Ēriks Dreibants ir iecienīts un godalgots šefpavārs, restorāna Pavāru māja saimnieks un 3 Pavāri līdzīpašnieks. Ar entuziastisko pieeju un mērķtiecīgi uzsākto zaļo kustību, Līgatnē esošo Pavāru māju aizvedis līdz prestižajai zaļajai Michelin zvaigznei. Taču augstā atzinība nekad nav bijis pašmērķis, tā vietā Ēriks izbauda nemitīgu radīšanas procesu un ļaušanos savai pārliecībai. Garšīgi un sulīgi ne tikai gatavo, bet arī stāsta par saviem dzīves piedzīvojumiem. Viesmīlīgs un harizmātisks, taču pats sevi sauc par vienpati.
Ar Ēriku tiekamies uz kafiju viņa lolotajā Pavāru mājā, Līgatnē. Pa viesu zāles logiem iespīd pirmie pavasara saules stari, izgaismojot uz sienām esošās putnu gleznas. Taču Ēriks skatās ārā pa logu un priecājās par bērniem, kuri atskrējuši uz Pavāru mājas dārzu, lai pašūpotos šūpolēs. “Šie man ir laimes mirkļi,” nosaka Ēriks.
Vai Tu vienmēr esi gribējis būt pavārs?
Nē, noteikti nē! (smejas) Bērnībā gribēju kļūt par šoferi un kosmonautu, taču trīspadsmit gadu vecumā sāku aizrauties ar putnu vērošanu un gredzenošanu, un tad radās jauns sapnis – kļūt par biologu. Taču diemžēl ķīmiju nemācījos, kā pienākas… Vēlāk, kad sākās mūsu valsts atdzimšana un Padomju savienības sabrukšana, valdīja liels haoss un bezdarbs. Mani iesauca armijā – Latvijas atjaunotās armijas pirmajā iesaukumā. Es paziņoju, ka esmu pacifists – cerībā, ka mani tāpēc neuzņems. Taču pieņēma, jo tad ņēma visus. Mani ielika armijas virtuvē un tā es sāku cept un vārīt. Atceros, ka no toreizējā šefpavāra uzzināju, kā gatavot frī kartupeļus, kurus līdz tam biju tikai filmās redzējis. Sāku gatavot arī brīvajā laikā, kad devos dažādos pārgājienos un vērot putnus. Parasti citiem nepatika gatavot, taču man tas nebija grūti.
Kas ir Tavas dzīves galvenie pagrieziena punkti, kas Tevi aizveduši līdz šim brīdim: Tavs vārds ir zināms Latvijas restorānu industrijā un Tev ir pašam savs restorāns, kas turklāt ir augstu vērtēts ne tikai vietējā, bet arī starptautiskā mērogā?
Pirmais ir tas, ka jaunībā man patika kārtīgi uzdzīvot, līdz 27 gadu vecumā nolēmu to pārtraukt. Pēkšņi parādījās daudz brīva laika un es sāku domāt, ko ar to darīt: atgriezties pie sapņa par bioloģiju vai arī mācīties par operatoru Latvijas Kultūras akadēmijā. Viens no maniem tā laika hobijiem bija asistēt operatoram un režisoram Mārim Maskalānam Vides filmu studijā, ar kuru kopā radījām filmas, kas pat saņēma Lielo Kristapu. Tajā laikā sāka parādīties iespēja piekļūt internetam un iegādāties pirmās ārvalstu grāmatas. Es pasūtīju grāmatas par kulināriju un pēkšņi sapratu, ka kulinārija ir saistīta ar visiem maniem hobijiem: ģeogrāfiju, bioloģiju, savā veidā arī ar īstā kadra izveidi. Un pēkšņi ēst gatavošanas tēma mani sāka aizraut ne tikai, lai paēstu, bet lai izzinātu visu gatavošanas kultūru.
Otrs pagrieziens bija tas, ka sāku strādāt Vincentā, jo Pulkvedī, kur kādu laiku biju šefpavārs, biju nonācis strupceļā, taču vēlējos augt. Tur nonākot, sajūta bija kā bērnam lielā rotaļlietu veikalā. Tagad grūti to saprast, jo viss ir pieejams, bet toreiz… Mārtiņa Rītiņa kabinetā visi plaukti bija ar pavāru grāmatām. Ieraudzīju, ka kulinārija nav tikai ēdiens, bet vesela kultūra: trauki, māksla, apkalpošana. Ēdienu noliktavā bija dažādas eksotiskas garšvielas un ēdieni, kādus līdz tam tikai grāmatās biju redzējis, bet te pēkšņi to visu varēja pagaršot. Taču diviem pavāriem grūti sadzīvot, tāpēc es tur pabiju vien gadu. Taču ar Mārtiņu tik un tā uzturējām draudzīgas attiecības.
Trešais: es izlasīju Grigorija Rozentāla grāmatu Vienatnē pāri Āzijai. Grāmatas beigās bija novēlējums, lai vēl kādam latvietim to izdotos izdarīt. Tā kā man patika ceļot, es pārdevu golfiņu, televizoru un riteni un ar 1500 dolāriem kabatā biju gatavs doties ceļā. Gandrīz četru mēnešu laikā es pabiju daudzās valstīs: Turcijā, Rumānijā, Pakistānā, Indijā, Nepālā… Atceros, ka Irānā stāvēju starp divām mošejām un dzirdēju lūgšanas. Es gandrīz apraudājos no tā, ka kaut ko tādu varēju piedzīvot. Par ceļojuma piedzīvojumiem varētu runāt vēl un vēl, taču mans mērķis bija iepazīt citu kultūru, arī ēdienu. Ceļojums man lika citādāk paskatīties uz pasauli, cilvēkiem, arī pašam noformulēt, kas es esmu.
Kad atgriezos, nonācu Kaļķu vārtos, kur nostrādāju gandrīz 10 gadus, jo man ļāva izpausties. Tā bija arī pirmā pieredze vadīt lielu kolektīvu, tā bija ļoti laba skola. Pēc Kaļķu vārtiem sapratu, ka vairs nevēlos ne pie viena strādāt. Tas sakrita ar iepriekšējās ekonomiskās krīzes laiku, kad telpām kritās cenas.
Kopā ar Mārtiņu Sirmo salikām savus iekrājumus, izbraucām caur humpalām un sākām restorāna biznesu (smejas).
Jēkaba kazarmas tajā laikā skaitījās slikta vieta restorānam, bija daudz skeptiķi. Taču jau pirmajā atvēršanas dienā, restorāns bija pilns.
Ierasta prakse būtu atvērt restorānu Rīgas klusajā centrā, taču pavisam kas cits ir to atvērt mazpilsētas bijušajā dzemdību namā. No kurienes Tev tā drosme un pārliecība, ka klienti brauks?
Man noteikti nebija doma par to, ka Līgatnē pirkšu īpašumu un taisīšu restorānu. Taču man visu laiku vajag procesu. Agrāk rīkoju pasākumu Dabas garšu sarunas, tāpēc atbraucu uz Līgatni pie kultūras dāmām, lai parunātu par iespējamo festivāla rīkošanu šeit. Braucām apkārt pa Līgatni un viena no dāmām ierosināja piebraukt pie vecas ēkas un noteica, cik forši būtu, ja te kāds atvērtu restorānu. Kaut kā tas sakrita ar laiku, kad tieši ar ģimeni bijām pārcēlušies dzīvot uz laukiem, es biju pārdevis Rīgas dzīvokli un man bija tieši tik nauda, lai nopirktu šo dzemdību namu un vēl uztaisītu remontu.
Tā kā naudas vērtība ir tad, ja tu kaut ko ar to dari, tad es ilgi nedomāju un šo ēku nopirku.
Un man atkal bija, ko darīt (smejas). Skrāpēju nost sienas krāsas, sieva rakstīja finansējuma projektus par dārza ierīkošanu. Kad dabūjām līdzekļus gan pirmajā, gan otrajā konkursa kārtā, sāku pats noticēt, ka te lietas iet uz priekšu. Par šo vietu pat uzticami draugi bija skeptiski, tikai noteica – lai tev veicas (smejas).
Taču šī vieta jau sākotnēji netika radīta kā bizness. Viss sākas ar emocijām un nauda pati atnāk.
Sākotnēji biju domājis te brīvdienās rīkot tikai pasākumus, kur sabrauc vairāki pavāri un kopā gatavo. Taču kovids veica savas korekcijas. Brīdī, kad atļāva ēst terasēs, te bija kā Positivus festivālā (smejas). Mēs ar lielu optimismu sataisījām 50 porcijas, taču tās beidzās momentā. Tad arī sapratām – cilvēkiem te patīk un viņi brauc.
Pavāru māja ir atvērta četrus gadus. Vai atceries pašus pirmos klientus?
Pirmie klienti bija lietuviešu grupa. Te pat vēl grīdas nebija. Būvnieki lika vēl pēdējo bruģi, kad grupa nāca iekšā. Bija pat tā, ka uz pasākumiem sanesām iekšā mēbeles, bet pēc tam nesām ārā, lai var turpināt remontus.
Kad tiek atvērts jauns restorāns, tad ar nebijuša piedāvājuma un mārketinga palīdzību, iespējams sākotnēji piesaistīt daudz apmeklētāju. Taču kā sava restorāna aktualitāti noturēt gadiem?
Tas ir pats grūtākais, no kā daudzi piekūst un es tai skaitā. Var, protams, atvērt restorānu, saaicināt cilvēkus un ļaut visai komandai izpausties, taču visi parasti vēlas iet vieglāko ceļu.
Svarīgi ir zināt, kādu kvalitāti vēlies. Tad apbruņoties ar lielu izturību un neļaut komandai un it īpaši sev pašam salūzt.
Esmu šajā nozarē jau vairāk nekā 30 gadus un zinu, ka jau no pirmās dienas ir jānoliek virziens, kam es ticu un jācīnās par to. Es varu katru dienu malt vienu un to pašu, stāstot komandai, kā mēs darīsim un kā nedarīsim, jo atliek palaist garām sīkumus un vairs nav tas. Tas, protams, nav viegli, jo seko emocijas. Taču arī es esmu dzīva būtne – arī man ir emocijas, es raudu un naktīs neguļu (smejas).
Kad biju šefpavārs Pulkvedī, biju arī vēl panku kustības piekritējs un tobrīd likās, ka nav nekāda varas vertikāle, visiem ir jābūt vienlīdzīgiem: katrs varēja ēdienu izkārtot uz šķīvja un pasniegt, kā grib. Taču rezultātā bija neapmierināti viesi un es pats arī. Vēlāk, jau pēc nozīmīgās pieredzes gūšanas Vincentā, es kļuvu par šefpavāru Kaļķu vārtos. Man pagāja gads, divi, līdz es ieguvu reputāciju jau esošajā komandā, un katru dienu nenogurstoši atgādināju, ka šķīvjus pirms pasniegšanas sildīsim, steiku ietīsim, gaļu pirksim 3 kg katru dienu, nevis 50 kg nedēļas sākumā, kas, protams, būtu ērtāk un izdevīgāk. Komandai to bija grūti pieņemt.
Sarežģītākais ir noturēt mugurkaulu, lai restorāns ilgi dzīvotu. Un tā ir jebkurā biznesā, ne tikai ēdināšanā. Protams, tas neizslēdz draudzīgas attiecības, bet noteiktam kodolam ir jābūt.
Jau gadiem cilvēki uz restorāniem iet, ne tikai, lai labi paēstu, bet arī lai izbaudītu unikālu pieredzi caur ēdiena noformējumu un pasniegšanu, restorāna interjeru, atmosfēru un kopējo stāstu. Kādu Tu redzi restorānu nākotni – ar vēl lielāku “šovu” un mazāku uzsvaru uz pašu ēdienu vai arī tieši pretēji?
Jau pasen restorāni ir popkultūra. Restorāns ir izklaides industrija un attiecīgi konkurē ar jebkuru citu izklaidi. Ja cilvēkam ir 100 EUR, tad viņš domā – iešu uz restorānu, teātri vai hokeju. Mēs konkurējam ar visiem pasākumiem, kas mums ir visapkārt. Restorāni ir gluži kā rokgrupas, kur katrai grupai ir savi fani, kuri tai tic, iet uz koncertiem un ņem pretī visu jauno, ko grupa piedāvā. Ar mums ir tas pats – vieni nāk uz Pavāru māju, citi iet uz Barentu, Valtera restorānu… Skaidrs, ka ēdieniem un dzērieniem ir jābūt ļoti labiem, taču, lai viesus vēl vairāk iepriecinātu, vajag skaistu un izgaismotu dārzu, īpašu sagaidīšanu un vietu ierādīšanu… Tās ir simtiem nianses, kāpēc viesi nāk tieši pie tevis. Un reizēm pat ēdiens ir sekundārs. Taču tā kā es sirdī esmu pavārs, tad ēdiens šeit vienmēr būs labs (smejas). Te gan jāsaka, ka es vairs pats neesmu šefpavārs. Pavāru mājas šefpavārs ir Juris Dukaļskis. Protams, idejas radām kopā, taču gala lēmums ir viņa.
Kā notiek jaunu ēdienu radīšanas process – no idejas līdz pārliecībai, ka konkrētajā ēdienā vairs nekas nav uzlabojams?
Katram šefpavāram ir savs rokraksts. Var salīdzināt, piemēram, ar teātru režisoriem, kur, protams, ik pa laika gadās kāda izrāde, kas ir pilnīgi citādāka, taču kopumā rokraksts ir tas pats. Man, piemēram, būtu grūti uztaisīt suši ēdienkarti, jo man ir cits rokraksts un Jurim tieši tāpat.
Pasaules klases Michelin restorānos gadiem ir viena un tā pati ēdienkarte, kas nemitīgi tiek pieslīpēta. Viņi to var atļauties, jo uz restorāniem brauc daudz starptautiski viesi. Taču mūsu auditorija ir ļoti lokāla, viesu skaists ir mazs Latvijas mērogā. Un, protams, ka viesi grib jaunu ēdienkarti.
Pie mums ir tā, ka, tiklīdz jūtam, ka ēdienkarte ir noslīpēta, viesi jau prasa nākamo.
Jaunu ēdienu radīšana ir sarežģīts process, tāpēc mūsu labākie ēdieni atkārtojas, taču tiek pilnveidoti.
Kā pavāri uzzina klienta domas par ēdienu?
Pavāri skatās, kādi šķīvji nāk atpakaļ (smejas). Mūsdienās ļoti daudzos restorānos pavāri paši viesiem pienes ēdienu un izveido sarunu par to, kā ēdiens tika gatavots, par to, vai viesim garšoja, jo katram pavāram ir svarīgi, ka viņa paveiktais darbs ir labs un tiek novērtēts. Agrāk šāds kontakts netika veidots un pavārs tiešām tikai pie trauku mazgātājas uzzināja, vai viesiem ēdiens garšoja vai nē.
Lai arī iepriekš minēju, ka ēdiens reizēm var būt sekundārs, tomēr šefpavārs ir svarīgākais cilvēks komandā: tu vari taisīt kādu cirku gribi, taču viesi nenāks, ja ēdiens nebūs ēdams.
Ja notiek pasākumi, man joprojām ir lampu drudzis, jo tas nav tik vienkārši – uztaisi ēdienu un pasniedz. Tāpat māc šaubas, kā viss būs un vai visiem viss garšos. Un katru vakaru mums ne tikai jātaisa ēst, bet arī jākāpj uz skatuves: jāparunājas ar viesiem par ēdienu, par bērniem, par suņiem… Un tā mēs staigājam pa zāli turpu šurpu visu laiku (smejas).
Tu esi mērķtiecīgi uzņēmis “zaļo” virzienu, kas pavisam noteikti nav vienkāršākais virziens ne no saimnieciskās, ne biznesa puses. Kas Tevi iekšēji dzen doties šajā virzienā?
Diemžēl par pavāru gaitām arhīvu netaisa – tur varētu redzēt, ka ilgtspēja manā darbībā bijusi jau ļoti daudzus gadus. Tikai vārds “ilgtspēja” ļoti ilgi nebija aktuāls. Manifests, kas tagad ir Pavāru mājā, ļoti ilgi bija Restorānā 3: tā pati bio kafija, bio un vietējo zemnieku produktu izmantošana, taču cilvēkiem bija pilnīgi vienalga.
Pirms apmēram 20 gadiem ilgtspējīgu ēdienu varēja salīdzināt ar augsto modi – to vajag, lai parādītu mākslinieka spējas un visi to grib redzēt, taču neviens nepērk. Tā vietā izvēlas ielas modi.
Tajā laikā Kaļķu vārtos klientiem piedāvājām standarta cēzara salātus, mocarellu ar tomātiem, taču ēdienkartē bija arī pāris ēdieni, kas atbilst manam redzējumam un iekļauj “no galvas līdz astei“ filozofiju. Taču tie vairāk bija priekš žurnālistiem, tos nepirka. Bet kaut kā soli pa solim 30 gadu laikā līdz savai būtībai esmu ticis.
Tagad ir populāri lieliem uzņēmumiem rīkot pasākumus ar ilgtspējas ievirzi, taču, tiklīdz viņi saņem ēdināšanas tāmi, tā nolemj no ilgtspējas atteikties (smejas).
Tāpēc, nenododot galvenos principus, reizēm vajag pašūpoties uz vienu vai otru pusi.
Ja 2000. gados būtu gatavojis tikai sava redzējuma ēdienu vai pat vēl pirms gada pieturējies tikai un vienīgi pie saviem principiem, diez vai mēs te, Pavāru mājā, tagad sēdētu.
Pateicoties zaļajai Michelin zvaigznei, mums ir iespēja atteikt tiem pieprasījumiem, kuri grib pa lēto, nevis atbilstoši mūsu zaļajai būtībai. Mēs beidzot varam sākt izvēlēties un iet savu ceļu.
Kā vēl mainījusies Pavāru mājas ikdiena pēc prestižās Michelin zaļās zvaigznes saņemšanas?
Zaļā zvaigzne uzliek lielu atbildību. Ja agrāk klienti nāca un baudīja, tad tagad jau nāk ar domu – ā, tev ir zvaigzne, nu tad parādi, ko vari! Taču tas ir labi, jo liek pacelt arī iekšējo latiņu. Komandā esam arī runājuši par to, vai gribētu pretendēt uz sarkano zvaigzni. Kolektīvs teica, ka jā, gribam! Tas attiecīgi liek pārstrukturēt procesus un atkal sāksies foršs radīšanas posms.
Papildu, protams, darām visādas lietas, lai arvien vairāk atbilstu ilgtspējas zvaigznei: ieviešam ozonēto ūdeni, virsmu tīrīšanai tik daudz vairs neizmantojam ķīmiju, plānojam pilnībā atteikties no pārtikas plēves.. Process visu laiku attīstās. Nākamais solis būs mainīt iekārtas pret tādām, kas ir efektīvākas, piemēram, trauku mašīna, kas mazāk patērē ūdeni, elektrību… Šogad būs arī savas siltumnīcas. Ilgtspēja ir arī tajā, ka mūsu dārzu sāk izmantot kā publisko telpu, nāk arvien vairāk un vairāk cilvēku. Arī siltumnīcas varēs izmantot tie, kuriem nav savējās.
Radot Pavāru māju, Tu ieguldi arī vietējās kopienas attīstībā: izmanto vietējo radītos produktus, radi estētisku vidi un pastaigu dārzu, koplietošanas siltumnīcu, mantu apmaiņas skapi… Kāda ir Tava vīzija tuvākajiem gadiem, ko Tu vēl vēlies attīstīt?
Ideāli, ja savienojas vairākas šūnas: esam mēs, ir Papīrfabrika, vēl kāds nāk klāt ar savu redzējumu…
Mana darbība ir, lai mainītu cilvēkiem domāšanu.
Un tas strādā, kad līgatnieši vairs nenāk un nesaka, ka jāuzmanās, ka man te visu izlauzīs, bet paši jau nāk ar savām iniciatīvām kopienu stiprināt, nāk te dārzā atpūsties, satikties. Redzu, ka paliek atvērtāki savās darbībās. Ja viens tāds piemērs ir, tad tas vairo citus. Gribētos, lai te visi tā dzīvo laimīgi.
Man bieži sabiedrībā pietrūkst savstarpēja uzticēšanās. Man vienmēr ir bijis svarīgāk nevis līgums, bet tavs dotais vārds: ja pateici, tad tā arī būs. Es dzīvoju pēc šāda principa. Man šķiet, ka retais līgatnietis – amatnieks nezina, kur stāv Pavāru mājas atslēga un kāds ir signalizācijas kods, visiem tas ir izdalīts (smejas). Ja es neticēšu cilvēkiem, tad kā lai es pats sev ticu?
Protams, pa šiem gadiem ir bijušas ļoti daudzas rūgtas pieredzes un vilšanās, taču tik un tā viss vienmēr sākas ar 100% uzticību.
Tu esi daudz ceļojis pa pasauli un baudījis dažādu restorānu piedāvājumu. Kas ir Tavi pasaules TOP3 restorāni un kāpēc tos ieteiktu izbaudīt?
Viennozīmīgi tas ir ielas ēdiens, kas raksturo jebkuru kultūru: Itālijā – pica, Āzijā – nūdeļu zupa… Vienalga, kur atrodies, nebaidies ēst ielas ēdienu. Otrs – aizej uz tirgu. Tas arī ir kā ceļvedis kulinārijā. Man pašam mīļākā ir Āzijas virtuve, īpaši Vjetnamas.
Taču no augstas klases restorāniem nepārspēta ir Noma (trīs zvaigžņu Michelin restorāns – aut.), tepat kaimiņos – Kopenhāgenā. Pirmo reizi tur biju, kad tikai vēl sāka runāt par šo restorānu. Maltīte gan tagad, gan arī tad bija ļoti dārga: paēdām, pārgulējām mazā istabiņā un naudas vairs brokastīm nebija (smejas). Kopā ar pavāru Kasparu Jansonu bijām pirmajā Nomā, vēl tās iepriekšējā vietā. Iznāca ārā šefpavārs Renē, kurš prasīja, kāpēc neteicām, ka pavāri atbrauks, ka viņš mūs būtu īpaši sagaidījis. Viņš mums stāstīja savu lielo vīziju un ari ideju par to, ka cilvēki varētu tartaru ēst ar rokām… Tagad tas ir ok, bet toreiz viņš lauza visus stereotipus. Mēs ēdām gaisīgu kartupeļu biezeni ar ceptu iesalu – tas ir bijis mans dzīves garšīgākais ēdiens. Nesapratu, kā var kartupeli pārvērst tādā garšā, ka tas ir vienkārši kosmoss (smejas). Izejot no Nomas, es burtiski lidoju divus metrus virs zemes! Vajadzēja, lai kāds pavelk, lai neaizlidoju prom.
Tās bija tādas emocijas – tas mirklis, kad saproti, ka kaut kas mainās. Ka tavā apziņā ienāk kaut kas jauns, kaut kas ārpus visiem taviem stereotipiem.
Otro reizi biju jau jaunajā Nomā. Apmeklējums vairs nebija tik emocionāls, taču Noma tik un tā ir viesmīlības, gastronomijas, zinātkāres paraugs. Protams, lai to sasniegtu, tur strādā 60 cilvēku komanda. Ne vienmēr gan man tas patīk, ka gala ēdiens restorānos kļuvis tik ārkārtīgi dārgs, jo pie tā radīšanas iesaistīti ļoti daudz cilvēki un resursi.
Vai Tu kā pavārs vispār spēj restorānos vienkārši ēst un baudīt, neieslēdzot profesionalitāti?
Jā, es baudu ēdienu. Protams, es to arī nobildēju un tikai tad, kad aizeju uz viesnīcu, veicu piezīmes – kas patika, nepatika, ko gribētu ieviest pie sevis. Varu teikt, ka no 80% apmeklētājiem restorāniem kaut ko paņemu sev. Vai to pēc tam izmēģinu vai arī ideju noglabāju plauktiņā – tas jau atkarīgs no dažādiem apstākļiem.
Vai šefpavārus restorānos uzņem citādāk?
Ja pirms 20 gadiem uz restorānu atnāca kāds cits pavārs, man uzreiz bija blackout: teicu kolēģiem, lai viņi gatavo, jo es to vienkārši nevaru. Taču tagad tas ir mainījies: jebkuru citu pavāru uzņemam kā radinieku, izstāstām un izrādām vairāk. Skaidrs, ka amata brālis ir ļoti gaidīts.
Kur Tev pašam patīk paēst?
Cēsīs viennozīmīgi tā ir Jāņoga, kur ēdu gan viens, gan ar ģimeni. Rīgā – Snatch. Man patīk Āzijas virtuves, tāpēc visbiežāk eju uz Āzijas ēstuvēm, piemēram, uz ķīniešu restorānu Teikā. Tuvākais ķīniešu restorāns manām mājām ir Zaķīši Raiskumā. Ik pa laikam sagribas arī fish & chips, tad dodos uz Fish House.
Kā jūtas Tavi draugi, kad aicina Tevi uz vakariņām?
Manuprāt, mierīgi. Es jau arī netaisu kaviāru, kad viņi brauc pie manis ciemos. Taisu rasolu, sacepam šašliku… Es negribētu katru dienu ēst trīs zvaigžņu Michelin. Ikdienā pavāri ēd to pašu, ko visi. Ja soļanka ir garšīga, tad tā ir garšīga. Manuprāt, pavāri vispār ir tie, kuri ārpus darba nekam nepiekasās. Laimīgs, ka vispār esi paēdis.
Kas ir Tavs personīgais “firmas ēdiens”?
Atkal nonākam pie Āzijas. Arī ģimeni esmu uzsēdinājis uz Āzijas ēdieniem. Gatavoju vokus, kokosa piena zupas, vistas spārniņus Āzijas marinādē. Man mājās ir čili, soja, zivju mērce, juzu – šīs ir pamatgaršas, ar kurām gatavoju daudz. Man patīk arī klasiskās franču salātu mērces – sarkanvīna etiķis.
Ārpus ēdiena gatavošanas un baudīšanas, kas Tev rada patiesu prieku?
Putni (smejas). Protams, bez ierastā – ģimene, bērni… Taču mans lielākais hobijs ir putni.
Vakar vakarā bija pūču riesti, klausījos, kā meža pūce bļauj. Izgāju ārā, paprovocēju un apodziņš atsaucās. Vakar arī ziemeļblāzmu varēja redzēt, gāju arī to skatīties.
Kas, Tavuprāt, ir skaista dzīve?
Dzīvot radošās mokās (smejas). Būt nemitīgā procesā. Man skaista dzīve noteikti nav pludmale, kokteilis un saulriets. Nesen viens paziņa stāstīja, ka vēlas nopirkt māju Itālijā un dzīvot skaisti. Es prasīju – ko tu tur darīsi?!
Ja es nevaru rakt, tad tas nav man. Man skaista dzīve ir process. Ja nav process, tad nav skaistums.
Kad Ēriks Dreibants nav pavārs, tad kas viņš ir?
Laikam īgņa (smejas). Es esmu diezgan liels vienpatis. Esmu iemācījies runāt, komunicēt ar cilvēkiem, taču man patīk būt vienam. Ne velti bieži ceļoju viens pats, piemēram, Indoķīnā pavadīju 4 mēnešus vienatnē. Arī pa Latīņameriku sākumā ceļojām ar sievu, bet tad turpināju viens pats. Man patīk būt ar sevi, patīk tie brīži, kad sāk raisīties dažādas domas. Man patīk iet arī uz teātriem un koncertiem. Es reizēm pat neatceros, par ko bija izrāde, bet man patīk, ka es varu brīvi aizpeldēt savās domās un neviens neuzdod jautājumus. Labi, es neesmu īgņa, esmu vienpatis.
