Aigars Nords ir vīna un skriešanas maratonu kultūras veidotājs Latvijā, festivāla Riga Wine & Champagne idejas autors, degustācijas Burbuļu parāde, konkursu Latvijas Gada vīns un Baltic Wine List Awards dibinātājs, kā arī Rimi Rīgas Maratona direktors.
Esmu pārliecināts, ka Grenazine publika zina tavus pasākumus, bet daudzi droši vien nezina, kas ir Aigars Nords. Piemēram, to, ka tu esi no Limbažiem un tavā biogrāfijā ir vēl kāda krāšņa epizode – tu spēlēji saksofonu ikoniskajā šlāgergrupā Apvedceļš!
Varbūt tas viņiem nemaz nav jāzina (smejas). Lai gan es to necenšos slēpt. Tā ir sena, bet īsta epizode. Varbūt sen aizmirsta, bet ar studentu gadu piegaršu un labām atmiņām. Mans ceļš ar mūziku ir saistīts tā, ka es gāju Limbažu mūzikas skolā. Iestājos klavierēs, no kurienes mani izmeta, jo izskatījos pārāk neperspektīvs (smejas). Parasti visus tos, kurus izbrāķē klavierēs, sūtīja uz pūtējiem. Es nonācu pie brīnišķīga pasniedzēja Agra Liepiņa, kurš man iestādīja saksofonu, instrumenta spēles pamatus, nomācījos piecus gadus, un pēc tam kopā braukājām uz Vāciju muzicēt uz ielām.
Šo es nezināju.
Spēlējām klasiku, džezu, visu ko. Vācija tolaik bija Latvijas muzikantu naudas kalve. Pelnīt naudu jau nekur nevarēja, bet Vācijā, spēlējot uz ielām, pa vasarām varēja nopelnīt tā, ka pietika visam atlikušajam gadam. Spēlēju tur, lai uzturētu formu. Studiju laikā mēs dragājām dažādās kāzās, ballēs, studentu pasākumos. Baļļu un šlāgeru repertuārs man ir zināms no galvas, tas bija tā atstrādāts, nodrillēts līdz nemaņai. Un tad nāca Apvedceļš, kas ir Jāņa Krūmiņa autormūzika.
Kad Apvedceļš sāka kļūt populārs, tad, kā es smejos, mani izmeta, jo neapmeklēju mēģinājumus.
Es tobrīd biju atgriezies no studijām ASV un sāku strādāt. Ja to tā var nosaukt, tad profesionālu lauku muzikanta karjeru ar profesionālu darbu nevar apvienot. Apvedceļš ir superpopulāra grupa un cilvēki būtu pārsteigti, uzzinot, cik ļoti daudz viņi koncertē lauku ballēs un pasākumos. Es atgāju nost un ir labi. Man ir prieks, kā ir attīstījies Apvedceļš. Jo tu jau zini, man vairāk patīk džezs, nevis šlāgeris (smejas).
Tu vēl uzspēlē? Kur tevi var dzirdēt?
Zini, pandēmijas laikā es atsāku. Pie Ginta Pabērza (viens no vadošajiem Baltijas saksofonistiem, kurš spēlē ar Time After Time, Intaru Busuli, Latvian Radio Big Band) es salaboju savu 1971. gada Selmer Mark VI instrumentu. Riktīgs vintidžnieks, taču tas bija aizstāvējies un aizgājis neceļos. Gints man to atjaunoja un pagājušajā vasarā es atsāku nopietni spēlēt, trenējos. Un, ja to regulāri dara, tad tas skanējums mainās radikāli. Ja cilvēki man pirms pandēmijas būtu prasījuši, vai es spēlēju, es teiktu, ka nē, jo man būtu kauns to skanējumu, kas bija tobrīd, saukt par spēlēšanu. Tagad es varētu teikt, ka kaut kas uz spēlēšanas pusi ir.
Pirmajā jaunā gada ballītē mūzikas skolā, kad atnāca salavecis un prasīja mums, tādiem sīkiem džekiem, ko jūs spēlējat, mēs atbildējām: “Nu, mēs pūšam!” Pasniedzējs teica: “Džeki, nekad nesakiet, ka jūs pūšat, jūs spēlējat!”
Tāpēc es saku, ja tu neesi formā, tad tu pūt, bet ja tu trenējies un esi līmenī, tad tu spēlē!
Kur tevi varēs dzirdēt publiski?
Beidz! Tā ir tāda pati meditācija kā skriešana. Pie tam es savus mājiniekus nebaidu ar savu šausmīgo vingrināšanos, es nāku uz biroju un spēlēju. Nesen bija kuriozs: es ņemu un dienas vidū dragāju savus vingrinājumus, kas ir skaļi un izklausās traki.
Man zvana nama pārvaldnieks un saka, ka zem manis ir ļoti pazīstams advokāts un šis viņam prasot, nu, kurš tur tā taurē.
Es, protams, ceru, ka izklausās nedaudz labāk, bet izrādās, ka pandēmijas laikā arī kāds no viņiem bija birojā un es kādam uzkāpu uz varžacīm ar savu taurēšanu (smejas).
Klau, ja tu brauci uz Vāciju spēlēt un tā, kā zināms, ir liela vīna valsts, vai tur tu iepazinies ar vīnu?
Nē! Nebūt nē. Man tolaik vīns vispār neinteresēja. Es vispār nesapratu, kas tas ir. Godīgi sakot, tikai atbraucot no Amerikas, es sāku kaut kā apzināti interesēties par vīnu. Līdz 21 gada vecumam, pat vēl pēc maģistra studiju beigām, es ne vīnu, ne vispār alkoholu nelietoju. Tas bija tāls.
Labi. Bet vai pirmo vīnu atceries?
Es ļoti labi atceros pirmo vīnu. Tāpēc, ka pēc šodienas standartiem, tas bija briesmīgs vīns!
Attiecīgi pirmā iepazīšanās tev bija trauma?
Tas bija studiju laikā, laivu brauciens pēc izlaiduma. Braucām pa Amatu, šo epizodi esmu aprakstījis savā grāmatā. Laivojām, visi ir aplietojušies kaut kādus draņķus, ko tolaik varēja nopirkt, merkuri un velns zina kas. Un tad viens no kursa biedriem izvelk pudeli un saka: “Nu, Aigar šitais ir Tev.” Nu, labi. Pagaršosim. Glāžu, protams, nav. Kaut kā sūcu no kakliņa. Un zini – man baigi patika. Viss uzreiz saprotams. Tāds salds, gards un pretīmnākošs! Kā saka – garšīgs.
Grauzām klāt holandes siera kluci un likās, ka vīns – tā ir manta.
Atceros, kā šodien, ka tobrīd ilgi pētīju to pudeli, uz kuras bija rakstīts… Monastirskaja izba (smejas).
Uh, es labi atceros to skābo šausmoni. Tev gadījās sarkanā vai baltā izba?
Sarkanā, protams! Bet tur, protams, nekā nebija. Tas pat nav vīns, bet kaut kāds alkoholisks padzēriens ar vīna pazīmēm. Taču es to atceros ļoti labi, jo, kad lasu stāstus par varenajiem rietumu vīnu kritiķiem, sākot no Hjū Džonsona, Stīvena Spurjē, Džensisas Robinsones, beidzot ar Janu Agatu vai Endrū Džefordu, viņi visi atceras to a-hā momentu. Tipiski tas ir kaut kad bērnībā, kad viņu vecaistēvs no pagraba atnesis kaut kādu 1947. gada Cheval blanc – kaut ko ārkārtīgi skaistu un retu, un viņi, iedzerot to, samīlējušies vīnā. Es neticu šādiem stāstiem, mums līdz tādam vīnam ir jāizaug. Ja man toreiz tajā laivā iedotu 47. gada ševalblanku, es vispār nesaprastu, par ko ir stāsts. Līdz labām lietām ir jāizaug. Tobrīd man likās, ka mans vīna etalons ir izba (smejas).
Pēc tam sāku pirkt vīnus Rimi. Sāku ar Jacobs Creek, tad saviņjonblakiem.
Domāju, ka daudziem mūsu vīnmīļiem ir līdzīga karjera: vispirms ir Jaunzēlandes soviņonblaki, Čīles merloti, bet klasiskās vērtības Bordo, Kiantī, Mozele vai Rioha – tas viss nāk tikai vēlāk.
Kurā brīdī tu saprati, ka nebūsi vīna amatieris, bet gan jums izveidosies nopietnas attiecības?
Domāju, ka nopietns klikšķis uz vīniem bija Medokas maratons Bordo. Pirmais nopietnais vīna ceļojums, tas pat nebija vīna ceļojums – es braucu noskriet maratonu!
Tad skriešana tev bija pirms vīna?
Jā, savu pirmo maratonu es noskrēju Čikāgā, kur mācījos un ar to saslimu. Tas man patika. Caur skriešanu iegāju vīnā. Caur Medokas maratonu. Tas ir radīts, lai tam reģionam pievilinātu tūristus un tas to perfekti pilda.
Šis maratons skrējējus ievelk vīnā un otrādi – vīnmīļus skriešanā.
Man tas bija pirmais pavērsiens, tad man pirmo reizi, aizbraucot uz Bordo, aizbrauca jumts. Ja cilvēkā ir gardēdības stīga, tad, aizbraucot uz Bordo vai Burgundijas reģioniem, visi tavi pieņēmumi par alkoholu pēkšņi sagāžas, jo tu saproti, cik daudz vairāk nozīmē vīns, nekā vienkārši alkohols.
Vīns – tā ir vēsture, literatūra, ģeogrāfija, ģeoloģija, klimats, vīndaru stāsti un tā tālāk.
Vīns ir vesela kultūra. Bet labi, kaut kad drīz pēc šī maratona, ar kuru tu ieskrēji vīnā, tu vēl arī iestājies top Londonas WSET vīna skolā?
Es biju pirmais no Latvijas. Tas bija 2007. gads un 2010. gadā pabeidzu. Un tad tu mani uzrunāji rakstīt žurnālam Klubs.
Man liekas, ka iepazināmies pat agrāk. Mēs bijām biznesa pusdienās un tu pēkšņi sāki runāt par Krug šampaniešiem. Es biju uzrakstījis rakstiņu par tikšanos ar Remī Krugu, kā izrādās leģendu, un es pie sevis nodomāju, kas tas par džeku, kurš zina tādu Krug? Tad arī nolēmu, ka Klubā, nu, ko es tur māžošos, par vīnu jāraksta tev.
Man tā epizode ir palikusi prātā (smejas). Tas bija laiks, kad slūžas panāca vaļā. Cilvēki bija pietiekami ceļojuši un iepazinušies ar vīnu, un Pīlēni (Uldis Pīlēns un Ilze Pīlēni) atvēra pirmo Vīna studiju uz Antonijas ielas.
Tas bija ļoti nopietns pagrieziena punkts Latvijas vīna kultūrā, jo izrādījās, ka vīns nav obligāti jādzer stīvā restorānā ar lielu uzcenojumu.
Jo vispār jau vīnam ir liela lifestyle bagāža, kas izpaudās Vīna studijā.
Kurā brīdī tu izdomāji, ka jātaisa Burbuļu parāde? Kāpēc tieši uzreiz ar vīna eliti – šampaniešiem? 100 labāko vīnu konkurss nāca tikai pēc tam.
Labs jautājums. Man nav atbildes. Ja tu esi baigi aizrāvies, tad tieši ar šampaniešiem bija mans a-hā moments. Visu dzīvi tu esi dzīvojis ar atziņu, ka ir Moët, Veuve Clicquot, nu, vēl kāds Pol Roger un Bollinger zina, un viss, bet izrādās – nē. Šīs, protams, ir lielās mājas ar izciliem stāstiem, bet aiz tā visa glamūra un burbuļiem slēpjas ļoti nopietns vīns.
Personiski man tieši zemnieku šampanieši atklāja Šampaņu. Šampanietī ir iespējama intelektuāla nūģiskā ķimerēšanās ar šo dzērienu papildus visam tam glamūram.
Tāpēc mani šampanieši ļoti aizrāva. Un tas pirmatklājēja prieks, ka atrodi tādus un šitādus zemniekus. Tāpat kā ar skriešanu. Nu nevar būt, ka tas man vienīgajam interesē – man likās, ka šis jāparāda arī pārējiem. Tad 2012. gadā bija pirmā meistarklase ar vīnzini Pīteru Liemu Bibliotēkā No1, uzreiz pēc tam nāca pirmā Burbuļu parāde. Man nebija ne jausmas, kā to organizēt, iebraucām šausmīgos zāģos, zaudējumos. Bet stāsts nav par to. Svarīgi, ka tas notika. Man liekas, ka pat Baltijas reģionā nebija tāda notikuma. La Fête du Champagne, ko Pīters rīko Ņujorkā, arī nāca tikai pāris gadus vēlāk. Un paskaties, kāds mums tagad ir šampaniešu piedāvājums. Uh! Es domāju, ka Rīga var lepoties.
Magnums, Vieta – cik saprotu, tur šampaniešu kartes ir pilnīgs kosmoss!
Jā, un savulaik Mārtiņa Pīlēna Modernists – tur arī bija brīnišķīgi dzērieni. Tagad Barents, Gutenbergs, Riviera, Vincentā, galu galā ir izcilas šampaniešu izlases. Savukārt tas bums uz zemnieku šampaniešiem sākās pirms gadiem padsmit ar Selosse (vīndaris Žaks Seloss, Jacques Selosse), pēc tam viņa skolnieki, kas tagad ir mūsu paaudze, četrdesmitgadnieki, kuri atteicās pārdot savas vīnogas lielajiem namiem, bet izdomāja ķēpāties paši. Beigās viņi ir tie, kuri ir ļoti interesanti Šampaņas vēstnieki. Lai gan es vienmēr esmu centies izvairīties teikt, ka tie ir labie vai tie ir sliktie.
Labi, interesanti šampanieši ir gan lielajiem namiem, gan mazajiem zemniekiem.
Tev pašam droši vien ir fantastiska kolekcija?
Zini kā, es nekad neesmu bijis baigais pļuškins, kas visu vāc un vāc, es vairāk esmu dzērājs (smejas). Nu, man ir kaut kādi gadi nolikti, kad piedzima meitas vai no īpašiem notikumiem, bet tā noteikti nav tāda kolekcionēšanas kultūra, kuru redzu aizbraucot nu jau pie sava drauga, vīna kritiķa Maikla Šustera, kurš labā ziņā kļuvis Latvijā kā mēbele, gadu no gada piedaloties labāko vīnu konkursa žūrijā. Nu, tā kultūra, kā kolekcionē vīnus briti – tas ir neticami. Tie ir vīni no dažādām pilīm, namiem, viņi kastēm iepērk alokācijas vīnus, tie ir ārprātīgi pagrabi un tie nav nekādi miljonāri vai baigi bagāti cilvēki, kas to dara, tā vienkārši ir kultūra.
Pie Maikla regulāri ir situācijas, kad viņš no pagraba izvelk pudeli, sakot, šo es noliku pagrabā pirms gadiem 40. Lūk, tā ir kolekcionēšana!
Bet es līdz tam vēl neesmu izaudzis. Tā būs nākamā stadija. Bet varbūt tas ir aizejošais vilciens, vecā pasaule, tradīcija, kas bija raksturīga britiem, tāpat kā heress, portvīns, madeira – vīnu pasaules dinozauri, kas palēnām izmirst, lai gan negribētos tā teikt. Heress un ports ir ļoti interesanti dzērieni, tie ir ļoti populāri šaurās aprindās, ņa ļubiķeļa. Ir vesela virkne vīnu, piemēram, tokajieši, pret ko cilvēkiem ir aizspriedumi, bet degustācijās es mēģinu pārliecināt – nu, pagaršojiet tak!
Tokajietis ir lētāks soterns.
Tā varbūt viņu varētu mēģināt pārdot, bet cilvēkiem nepatīk salds – šķobās, rauc degunus. Soternā, piemēram, jums dzērienu servēs ar pīļu aknām, bet paši vīndari ieteiks cēlo desertvīnu dzert kopā ar čipsiem vai vistas cepeti. Tie visi ir lieliski mēģinājumi soternu padarīt aktuālu, jo tas nav tikai desertam.
Tas ir padārgs un skaidrs, ja standartā pudeli sarkanvīna vai baltvīna pie vakariņām divi cilvēki var mierīgi pievārēt, tad soterna pudeli – uh. Tur uzreiz vajag kompāniju.
Pie tam, ja to servē pie deserta, tad nabaga soterns, tāpat kā kafija, kuru namatēvs piedāvā vakara izskaņā, ir skaidrs signāls, ka ballīte ir cauri.
Lai gan latvieši ir gatavi uz visu – arī šampi un sarkanvīnu pēc soterna atkorķēt (smejas), bet normāli vīna kultūrā ir pieņemts, ja esi ticis līdz soternam, tokajietim vai portam, tad tas ir vakara noslēgums.
Noslēdzot sarunu, augusts tev notikumiem bagāts, ne tikai Burbuļu parāde un Rimi Rīgas maratons, bet arī tava pirmā grāmata Vīns un Nords. Māksla dzert skaisti.
Ja tu savulaik nebūtu mani uzaicinājis rakstīt par vīnu, kas zina, kā būtu sakritis – varbūt es nekad nebūtu par to rakstījis. Otrs, tīri praktiski, ja nebūtu šo 10 gadu sleju Klubā, kas kalpoja par iedvesmu grāmatai, vismaz man no nulles šādu grāmatu būtu ārkārtīgi grūti uzrakstīt, kuram ir tūkstotis citu pienākumu, jāorganizē maratons. Tomēr kaut kādā brīdī man likās, ka tā materiāla ir tik daudz un kāpēc, lai to nepārstrādātu, nepieliktu klāt tam laikmetīgu garšu un neizdotu skaistā grāmātā – why not.
Grāmata ir kā atspoguļojums dažādiem maniem ceļojumiem pa vīna reģioniem un piedzīvojumiem ar dažādiem vīndariem, novērojumi, ieskati, secinājumi. Daļa no grāmatas ir ieskats manos mīļākajos reģionos, kā es saku – mana sieva Francija, kuras tradicionālie reģioni: Bordo, Burgundija, Šampaņa ir izķidāti krietni sīkāk. Un tad ir, kā es smejos, mana mīļākā – Itālija. Vēl grāmatā ir apkopoti vīna kultūras elementi, kā pareizi iznesties un atstāt vīna zinātāja iespaidu, parādot tādus kritiskus punktus kā runāt par vīnu, kā izteikties par to, jo īpaši ja mēs runājam par latviešu valodu – angļu valodā ir pilns ar grāmatām. Es centos ieviest laikmetīgāku veidu, kā domāt un runāt par vīnu latviešu valodā, tāpēc pirmo reizi ir latviskoti ciematu, vīnu, vīnogu nosaukumi. Bet es nepretendēju uz enciklopēdisku darbu, es iedodu virzienu, ja tu sāc apgūt vīnu.. Tas ir ceļojumu, manu mīļāko reģionu un vīna kultūras spogulis. Nekautrējos uz visu to paskatīties no malas un pasmīnēt arī pats par sevi.
Zinot tevi, grāmatā esi ķimerējies ne tikai ar tekstu, bet arī ar dizainu.
Man, protams, jāpasaka milzīgs paldies dizainerei Madarai Krieviņai un māksliniecei Maijai Kurševai – ar dizainu un ilustrācijām viņas grāmatu padarīja īpaši gardu.
Grāmata apzināti ir taisīta, lai tā ir pietiekami rotaļīga, jo vīna pasaulē ir pietiekami daudz augstprātības un snobisma, skatīšanās no augšas.
Es centos tai iedot vieglumu, cik nu tas ir iespējams, rakstot par pārtikas produktu, kas vecs kā pasaule (smejas).
Tie, kuri tevi nav lasījuši, atverot grāmatu, būs patīkami pārsteigti, jo tu ļoti garšīgi raksti, ja tā var izteikties.
Izteikšanās par vīnu ir viena no lietām, ko cenšos parādīt grāmatā. Kā tikt vaļā no primitivizētiem vārdiem, piemēram, lielākā nezāle mums, vīnmīļiem, ir vārds “garšīgs”.
Nu, kā tev patika vīns? Nu, garšīgs. Tas būtu tāpat kā par dimantiem teikt “smuks”.
Bet ir tik daudz dažādu terminu un vārdu, kā aprakstīt vīnu un ēdienu, izvairoties no tik banālā “garšīgs”. Vīns var būt lekns, stiegrains, kalsns, pilnmiesīgs, kraukšķīgs u.c. Valoda ir daļa no vīna kultūras, kas ir jāapgūst.
Aigar, paldies par pilnmiesīgo sarunu.
Man liekas, ka tai būs laba pēcgarša (smejas).
Ekskluzīvi Grenazine.lv lasītājiem
Aigara Norda ieteiktie TOP3 šampanieši, kas piestāv dārglietām!*
Nr. 1
Vai var pastāvēt labāka kombinācija par rubīniem un rosé? Billecart-Salmon Cuvée Elisabeth Salmon Rosé 2008.
Nr. 2
FL kategorijas dimantiem nekas švakāks par ultra izsmalcinātu Blanc de blancs jeb gaišo šampanieti no šardonē vīnogām nederēs: Champagne Salon Blanc de Blancs 2006.
Nr. 3
Ja kāds/-a atvēzējies uz lielajiem karātiem, tad nevajadzētu krāmēties ar ierastajām “mazajām” šampanieša pudelēm – jāņem šampanieša magnums (1.5 litri) vai vismaz džeroboums (3 litri) un nebukadnecars (15 litri). Piemēram, Champagne Drappier, kurš specializējies liel-formāta šampaniešos. Magnuma, džerobouma un metuzāla formāti Drappier Non Vintage (bez ražas gada) šampaniešiem pieejami arī Latvijā.
Aigara Norda ieteiktie TOP3 vīni šai vasarai
Nr. 1
Tikai vienam vīnam ir visizteiktākā vasaras garša – sārtvīnam. Andželinas un Breda projektu – Provansas sārtvīnu Miraval Rosé dzeriet aukstu un daudz.
Nr. 2
Bezrūpīgai sūkšanai uz terases nepārspēts ir šablī. Lielos un zināmos zīmolus šoreiz aizstājiet ar Patrick Piuze, reģiona huligānu.
Nr. 3
Šampanietis. Daudz. Ja nevēlaties dzert to, ko visi, pārsteidziet draugus ar zemnieku šampanieti. Būs tikpat īsts un izsmalcināts, tikai bez lieka grima. Mans draugs Rafaels Berešs ir pirmklasīgs zemnieks, piemēram: Champagne Bérêche & Fils Brut Réserve.
*Alkohola lietošanai ir negatīva ietekme.
