Prestižais vīns pasaules žurnāls Decanter Agnesi Ginteri dēvē par vienu no vadošajiem vīna ekspertiem Baltijas valstīs. 2017. gadā viņa kļuva par pirmo sievieti, kas ieguva Latvijas someljē čempionāta titulu, kam sekoja prestižais WSET diploms Rustā, Austrijā. Šis diploms ir viens no autoritatīvākajiem vīna pasaules kvalifikācijas rādītājiem. Par vīna pasauli viņa runā kaislīgi, faktus pamatojot ar zinātni, tādā veidā izgaismojot vienu otru mītu un puspatiesību, kas uzskatāmi redzams viņas Youtube kanālā No sediment. Viņa ironizē, ka vīnzinis patiesībā ir visnotaļ riskanta profesija, jo nereti dažādos pasākumos klienti vēlas redzēt, kā dzirkstošo dzērienu pudeles atver ar zobenu.
Cilvēkiem, kuri saistīti ar vīna pasauli, ieteicams daudz ceļot.
Jā, jo tas, ko lasi grāmatās par vīnu, ir skaista, forša teorija, līdzīgi kā mākslas pasaulē. Kad skaties uz gleznām, vispirms derētu zināt teoriju. Mans ir mīļš piemērs ar Pikaso. Kad skaties viņa agrīnos darbus, redzi, ka tie ir kā fotogrāfijas. Vēlāk parādās darbi, kuros viņš sāk lauzt līnijas.
Tāpēc, lai rastos izpratne, vispirms jāizlasa teorija. Līdzīgi arī vīna pasaulē.
Kad aizbrauc uz vīna darītavām, redzi, kā patiesībā lietas notiek. Nesen biju Itālijā, Veneto reģionā, kur ražo dzirkstošo vīnu – proseccoo – Cogneliano Valdobbiadene. Nereti izsakās, ka šis dzēriens ir mainstream produkts, viegls, to visi zina, bet vīnziņi rauc degunu, jo tas, kas patīk visiem, mums – snobiem – nepatīk. Bet es biju absolūtā sajūsmā par visu, kas saistīts ar šo dzērienu – kā tas tiek darīts, kādā vidē aug vīnogulāji – uz stāvām, skaistām nogāzēm – un kāda ir reģiona cilvēku kaislība pret šo dzērienu.
Vai vīnzinis, staigājot pa vīnogu laukiem, pēta augsni, kur nogatavojas vīnogas, lai pēc tam spriestu par vīna garšu?
Vīnziņi un vīna profesionāļi daudz runā par augsni, tā ir ļoti svarīga, bet tad, kad viņi par to runā, lielākajā daļā gadījumu to nedara korekti. Jo šobrīd nav nekādu zinātnisku pierādījumu, ka vīnā varētu sajust augsnes aromātus,augsni, kurā vīnogulājs ir audzis.. Augsnei ir cita loma. Tā ir vieta, kur augs iesakņojas, barības vielu un ūdens avots. Vīnogām nepieciešama veselīga, barības vielām bagāta augsne, kas uztur vajadzīgo mitrumu, taču nav pierādījumu, ka kaļķaina augsne rada vīnā kaļķainus aromātus.
Dažreiz gan, lasot vīna aprakstus, pārņem sajūta, ka tos radījis dzejnieks.
Skaidrs, ka mēs vēlamies vīnu pārdot un nevēlamies par to teikt ko nekorektu. Taču vīna aromātam jābūt patīkamam arī bez tās dzejas, kas uzrakstīta uz etiķetes. Mēs gribam sajust vīnā svaigos vai žāvētos augļus, rudens lapu vai meža floras aromātu – un to visu vīnā var sajust. Varbūt reizēm piedomāts par daudz, bet man liekas, ka tas ikdienā ir visur.
Noteikti daudzi ir jautājuši, kāpēc nolēmi pievērsties vīna pasaulei?
Kad sāku studēt ekonomiku, gribēju piepelnīties un sāku strādāt viesnīcas “Latvija” vīna bārā, kura vadītāja labākais draugs bija Raimonds Tomsons. Viņš tika piesaistīts apmācībām un aicināja piedalīties arī konkursos. Tajā vecumā likās, ka jūra ir līdz potītēm. Atceros, toreiz slikti nostartēju, pašai tagad par to nāk smiekli, bet tas ielika pamatus nākotnei. Jo man vienmēr ir patikusi ķīmija, bioloģija un fizika, mācījos eksaktās zinātnes.
Kad runā par dažādām profesijām, nereti uzsver, ka ikvienā ir sava garoza. Kāda tā ir vīnziņa amatā? Viņi jau tikai degustē vīnus un reizēm tos izspļauj.
Vīnziņa profesijas garoziņu redz. Tas ir alkohols. Es varētu runāt arī par vīna augsto skābumu, zobu emalju, kas tiek bojāta, bet primāri tas ir alkohols. Vīnziņiem un cilvēkiem, kuri strādā alkohola industrijā, ļoti jāseko sev līdzi, jo visu laiku iespējams viegli tikt pie alkohola, visu laiku ir ballītes vai profesionāli pasākumi, kas pārvēršas ballītēs. Tāpēc vienmēr cenšos uzmundrināt kolēģus un aicinu sportot. Lai sports gūst pārsvaru pār vēlmi kādu vakaru iedzert vairāk, vēl jo vairāk – dzīvojot Latvijā, kur alkoholisms ir nopietns temats, kam jāpievērš uzmanība.
Bet Latvijā vīns jau ieņēmis visnotaļ stabilu vietu, to lieto tā, kā to dara valstīs ar senu vīna kultūru.
Pilnīgi noteikti. Kad pirms 18 gadiem sāku strādāt šajā nozarē, ne pati mācēju izrunāt vīnu nosaukumus, ne arī klienti. Tagad mūsu viesi paši ceļo uz vīna reģioniem un atsevišķos gadījumos pat zina vairāk par mums, jo ir bijuši vīna darītavās un redzējuši tos mazos iekšējos knifus. Jā, man ir prieks, ka līdzīgi kā Itālijā, Francijā, Spānijā vīns šeit kļuvis par produktu, ko bauda.
Vai ir kādas Latvijas nacionālās vīna baudīšanas īpatnības? Piemēram, Latgalē izteiktāk populārs bordo, bet Kurzemē kjanti?
Man šķiet, ka nav. Varbūt reģionos vairāk dzer vīnu, kas ir saldāks, vieglāks, bet lielāko pilsētu centros cilvēki vairāk sliecas baudīt sausākus vīnus, tur arī pirktspēja ir lielāka, gatavi paeksperimentēt ar ko dārgāku. Un es nedomāju, ka tas saistīts ar to, kā attīstījušās mūsu garšas kārpiņas, drīzāk ar to, kas pieejams, ko vari atļauties, jo vīns jau patiesībā ir luksusa prece.
Atceros, reiz biju Šampaņā, kur demonstrēja zero dosage šampanieti, tam vispār nebija pievienots cukurs. Tagad uz dažiem vīniem raksta, ka piemēroti vegāniem.
Tas ir supersarežģīts temats. Varbūt vienu brīdi bija izteikta tendence uz supersausiem jeb kaulsausiem (bone dry) vīniem. Man personīgi tas ne visai patīk, jo uzskatu, ka vīna garšai jābūt sabalansētai. Jo reizēm, kad vīnu dara, lai tas būtu tikai sauss, var pazaudēt kādu citu garšas niansi. Man vienmēr licies interesanti, ka mamma, kad taisīja pankūku mīklu, piebēra sāli, jo tā atver garšas. Cukurs vīnā palīdz atvērt aromātus. Ja atgriežamies pie teorijas, līdz četriem gramiem cukura uz litru vīna nemaz nevar sagaršot, bet tas piešķir kopējo struktūru.
Kad iznāca filma Sideways, bija novērojams izteikts Kalifornijas vīnu bums. Vai vēl kāds kultūras notikums licis masām izvēlēties noteiktas šķirnes vīnu?
Ar Sideways kļuva populāri ne tikai Kalifornijas vīni, bet arī Pinot Noir vīnogas. Daudzi pārdzīvoja, ka Merlot vīnogas palika tādā kā pabērna lomā un bieži vien joprojāmpret to nievājoši izturās, jo tās vīnā attīsta augstu alkoholu saturu, piedod vīnam blīvumu, tumīgumu. Kādam var likties, ka tas ir pārlieku komerciāls produkts, lai gan daži no pasaules dārgākajiem vīniem veidoti uz Merlot vīnogu bāzes.
Kuras vīnogas vēl ir nenovērtētas un kuras vīna baudītājiem vajadzētu zināt?
Chenin Blanc, Riesling. Tām ir savs statuss, bet tās nekad nebūs tāds meinstrīms kā Pinot Grigio vai Malbec. Chenin Blanc, iespējams, ir viena no skaistākajām gaišo vīnogu šķirnēm un es nesaprotu, kāpēc to nezina. Vīni, kurus darina no šīs šķirnes, nedaudz līdzinās Riesling, abām piemīt augsts skābums, no abām šķirnēm iespējams iegūt sausus, pussausus, saldus un izcilus deserta vīnus, un visās kategorijās tie ir augsti novērtēti. Vīna profesionāļi un arī vīna cienītāji mīl un saprot Chenin Blanc, bet tāda pasaules slava, kas ievērojami nestu naudu, tām nepiemīt.
Kas ir populārākais vīns Latvijā?
Kā jau daudzviet, īpaši populāri ir Prosecco un Prosecco Primitivo, Pinot Grigio, Chardonay, Riesling, šīs vīnogas labi sevi parādījušas. Itālija, protams, ir priekšgalā.
Vai nav bijusi vēlme eksperimentēt un iepirkt kādu nišas produktu, ko vēlāk publika novērtētu?
Reiz ar Raimondu Tomsonu diskutēju par Jura reģiona dzirkstošo vīnu Cremant, kas veikalā maksā ap 40 eur, tātad jau konkurē ar šampanieša cenu. Mans arguments bija, ka visticamāk pircējs izvēlēsies šampanieti. Un biju ļoti patīkami pārsteigta, ka publika novērtēja šo cremant tik ļoti, ka veikalā to ātri izpērk.
Kā vērtē to, ka arī Latvijā dara vīnus? Nozares cilvēki ironiski nesmaida?
Šobrīd viena no svarīgākajām tendencēm, kurā Latvija skaisti iederas – nefokusēties tikai uz vienu vīnkoku dzimtas sugu Vitis vinifera, no kuras saskaņā ar ES likumdošanu drīkst darīt vīnu. Jo vēl ir Vitis labrusca, Vitis berlandierii, Vitis amurensis – tās arī ir vīnogas, bet teorētiski no tām darināto vīnu nedrīkst saukt par vīnu, bet par raudzētu vīnogu dzērienu. Vitis vinifera gan ir ļoti jutīga pret īsto un neīsto miltrasu. Šīs divas slimības Eiropā tika ievazātas no Amerikas. Rezultātā esam spiesti miglot šos vīnogulājus un mūsdienās vīndari apsver, ka varbūt vērts eksperimentēt ar citām vīnogusugas, kurām lielāka izturība pret slimībām. Tagad parādās krustojumi starp Vitis vinifera un citām sugām, kur aptuveni 95 % ģenētiskā fonda ir no vinifera, bet pārējais no citām šķirnēm.
To iespējams pateikt pēc garšas?
Var just. Tam varētu veltīt veselu grāmatu, jo viens no argumentiem, kāpēc vīnā varēja būt tikai Vitis vinifera vīnogas – tās neveido tādu unikālu vīna aromātu, ko dēvē par foxy, tāds kā dzīvnieciskums, to asociē ar citām vitis sugām. Tagad arvien vairāk sāk pievērst uzmanību izturīgajām vīnogu šķirnēm. Ir vēl kāda problēma, par ko daudzi nerunā, bet kam iesaku pievērst uzmanību: ja īpaši tiek uzsvērts, ka vīnogulāji netiek migloti. Vitis vinifera izcēlusies arī ar to, ka rūgšanas procesā neattīsta augstu metanola saturu, jo lambrusca vai rupestris rūgšanas laikā attīsta augstāku metanola saturu, malvidolu, kas ir veselībai kaitīgs. Vinifera vīnā rūgšanas procesā praktiski neveidojas malvidols. Latvijā audzējam ne Vitis vinifera, jo ārpus siltumnīcas tās šeit neaugtu.
Tāpēc Latvijai vīna nozarē šobrīd ir jābūt kā uz sērfa dēļa un jābrauc pa modes vilni, kas pašlaik valda pasaulē.
Ir vīni, kuru šodien vairs nav, bet kurus gribētu nogaršot?
Jāsaka, ka daudzi cilvēki neapzinās, kā savulaik gatavoja vīnu. Kad šie paši cilvēki runā par naturālo vīnu, apgalvojot, ka gatavo to tā, kā gatavoja pirms vairākiem simtiem gadu, nesaka taisnību. Mēs taču zinām, un visi pieraksti liecina, ka vīnam vienmēr bijis kas pievienots – sulfīti, īpaši, ja to izturēja dedzinātās ozolkoka mucās, medus, žāvēti augļi, garšvielas.
Vīns nekad nav bijis produkts, kuram neko nepievieno. Dabīgs vīns vai naturāls vīns ir tieši 21. gadsimta produkts.
Vēl jau ir arī tāds jauns trends kā bezalkoholiskie vīni.
Alkohola atdalīšana no raudzēta vīna, kas satur alkoholu, ir ļoti energoietilpīgs pasākums. Tāpēc daudzi vīndari meklē citas tehnoloģijas, kas nebūtu tik energoietilpīgas.
Ir kādreiz nācies lasīt kādam alkoholiskajam dzērienam veltītu aprakstu, par kuru skaidrs, ka nu gan rakstnieks sacerējis tādu dzeju, ka maz neliekas?
Nesen pabeidzu lasīt grāmatu par Deividu Linču, kurš bija iecienījis Lynch Bages no Bordo, pieļauju, ka Linčam vīns iepatikās, jo tas kaut kā sasaucas ar viņa uzvārdu.
Ja vajadzētu salīdzināt Linča filmas ar kādu vīnu, kurš tas būtu?
Žurā vīns – tas ir tāds ļoti nepieradināts un garšo pilnīgi citādāk. Žurā reģiona vīnu nozares profesionāļi dievina, lai gan pasaulē tas nav plaši pazīstams. Vīns tiek izturēts zem plānas rauga kārtiņas, kas izskatās pēc pelējuma. Ja neesi vīna profesionālis, domāsi, ka vīns ir bojāts, bet realitātē, kad zini, kas tas ir, to var dievināt. Ar Linču ir līdzīgi.
Vīna krāsu nereti raksturo ar dažādām dārgakmeņu nokrāsām, piemēram, atsevišķus sarkanvīna toņus salīdzina ar sarkanā rubīna krāsu. Kuram vīnam, tavuprāt, ir skaistākā nokrāsa?
Es mēģināšu izvairīties no šāda formulējuma.
Drīzāk varētu atbildēt uz jautājumu, kurš vīns ir skaistākais. Manuprāt, tas ir šampanietis.
Rotaslietas vīnzinim traucē?
Ļoti atkarīgs no tā, kādas rotaslietas. Ja uz rokām ir kas grabošs un sklandošs, tas var traucēt.
Tev ir kāda rotaslieta ar pamatīgu stāstu?
Man ir tikai tās rotaslietas, kuras dāvinājis vīrs – saderināšanās gredzens un laulības gredzens. Un vēl trešais gredzens – Oura ring – gredzens, kas mēra dažādus ar veselību saistītus datus – cik daudz esi nostaigājis, mēra pulsu.
Lai nebūtu jāvalkā tie lielie viedpulksteņi?
Jā, man nav pulksteņa. Turklāt šo gredzenu var izvēlēties dažādās krāsās.
Tev ir arī Youtube kanāls – No sediment, kas ir plaši apmeklēts. Tulkojumā tas nozīmē – bez nogulsnēm.
Man nav nekas pret vīnu ar nogulsnēm, bet es domāju, kāds varētu būt zīmola nosaukums, un zinu, ka, runājot par vīnu, ir tik daudz mītu un puspatiesību, tāpēc izdomāju, ka nosaukums varētu būt tulkojams tā: “no sediment, no bullshit”.
Satura gatavošana gan prasa daudz laika.
Tā ir, bet šis kanāls man ir ļoti palīdzējis, jo mācos “Institute of Masters of Wine” un mani kā ļoti slinku cilvēku ļoti disciplinē, ja ar video palīdzību jāatskaitās reizi nedēļā. Ja tas būtu jādara tikai sev, es laikam to nespētu.
Kas tevi iedvesmo?
Ja būtu jāatbild ļoti formāli, es teiktu, ka man ļoti patīk mācīties, patīk izzināt lietas – ķīmija, fizika, kosmosa tēma. Ļoti patīk gatavot un patīk būt dabā. Viena no lielākajām iespējām, dzīvojot Latvijā, ir staigāt pa mežiem, ko daudzi nenovērtē, un jūra. Tas sniedz tādu enerģiju! Un tāds zaļums, kāds ir Latvijā, nav nekur – ne Itālijā, ne Spānijā. Tur viss ir izkaltis. Mēs patiesībā pat nenovērtējam Latvijas zaļumu.
Vai, gatavojot ēdienu, ir kāds brīdis, kurā jau sāc domāt, kādu vīnu varēs pie tā pasniegt?
Man šķiet, ka pie tā īpaši nepiedomāju. Bet vīna baudīšana sader ar ēdiena baudīšanu, jo tad alkohols organismā uzsūcas lēnāk. Arī pati ēdiena baudīšana tad būs skaistāka.
Nu, un kas, ja tā būs gaļa ar baltvīnu!
Vai šodien kāds klients vēlas, lai šampanieša pudeli atver ar sabrage metodi, kas izskatās, it kā ar zobenu nocirstu pudeles kakliņu?
Regulāri. Restorānos to nedara, bet pasākumos un ballītēs gan. Man pat ir savs zobens.
Zinu, ka dažiem vīnziņiem ir nācies atvērt šampanieša pudeli ar gludekli, jo nekā cita nebija pie rokas.
Bet jābūt ļoti uzmanīgam, jo, tiklīdz izmanto kaut ko citu, ir lielāka iespēja, ka pudele var saplīst rokās.
Tad jau vīnzinis ir arī riskanta profesija?
Pat ļoti. Sabrage bums sākās pirms aptuveni 10-15 gadiem. Toreiz Zviedrijā Alkohola muzejā ieraudzīju šādu zobenu un nolēmu to nopirkt. Iesākumā daudzi mani centās atrunāt no pirkuma, bet vēlāk paši no manis to aizņēmās. Meistarklasēs sabrage ir papildu šova elements. Ar šo metodi atver tikai dzirkstošos dzērienus. Ir vīnziņi, kuriem dienā šajā veidā nācies atvērt pat desmit pudeles, man gan ne vairāk par trim.
Kādi ir tavi mērķi?
Pierādīt sevi, pabeigt “The Institute of Masters of Wine”. Gribas parādīt, ka vīnam nav jābūt tikai superdārgam, ka vīna industrija nav tikai snobiska vide, kurā pie galda runā par 1988. gada bordo, ka pasaule ir daudz plašāka.
Ja būtu jābauda pēdējā maltīte mūžā, kādu vīnu gribētu baudīt?
Cik skumīgs jautājums! Es gribētu šampanieti, iespējams, tas būtu Salon.