Elīna Dobele ir arhitekte un dizainere, kādreizējā apavu zīmola ZOFA un Elīna Dobele radītāja un vadītāja. Jau pāris gadus Elīna ir atgriezusies arhitektūrā, taču viņas vērtības nav mainījušās – kā lielām, tā mazām lietām, ko radām, ir jābūt kvalitatīvām un ilgtspējīgām, nostrādātām līdz sīkākajai detaļai. Jo pasaule, kurā esam ienākuši, ir brīnišķīga un tā arī ir jāpapildina vien ar skaisto un vērtīgo.
Jūsu dzīve ik pa laikam apmet profesionālu kūleni – šobrīd esat atgriezusies arhitektūrā. Man šķiet, jūs esat labs piemērs tam, kā pielāgoties mainīgiem ārējiem apstākļiem, ne nieka nezaudējot no sava radošuma.
Esmu novērojusi, ka manas dzīves lielās pārmaiņas sakrīt ar globāla mēroga krīzēm. Turklāt tā nav vienīgā sakritība: pārmaiņu laikos man piesakās bērniņš.
Tās tas bija jau 2008.gadā, kad pasauli skāra ekonomiskā lejupslīde. Es darbojos arhitektūrā, bet tobrīd būvniecība apstājās… Un tad piedzima mana vecākā meitiņa Adele, bet pēc laika es izveidoju savu apavu zīmolu. Es nekritu izmisumā – man pat gribējās paiet malā no arhitektūras un sevi izmēģināt citā nozarē.
Savukārt pēdējo gadu laikā, saistībā ar apavu ražošanu, jutu, ka profesionāli esmu sevi izsmēlusi: radīt un uzbūvēt zīmolu man bija daudz interesantāk, nekā strādāt rutīnas darbu. Zīmolu, protams, varētu attīstīt, bet lai to izdarītu lielākā mērogā, būtu jāmainās konceptam un tad tas vairs nebūtu tik nišīgs, individuāls, tam vajadzētu kļūt masveidīgākam produktam, bet to es nevēlējos. Kad izveidoju apavu zīmolu, neviens vēl nerunāja par ilgtspējību modē… Tas bija kas pilnīgi jauns. Bet man jau tad bija skaidrs, ka vēlos radīt nišas produktu, kas darināts ar rokām un ir labas kvalitātes.
Bet atgriežoties pie stāsta par pārmaiņām… Kad atnāca pandēmija, es jau biju pieņēmusi lēmumu par zīmola radošo pauzi. Sarīkoju izpārdošanu un pēc mēneša uzzināju, ka… esmu stāvoklī. Tas bija tik negaidīti! Un redziet, cik interesanti – jau otro reizi līdz ar bērniņa nākšanu pasaulē izkristalizējas arī turpmākais profesionālais virziens. Tiklīdz tas kļuva skaidrs, atnāca klienti…
Es atkal un atkal pārliecinos par to, ka dzīvei ir jāļauj notikt. Pagājušās nedēļas nogalē klausījos mūziku un kad sāka skanēt Džona Lenona dziesma Let It Be, es pēkšņi skaidri sapratu, ko šī dziesma nozīmē man – ļauties un pieņemt to, kā ir un kas nāk. Man arī patīk, ja lielās līnijās dzīvei ir plāns: mums visiem gribas zināt, kā būs, gribas kaut kam pieķerties, lai justos stabili. Tomēr īstā dzīves māksla ir atlaist kontroli. Ļauties.
Kā jums bija atgriezties arhitektūrā?
Ļoti interesanti! Maza atkāpe: kad veidoju apavu zīmolu, mani aizrāva doma, ka vairs nesaskaršos ar radošiem ierobežojumiem. Tas ir paradoksāli, bet arhitektūrā atgriežoties, sapratu, ka visi ierobežojumi, ko savulaik piedēvēju būvniecības nozarei, ir bijuši tikai manā prātā. Patiesībā neviens likums nespēj ierobežot manu radošo brīvību – es jebkuros apstākļos varu atrast veidu, kā izpausties. Taču man bija vajadzīgs šis laiks, ko veltīju zīmola izveidei, lai tajā darbojoties, izaugtu kā personība. To noteica arī privāti apstākļi. Mans tētis ir arhitekts un es nekad nešaubījos, ka iešu viņa pēdās. Tomēr mums abiem strādāt kopā plecu pie pleca bija izaicinoši. Man bija jāaiziet, lai profesionāli sevi atrastu un arhitektūrā es varētu atgriezties jau citā kvalitātē. Mēs atkal strādājam kopā: tēvs un meita, taču tagad mūsu attiecības ir līdzvērtīgas, kā diviem profesionāļiem.
Lai brīvi mainītu darbības jomas, manuprāt, ļoti svarīga ir ticība sev un saviem spēkiem. Vai jūs jau uzaugāt ar stabilu pašapziņu vai to esat stiprinājusi dzīves laikā?
Abējādi. Manu pašvērtību noteikti ietekmēja attiecības ar maniem vecākiem un vecvecākiem. Ja viņi nebūtu mani atbalstījuši, visticamāk, es neko nebūtu paveikusi. Tomēr pašapziņa ir kas tāds, ar ko visu mūžu jāstrādā. Šai ziņā man ļoti palīdz vīrs (interjera dizainers Mārcis Šakausks – aut.).
Viņš bieži saka: ej un dari, es tev ticu!
Ir tik svarīgi būt kopā ar cilvēkiem, kas mūs ceļ…
Jā, bet dzīvē situācijas ir tik dažādas! Var būt arī tā, ka labu gribot, tuvi cilvēki tevi bremzē… Tā, piemēram, kad gāju prom no arhitektūras, lai veidotu savu apavu zīmolu, mani vecāki to nesaprata, viņi bija skeptiski. Turpretim vectētiņš atbalstīja: cik interesantu lietu esi izdomājusi! Viņš man iedeva arī starta kapitālu, lai es varu nodibināt uzņēmumu.
Savukārt, kad arhitektūrā atgriezos, atkal no vecākiem dzirdēju piesardzīgus vārdus: «Vai tev to vajag? Tā ir tik smaga profesija, bet tu taču esi sieviete!» Mēs it kā dzīvojam liberālā sabiedrībā, bet stereotips nosaka, ka sievietei nav jābūt arhitektei…
Bet šodien taču daudzas sievietes ir arhitektes!
Jūs esat pamanījusi, ka ir sievietes, kas uz savas vizītkartes raksta arhitekts, nevis arhitekte? Tik dziļi ir stereotipi! Es ļoti cenšos tos izravēt no savas dzīves.
Jūs, par spīti visam, ejat savu ceļu! Kādas vērtības jūs vēlaties ienest apkārtējā vidē, projektējot jaunas ēkas?
Katram cilvēkam ir savs iekšējais kodols, kas ietekmē viņa gaumes un stila izjūtu, un to nevar izmainīt. Kad strādāju ar apaviem, bija periodi, kad tos radīju izteikti askētiskus un tumšās krāsās, tad materiālos ienāca jauni toņi, parādījās augstāki papēži, bet stila minimālistiskais virziens un formu valoda saglabājās tik un tā.
Projektējot mājas, notiek tas pats – mana pamatvērtība ir ilgtspējība, funkcionalitāte un formu lakonisms, kas ir saskaņots ar apkārtējās vides kontekstu. Skaisti ir tas, ka klienti, kas pie manis atnāk, zina manu rokrakstu, starp mums nav dažādu gaumes izjūtu sadursmes. Arī manus klientus raksturo ilgtspējīga domāšana. Tā ir viegla sadarbība.
Mūsu intervija notiek jūsu dzīvoklī, kas atrodas Rīgas centrā, senatnīgas mājas pēdējā stāvā – pa logiem paveras fantastisks skats uz apkārtējo ēku jumtiem, dzīvoklis ir saules pieliets. Nojaušu, ka jums ir skaidrs, kādā vidē vēlaties atrasties.
Kā jūs redzat, man ļoti svarīga ir gaisma, jo tā paceļ cilvēka garu. Ļoti būtisks ir skats pa logu – vēlos, lai tas, ko redzu, mani iepriecina. Mēs šo dzīvokli īrējam: kad piedzima jaunākā meitiņa, vēlējos mājokli, kas atrodas tuvāk debesīm. Jā, gaisma man ir ļoti svarīga, tāpēc dzīvokļa dekoratīvie objekti ir stāvlampas. Bet kopumā esmu minimālisma piekritēja: es ļoti labi jūtos telpās, kurās tikpat kā nav mēbeļu.
Man ļoti patīk kontrastains dzīves ritms, tāpēc darba dienās ar ģimeni esam Rīgā, kur sajust pilsētas rosīgo ikdienu, bet brīvdienas pavadām laukos, kur izbaudām mieru un košo zaļumu visapkārt.
Teicāt, ka esat minimālisma piekritēja. Ar kādiem dekoriem jūs interjeram piešķirat skaistumu?
Mans dekors ir ziedi! Rīgas dzīvoklī – svaigi griesti, laukos – dārzā augošie. Tos baudu, veroties pa logu. Bet, ziniet, skaistumu ir jāprot arī ieraudzīt.
Pagājušajā vasarā mūsu piemājas gravā bija saaugušas kuplas nātres baltiem ziediem. Saplūcu lielu klēpi, saliku vāzē un tās istabā tik skaisti izskatījās!
Tā ir taisnība, ir jāskatās atvērtu skatu, lai pamanītu, ka nātres nav tikai nezāles…
Apkārt ir tik daudz skaistuma! Pagājušajās brīvdienās lauku mājās pie pirts bija izplaukusi hiacinte tumši violetiem ziediem – tik skaista! Daba mums apkārt ir liels resurss, kur smelties prieku.
Bet kas, jūsuprāt, rada harmoniju telpā?
Noteikti pats cilvēks, kas tajā dzīvo, jo vide spoguļo cilvēka būtību. Ja mūsos ir harmonija un līdzsvars, tāda būs arī apkārtējā vide.
Var, protams, dizainers telpu iekārtot pēc noteiktiem kanoniem, tomēr pēc laika tāpat tā spoguļos savus mājiniekus.
Ir vēl kāda lieta, ko novēroju. Ja cilvēks piedalās savas mājas būvniecībā, šis process var kļūt par sevis izzināšanas un attīstīšanas ceļu. Tas tiešām ir ļoti interesanti, jo arī mēs – mans vīrs, vecākā meita un es – vairākus gadus iesaistījāmies savas dzimtas lauku mājas atjaunošanā. Paši attīrījām logus no daudzu krāsu uzslāņojumiem. No vienas puses, tas ir automātisks darbs, bet no otras – ļoti lēns process, kas cilvēku attīra un skolo arī iekšēji. Jo, lai panāktu kvalitatīvu rezultātu, tu nedrīksti steigties, tev jānonāk iekšējā mierā un sakārtotībā. Un tad tas ienāk arī mājās.
Elīna, bet kā jums kā arhitektei un dizainerei ir viesoties citu cilvēku mājās? Jums piemīt profesionālais kretīnisms, kas liek pamanīt dažādas stila kļūdas?
Tas man nepiemīt ne mazākajā mērā! Iedomājieties, arī laikā, kad strādāju ar apaviem, es nepamanīju, kādas kurpes nēsā sievietes. Mana draudzene beļģu dizainere Lena Lumelski (Lena Lumelsky) mani satiekot, vienmēr pievērš uzmanību tam, kā esmu saģērbusies, viņa sajūsminās: «Cik tev skaista kleita, kādi tev fantastiski auskariņi!» Bet es pat savā apavu salonā strādājot, nekad nepamanīju, kā ģērbušās manas klientes… Tikai, kad viņas vaicāja manu viedokli, es varēju novērtēt, vai konkrētās kurpes piestāvēs viņu koptēlam.
Cilvēka ārieni nepamanu, jo ļoti koncentrējos uz viņu pašu. Un tas pats notiek ciemojoties – es nevērtēju otra cilvēka vidi, bet baudu kopā būšanu un saturīgas sarunas.
Es arī respektēju to, ka ne visiem cilvēkiem ir ļoti svarīga sava izkopta telpa. Man ir labs draugs – ārkārtīgi talantīgs grafiskais dizainers: viņš dzīvo ļoti askētiskā vidē, kas nav nekāds dizaina paraugs minimālismā, bet viņam tas nav būtiski. Tai pat laikā darbi, ko viņš rada, ir ārkārtīgi oriģināli – katram cilvēkam ir savs virziens, kā sevi izpaust.
Un vēl es domāju, ka ir kāds kods, kas ir raksturīgs arī katrai tautai. Kad viesojos Igaunijā, konstatēju, ka viņiem ir maz modes koncepta veikalu. Tallinas Mākslas akadēmijas pasniedzēji tā arī man teica: igauņi savu naudu vairāk tērē mājas labiekārtošanai, interjera priekšmetiem, nevis apģērbam. Turpretim Latvijā, īpaši sievietes, mazāk līdzekļus velta savam mājoklim, bet vairāk skaistiem tērpiem, labiem apaviem un interesantām rotām.
Konkrēti man nesimpatizē skandināvu minimālisms, jo tas cilvēkus novienādo. Ir liela atšķirība, vai telpa ir tukša, bet tajā ir kāda oriģināla un ļoti īpaša, iespējams, bagātīgi izveidota mēbele vai lakonisks masu produkcijas ražojums. Arī modes kontekstā skandināvu sievietes ir ļoti vienveidīgas, nereti šķiet, ka viņas nēsā vienu uniformu.
Savukārt Latvijā ir cits stāsts – sievietes meklē savu individuālo vizuālās izteiksmes veidu. Un tas ir skaisti.
Arī jūsu vizuālais tēls ir ļoti izkopts un oriģināls. Ko ārējais ietvars nozīmē jums?
Pucēšanās – tas ir milzīgs iepriecinājums, kas atraisa visas maņas. Arī pati tērpu izvēlēšanās ir prieka pilns process, bet apģērbu kombinēšana – radoša un iedvesmojoša. Šo patiku noķēru jau pusaudžu gados, kad ar draudzeni eksperimentējām – batikojām un krāsojām apģērbu, koriģējām to formas.
Šodien manā garderobē ir dažādi tērpi, daudzus no tiem dēvēju par gotiskajiem, jo tie nav lakoniski. Man patīk kontrastu spēles. Piemēram, mētelim vai kleitai ir ļoti kuplas piedurknes, iezīmēts viduklis, kas tālāk pāriet brīvi plīvojošā apjomā. Katrā ziņā es ļaujos eksperimentiem!
Svarīgs stila elements ir arī rotas. Kādas ir jūsu attiecības ar tām?
Tās ir mainīgas. Tā kā auklēju astoņus mēnešus vecu meitiņu, esmu noņēmusi pat laulības gredzenu, par auskariem pat nerunājot – mazulim patīk tajos ieķerties (smejas).
Bet rotas un rotāšanās man ļoti patīk! Ar tām man saistās dažādi periodi. Bija laiks, kad nēsāju lielus un smagnējus gredzenus – man patika tos just. Tad bija periods, kad gredzenus nenēsāju vispār – tos nomainīja auskari. Tad atkal nēsāju ķēdītes un vēl pēc laika rotājos ar piespraudēm. Šie periodi savstarpēji mijas. Rotaslietas man ir gan no sudraba, gan zelta, gan baltā zelta – materiālu pieskaņoju konkrētajam tērpam. Novērtēju arī rotas ar lieliem efektīviem akmeņiem.
Lielāko daļu rotaslietu man ir dāvinājis vīrs. Viņš zina manu gaumi – man ir svarīgi, lai to dizains būtu pārlaicīgs vai klasisks, lai tā nav modes lieta. Esmu par ilglaicīgumu it visā.
Lai ļoti atšķirīgas rotas un tērpus savā starpā kombinētu, ir jāpiemīt izkoptai gaumes izjūtai.
Ziniet, man šķiet, ka ar to cilvēks piedzimst! Dzīves laikā, protams, zināšanas un pieredze uzslāņojas, tomēr cilvēka kodols paliek.
Piemēram, manai mammai ir absolūti klasiska gaumes izjūta, savukārt mans tētis ir krietni avangardiskāks. Apģērba izvēlē es vairāk eju tēta virzienā.
Mans vīrs savukārt nāk no ģimenes, kurai nav nekādas saistības ar mākslu, bet viņam ir izcila gaumes izjūta un viņš savulaik arī izvēlējās studēt mākslu. Tātad dvēsele uz šīs pasaules jau ir atnākusi ar savu kodolu, kas spoguļojas visdažādākajās sfērās, tai skaitā arī skaistuma izjūtā.
Lai jūs spētu radīt skaistas lietas un visi sev apkārt, kas jums ir nepieciešams?
Labas, savstarpēji papildinošas attiecības mājās. Mēs ar vīru esam kopā jau 15 gadus – tas ir maģiski. Acīmredzot, mēs otram dodam tieši to, kas ir visvairāk vajadzīgs. Mans vīrs man ir devis brīvību, nekad nav mani ierobežojis. Kad Adelei bija tikai divi gadi, es trīs gadus no vietas katru mēnesi devos komandējumos ārpus Latvijas: uz izstādēm, modes skatēm. Mārcis vienmēr mani ir atbalstījis un ticējis maniem spēkiem. Viņš ir arī mans mierīgais plecs, kurš mani nomierina un līdzsvaro. Savukārt es, visticamāk, Mārcim sniedzu lidojuma sajūtu. Mēs viens otru papildinām.
Un kas ir jūsu iedvesmas avoti?
Kontekstā ar mazuli, katrs solis ārpus ikdienas rutīnas man ir iedvesma! Nesen vīrs pieskatīja jaunāko meitiņu un mēs ar Adeli aizbraucām uz Liepāju – staigājām pa pilsētu vairākas stundas, aizgājām uz kafejnīcu. Tik jauki! Bet es esmu sapratusi arī to, ka iedvesmu arī pašai ir apzināti jārada. Jo katram ir brīži, kad rokas nolaižas. Un tad caur meditāciju, mūziku, glāzi laba vīna, ir jāspēj savu garu celt. Lai enerģija nāk! Mani uzlādē arī kustības, daba un dārza darbi.
Es patiešām uzskatu, ka ir jādzīvo skaista dzīve un jādara tas, kas patīk!
Tad iedvesma atnāks.
