ar briljantu saderināšanās gredzeniem. Lai arī vēsturiski jau viduslaiku avotos minēti saderināšanās gredzeni, kas rotāti ar briljantiem, tomēr vispopulārākie tie kļuva 20. gadsimta 40. gados, kad juvelierizstrādājumu kompānija De Beers laida klajā mārketinga kampaņu “Diamonds are forever“.

1942. gadā Lielbritānijā Otrā pasaules kara laikā tika noteikts ierobežojums juvelierizstrādājumu radīšanā. Tikai noteikti arī “lietderīgi” laulības gredzeni, kas nozīmēja, ka to maksa nedrīkst pārsniegt divu peniju svaru, kas svēra ap 3 gramiem un tika radīti no 9 karātu zelta ierastā 22 karāta zelta vietā. Reģionālais proves birojs apzīmēja šos gredzenus ar īpašu marķējumu, garantējot zelta saturu tajos, kā arī norādot uz atbilstību kara noteikumiem.

Mūsdienas

Arī mūsdienās, gluži tāpat kā 20. gadsimtā, laulības gredzenus nēsā gan vīrieši, gan sievietes. Pēc laulību ceremonijas tie tiek nēsāti tajā pašā pirkstā, kurā tos uzvilka ceremonijas laikā. To nēsājot, laulātie apliecina savu savstarpējo uzticību un mūžīgu mīlestību. Gredzens joprojām ir simbols laulāto statusam, kas saprotams pārējai sabiedrībai. Ja kādam zeltnesī nav gredzens, tad tiek uzskatīts, ka konkrētais cilvēks nav precējies. Nereti ir dažādu profesiju pārstāvji, kuri drošības apsvērumu dēļ izvēlas gredzenu nenēsāt, to iekarot kakla ķēdītē vai arī glabājot rotaslietu lādītē, piemēram, aktieri, policisti, militārie darbinieki, būvnieki, inženieri, elektriķi.

Laulības gredzenu dizaini ir visdažādākie – sākot ar klasiskām un vienkāršām zelta stīpām, beidzot ar individuāla dizaina gredzeniem, kas ietver greznus dārgakmeņus, īpašu tekstu gravējumus. Arī dizaini var atšķirties un katrs laulātais var nēsāt citādāku gredzenu. Savulaik tika uzskatīts par neveiksmi, ja laulības gredzens tika novilkts, taču mūsdienas pieļauj lielāku brīvību arī šajā jomā. Arvien vairāk rietumu kultūrā parādās laulātie, kuri izvēlas gredzenus nenēsāt vispār vai arī savu savienību apliecināt citādāk, piemēram, ar ietetovētām gredzenu līnijām, ar citu rotaslietu vai amuletu apmaiņu, vai arī tikai laulātajiem zināmu īpašu rituālu. Tāpēc mīlestības un laulības apliecinājuma simbols var būt atkarīgs no katra laulātā pāra vēlmēm.