Baiba Zūzena ilgus gadus bija zināma kā TV3 mediju grupas vadītāja Latvijā. Un tad kādu dienu viņa krasi mainīja savu profesionālo kursu. Baiba kļuva par Komercizglītības centra līdzīpašnieci un vadītāju – viņa palīdz citiem augt un pilnveidoties. Vēl Baiba ir arī uzņēmēja un SIA Getliņi EKO padomes locekle. “Vislielākais motivators strādāt ir tas, ka redzi sava darba jēgu,” uzsver Baiba.
Tu gadiem esi bijusi dažādu uzņēmumu priekšgalā. Kas tavā pieredzē ir veicināja līderību?
Kad biju jauna, sava ceļa sākumā, es sevi ļoti apšaubīju. Tāpēc ilgi meklēju ārējos pieturas punktus, cilvēkus, kas pateiks, uz kuru bāku mēs ejam. Bet tad es kļuvu par lielas organizācijas – TV3 – vadītāju. Tas bija izšķirošs brīdis, kas man lika skaidri apzināties, ka es pati kaut ko saprotu un zinu – pretējā gadījumā uzņēmuma īpašnieki man šo pienākumu neuzticētu.
Tomēr, domājot par līderību, manuprāt, pati svarīgākā ir nevis spēja uzņemties atbildību par kādiem procesiem vai citiem cilvēkiem, bet vispirms jau pašai par savu dzīvi un rīcību.
Man šķiet, ka pastāv tikai divas attieksmes un tās ir galēji pretējas: es pati uzņemos pilnu atbildību par savu dzīvi vai uzskatu, ka pie tā, kas ar mani notiek, vienmēr vainīgs ir kāds cits.
Ja vainīgs ir kāds cits, tu pieņem, ka šajā dzīvē neko nenosaki – tu esi bezspēcīga. Ja uzņemies atbildību un uzskati, ka pati veido savu dzīvi, tu pieņem apzinātus un izsvērtus lēmumus. Tieši tāpēc, ka uzskatu, ka itin viss, kas ar mani notiek, ir manis pašas atbildība, šodien varu teikt: es jūtos ļoti labi!
Tu ilgstoši biji TV3 mediju grupas vadītāja, kāpēc šim posmam pieliki punktu?
15 gadu laikā TV3 biju dažādos amatos līdz kļuvu par vadītāju. Tas bija vērtīgs posms, kurā daudz iemācījos, ieguvu brīnišķīgas pieredzes, iepazinos ar talantīgiem cilvēkiem. Televīzijā pieredzēju daudz skaista un interesanta.
Tomēr es esmu radusi sevi ik pa laikam noskenēt, lai piefiksētu, vai man joprojām ir interesanti, priecīgi, piepildoši. Pienāca mirklis, kad es jutu – prieku no darba gūstu arvien mazāk. Redzi, prieks ne vienmēr ir racionāls. Un tā neesamība var būt saistīta nevis ar to, ka tu dari kaut ko, kas tev nepatīk, bet ar to, ka tu nedari to, kas tevi ceļ un piepilda.
Strādāt lielajās organizācijās, vai tas būtu medijs, banka vai cita korporatīvā vide, tu vari tad, ja spēj identificēties ar uzņēmuma vērtībām un mērķiem. Bet vērtības laika gaitā mēdz mainīties – kā tev pašai, tā arī organizācijai. Manā gadījumā pienāca brīdis, kad es piefiksēju – uzņēmumā pieņemto lēmumu vektors iet citā virzienā, nekā vēlējos es.
Viens ir to saprast ar prātu, kas cits – pieņemt lēmumu no darba patiešām aiziet. Tev tas bija vienkārši izdarāms?
Nē! Jo pie daudz kā ir pierasts: katru mēnesi tavā kontā ieripo alga, tavs ego ir pieradis pie noteikta statusa, ko radījis ieņemamais amats. Klātesošas ir arī bailes, kas būs tālāk? Tomēr, ja drosmi nesaņem un neatrodi sevī spēku no esošās situācijas izkāpt, dzīve tevi piespiež to izdarīt. Mēs bieži dzirdam par stāstiem, ka, nespējot laikus apstāties, cilvēks piedzīvo smagu saslimšanu, izdegšanu….
Kas tev palīdzēja pieņemt izšķirošo lēmumu, lai dzīve to neizdarītu tavā vietā?
Sarunas ar terapeiti – tās man palīdzēja nostiprināt savas personīgās vērtības. Turklāt skats no malas līdzēja arī ieraudzīt, ka pasaulē patiesi ir ļoti daudz visa kā, ko varam darīt. Galvenais ir neskatīties uz dzīvi šauri, bet arvien izmēģināt jaunas lietas. Jo izlikties, iestāstīt sev, ka tev patīk tas, kas tev patiesībā nepatīk, ir kaitīgi veselībai vistiešākajā nozīmē.
Izšķirošo lēmumu man palīdzēja pieņemt arī divi notikumi. 2019. gada ziemā ar nelielu intervālu no šīs pasaules aizgāja aktieris, režisors, Latvijas Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars un reklāmas aģentūras DDB Latvia dibinātājs Edgars Skulte – divi man nozīmīgi cilvēki. Abi bija spilgtas personības, kas no visas sirds darīja to, kas viņiem patika. Kad gāju uz Andreja un Edgara bērēm… No vienas puses tas nav priecīgs notikums, no otras – bēres man lika skaidri apzināties, ka mēs nekad nezinām, cik ilgi dzīvosim, tāpēc uz šīs zemes paredzēto laiku ir jāpavada tā, kā mums patīk un neuztraucoties par lietām, kuras nevaram mainīt.
Bērēs skaidri apjautu, ka gribu dzīvot tā, lai man katru dienu ir enerģija, interese par dzīvi, un pakrūtē – prieks.
Tas nenozīmē, ka ceļu gaisa pilis un gaidu tikai kūkas un šampanieti – mums katram ir arī izaicinoši, grūti un sarežģīti brīži, bet svarīgi, ka mēs dzīvojam tā, lai uz pasauli spētu raudzīties ar gaišumu.
Tu esi teikusi: aizejot no lieliem amatiem, ir svarīgi paņemt pauzi. Ja nav iespēja atelpoties, pastāv iespēja atkal iekāpt tādā pat darbā.
Viennozīmīgi. Es pusgadu varēju nestrādāt. Tai laikā daudz laika veltīju sev – staigāju dabā, vingroju, lasīju. Kad dzīve strauji mainās, nav viegli – tu piedzīvo dažādus emocionālos viļņus un domas. Jo esi pieradusi katru dienu iet uz darbu, ir noteikts ritms, kurā dzīvo un te pēkšņi viss ir citādi… Turklāt, kad aizgāju no darba, man nebija skaidrs, ko darīšu turpmāk…
Man, protams, zvanīja tā saucamie galvu mednieki. No vienas puses – ego bija laimīgs, ka man ir dota iespēja galvā uzlikt jaunus kroņus, no otras – es sevi bremzēju, lai nepieņemtu ātrus lēmumus. Biju sev apsolījusi, ka atpūtīšos un nesteigšos. Ir viegli iekāpt tajās pašās sliedēs, bet es gribēju lēnā garā ļaut sev sajust, ko patiešām vēlos.
Šai laikā aizgāju uz dažām darba intervijām, kas notika skaistos birojos, bet… Es sajutu, ka negribu tur būt, ka negribu turpināt būt kādas organizācijas darbinieks, darba ņēmējs. Es vēl nezināju, ko īsti vēlos, bet skaidri jutu, ka šis vēl nav īstais virziens, kurā doties.
Domāju, ka dzīvē kopumā ir jābūt balansam starp plānošanu un ļaušanos. Manas iepriekšējās karjeras beigās bija par daudz plānošanas un par maz – ļaušanos nezināmajam.
Nav viegli pārslēgties no viena uz otru…
Nav gan. Turklāt es biju tipisks kontrolfrīks. Taču šobrīd esmu nonākusi līdz tam, ka nemēģinu ne lietas, ne sarunas virzīt tieši tā, kā man šķiet vislabāk. Un redzu, ka ļaujoties notiekošajam, bet vienlaikus tajā aktīvi piedaloties, rezultāts parasti sanāk veiksmīgāks.
Bet, kas man palīdzēja…
Pusgada laikā, kad atpūtos, es centos apstādināt prātā to riteni, kas gadiem bija griezies. Ir grūti pārstartēt prātu un izlemt: tagad es nedomāšu. Tāpēc šajā procesā ļoti daudz iesaistīju savu ķermeni: daudz staigāju, vingroju, atrados dabā. Dabā es tiešām atelpojos. Tur, kur ir skābeklis un kustība, arī smadzenes tīri fizioloģiski darbojas citādi. Prāts nomierinās un rezultātā dzimst jaunas, radošas idejas. Parūpējoties par ķermeni, daudzas lietas atrisinās pašas. Tāpēc arī citiem saku – ja esi stresā, ej staigāt, ja tas nav iespējams – ieelpo un izelpo!
Kā tu nonāci pie tā, ko vēlies darīt turpmāk?
Es pati darba iespējas meklēju vien SIA Getliņi, jo ilgstspējības tēma, kas saistīta ar atkritumu pārstrādi, mani bija interesējusi arī iepriekš – nav labākas motivācijas par domu padarīt šo pasauli labāku. Pārējais pie manis atnāca pats. Komercizglītības centrā kā trenere biju darbojusies jau iepriekš. Nonākot uzņēmuma vadībā, man bija iespēja atstāt vēl paliekošāku nospiedumu. Mūsu klienti ir dažādi Latvijas uzņēmumi un es ar prieku vēroju, ka to vadītāji aizvien vairāk saprot, cik nozīmīgi ir trenēt ne tikai darbinieku intelektuālās, bet arī komunikāciju, emocionālās, ar personības attīstību saistītās prasmes. To redzu kā problēmu skolās: bērniem netiek mācīts, kā veidot attiecības un risināt konfliktus, lai gan tas ir ne mazāk nozīmīgi kā izprast valodas, fizikas un matemātikas likumus.
Es strādāju arī kā biznesa treneris, palīdzu cilvēkiem izprast un meklēt to nodarbošanos, kas katram rada lielāko motivāciju un prieku darīt. Skaidrs, ka materiālais nodrošinājums ir svarīga dzīves sastāvdaļa, bet, strādāt tikai naudas dēļ – ilgtermiņā tas nedarbojas.
Uzstājoties konferencē.
Kas tev pašai darbā rada vislielāko prieku?
Man svarīgi, lai mans darbs dara labu citiem. Jau strādājot televīzijā, vislielāko gandarījumu man sniedza mūsu veidotie sociālie projekti, tādi kā Latvijas lepnums, Eņģeļi pār Latviju. Tie sasniedza milzīgu auditoriju un mēs varējām palīdzēt cilvēkiem, kam bija vajadzīgs atbalsts un godināt tos, kas bija daudz izdarījuši sabiedrības labā. Šobrīd strādājot Komercizglītības centrā, man lielu gandarījumu rada tas, ka cilvēkiem iemācām jaunas pieejas un prasmes, kas ved uz rezultātu. Vislielākais demotivators – ja tam, ko dari, neredzi jēgu.
Tev ir labs, piepildošs darbs, tu zini, ko darīt brīvajā laikā, lai atjaunotos. Kas vēl tev ir nepieciešams, lai dzīve spētu sagādāt prieku?
Tā ir ģimene. Man ir brīnišķīgs vīrs (tēlnieks un rotu mākslinieks Krists Zariņš – aut.), mums ir divi fantastiski bērni. Georgam ir 18, Umai – 11 gadi. Abi ir ļoti sirsnīgi un labi cilvēki.
Ar vīru esam ārkārtīgi atšķirīgi, viņam, kā jau māksliniekam, domu gājums ir pilnīgi citāds, nekā man, bet… Tas, visticamāk, arī ir iemesls, kāpēc 20 gadus esam spējuši būt kopā – mums vienmēr ir interesanti. Krists ir ļoti talantīgs mākslinieks, esam kopā izveidojuši rotu zīmolu Hronika, ko šobrīd aktīvi attīstām.
Saprotu, ka tu esi arī sava vīra rotu nēsātāja.
Jā, esmu Krista modele un viņa radīto rotu pirmnēsātāja. Es uz rotām skatos kā uz mākslas darbu, bet to nēsāšanu uztveru kā sievietes skaistuma paplašinājumu. Ir svarīgi katrai uztaustīt un izvēlēties savējās, lai rotas izceltu arī sievietes būtību.
Piemēram, tās, kuras darina mans vīrs, man pilnībā atbilst, jo ir piemērotas pašpietiekamai sievietei. Rotāšanos uztveru arī kā spēli: dažkārt vienā ausī nēsāju vienu, otrā – cita komplekta auskaru. Abiem ir viena stilistika, tomēr tie ir atšķirīgi. Tā izpaužas mans radošums, mana iekšējā brīvība, kuru ilgstoši, strādājot korporatīvā vidē, biju slāpējusi.
Rotu stāsts ir sirsnīgs arī ar to, ka vīrieši šādā veidā var izrādīt savu mīlestību.
Uzmanības apliecinājums, ar kuru nevar nošaut greizi, ja vien ir zināma sievietes gaume: vienlīdz brīnišķīgs ir mazs, mīļotajai sievietei ap kaklu aplikts mazs knibucītis, tā arī apjomīga rotaslieta.
Katrs var izvēlēties rotu pēc savas gaumes un finansiālajām iespējām, un rēķināties, ka sieviete to novērtēs.
Ar vīru Kristu Zariņu viņa radīto rotu prezentācijas pasākumā.
Vai tu esi pamanījusi, ka mainoties pašai, mainās arī rotu izvēle?
Protams! Mēs maināmies iekšēji, bet tas atspoguļojas ārējā tēlā. Pirms desmit gadiem man ārkārtīgi patika masīvas rotaslietas, no auskariem tuvi bija lieli, izteiksmīgi riņķi. Bet ārišķības laiks ir pagājis un jo īpaši beidzamajos gados mana izvēle ir kļuvusi askētiska.
Nemainīgi saglabājies tas, ka man patīk rotas no sudraba ar tajā iestrādātiem akmeņiem. Pēdējos esmu iemīlējusi pateicoties vīram – viņam tuva ir akmeņu tēma.
Tev ir pamanāms un pārdomāts ārējais tēls. Bet savulaik tu esot mācījusies izskatīties skaisti…
Jā, tā ir taisnība. Es ilgi dzīvoju ar pārliecību, ka esmu diezgan neglīta un sevi mierināju ar domu, ka visas jau nevar būt skaistas. To mainīja kāds notikums. Nesen biju kļuvusi par TV3 vadītāju un mani aicināja sniegt interviju vienam žurnālam. Piekritu, bet uz interviju atnāca arī fotogrāfs, kurš mani bildēja sarunas laikā. Foto uzlika uz vāka un… bilde bija briesmīga! It kā ar to nebūtu gana, nākamajā žurnāla numurā bija nopublicēta lasītājas vēstule, kurā viņa rakstīja: “Kāpēc jāliek tik briesmīga bilde uz vāka? Tā taču ir sieviete, nevis ķieģelis!” Šī epizode mani mudināja lūgt padomu stilistei. Viņa man palīdzēja atrast piemērotu apģērbu, kā tagad smejos – formastērpus. Strādājot televīzijā, pārsvarā manā garderobē bija zīmuļsvārki un žaketes – visas lietas bija viegli savā starpā kombinējamas un man piestāvēja. Bet, kad no televīzijas vadītājas amata atvadījos, sapratu, ka šis tēls man vairs neder. Jo es jau biju cita. Andelē Mandelē visu noandelēju un atkal konsultējos ar brīnišķīgu stilisti.
To varu ieteikt arī citām sievietēm – nevajag kautrēties lūgt padomu! Ja ņemsi vērā profesionāļa ieteikumus, rezultāts vienmēr būs labāks! Arī, kad pērku apģērbu vai rotas, es lūdzu arī pārdevēju viedokli – nekad nevajag par zemu novērtēt skatu no malas.
Bet runājot par skaistumu… Es to pamanu visur, bet visvairāk – apkārtējā vidē. Ap mūsu māju ir dārzs. Man patīk, ka ir nopļauta zālīte, podos zied vasaras puķes, bet dārzā – rozes. Arī braucot dabā, es skatos apkārt un domāju – cik skaisti! Jo dabā viss ir līdzsvarā, tajā valda absolūta harmonija. Kad esmu mežā, pie jūras vai kāda purva, arvien novērtēju, cik labi, ka esmu dzīva un varu šeit būt. Ja esi mierā ar sevi, tu spēj arī izbaudīt mirkli, kuru izdzīvo.
