Okeānu ūdens ir pilns ar zeltu, taču līdz šim nevienam īsti nav izdevies izdomāt veidu, kā pie šī zelta tikt. Vairāk nekā gadsimtu dažādi sapņotāji, vieglas naudas meklētāji, avantūristi ir mēģinājuši atrast veidu, kā šim zeltam piekļūt, taču pagaidām visi centieni nesekmīgi. Bet tas nenozīmē, ka cilvēki neturpina mēģināt.
Saskaņā ar Nacionālā okeāna dienesta datiem, pasaules okeāni glabā vairāk kā 20 milj. tonnu zelta ar vērtību vairāk kā 700 triljonu ASV dolāru apmērā. Šis zelts gan tur neatrodas mums pazīstamā formā – tas ir izplatīts jūras ūdens minerālu saturā. Kā norāda Nacionālā okeāna dienests, katrs litrs jūras ūdens satur vidēji 13 miljarddaļas grama zelta. Kopš britu ķīmiķis Edvards Sonstads 1872. gadā atklāja to, ka jūras ūdenī ir zelts, netrūkst cilvēku, kuri mēģina izdomāt, kā šo zeltu iegūt – viņu vidū gan profesionāli nozares pārstāvji, gan arī daudz spekulanti un spekulatīvo ideju sekotāji.
Lielākais mēģinājums iegūt okeāna zeltu notika 1890. gados. Un tā visa bija spekulācija. Jaunanglijas mācītājs Preskots Fords Džernegans apgalvoja, ka ir izgudrojis “zelta akumulatoru”, kas var izsūkt zeltu no jūras ūdens, izmantojot procesu, kura tika iesaistīts īpaši apstrādāts dzīvsudrabs un elektrība. Pārliecinot par to, ka iedvesa šīs iekārtas radīšanai atnākusi sapnī, Džernegans piesaistīja savu bērnības draugu Čārlzu Fišeru un kopā nodibināja Electrolytic Marine Salts Company. Tika veikta šķietami veiksmīga iekārtas demonstrācija potenciālajiem investoriem, kas deva iespēja uzsākt darbošanos. Tika radīts arī pievilcīgs uzsaukums, paužot, ka Longailendas ūdeņos ir pietiekami daudz zelta, lai nomaksātu visus valsts parādus un atstātu Valsts kasē lielākās zelta rezerves nekā valdībai līdz šim bijušas. Saskaņā ar New England Historical Society datiem, līdz 1898. gada uzņēmums no investoriem bija ieguvis ap 1 milj. ASV dolāru, kas mūsdienās būtu apmēram 33 milj. ASV dolāru.
Izmantojot iegūto investoru naudu, uzņēmums atvēra zelta ieguves rūpnīcu Lubekas pilsētā, Meinas štatā. Uzņēmums radīja ap 1000 akumulatoru – zelta ieguves iekārtu, kā arī cēla rūpnīcu un radīja daudz darba vietu. Cerībā, ka Lubeku varētu pārvērst par zelta uzplaukuma pilsētu, sākās darbs arī pie otrās rūpnīcas izveidošanas. Jāmin, ka šajā posmā investori neiesaistījās procesā un darbību nepārbaudīja. Tāpēc 1898. gadā, kad investori vēlējās tuvāk apskatīt zelta ieguves procesu, lietas pajuka un idejas radītāji Džernegans un Fišers pazuda. Izrādījās, ka zelta ieguves aparāta demonstrācijas laikā Fišers esot aizpeldējis līdz akumulatoriem un tajā esošo dzīvsudrabu samainījis pret zelta maisījumu. Saskaņā ar The New York Times datiem, Džernegans bija izņēmis valdības obligācijas 80 000 ASV dolāru vērtībā un viņam pietika līdzekļu, lai ar ģimeni aizbēgtu uz Eiropu un tādējādi izvairītos no apcietinājuma. Savukārt Fišers pazuda bez vēsts. Spekulācijas atklāšanas dienā simtiem cilvēku palika bez darba, rūpnīcas tika slēgtas un investori neatgriezeniski bija zaudējuši lielu naudu.
Šī plašā krāpniecība, iespējams, mazināja sākotnējo entuziasmu par jūras ūdenī esošo zeltu, taču tas noteikti netraucēja cilvēkiem turpināt par to sapņot un radīt arvien jaunus veidus tā ieguvei. 1900. gadā Londonas izgudrotājs Henrijs Klejs Buls iesniedza patentu “Metode zelta iegūšanai no jūras ūdens”, lai nav tā arī nav ticis dzirdēts par šīs metodes izmantošanu. 20. gadsimta 20. gados vācu ķīmisko ieroču izstrādātājs un Nobela prēmijas laureāts Fricis Hābers centās izstrādāt procesu zelta iegūšanai no jūras ūdens, lai papildinātu Vācijas valsts kasi pēc Pirmā pasaules kara. Gadiem zinātnieku komanda pavadīja, mēģinot radīt zelta ieguves metodi, taču nesekmīgi. Projekts tika pamests. Komanda atklāja vienu būtisku trūkumu, kas nomocījis katru godīgu mēģinājumu iegūt zeltu no jūras ūdens: zelta iegūšana izmaksā vairāk nekā iegūtā zelta vērtība.
1941. gadā parādījās ziņa, ka Kolumbijas profesors Kolins Finks ir izstrādājis un pat patentējis metodi zelta iegūšanai. Taču arī šis optimisms izrādījās nepamatots – profesors atteicies no zelta meklējumiem pēc tam, kad no tonnas jūras ūdens bija ieguvis zeltu kniepadatas izmērā.
Uzlabojoties ķīmiskās analīzes procesiem 20. gadsimtā, jau precīzāk tika noteikts zelta daudzums jūras ūdenī. 1990. gadā New Scientist dalījās pētījumā, kurā tika konstatēts, ka Atlantijas un Klusais okeāns satur “1 gramu zelta uz katriem 100 miljoniem tonnu jūras ūdens”. Šī fakta uzzināšana samazināja entuziasmu, taču noteikti neapstādināja zinātniekus turpināt domāt par jauniem veidiem zelta iegūšanai. Viens no mūsdienās zināmākajiem mēģinājumiem pievērst uzmanību jaunradītai metodei bija biomedicīnas inženiera Marka Salivana dalība populārajā TV šovā Shark Tank 2012. gadā, ar kura palīdzību viņš mēģināja šai idejai piesaistīt investorus. Viņš bija izgudrojis ģeneratoru, kas atrastos jūras ūdeņos un radītu alternatīvo enerģiju. Šī ģeneratora blakus produkts būtu tas, ka turbīnas spētu filtrēt jūras ūdeni un atdalīt zeltu. Šovā esošie investori nenoticēja šai idejai, taču pasaule atkal no jauna plaši uzzināja par jūras ūdeņos esošo zeltu.
Ņemot vērā mūsdienu izpratni par izaicinājumiem un izmaksām, kas saistītas ar zelta ieguvi no jūras ūdens, joprojām ir ārkārtīgi liels skaits krāpnieku, kas mēģina cilvēkus ievilināt vieglās naudas gūšanas biznesa shēmās. Vairāk kā gadsimta garumā esošie zelta meklējumi varētu šķist muļķīgi, taču fakts paliek fakts – jūras ūdens ir piesātināts ar vienu no vērtīgākajiem minerāliem. Nav izslēgts, ka kādu dienu nākotnē zinātnieki radīs veidu šī zelta ieguvei, taču līdz tam vēl noteikti tāls, dārgs un ļoti darbietilpīgs ceļš ejams.
