Mums visiem labi zināms, ka briljants ir dārgākais akmens uz zemeslodes. Dimants ir cietākais minerāls pasaulē, kas, precīzi noslīpēts, pārtop par briljantu. Tieši slīpēšana ir tā, kas panāk iekšējo gaismas staru atspīdēšanu un padara šo akmeni par tik īpašu un vērtīgu. Briljanta cenu ietekmē četri raksturlielumi – svars, krāsa, dzidrums un slīpējuma kvalitāte. Taču kurš ir pasaules dārgākais briljants un kur tas atrodas?

Pasaulē ir maz briljantu, kuru svars pārsniedz simts karātus. Šie akmeņi gan nav tikai rotaslieta – briljants bieži vien kalpojis arī kā varas un mīlestības simbols, tāpēc stāsti par lielākajiem un dārgākajiem akmeņiem bieži ir saistīti ar romantiskiem notikumiem – lielu mīlestību un arī lielu naidu.

2021. gada briljantu topi vēsta, ka par dārgāko, bet patiesībā pat “nenovērtējamāko” šobrīd tiek uzskatīts leģendārais Koh-I-Noor briljants. Tas ir viens no slavenākajiem briljantiem pasaulē un, kā jau šādam akmenim pienākas, tas ir arī dažādām leģendām apvīts. Tulkojot no persiešu valodas “koh-i-noor” nozīmē Gaismas kalns. Šis slavenais briljants vēl joprojām ir viens no lielākajiem pasaulē un jau kādu laiku grezno Anglijas karalienes kroni. Nav arī precīzi zināms, kad un kur tika atrasts šis dārgakmens. Tiek uzskatīts, ka tas tika izrakts Golkondā, Indijas dienvidos. Pirmās rakstiskās liecības par akmeni ir parādījušās ap 1306. gadu.

Šī akmens vēsture ir diezgan asiņaina un saistīta ar daudziem kariem, kuros uzvarētāji vienmēr kopā ar citu laupījumu piesavinājās arī “Kohinuras briljantu”. Tā īpašnieki nemitīgi viens otru slepkavoja, tāpēc akmens samērā bieži mainīja savus saimniekus. Valdnieki ticēja, ka briljantam piemīt īpašs, maģisks spēks, tāpēc uzskatīja, ka viņu tronis un valdījumi ir drošībā, kamēr vien viņiem pieder šis dārgakamens. Tomēr pavalstnieki aiz muguras mēļoja, ka akmens nevis nes veiksmi, bet ir nolādēts, un tā īpašniekam agri vai vēlu draud vardarbīga nāve tāpat kā priekštečiem.

Pendžabas karalis un vienīgais valsts aizstāvis no angļu okupācijas, Radžits Singhs, vēlējās pārtraukt šī briljanta asiņaino pārtveršanu un gadsimtiem ilgos ceļojumus, tāpēc nolēma to ziedot svētnīcai, taču tas diemžēl neizdevās – 1849. gadā Pendžaba padevās britiem.

Kapitulācijas līgumā „Kohinuras briljantam” tika atvēlēts pat atsevišķs punkts – tas noteica, ka Lahoras maharadža brīvprātīgi atdod šo dārgakmeni Anglijas karalienei, tādēļ indieši vēl joprojām uzskata, ka Lielbritānija Indijai šo akmeni ir nozagusi un tas pilnīgi pamatoti piederot Indijai, kopš tās neatkarības atgūšanas no Anglijas 1947. gadā.

Sākotnēji briljants bijis lielāks – 186 karāti, bet vēlāk ticis samazināt līdz 105 karātiem, ko esot pavēlējis izdarīt karalienes Viktorija vīrs princis Alberts, lai ar jauno slīpējumu dimants izskatītos iespaidīgāks, proti, palielinātos briljanta mirdzums.

Mūsdienās tas tiek glabāts vēsturiskajā Londonas karaliskajā pilī (Tower of London) un ir pieejams aplūkošanai, bet Pakistāna un Indija ik pa laikam cenšas paziņot par savām tiesībām uz šo akmeni un pieprasa „Kohinūras briljantu“  atdot īstajiem saimniekiem. Briljanta asiņainās vēstures dēļ britu karaliskajā ģimenē tam esot ne visai laba slava, proti, tas nesot neveiksmi visiem vīriešiem, kas to valkā, tāpēc, kopš tas ieceļoja Lielbritānijā, to karaliskajā ģimenē nēsājušas tikai sievietes.