Rodijs – zemes retākais un dārgākais metāls, kas zeltu padara baltu

Tīrs zelts ir koši dzeltenā krāsā, taču, kur un kā rodas citu toņu zelti? Juvelieri jau gadsimtiem ilgi izmanto dažādus piemaisījumus, lai piešķirtu zeltam citus toņus. Piemēram, sudrabs un niķelis tiek izmantoti, lai zeltu padarītu gaišāku, taču ir tikai viens metāls, kas zeltu padara pilnībā baltu un spīdīgu – rodijs.

Rodijs ir īpaši spīdīgs, pret koroziju izturīgs metāls, kas kļuvis noderīgs daudzās nozarēs: mašīnbūvē, juvelierizstrādājumu, ķīmisko vielu un elektrisko iekārtu ražošanā. Rodijs ir ārkārtīgi dārgs dārgmetāls, ko juvelierizstrādājumu nozarē izmanto baltā zelta pārklāšanai, lai padarītu to izteikti spožu, sudrabaini baltu un arī cietu, aizsargājot pret dažādiem skrāpējumiem. Savukārt ap 80% no pieejamā rodija izmanto mašīnbūvē, lai attīrītu izplūdes gāzu emisijas. Rodijs ir unikāls ar to, ka spēj šķelt slāpekļa oksīda molekulas – indīgu gāzi, ko izdala ar fosilo degvielu darbināmas vieglās un smagās automašīnas, laivas, kuģi, spēkstacijas. Tā kā rodijs ir izturīgs pret koroziju un viegli vada elektrisko strāvu, tas tiek izmantots arī kā pārklājums optiskajām šķiedrām un spoguļiem, priekšējo lukturu atstarotājiem un elektriskajiem materiāliem.

Reti sastopams, vēl retāks par zeltu. Salīdzināšanai – katru gadu pasaulē saražo ap 3100 tonām zelta tirgus vajadzībām, savukārt rodiju – vien 30 tonnas. Arī cenas ir ievērojami atšķirīgas, parādot materiāla retumu un augsto pieprasījumu: 1 g rodija maksā ap 148 EUR, savukārt 1g zelta – 59 EUR. Varētu rasties jautājums, kāpēc populārāk ir ieguldīt zeltā, nevis rodijā? Eksperti skaidro, ka tas tādēļ, ka pieprasījums pēc rodija ir svārstīgs, līdz ar to arī ieguldījums rodijā ir nepastāvīgs.

Rodijs ir ārkārtīgi ciets materiāls un tam ir augsta kušanas temperatūra – 1963 °C. Augstās kušanas temepratūras dēļ juvelieriem ar to ir daudz grūtāk strādāt nekā ar citiem metāliem. Metāls ir pārāk ciets, lai no tā izgatavotu rotaslietas, tāpēc juvelierizstrādājumu pasaulē to izmanto tikai kā pārklājumu pār zeltu vai citiem metāliem, lai uzlabotu metālu krāsu, aizsargātu to pret skrāpējumiem, kā arī padarītu rotaslietu pretalerģisku. Rodija unikālais spīdums un izturība ir šī metāla lielākie plusi, taču, tā kā ar šo materiālu ir grūti strādāt, tā pārklājums ir plāns un ātri nolietojas, radot nepieciešamību to atjaunot.

Rodijs ir hipoalerģisks, tāpēc cilvēkiem, kuriem var rasties alerģija pret dažādiem metāliem, ieteicams nēsāt baltā zelta rotas, kas pārklātas ar rodiju. Taču gluži tāpat kā jebkura cita metāla pārklājuma gadījumā, arī rodijs ar laiku nodilst. Tāpēc, lai saglabātu zelta košo baltumu, rodija pārklājumu nepieciešams regulāri atjaunot. Atkārtota rodija pārklāšana nepieciešama ik pēc 6 līdz 24 mēnešiem, atkarībā no rotas nēsāšanas biežuma, dzīvesveida un esošā rodija pārklājuma biezuma. Visbiežāk pārklājuma atjaunošana nepieciešama tieši gredzeniem, jo tie tiek salīdzinoši bieži nēsāti, kā arī vairāk par citām rotaslietām nonāk saskarē ar dažādām virsmām, kas ietekmē pārklājumu. Pārklājuma atjaunošana visretāk būs nepieciešama baltā zelta auskariem.

Cēlais dārgmetāls savu nosaukumu ieguvis no grieķu valodas vārda “rhodon”, kas tulkojumā nozīmē – roze. Rodijs ir daļa no platīna metālu grupas, kurā vēl bez rodija ir arī platīns, pallādijs, rutēnijis, irīdijs, osmijs. Rodijs dabā reti sastopams tīrā veidā. Visbiežāk tas atrodams kopā ar kādu no grupas metāliem, piemēram, platīnu vai arī ar varu un niķeļi. Masveida platīna iegūšana notiek Dienvidāfrikā, taču rodijs sastopams arī Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas upju smiltīs, kā arī vara – niķeļa sulfīda rūdās Kanādā.