Guna Leiškalne – Roka, grāmatas Stils autore (sarakstīta kopā ar Denisu Ševeļovu) modes un stila pārzinātāja, Maskavas Starptautisko attiecību institūta absolvente, lasījusi leksijas Rīgas Stradiņa universitātē par socioloģiju un monogrāfijas par socioloģiju Nacionālisms. Rietumu teorijas un pieejas autore.
Pirms intervijas, kad ieminējos, ka grāmatai Stils vajadzētu turpinājumu par rotaslietām, atbildējāt, ka neviens tādu grāmatu nepirktu. Kāpēc?
Kad izdevām grāmatu par stilu un modi, daudzi cilvēki teica, ka šaubījušies, vai to vispār pirkt, jo domāja, ka tā būs par augsto modi. Taču mēs to apzināti veidojām ļoti pietuvinātu dzīvei. Mums bija doma rakstīt arī par rotaslietām, taču vēlāk pārdomājām. Rotaslietas ir kas tik ļoti intīms. Sieviete rotaslietas sāk nēsāt, kad sasniegusi noteiktu briedumu. Bet tikpat labi rotaslietām var nebūt vispār nekāda nozīme viņas dzīvē un arī tas nebūs nekas slikts. Bet, cik esmu novērojusi, rotaslietas sievietes sāk nēsāt noteiktā vecumā.
Un tas būtu?
Manai meitai, kurai ir 13, arī patīk rotas, protams, runa nav par briljantiem un citiem dārgakmeņiem. Viņa meklē sevi, bet kādā vecumā sevi atradīs, tas atkarīgs no katra cilvēka. Vienai šis vecums beidzas 25, citai 35 gados.
Man šķiet, ka rotas ienāk mūsu dzīvē, kad saprotam, kas mēs esam. Vismaz to varu teikt par sevi.
Tagad sēžu pie datora, un man ir tikai divas rokassprādzes, kuras nekad nenoņemu, tās var tikai atskrūvēt. Man tagad nav rotaslietu, jo iešu sportot, bet man ir rotas, bez kurām vispār neizeju no mājas. Rotas ir tāds izaicinošs temats, ņemot vērā mūsu sabiedrības ekonomisko labklājību. Kāds tās var atļauties, kāds nevar, varbūt kāds vispār var apvainoties, ja pamanīs, ka cits valkā rotaslietas, kuras pats nekad nevarēs atļauties.
Labi, sieviete sāk nēsāt rotaslietas tad, kad ir sevi atradusi. Vai iespējams tāds variants, ka viņa nēsā pārāk spēcīgu, pārāk krāšņu, pārāk dārgu rotaslietu, jo vēl nav tai nobriedusi?
Tieši tā! To esmu novērojusi ļoti bieži, jo daudzas sievietes joprojām izskatās, it kā dzīvotu pagājušajā gadsimtā – ar plastiskās ķirurģijas uzfrišinātām lūpām, it kā jaunas, bez jebkādas izglītības, bet redzu, ka vienai milzīgs dārgakmens, kas izskatās kā svešķermenis, nevis organiski papildina viņas būtību. Redzu, ka tas nestrādā, jo līdz tam ir jānonāk.
Rotām nepatīk, ja tu tās nēsā, lai izrādītos. Es to pamanu uzreiz.
Pat ja tev ir mīļākais, kurš uzdāvina milzīgu dārgakmeni, tas nenozīmē, ka viņa to ir pelnījusi.
Ja saka, ka vīrietim labi izskatās jebkurš uzvalks, vai tā var teikt par rotaslietām, ka tās labi izskatās jebkurai sievietei?
Jā, vīrietim piestāv uzvalks, sievietei piestāv rotas, bet lai saprastu, kas tev piestāv, ir vajadzīga izpratne par dzīvi, estētiku, tev jābūt tam gatavam, tad arī atradīsi to, kas tev izskatās labi. Tu to nēsāsi pareizā diennakts laikā, pareizā situācijā. Svarīgi, lai rotaslieta sievietei patiktu, lai tā būtu saistīta ar šī brīža situāciju. Bet es neteiktu, ka tas, kas vīrietim ir uzvalks, sievietei ir rotas. Drīzāk rotaslieta ir nākamais līmenis, kā vīrietim lakatiņš žaketes krūšu kabatā vai labs briļļu rāmis. Un arī: ja sāc nēsāt kabatas lakatiņu pirms esi iemācījies pareizi nēsāt uzvalku, tas nenostrādās, tas izskatīsies neveikli. Jāsāk ar uzvalku, pareizu bikšu garumu. Tieši tāpat ar rotām – iemācies saprast, kas tu esi, tad arī sapratīsi, ko tev vajag, kas tev piestāv. Man ir gredzens, ko uzvelku ļoti svarīgos dzīves brīžos, piemēram, kad dzemdēju meitas. Tas ir manas omes gredzens. Es viņu ļoti mīlu, daudz par viņu domāju, viņa nomira, kad man bija 10 gadi, bet atstāja manī milzīgu mīlestību. Manās kāzās šo gredzenu man uzdāvināja vectēvs. Ļoti vienkāršs zelta gredzens ar mazu akvamarīnu. Tas man simbolizē to, ka ļoti daudz nevajag. Ome bija laimīga sieviete, viņa bija ļoti mīlēta, skaista, dzīvē ļoti veiksmīga. Šis gredzens viņai bija ļoti dārgs, viņa to bieži valkāja. Manuprāt, runa šajā gadījumā nav par dārgakmens lielumu, tīrumu, man šis gredzens simbolizē to, ka laimei nevajag daudz, vienkārši vajag atrast savu rotaslietu, kas kļūst par daļu no tevis.
Tā ir vienīgā jūsu rotaslieta ar stāstu? Man liekas, ka rotaslieta bez stāsta ir vienkārši dārgs juveliera radīts darbs, kuram vēl nav piepildījuma.
Ikviena mana rotaslieta ir ar savu stāstu. Tās nav uzradušās vienkārši tāpat. Mēs jau nepērkam rotas kā maizi. Man, piemēram, visas rotas dāvinājis vīrs, izvēloties kādu mums abiem nozīmīgu datumu. Saderināšanās gredzenu ar viena karāta briljantu viņš man uzdāvināja Turcijā, uz tilta pār Bosforu. Man ļoti patīk, kā viena mana draudzene improvizē ar rotaslietām. Vispirms viņa sāka nēsāt vienu rokassprādzi, tad to skaits palielinājās, šobrīd viņai uz rokas ir daudz rokassprādžu, bet tas izskatās tik labi. Jo viņai ir izpratne par sevi, viņa zina, kas viņai piestāv. Tas viss kopā ir daļa no viņas personības, ja tā varētu teikt.
Jums ir kāds dārgakmens, kas patīk visvairāk, īpašs metāls
Man patīk ziedu motīvi rotaslietās. Turklāt šobrīd ziedi ir mana aizraušanās, man mājās vienmēr vāzēs ir svaigi ziedi. Orhidejas rotaslietās man ir no Cartier, neaizmirstulītes no Harry Winston. Par dārgmetāliem atsevišķs stāsts, jo esmu alerģiska un nevaru nēsāt zeltu ar niķeļa piejaukumu, īpaši auskaros, tikai platīnu. Kaut gan tagad sākuši izmantot tīrāku zeltu. Agrāk man patika baltais zelts, tagad dzeltenais. Tas noteikti saistīts ar manu briedumu, kad redzu, kādu saspēli metāls veido ar acu krāsu vai ādas toni. Viens no maniem mīļākajiem gredzeniem, ko nēsāju katru dienu, ir klasiskais Chanel zelta gredzens. No Cartier vēl man patīk rotaslietas ar kaktusiem, viņu izcilā sērija ar floras elementiem.
Jūs esat ievērojusi kādu sievieti ar satriecošu rotaslietu un joprojām to atceraties?
Tā notiek ļoti bieži, īpaši uzmanību pievēršu lieliem, vizuāli iespaidīgiem dārgakmeņiem, bet tas nenozīmē, ka tādus pati vēlētos. Vienkārši to radītās gaismas spēles ir tik izcilas, ka nevaru nepievērst uzmanību. Singapūrā, kur parasti pavadu Ziemassvētku brīvdienas, restorānos bieži var ieraudzīt turīgus cilvēkus ar satriecošām dārglietām. Piemēram, ienāk sieviete, uz pirksta gredzens ar četru karātu briljantu, auskaros divu karātu briljanti, mani tas burtiski hipnotizē.
Pirmā Vogue redaktore Krievijā, ar kuru nesen tikos, Aļona Doļecka manā izpratnē ir viena no sievietēm, kurai izcili padodas izvēlēties sev dārglietas. Viņa var atļauties nēsāt dārgakmeņus pat dienas laikā, jo tas piestāv viņas būtībai. Tikai lielas personības var atļauties neievērot dresscode. Tad tas izskatās pēc noteikta statement. Viņai bija kaklarota no nelieliem, 0,3 karātu briljantiem, to bija daudz, izskatījās nereāli skaisti.
Man ļoti patīk mūsu pirmā lēdija, jo viņai ir ļoti izturēts stils. Reizēm domāju, ja kāds miljardieris kļūtu par Latvijas prezidentu, viņa pavadone ar milzīgiem briljantiem izskatītos neadekvāti. Pat Hilarija Klintone augsta līmeņa pasākumos neierodas uzkrītošās dārglietās.
Ir jāsakrīt trīs lietām: pareizā vieta, pareizais cilvēks un pareizais laiks.
Dienas laikā sieviete ar lieliem briljanta auskariem izskatās tā, it kā viņa neorientētos pasaulē. Tieši tādēļ ar dārglietām ir nedaudz sarežģītāk nekā ar apģērbu.
