Elmārs Seņkovs, režisors, vairāku Spēlmaņu nakts nomināciju laureāts un Teātra dienas Izcilības balvas saņēmējs, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, kādreizējais Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs. Profesionālis, kuram brīvība ir svarīgāka par visu citu.
Elmār, pirmos panākumus tu guvi nepieklājīgi jauns – jau 25 gadu vecumā iestudēji pirmās izrādes un uzreiz tiki arī skatītāju un profesionāļu pamanīts un novērtēts. Bet kā tu vispār nonāci līdz tam, ka režija ir tavs ceļš?
Tam nav racionāla skaidrojuma – manos rados mākslinieku nav. Mana dzimta nāk no Latgales, cilvēki vairākās paaudzēs bijuši laukstrādnieki. Arī mani vecāki bija vienkārša darba darītāji – tētis pēc profesijas ir metinātājs, mamma strādāja tirdzniecībā. Pirms manas dzimšanas viņi pārcēlās uz Rīgu, mamma šad un tad apmeklēja un arī mani veda skatīties izrādes, tomēr es nevaru teikt, ka viņa teātri būtu ļoti mīlējusi. Mana interese par to radās vēlāk – skolas gados, kad vadīju pasākumus, piedalījos runas konkursos un apmeklēju teātra pulciņu. Pēdējais mani īpaši fascinēja, jo deva iespēju izpausties, mani nekādi neierobežojot.
Ja korī bija jātrāpa pareizajā notī, bet dejošanā – solī, tad teātra pulciņā tika dota absolūta brīvība.
Tā bija mana drošā zona, kur pedagogs neradīja kompleksus, norādot, ka kaut kas tiek darīts nepareizi. Skolas teātrī pavadīju teju visu savu brīvo laiku.
Bet atbildot uz jautājumu… Dziļākā līmenī teātra pulciņš man ļāva pārvarēt arī sekojošu kompleksu: es uzaugu ar izjūtu, ka vecāki uz mani skatās kā uz nevarīgu zēnu. Biju ļoti tievs un trausls, tāpēc man neuzticēja, piemēram, kārtīgus lauku darbus. Savukārt pulciņā es pats varēju virzīt dažādus procesus un par to uzņemties atbildību. Otrs aspekts – vasaras es pavadīju laukos un kā vienīgajam bērnam man nebija vienaudžu kompānijas. Bieži īsti nebija ko darīt, tāpēc es gremdējos iztēlē. Tas noderēja vēlākos gados, jo arī režijas darbā tu bieži esi viens ar savu iztēli.
Tu sacīji, ka ārēji biji trausls zēns. Tomēr tavs kodols bija spēcīgs. Esi stāstījis, ka piedzīvoji fizisku vardarbību no skolotāju puses. Viņiem neizdevās tevi salauzt.
Toreiz tā bija norma – saņemt pļauku no pedagoga. Atceros, ka šādos brīžos izjutu ārkārtīgi lielu netaisnības izjūtu, jo biju visai pareizs bērns un, redzot, kas notiek apkārt, šķita – ne jau mani ir jālamā. Tomēr esmu pateicīgs šai pieredzei. Vide bija šerpa un man bija jāprot izdzīvot. Ātri iemācījos komunicēt ar dažādiem cilvēkiem, kontaktu atradu ar visiem. Attiecīgi es nebiju tas bērns, kuram vienaudži dara pāri: spēju diplomātiski lietas risināt.
Zinot to, ka savulaik studēji pedagoģiju un arī strādāji skolā, biju iedomājusies, ka konkrētā izvēle izauga no vēlmes kļūt par citādu pedagogu, nekā bija tavējie.
Nē, nē! Pedagoģijas fakultātē nonācu tikai tā iemesla dēļ, ka netiku uzņemts nekur citur. Līdzīgi kā daudzi mani vienaudži arī es pēc skolas absolvēšanas gribēju kļūt par juristu vai mācīties socioloģu – abās jomās bija nenormāli liels konkurss. Budžeta vietu iegūt nebija reāli, savukārt līdzekļi, lai studētu par maksu, man nebija. Savukārt Pedagoģijas fakultātē iestāties bija salīdzinoši vienkārši – te ieguvu savu pirmo augstāko izglītību. Šīs zināšanas man noder arī režijā.
Vairākus gadus tu pastrādāji arī skolā.
Tas ir vēl viens liels brīnums, bet teikšu godīgi: sākotnēji par to nepriecājos. 18 gadus vecam puisim strādāt skolā un pieskatīt bērnus nav nekas tāds, ar ko tu vari palepoties draugu lokā. Mani vienaudži sāka strādāt bankās un pat ja viņi darīja pašus vienkāršākos darbus klientu apkalpošanas nodaļās, tas šķita daudz prestižāk. Es savukārt līdztekus studijām pieskatīju bērnus skolas pagarinātajā grupiņā – par šādu iespēju 18 gadīgi čaļi nesapņo. Un jo īpaši, ja strādā privātskolā un tevi arvien pavada vecāku neapmierinātie skatieni – kā tas nākas, ka bērni ir dauzījušies un nosmulējušies… Jutu arī neuzticēšanos, jo vecākiem būtu saprotamāk, ja bērnus būtu pieskatījusi kāda skolotāja, nevis puisis. Situācija mainījās, kad skolā izveidoju teātra pulciņu: radīju tādu pat vidi, kāda man pašam savulaik patika. Te bērni varēja justies brīvi, nebaidīties no kļūdīšanās.
Septiņu gadu laikā skolas teātris izauga tik ļoti, ka nespēju uzņemt visus, kas to vēlējās. Šodien vairāki no maniem skolēniem kļuvuši par lieliem skatuves māksliniekiem un arī es pats, skolā strādājot, pieaugu.
Te sapratu, ka vēlos ar režiju nodarboties profesionāli, tāpēc iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā. Atceros, ka pēc gadiem man klāt pienāca režisors Edmunds Freibergs un sacīja: «Kas to būtu domājis, ka šis blondais zēns kādreiz būs režisors!» Šie vārdi palikuši spilgtā atmiņā un arī man kā pedagogam likuši saprast, ka mēs nedrīkstam izdarīt secinājumus pirms kādam studentam neesam devuši iespēju sevi parādīt. Es neesmu tik augstprātīgs, lai vērtētu, kurš kļūs un kurš savukārt nekļūs par labu aktieri. Jo mēs nekad nezinām, kādas kvalitātes var atklāties jaunajā cilvēkā darba procesā.
Nereti tieši tie, kas sākotnēji neuzkrītoši un klusiņām ir darbojušies, spoži izcīna savu vietu zem saules.
Man paveicās ar to, ka tika dotas iespējas. Sākotnēji izrādes iestudēju Dirty Deal Teatro, kas ir labs starts jaunam māksliniekam, bet jau pavisam drīz arī Nacionālajā teātrī. Tā brīža teātra direktors Ojārs Rubenis mums, jaunajiem režisoriem, deva iespēju radīt izrādes arī tad, ja ar pirmo, otro reizi tās neizdevās.
Kā bija jaunam režisoram strādāt ar spožiem teātra vecmeistariem?
Brīnišķīgi! Jo es tobrīd, kā jau jauns cilvēks, biju bezbailīgs, savukārt vecākās paaudzes aktieri ir visatvērtākie. Patiesībā visgrūtāk ir strādāt ar vidējo paaudzi, tā ir visbailīgākā. Vecmeistariem nav bail kļūdīties, gluži otrādi – viņi ir tik daudz lielisku lomu nospēlējuši, ka vienmēr ir gatavi izmēģināt ko neierastu, lai vēl ko jaunu un interesantu uzzinātu. Drosmīgi ir arī jaunie, jo vēlas sevi pierādīt un ir gatavi eksperimentēt. Savukārt pusmūža cilvēkam ir lielāka trauksmes izjūta, jo viņš jau ir piedzīvojis ne tikai panākumus, bet arī vilšanās un negrib tās atkārtot. To zinu arī pēc savas pieredzes. Vecumā ap četrdesmit mēs daudz ko jau spējam paredzēt, bet tas ne vienmēr palīdz. Mēs sākam sevi kontrolēt, cenzēt: vai citi mani sapratīs vai drosme attaisnosies? Varbūt tomēr labāk iet zināmus ceļus?
Bet… Ierastos ceļos nerodas jaunrade – šai ziņā bailes ir kaitīgas.
Vēl pusmūža grūtība ir tā, ka tev ir lielākas ekspektācijas – tu vēlies pārspēt pats sevi tajā, ko esi darījis līdz šim.
Man gan radies iespaids, ka bailes nav tev raksturīga īpašība…
Manā gadījumā stiprāka par bailēm izrādās vēlme īstenot kādu ideju. Kad jūtu, ka konkrēto materiālu vēlos iestudēt, šķiet, ka nav variantu – vienkārši ir jādara. Piemēram, nākamajā sezonā Valmieras Drāmas teātrī iestudēšu “Skroderdienas Silmačos”. Iedomājies, kāds šai lugai jau ir uzslāņojums! Apzinos, ka esmu sevi uzlicis uz pulvermucas. Bet… Es lugu veidošu tā, kā pats to nolasu. Un neizmantošu jau zināmo mūziku, ko visi it kā sagaida. Pilnas estrādes ir ar līdzīgiem projektiem, mans uzdevums ir iestudēt darbu, kā es to jūtu, jo uzskatu, ka Rūdolfs Blaumanis nav jāierāmē. Es negribu būt viens no tiem, kas veido līdzīgus darbus jau redzētajiem. Absolūti nekautrējos no tā, ka neesmu pieticīgs – gribu, lai manis veidota izrāde kļūst par notikumu.
Jā, es varu kļūdīties, bet teātris nedrīkst būt mērens, esmu pārliecināts, ka drosme vienmēr vinnē.
To pierāda arī filmas “Straume” panākumi. Mēs nedrīkstam paši sevi norakt, domāt: mēs nekas neesam. Diemžēl šī izjūta joprojām daudzus pavada un liek izvēlēties it kā drošākus, bet ne jaunrades ceļus.
Kā tev šķiet, no kurienes nāk šī mazvērtības izjūta?
Pieļauju, ka tas ir padomju laika mantojums. Padomju Savienībā represiju fonā jutāmies kā maza province un šādi turpinām justies arī nonākot Eiropas Savienībā. Tomēr mans moto ir: darbs dara darītāju. To uzsveru arī studentiem: vajag strādāt un rokas nenolaist arī tad, ja uzreiz neizdodas iecerētais. Mūsu profesijā tas ir izšķiroši: darīt savu darbu, būt pacietīgiem un ticēt, ka tava iespēja atnāks. Gints Zilbalodis arī ilgi gaidīja līdz saņēma atzinību. Trīs gadus zīmēja “Straumi” un, visticamāk, arī pats necerēja uz tik lieliem panākumiem.
Dažkārt pat nevajag sev ticēt, bet sekot aicinājumam.
Tomēr noturēt savu līniju mākslā nebūt nav viegli. Nereti jo novatoriskāks darbs, jo lielāka skatītāju neizpratne.
Iestudējot izrādi es neprātoju, vai mani sapratīs – darba procesā tu nedrīksti apstāties vai nobīties. Bet… Arī es esmu dažādiem elles lokiem cauri izgājis, bijis kā kolēģu, tā skatītāju nesaprasts.
Vari minēt kādu piemēru?
Nacionālajā teātrī veidoju eksperimentālas izrādes “Sarkangalvīte un vilks” un “Trīne”. Pēc pēdējās noskatīšanās daudzi skatītāji aizejot, skaļi cirta durvis – tā viņi parādīja savu attieksmi, ka redzētais nepatika. Redz, latviešiem arī ir temperaments! Izrādes tapšanas laikā bija asi arī iekšējie konflikti ar aktieriem – iespējams, toreiz nemācēju savu redzējumu pietiekoši labi nokomunicēt.
Tomēr uz pagājušo atskatoties, es neko nenožēloju. Nacionālajā teātrī esmu bijis visai provokatīvs režisors, bet to saku ar lepnumu.
Jo māksla nedrīkst būt tukša. Teātris nav salūts, bet domāšanas un atbilžu meklēšanas process.
Tomēr par savu patiesību var nākties arī dārgi maksāt – tu vairs neesi Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs.
Man nav nekā vērtīgāka par brīvību. Par sevi varu teikt, ka esmu brīvs.
Teātra direktoram un mākslinieciskajam vadītājam ir jāstrādā tandēmā: ja mūsu vīzija nesaskan, es eju prom. Mani neinteresē kāds postenis, bet tikai tas, ko, tajā atrodoties, varu izdarīt. Manas paaudzes cilvēki pašmērķīgi netiecas pēc amatiem un medaļām.
Kas tagad ir tavas uzmanības fokusā?
Es joprojām strādāju Latvijas Kultūras akadēmijā – maniem studentiem top septiņas diplomdarba izrādes. Darbojamies akadēmijas jaunajā mājvietā Tabakas fabrikā Miera ielā. Redzu, ka šeit var izaugt Kultūras akadēmijas teātris, kas turpinātu kādreizējā Jaunatnes teātra tradīciju.
Šobrīd Klaipēdas teātrī iestudēju “Kalendārs mani sauc”, pēc tam būs sadarbības projekts ar igauņiem, bet aprīlī pirmizrādi piedzīvos “Baltijas teļš” Liepājas teātrī. Mana darba dzīve ir ļoti intensīva.
Un ko tu novērtē ārpus darba?
Esmu pateicīgs, ka vismaz pagaidām esam drošībā, mūsu teritorijā nav karš – tas patiesībā ir vienīgais, kas mani biedē. Tāpēc ik pa laikam sev atgādinu, ka mums nav par ko sūdzēties. Tas vien, ka vakaros ar ģimeni mierīgi varam paēst vakariņas un nākamajā rītā doties uz darbu, ir skaisti. Šai ziņā esam izredzēti.
Tev patīkot stādīt puķes.
Man ļoti patīk rušināties pa zemi – tās ir nostalģiskas atmiņas no manas bērnības laukos. Dārza darbos izbaudu galarezultātu. Tas ir līdzīgi kā ar izrādi – tu iestādi nodomu, tad ieraugi reālas aprises, tomēr atšķirībā no dārza, teātris ir gaistoša māksla. Tāpēc ir vajadzīgs kaut kas pretējs, kāda nodarbe, kas palīdz sazemēties.
Un kas tev ir nepieciešams, pārnākot mājās, lai justos labi?
Siltums – emocionāls un fizisks.
Tev ir sieva un meita – kas jūsu ģimenē palīdz uzturēt emocionālo siltumu, ja intensīvi strādājot, tu daudz laika pavadi ārpus mājām?
Tā ir absolūta savstarpēja uzticēšanās. Arī attiecībās ieguldītais darbs – ar sievu (jogas skolotāja Elīna Seņkova – aut.) esam kopā jau ļoti ilgi, kopš 18 gadu vecuma. Jā, līdz kāzām mums dažādi gājis, kā jau jauniem cilvēkiem, bet šobrīd… Neesmu gatavs sačakarēt to, kas uzbūvēts gadiem. Mēs viens otru pazīstam pusi sava mūža, esam pieņēmuši otra mīnusus un bijuši gatavi strādāt ar savējiem.
Sieva joprojām ir mans lielākais balsts, es noteikti būtu daudz citādāks, ja mēs nebūtu kopā. Visticamāk, kaut kur ceļā būtu saplīsis… Ģimene ir tā, kuras dēļ tu saņemies.
Attiecībām par labu noteikti nāk tas, ka abi ar Elīnu katrs savā jomā esam realizējušies. Abi esam līderi, bet kas interesanti – man patīk, ja mājās lietas nosaka otrs. Kad darbos esi pārguris, ir viegli, ja otrs pasaka, ko man darīt un vismaz sadzīviskajos jautājumos man nav jāpieņem lēmumi. Taču to, kā tālāk dzīvosim, kādus kopīgos un individuālos sapņus realizēsim, gan lemjam abi kopā. Piemēram, šobrīd domājam par to, ka vēlamies iegādāties jauku vasaras māju. Jo regulāri izbraukāt uz Latgales laukiem ir pārāk sarežģīti.
Kā vēl jums patīk izbaudīt kopīgos brīvos brīžus?
Mēs braucam dabā, ceļojam. Mums patīk būt pasaules lielajās pilsētās, kur notiek aktīva kultūras dzīve. Tuvākajā laikā esam iecerējuši doties uz Berlīni, pabaudīsim vizuālo un teātra mākslu.
Bez teātra tātad neiztikt arī brīvajā laikā. Tev ir kāds novēlējums pašam sev, ko tu gribētu piedzīvot nākotnē?
Esmu pārliecināts, ka lielākie izaicinājumi man vēl ir priekšā. Noteikti vēl būšu mākslinieciskais vadītājs kādā no teātriem, par to man šaubu nav.
Vēlos arī turpināt strādāt ārpus Latvijas un beidzot pievērsties arī operas mākslai. Līdz šim jau esmu saņēmis piedāvājumus, bet man tam pietrūcis laika. Un vēl es gaidu brīdi, kad Latvijas teātri piedzīvos ārkārtīgi skaistas izmaiņas – pēdējos piecus gadus kultūra atradusies tādā kā miega režīmā, bet redzu, ka jaunā paaudze ir gatava mūs pārsteigt ar ļoti interesantiem darbiem. Savos studentos redzu lielu potenciālu, briest kaut kas tiešām labs.
