Andrejs Osokins ir starptautiski zināms pianists, kurš godalgotas vietas guvis pasaules nozīmīgākajos klavierspēles konkursos, tostarp, Artura Rubinšteina starptautiskajā pianistu konkursā Telavivā, Longas-Tibo starptautiskajā konkursā Parīzē, Līdsas Starptautiskajā pianistu konkursā un Karalienes Elizabetes Starptautiskajā pianistu konkursā Briselē. Būdams izcils savā jomā, Andrejs pulcē klausītājus kā koncertzālēs Latvijā, tā pasaulē. Lai gūtu panākumus, sava profesija ir jāmīl no visas sirds, intervijā sacīs Andrejs.
Jūs nereti uzstājaties kopā ar tēvu, profesoru Sergeju Osokinu un brāli Georgiju Osokinu un tad koncertos jūs piesaka kā Osokinu pianistu dinastiju. Lai sasniegtu augstu profesionālo līmeni, iemaņas ir jāattīsta agri – kopš bērnības. Sakiet, vai vecākiem ir iespējams panākt, ka bērns mūziku iemīl, vai tomēr izcilība ir stāsts par regulāru vingrināšanos klavierspēlē piespiedu kārtā?
Abi mani vecāki ir pianisti, tāpēc ir tikai loģiski, ka arī mums ar brāli tika piedāvāta iespēja iet šo ceļu. Taču mēs netikām uz to piespiesti un par to vecākiem esmu ļoti pateicīgs. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai bērns spētu just prieku no vingrināšanās procesa, lai mūzikas instrumenta apgūšana notiktu ar aizraujošu spēļu palīdzību. Mūziķa profesija ir dzīvesveids, lai tajā paliktu, savs darbs ir jāmīl.
Bērnībā vasaras pavadīju Zvejniekciemā, mūsu ģimenei tur bija neliela mājiņa. Un, ziniet, arī tur bija klavieres. Es regulāri trenējos. Man patika rudenī iepriecināt skolotājus parādot, ko pa vasaru esmu apguvis. Mūzika bija un joprojām ir mana laimes sala.
Kas jums bērnībā palīdzēja iemīlēt mūziku?
Mans tēvs ir dzīvesgudrs pedagogs. Bērniem patīk spēlēties un instrumenta apgūšanu viņš prata padarīt par aizraujošu procesu, kas sagādāja prieku. Klasiskā veidā iemācīties notis un nospēlēt attiecīgo programmu – bērnam tas nav interesanti. Viņam mūzika kļūst saistoša, kad pieaugušais palīdz atraisīt iztēli: tas ļauj skaņdarbu ieraudzīt kā aizraujošu stāstu, kurā dzīvo kādas būtnes, piemēram, rūķīši, kuri savu reizi draudzējas un savu strīdas. Mūzika ir emocionāls stāsts, tāpēc katrai skaņai ir jāatrod noteikta izjūtās balstīta tonalitāte. Vēl vairāk – katrai skaņas tonalitātei tu vari piemeklēt arī savu krāsu. Piemēram, tu sāc spēlēt Do mažorā un redzi zilas debesis, pēc tam pārej uz Fa mažoru un tavā acu priekšā uznirst sudraba tonis… Tu ieraugi, cik daudz krāsu ir vienā skaņdarbā! Kad tu bērnu aicini spēlēties ar asociācijām, mācību process kļūst ātrs un veiksmīgs. Patiesībā mūzika ir nepārtraukta spēle arī pieaugušā vecumā. Jo vienu un to pašu skaņdarbu ir iespējams nospēlēt dažādos veidos. Tu vari pieiet ļoti klasiski, ievērojot katru noti, bet vari arī improvizēt, pieņemot, ka to būtu vēlējies arī komponists. Jo, ja skaņdarbs cauri gadsimtiem skan vienādi, tas zaudē svaigumu un emocionālo aizrautību.
Izklausās loģiski, bet kā no dažiem mūziķiem, tā bērnu vecākiem esmu dzirdējusi viedokli, ka mūzikas skolās nereti bērnu radošums nevis tiek veicināts, bet nomākts – viņi tiek mācīti skaņdarbus nospēlēt tikai vienā noteiktā veidā.
Es jums piekrītu – es bieži redzu bērnus, kuri ir ļoti interesanti un dzīvi sarunās, bet, tiklīdz paņem rokās instrumentu, tā kļūst kokaini un sasaistīti. Tā ir liela problēma. Ja pedagogs aicina bērnu atskaņot skaņdarbu tikai vienā nemainīgā veidā, audzēknis neizjūt aizrautību. Gluži pretēji – bērnam rodas priekšstats, ka mūzikas instrumenta apgūšana ir mokas.
Kad studēju Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijā, mums uzsvēra, ka pedagogiem jāpanāk, lai bērns improvizētu katrā mūzikas nodarbībā. Piemēram, nospēlē uz sava instrumenta, kā skan lietus. Tas ļauj bērnam ieraudzīt, ka skaņu pasaule ir liela un aizraujoša. Savukārt, ja audzēknis nemēģina pats komponēt vai improvizēt, arī atskaņojot citu autoru darbus, viņš ir daudz stīvāks. Bet tas ir tālu no tā, ko mēs sagaidām no mūziķa. Mēs taču gribam, lai mākslinieks ir brīvs, emocionāls, impulsīvs. Tāpēc ir svarīgi bērnus neiestumt rāmjos, kas viņiem liek zaudēt iniciatīvu un radošo dzirksti.
Kas jums palīdzēja to nosargāt?
Tas ir manu vecāku nopelns. Es uzaugu dzirdot, ka mūziķim ir jāmeklē arvien jauni mākslinieciskie izpausmes veidi un repertuārs.
Tomēr arī mans ceļš ne vienmēr ir bijis vienkāršs. Pirms iestājos Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, mācījos Londonas Trīsvienības koledžā (London Trinity College) – tur gāja grūti, jo mans pedagogs atzina tikai turēšanos pie klavierspēles tehniskajiem kanoniem. Taču vienlaikus man bija iespēja apmeklēt dažādas meistarklases: katru pasniedzēju vēroju kā neatkārtojamu ziedu, no katra kaut ko mācījos. Ikvienu mūziķi ir ietekmējuši dažādi skolotāji un meistari: kopā tas veido neatkārtojamus savienojumus. Jo paradoksālāki un neparastāki tie ir, jo vairāk šajā māksliniekā gribas klausīties.
Bet atgriežoties pie Londonā pavadītā posma… Būdams students, tu esi lomā, kur tev ir jāseko pedagoga norādījumiem. Ja to nedari, rodas strīdi un dažkārt tie ir lieli strīdi. Kad man šī situācija kļuva pārāk sarežģīta, es mainīju koledžu. Savukārt, kad iestājos Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijā, jutos ļoti labi. Tobrīd arī uzvarēju vairākos starptautiskos pianistu konkursos.
Redziet, arī studentam ir jāpastāv par vērtībām, kas ir svarīgas viņam. Ja to nav, cilvēks ir viegli manipulējams un mākslā to var īpaši ātri ieraudzīt.
Jūs esat sava ceļa gājējs. Zinu, ka studiju laikā pametāt kopmītnes, jo studentiem tik raksturīgās ballītes jums traucēja nodoties mūzikas apguvei.
Jā, tā bija. Es uz citu valsti biju devies, lai paplašinātu savu redzesloku, attīstītu iemaņas. Un tam man vajadzēja klusumu un mieru. Vecums no 15 līdz 25 gadiem mūziķim ir izšķirošs. Ja tu vēlākais 25 gados nevari nospēlēt visgrūtākos skaņdarbus, tu to vairs nespēsi nekad.
Tāpēc cilvēkam jau agrā jaunībā ir jāspēj ieklausīties sevī, lai saprastu, kuru ceļu iet. Ja tu gribi sasniegumus savā profesijā, tev ir jāatsakās no visa, kas tam traucē.
Man bija nepieciešama vieta, kur vingrināties un klusums, lai varu nodoties mūzikas apguves procesam. Bet tas nenozīmē, ka ballēšanās pati par sevi ir slikta. Ja tavs mērķis ir izveidot mūzikas klubu vai atvērt bāru, tev ir jāveido plašs draugu un paziņu loks – tev ir jāīsteno cita dzīves stratēģija.
Tātad pats būtiskākais ir jautājums par sava ceļa atrašanu…
Jā, tāpēc sarežģītie jautājumi par savu ceļu, prioritātēm, vērtībām sev ir jāuzdod katram cilvēkam, jo tie palīdz nonākt pie atziņām, pie lielajiem lēmumiem. Mācoties 4.klasē es sapratu, ka mūzika, ko spēlēju, ir tik skaista, ka es savu mūžu veltīšu tās atdzīvināšanas procesam – mūzika neeksistē, kamēr to nespēlē.
Esmu gatavs darīt visu iespējamo, lai liktu atdzīvoties skaņdarbiem, kas uzrakstīti pirms 100, 200, 300 gadiem un saviļņotu klausītāju dvēseles.
Tas ir kaut kas tik liels, ka esmu gatavs daudz upurēt tā vārdā. Bet visam ir arī sava cena. Pianisti ir vientuļnieki. Tiem mūziķiem, kuri spēlē orķestrī, ir iespēja socializēties. Bet pianisti lielākoties ir vieni vingrinoties un ir vieni uz skatuves…
Vēl esmu sapratis, ka es kā mākslinieks, atskaņojot mūziku, esmu galvenais noteicējs. Jo vienmēr būs cilvēki, kas tevi ienīdīs un kritizēs, un būs tādi, kas atbalstīs un par tavu sniegumu priecāsies. Tāpēc citu viedokļus nepieciešams filtrēt. Ja es palūgtu katram kritiķim vai klausītājam nokomentēt manu klavierspēli, es saņemtu diametrāli pretējus ieteikumus. Tīri tehniski visiem sekot nav iespējams. Ir jāklausa tikai vienam cilvēkam un tas ir komponists. Tā kā komponists bieži neko vairs pateikt nevar, izvēle ir dievišķās intuīcijas rokās.
Trešā atziņa – kad sākās pandēmija un karš Ukrainā – es sapratu, ka dots devējam patiešām atdodas. Ja tu kādam nesavtīgi sniedz savu darbu, laiku, finanses, tu kļūsi laimīgāks arī pats.
Esmu novērojusi, ka jūs koncertos ar publiku veidojat īpaši sirsnīgu komunikāciju, tajā nav ne mazākās augstprātības. Jūs neuzvedaties kā zvaigzne.
Es vienmēr cilvēkus aicinu uz sarunu, lai klausītājiem palīdzētu atvērt durvis uz mūzikas pasauli. Taču tas jādara ļoti smalki: nevajag izstāstīt visu, kas ir skaņdarbā, jo katram cilvēkam ir savas asociācijas. Mūzika ir brīnišķīga valoda, kas palīdz saprasties visdažādākajiem cilvēkiem. Ja mums būtu iespēja satikt, piemēram, Klodu Debisī, mums būtu jāsarunājas franču valodā. Bet caur mūziku mēs ar jebkuru komponistu varam sazināties universālajā mūzikas valodā. Brīnišķīgi ir tas, ka tai nav viennozīmīga vēstījuma – mūzikā katrs var ieklausīties un sajust savas emocijas un asociācijas. Ja skaņdarba nosaukums būtu Sapnis, ikviens klausītājs tajā ietvertu savu jēgu, un tomēr kopā izdzīvojot savu sapni, cilvēki satuvinās.
Mūzika spēj vienot visdažādākos cilvēkus. Tas ir brīnums.
Šī iemesla dēļ man ļoti patīk dzīvās mūzikas koncerti. Jau pandēmijas laikā teicu, ka koncertdzīve atkal uzplauks, jo cilvēki nespēj dzīvot tikai ar ierakstiem vien. Līdzīgi kā mums nepietiek ar filmām un mēs vēlamies aiziet arī uz teātri. Tās ir atšķirīgas pieredzes. Ja tā padomā, ir pat grūti iedomāties kādu mākslas veidu, kurš cilvēces vēsturē būtu aizmirsts. Visas mākslas – glezniecība, teātris, mūzika turpina būt un iepriecināt.
Bet runājot par augstprātību… Katrā koncertā ir daudz varoņu. Ir komponisti, kas sarakstījuši mūziku, ir klavieru skaņotājs, kurš sagatavo instrumentu koncertam, un arī tā ir liela māksla, ir zāles saimnieks, kas veido koncertu dzīvi konkrētajā vietā. Bet galvenais ir klausītājs, jo tieši viņa sirdī un dvēselē notiek visi dvēseliskie procesi, kuru dēļ esmu ilgstoši vingrinājies klavierspēlē.
Manos koncertos galvenais ir klausītājs, tāpēc es nejūtos kā zvaigzne.
Latvijā arī kopējā mūziķu saime ir draudzīga. Savulaik komponists Roberts Šūmanis sapņoja par to, ka visi mākslinieki apvienosies, atbalstīs viens otru un kopā radīs brīnišķīgus mākslas darbus. Viņa doma bija naiva, bet skaista. Tas ir ideāls, bet uz to vajag tiekties.
Kas skan jūsu mājās?
Bieži tas ir klusums – ne tikai tāpēc, ka vajag atpūsties, bet arī tādēļ, ka mūziķiem ir nepieciešama miers, lai dzirdētu sevi un spētu radīt.
Visbiežāk es klausos deju mūziku, piemērām, spāņu vai Dienvidamerikas mūziku – skaņdarbus, ko pats nespēlēju. Man ir sava mūzika atpūtai, sava darbam, bet nereti man patīk klausīties arī apkārtesošajās skaņās. Tas ir līdzīgi kā sajust, cik garšīgs ir ūdens un justies laimīgam par to, ka tu vari dzert tīru ūdeni, kad vien vēlies. It kā pašsaprotama lieta, bet daudziem miljoniem cilvēku nepieejama. Tāpat arī klausīties klusumā ir liela privilēģija.
Ja tu spēj novērtēt ļoti vienkāršas lietas dzīvē, tu sajutīsi arī laimi, kad notiks kas liels.
Man patīk dzert tīru ūdeni, baudīt klusumu un raudzīties uz jūru. Šīs vērtības ir pieejamas daudziem, tikai vajag atrast laiku un enerģiju sevī, lai tās novērtētu. Jo prieks nav saistīts tikai ar lieliem notikumiem, prieks var rasties arī no miera.
Andrej, jums ir atbilde, kāda ir laba, skaista dzīve?
Es teiktu, ka tā ir dzīve, kad tu zini, kas tev ir nepieciešams katrā no tās jomām un to centies piepildīt, bet vienlaikus atstāj arī brīvu vietu improvizācijai, jo visu saplānot nav iespējams. Manuprāt, balanss starp konkrētu vīziju un improvizāciju ir atslēga uz veiksmīgu dzīvi, kuras galvenās sastāvdaļas ir tava aicinājuma īstenošana, labas attiecības ģimenē un tava personiskā attīstība.
Kāpēc ne tikai mūzikā, bet arī dzīvē nepieciešama improvizācija?
Ja tu uz dzīvi raugies kā spēli, tad brīdī, kad notiek kas neparedzēts, tu par to neesi nikns, bet domā, kas skaists varētu no tā izrietēt. Tas nozīmē, ka jebkurā dzīves situācijā tu meklēt izeju.
Iespējams, tas arī ir viens no mērķiem, kāpēc mēs vispār esam nākuši šajā pasaulē: neparedzēti brīži jo īpaši mums liek attīstīt savus iekšējos resursus.
Tāpēc nevajag baidīties, bet paļauties uz sevi: ja būs izaicinājums, atradīšu arī risinājumu.
Izstāstiet kādu piemēru!
Tādu ir daudz! Ir bijušas situācijas, kad man jāspēlē koncerts ārpus Latvijas, bet tiek atcelts lidojums un es konkrētajā valstī ierodos nevis laicīgi, bet tik tikko paspējot uz koncerta sākumu. Tomēr esmu nospēlējis vēl labāk un tad domājis – kā lai šo iekšējo stāvokli saglabā arī citās uzstāšanās reizēs?
Bija arī situācija, kad koncerta laikā klavierēm nokrita pedālis. Es paņēmu īsu pauzi: novilku žaketi, apgūlos zem klavierēm un sev noteicu, ka instruments jāsalabo minūtes laikā, jo skatītājiem koncertā nav jāgarlaikojas. Izdarīju vēl ātrāk un visi bija priecīgi! Redziet, jebkurā situācijā var atrast risinājumu, ja vien to meklē.
Manā gadījumā izaicinoši ir arī tas, ka pianistu katrā koncertā gaida cits instruments. Katrreiz mums vajag noslēpt tā nepilnības, bet izgaismot labās puses. Tā ir kā deja ar jaunu partneri, tāpēc arī katrs koncerts ir unikāls. Taču, ja pieņem, ka dzīvē sava vieta ir jāatstāj arī improvizācijai, tu esi ar to mierā un zini, ka vienmēr būs interesanti. Un tas ir labi.
