Tā saka aktieris Arturs Krūzkops, kurš deviņpadsmit gadus bija Latvijas Nacionālā teātra aktieris, bet kopš 2023. gada “lidinās” uz Dailes teātra skatuves. Lai teiktais neizklausītos pēc šamanisma, jāpaskaidro, ka Arturs ar to vēlējās raksturot izrādes, kuras, aktieru profesionālajā valodā runājot, norisinās labi un nav “jāuzspiež”, lai aina sāktu iet uz priekšu. Saņēmis prestižākos Latvijas teātra nozares apbalvojumus, viņš atzīstas, ka mērķus palīdz sasniegt darbs, spēja izdarīt vairāk nekā vari un nepieciešamība katru reizi sevi pārsteigt. Bet uz jautājumu par kārdinošāko, izaicinošāko lomu aktieris atbild neraksturīgi godīgi un teju piezemēti: “Man tas nav tik svarīgi. Svarīgs ir kopējais gandarījums, ka izrāde laba, nevis tikai atsevišķa aktiera sniegums.”
Kas tev palīdz sasniegt mērķus?
Darbs. Man liekas, tas vai nu ir asinīs vai nav. Izdarīt vairāk nekā vari un katru reizi sevi pārsteigt. Bet man nav atbilžu, kā līdz tam nonākt, jo es tāds nepiedzimu. Jaunajiem aktieriem vienmēr saku, ka nesāku teātrī spēlēt tikai galvenās lomas, esmu bijis arī trešajās rindās. Un tad lēnām saproti, ka jātiek līdz priekšai. Bieži jaunajiem aktieriem saku to, ko man reiz teica režisors Valters Sīlis:
“Aktierim, lai kā man viņš patiktu, nekad nedošu spēlēt galveno lomu pašā karjeras sākumā. Vispirms iedošu otrā, trešā plāna lomu.”
Jo viņš to vēl nav nopelnījis?
Es vispirms gribu redzēt, kā viņš tiks galā ar šo lomu, lai nākamo reizi uzticētu ko lielāku. Reizēm aktieri saka, ka viņus nenovērtē, nesaprot un sāk laist luni uz skatuves, jo nav jau galvenā loma, kuras dēļ plēst pakaļu. Bet mēs taču no malas visu redzam un visticamāk, ka nākamo reizi viņu neņemšu savā komandā. Bet man patīk plēst pakaļu arī otrā plāna lomās, jo saprotu, ka komandas darbs vienmēr ļoti svarīgs. Man reizēm prasa, ko es gribētu nospēlēt. Man tas nav tik svarīgi. Svarīgs ir kopējais gandarījums, ka izrāde laba, nevis tikai atsevišķa aktiera sniegums.
Runājot par aktieru smago un grūto darbu uz skatuves: kas ir tas neredzamais, par ko cilvēki nejautā, jo pat nenojauš? Ne jau par teksta iemācīšanos no galvas šeit varētu būt runa, vai ne?
Tie ir mūžīgie jautājumi, kuru specifiku līdz galam neviens nesapratīs. Teksts? Jebkurš idiots, es atvainojos, izlasot katru dienu dzejoli uz piecām lapām, vēstures grāmatas nodaļu divus mēnešus pēc kārtas, to zinās no galvas. Nākamais līmenis – kāpēc cilvēki iet uz visādiem koučinga kursiem, kā sevi pasniegt, kā runāt? Cilvēkiem ir grūti runāt, bet mums teksts jānorunā publiski, arī jānospēlē kaut kas, lai skatītājam zālē būtu pārsteigums, wow. Trakākais laikam ir saprast tā personāža domāšanu, ko spēlē. Ne tikai, lai es to saprastu, bet lai tas aizietu līdz zālē sēdošajiem. Lai viņi raudātu, smietos un sāktu pārdzīvot kopā ar mani. Tas, ko mēs vienmēr darām pirms lugas uzvešanas – cenšamies saprast, kas ir tekstā, ko mēs gribam ar to pateikt un tad sākam domāt, kā mēs to varam realizēt. Tas ir visgrūtākais. Šekspīra Romeo un Džuljeta, Hamlets ir uzvesti miljoniem reižu, bet ikviens režisors, tos uzvedot, vēlas pateikt ko jaunu, pārsteigt ar to, kā viņš redz lugu, kā to iestudē. Tas arī laikam tas interesantākais. Un tāpēc cilvēki reizēm pēc izrādes saka, ka “tas nav Šekspīrs”, jo ļoti liela daļa vēlas redzēt to, ko izlasījuši.
Es vienmēr tam pretojos, jo kāpēc tu nāc uz teātri, ja tu gribi redzēt to, ko pats esi izlasījis, ja tev jau galvā viss uzbūvēts. Ļaujies tam, ko režisors izveidojis, ļaujies kādam citam šī darba virzienam.
Te ienāca prātā paralēles ar laikmetīgo mākslu. Saka, to nav iespējams saprast, nezinot kontekstu. Teātrī varbūt tieši otrādi – cilvēkam jānāk uz izrādi kā baltai lapai. Ļaujoties tam, ko režisors ar aktieru starpniecību iecerējis parādīt uz skatuves?
Nē! Cilvēkam jānāk atvērtam. Tu nevari teikt, ka tas ir slikti, ja viņam ir noteikta zināšanu bagāža. Reizēm prasa, vai vajag izlasīt konkrēto darbu pirms izrādes? Ir reizes, kad vajag un ir reizes, kad nevajag.
Kad nevajag?
Ja ir samērā klasisks iestudējums, kurā nav režisora interpretāciju. Ir režisori, kuri lugas uzved samērā klasiski. Tā, kā rakstīts, viņš arī taisa. Tad mēs nākam, smuki pārdzīvojam un izrādē nospēlējam visu dramaturģisko materiālu. Mums bija nīderlandiešu režisores Olas Mafālani iestudētā luga “Dzen savu arklu pār mirušo kauliem”. Pēc Nobela balvas literatūrā saņēmušās Olgas Tokarčukas grāmatas. Nenāks par sliktu, ja pirms izrādes būsi izlasījis grāmatu, jo izrāde ir kaut kas cits. Tev varbūt daudzas lietas būs vieglāk saprast. Bet reizēm tā nav. Tu ej uz “Skroderdienām Silmačos” un tev tā nav jāpārlasa, lai saprastu, kas tur būs.
Runājot par ieiešanu un iziešanu no lomas, vai ir kādas lomas, kurās jūties tik komfortabli, ka nevēlies no tās iziet, bet uzkavēties tajā vēl?
Man ļoti mīļš ir Ģirta Jakovļeva teiciens – visi te runā par kaut kādu iziešanu no lomas, bet es nekad neesmu sapratis, kā tajā ieiet.
Tajā, protams, ir daļa humora, jo daudziem aktieriem pēc smagām lomām ir problēmas tikt atpakaļ veselajā saprātā, man arī tādas ir bijušas. Reizēm palīdz vīna glāze vai divas, bet tad saproti, tas nav īstais risinājums. Ir brīži, kad pēc izrādes lēnām ģērbies, pasēdi, izelpo un tad tu vari iziet ārā no lomas. Bet nav tā, ka loma tev vilktos līdzi, nē. Lomas līdzi vilkšanās process ir kādu nedēļu līdz pirmizrādei. Kad dzīvo mēģinājumu ritmā, kas sākas desmitos no rīta un beidzas desmitos vakarā, kad vēl neesi pārliecināts, vai šādi ir labi, vai vēl kaut ko vajag?
Kā aktieru galvā notiek domāšana par izrādi? Tu vēro sevi it kā no malas, atceries, kur un kā stāvēji uz skatuves un ko runāji? Kāda ir aktiera pašrefleksija, ja lietojam šādu teju intelektuālu apzīmējumu?
Sistēmu ir daudz. Visādu gudru cilvēku tehnikas, sākot no Staņislavska un Čehova. Vieni saka, ka tev jādzīvo savā lomā un tu ieej tajā absolūti iekšā. Citi saka, ka tev sevi ar kādiem 20% jāvēro no malas, lai tev širmis galīgi neaizietu ciet, lai tu varētu kontrolēt sevi visu laiku. Domāju, ka ikvienam aktierim izveidojas savs princips, kā viņš sevi regulē. Tas ir ļoti individuāli, to nevienā skolā nevar iemācīt. Tas ir reālais praktiskais darbs, kad tu saproti, kā tas viss strādā. Man patīk tie brīži uz skatuves, kad es aizlidoju.
Kā tas izpaužas?
Tās ir reizes, kad jūti, ka tev pašam nekas nav jādara papildus, tu jūti, ka viss notiek. To grūti izstāstīt. Es ļoti labi jūtu, vai izrāde iet labi, ļoti labi, vai sūdīgi. Ja izrāde iet sūdīgi, tev kaut kādās vietās ir jāuzspiež, jo tas nav atkarīgs no tevis, tas ir komandas darbs. Reizēm partneris var atnākt nedaudz apslimis, viņš jūtas slikti, luga neiet, un tu jūti, ka tev ir bišķiņ jāuzspiež, lai aina sāktu iet uz priekšu, lai tā ripo, savādāk tā sāk sēsties. Un tad ir reizes, kad tu vienkārši mauc uz priekšu, respektīvi, spēlē un viss notiek. Nezinu, kā lai to izskaidro, tā ir baigā specifika.
To jūt pēc publikas reakcijas, cik nu to iespējams just?
Zini, skanēs dīvaini, bet jā.
Bet kā?
Tas ir dīvaini.
Jo zālē tomēr valda klusums, varbūt kāda čaboņa, klepošana?
Var just enerģiju. Tagad izklausās, it kā man būtu širmis aizbraucis, bet to patiešām jūt. Ka publika ir absolūti pieslēgusies.
Vai nu mēs saslēdzamies, vai nu mēs nesaslēdzamies, un tas ir fantastiski. To var iegūt tikai teātrī.
Šodien mēs runājam par mākslīgo intelektu, kino, ko ar mākslīgo intelektu nevar uztaisīt, jo kino ir vienpusēja saslēgšanās. Teātrī saslēgšanās ir divpusēja. Tas jau ir sekss, saproti, kino ir tāda vērošana.
Vai tev kā aktierim netraucē klepotāji, konfekšu papīrīšu čaukstinātāji? Kāpēc neviens aktieris vai dziedātājs uz skatuves nav sācis klepot?
Es nezinu. Bieži vien tas notiek ar vecāka gada gājuma cilvēkiem. Varbūt viņiem šķiet, ka to nedzird, man ir grūti izskaidrot. Ir teiciens – kāpēc visiem klepotājiem šķiet, ka vienīgā vieta, kur aiziet izklepoties, nevis palikt ārstēties mājās, ir teātris? Nu kā, cilvēks nopircis biļeti, tad saslimst, neies tak mest ārā biļeti par četrdesmit eiro, viņš ies uz teātri.
Ir cilvēki, kuriem patīk iet tieši uz ģenerālmēģinājumiem, jo uz tiem neiet publika, kurai ļoti patīk zīmēties, un arī aktieri tad spēlē nedaudz citādāk.
Ģenerālmēģinājums ir kaut kas īpašs, jo tā ir pirmā satikšanās ar cilvēkiem. Esam divus mēnešus kaut ko darījuši un tad mēs sagaidām to vakaru, kad saprotam, ka kāda vieta izrādē varbūt mums neliekas gana laba. Mums ir atgriezeniskā saikne tam, ko esam divus mēnešus veidojuši. Vienīgais mīnuss, ka ģenerālmēģinājumu vēl nevar uzskatīt par izrādi, ko nododam beigās. Viestura Kairiša iestudētās lugas “Spīdolas nakts” pirmizrādē bija tikai 70% no tā, kas bija ģenerālmēģinājumā. Atradām tik daudzas lietas, kuras vajadzēja kardināli mainīt. Bet tā tam jābūt, jo tu nāc par velti vai par ļoti mazām naudiņām noskatīties skici. Un mums vēl ir 24 stundas, kurās var izdarīt ļoti, ļoti daudz.
Kas ir tas liekais?
Reizēm kaut kādas sižetiskas lietas, ainas – un tad saprotam, ka bez tām var iztikt.
Un nav žēl tās izņemt, jo aktieri tās iestudējuši, centušies, pārdzīvojuši?
Ir ļoti žēl. “Spīdolas naktī’’ manai sievai, kura spēlēja Spīdolu, noņēma trīs lielas ainas. Viņa teica, ka saprot, ka ir žēl, bet tas ir vajadzīgs izrādei. Tad ego mazliet jānoliek malā. Pie Valtera Sīļa taisījām “Svina garšu”.
Ģenerālmēģinājums bija tuvu sešām stundām, bet tas bija bez publikas. Toreiz Ojārs Rubenis teica: “Veči, nu, dariet kaut ko!”
Apsēdāmies pie galda un ļoti brutāli gājām cauri. Nevis tā, ka kaut ko bišķiņ izņēmām, bet vienkārši griezām kā ar nazi. Beigās luga bija trīs stundas un 40 minūtes – vienalga daudz, un tad nometām nost vēl stundu. Bija aktieri, kas palika bez lomas, bet tā gadās.
Skarbi, bet dzīve tāpēc jau nebeidzas.
Absolūti nē, tāds ir mūsu darbs, arī tāda ir tā specifika. Ir ļoti maz režisoru, kuri pirmajā dienā var perfekti izstāstīt visu, kāda būs luga. Kirils Serebreņņikovs pirmajā mēģinājumā varēja izstāstīt visu izrādi. Ko katrs aktieris katrā ainā darīs. Tad viņš beigās noteica: “Es jums esmu izstāstījis, ko katrs darīsiet, tagad jūsu uzdevums ir izdomāt, kā darīsiet. Ja tu būsi suns, tavs uzdevums ir izdomāt, kāds suns tu būsi.”
Atceros kādu interviju, kurā stāstīji par dzīvošanu Avotu ielas dzīvoklī. Intervijā pieminēji žurku, ar ko netiki galā. Ja tev būtu jārunā žurkas vārdā, kāds toreiz bija Arturs Krūzkops?
Par to esmu bieži domājis. Varbūt tas bija pareizi un varbūt tā tam bija jābūt, bet es biju absolūts profesijas psihopāts. Varbūt šodien liekas, ka bija par traku, tajā pašā laikā tas Arturs izaudzināja to Arturu, kāds ir tagad. Kā es tagad spēju saprast lietas nevis tikai ar jūtām un emocijām! Jo, pabeidzot aktieru studijas, prāta vēl ir ļoti maz. Un tad tu mēģini ar kaut kādām maņām to visu tvert un saprast un brīžiem tas aiziet kaut kādā vājprātā. Mēģinājumos es varēju kļūt riktīgi dusmīgs uz aktrisēm. Piemēram, bija gadījums, kad partnerei man jāsaka: “Es tevi mīlu.” Un es saku, ka viņai neticu. Un mēs stāvēsim, kamēr tu pateiksi. Jo viņa pasaka tā, ka es saprotu, ka nekas viņā nenotiek. Un es neeju tālāk, es eju līdz beigām, es viņu novedu līdz vājprāta stāvoklim, līdz brīdim, kad viņas teiktajam noticu.
Atskatoties uz notikušo, tagad man tas liekas pilnīgs idiotisms, tā bija emocionāla vardarbība, bet man liekas, ka teātris vispār ir emocionāla vardarbība.
Tas, ko mēs darām – lugas laikā sevi plēšam, viens otru pazemojam, bet mēs saprotam, ka tas ir teātris. Reizēm, īpaši mēģinājumos, lietas uztveram arī personiski. Bet to, ko režisors saka, to nedrīkst uztvert personiski. Tas ir darbs. Viņš neapvaino tevi kā cilvēku, viņš mēģina dabūt tevi tajā lomā, bet brīžiem var sajukt.
Kā aktieris uztver kritiku? Man liekas, nav tāda cilvēka, kuram būtu viegli uztvert kritiku no malas. Protams, tai jābūt inteliģentai, lai cilvēku neaizvainotu.
Ikvienā profesijā pastāv kritika, tikai mūsējā tas notiek publiski. Priecājos, ka man bija iespēja aktiera karjeras sākumposmā augt kopā ar Normundu Naumani un Silviju Radzobi, kuri joprojām ir divi kritikas etaloni, kas plēsās sava starpā. Bija nenormāli ieintriģējoši lasīt, kā viņi ar kritikām viens otram meta nazīšus. Normunda kritikas vienmēr bija absolūti ģeniālas, tik inteliģentas. Šodien kritikas ir mazliet virspusējākas.
Varbūt ideoloģiski pielādētākas?
Varbūt tas ir arī laika trūkums. Tu noskaties izrādi un jau nākamajā rīta iesniedz rakstu. Manuprāt, lai varētu uzrakstīt labu kritiku, tev izrāde jānoskatās vismaz divas reizes un bieži jānāk uz pirmizrādēm, kas ir ļoti trausls process, kurā visi ir nenormāli uzvilkti. Izrāde iespēlējas tikai pēc kādas trešās izrādes, tad tā beidzot aiziet, un tas kritiķim būtu jāredz. Kas mani visvairāk tracina – kad izjūt nepatiku. Manuprāt, profesionāļi vispār par mākslu nedrīkst tā runāt. To tu vari mājās pateikt sievai.
Ko man dod tas, ka tev patika vai nepatika. Es prasu, vai izrāde ir laba.
Reizēm kritiķis nav ieraudzījis to, ko viņš vēlējās ieraudzīt vai viņam nepatīk konkrēta tēma. Un viņš saka, kāda sūda pēc mums vajag taisīt izrādi par kaut kādu trīsdesmitgadnieku vardarbību vai attiecību problēmām? Skaidrs, ja tev ir 60 gadi un tu esi precējusies, un tev ģimenē viss kārtībā, tev tā var šķist, bet tu nedrīksti palikt pie viedokļa, ka tev nepatīk un viss. Tādēļ ir aktieri, kuri vispār nelasa kritikas. Vai tādēļ sāks spēlēt labāk, lai izpatiktu kritiķim? Nē, viņš turpinās darīt savu darbu.
Ko tev nozīmē panākumi? Kā tu tos izjūti?
Panākumi ir vajadzīgi. Lai ik pa brīdim kāds uzsit pa plecu. Lai tev ir jauda, jo kādā brīdī baterija var nosēsties. Man ir prasījuši, vai ir svarīgi saņemt balvas. Man bija ļoti svarīgi saņemt pirmo balvu. Bet ne jau balvas dēļ strādāju. Tā iedod grūdienu, ka noteiktas lietas dari labi. Nesen staigāju pa parku ar suni un viena sieviete prasa: “Jūs taču esat tas aktieris?” Un es mulstu, jo esmu šausmīgi kautrīgs un saku – jā. Un viņa saka – “Paldies par to, ko darāt”, tas bieži ļoti palīdz, un es sāku smaidīt. Tikai šāds sīkums. Ir labi pateikt paldies par to, kas kādam ir vajadzīgs, jo mēs ļoti reti to darām.
Tu centies tā kā izpatikt?
Tad var sākt ielikt sevi lamatās. Tu domā: “Ar šo lomu es dabūšu kādu balvu?” Primāri tev savs darbs jādara ar prieku. Mēs nedrīkstam apkalpot skatītājus, bet, kā man viens režisors teica, vienmēr mazliet jāpadomā, lai to, ko darām, saprastu gan universitātes profesors, gan sētnieks. Iespējams, katrs no viņiem sapratīs pilnīgi kaut ko citu, bet viņi abi sapratīs.
Tad, kad aktieris sāk mēģināt lomu, viņš ir ģērbies savās drēbēs un tikai pēc tam uzvelk kostīmu, kas paredzēts. Vai tas kaut ko maina tavā apziņā?
Mēs jau vienmēr redzam kostīmu skices. Ja tev būs jāspēlē uzvalkā, tu pirms tam piemeklē ko līdzīgu, ja treniņbikses un kedas, tad mēģini šādā apģērbā. Kostīms ir tas, kas visātrāk ieslēdz tavu lomu. Un apavi. Uzvelku apavus, kuros būs jāspēlē un uzreiz saprotu, ka tagad tas būs tā.
Vai rotaslietas ir nācies nēsāt uz skatuves?
Tās jau arī dažkārt piederas pie kostīma. Tas uzreiz visu padara citādāku, jo vari ar tām spēlēties. Ja tev ir gredzens, tu to virpini, un tas piešķir lomai noteiktu rakstura šķautni.
Vai pašam ir kāda dzimtas rotaslieta?
Nē, man ir tikai laulības gredzens uz pirksta. Bija viens brīdis, kad gribēju ķēdīti. Bet tad sapratu, ka katru vakaru tā būs jānoņem un pēc tam varu to aizmirst uzlikt. Jaunībā gribēju auskaru. Bet katru vakaru to ņemt ārā un no rīta uzlikt? Tagad man ir tikai gredzens un pulkstenis.
Tā kā dzīvo netālu no Lielajiem kapiem, tu noteikti uz darbu Dailes teātrī ej pa Miera ielu?
Jā.
Manuprāt, viena no jaukākajām Rīgas ielām.
Absolūti.
Tās arhitektūra, liepas, kas tagad smaržo…
Viss gada cikls šeit ir ļoti skaists. Mums ir arī suns, ar kuru katru dienu eju uz teātri. Ejam cauri kapiem, tad garām Ebreju vidusskolai, tad “Kalvē” ieejam pēc kafijas un tad līdz teātrim.
Un ko dara suns?
Paliek grimētavā un gaida mani.
Tur suns uzvedas piedienīgi?
Sākuma sagrauza sienu, dažas kurpītes, bet tagad uzvedas labi. Jau no mazotnes viņu ieradināju nākt man līdzi uz teātri. Un viņa zina, kad beidzas darbs. Izrādē “Meistars un Margarita” man jāpārvelk kostīmi. Un, kad es ienāku ar otro kostīmu, viņa saprot, ka izrāde ir beigusies. Tad ir jāiet mājās. Tāds mums ir teātra suns.
