Gundega Roze ir sieviešu žurnāla Santa galvenā redaktore, pirms tam vadījusi tādus žurnālus kā Shape, Cosmopolitan, kā redaktore strādājusi arī vīriešu žurnālā Klubs un, strādājot presē, viņai ir uzkrājušās daudzas atziņas gan par sievietēm, gan vīriešiem. Pirms dažiem gadiem Gundega izdeva grāmatu Dimanti tavā pagalmā, kas kļuva par vietēja mēroga bestselleru un tagad viņa raksta otro grāmatu, kas būs daudz personiskāka.
Jūs pirms vairākiem gadiem uzrakstījāt grāmatu Dimanti tavā pagalmā, kas kļuva par bestselleru, pārsniedzot 10 000 eksemplāru tirāžu. Dimants ir neapstrādāts briljants. Kādas jums ir attiecības ar šiem dārgakmeņiem?
Grāmatas nosaukums pie manis atnāca intuitīvi. Jā, dimanti – tā taču ir klasika! Kaut vai pamēģiniet saskaitīt dziesmas, kurās pieminēti dimanti. Tas nebūs viegls uzdevums! Sākot no mūsdienu klasiķiem Coldplay un beidzot ar Rihannu, – mākslinieki savā daiļradē nespēj iztikt bez dimantu pieminēšanas.
Jo mēs zemapziņā lieliski saprotam – tā ir vērtība. Līdz ar to te paveras radošas iespējas paspēlēties. Savā pirmajā grāmatā ar šo metaforu gribēju pateikt, ka pats vērtīgākais ir tevī pašā, – tavās rokās, tavā sirdī, tavās iespējās.
Starp citu, jau pavasarī iznāks šīs grāmatas turpinājums, it kā līdzīgā žanrā kā pirmais darbs, taču man kā autorei personiski jau daudz atklātāks.
Ir tāds klišejisks teiciens, ka briljanti ir sievietes labākie draugi.
Pirms četriem gadiem mani ļoti sirsnīgi pārsteidza vīrs, kurš bija izvēlējies oriģinālu saderināšanās gredzenu – ar zelta ziedlapiņām, kas ietver briljantu. Ziedlapiņas laikam tādēļ, ka mans vārds ir Gundega un vīra uzvārds ir Roze. Arī laulības gredzenos mums abiem ir iestrādāta briljanta actiņa. Kad būšu pabeigusi savu nu jau trešo grāmatu, esmu iecerējusi pati iegādāties kadu īpašu rotu ar iestrādātu briljantu.
Strādājot žurnālistikā, vadot žurnālus, kuru auditorija ir galvenokārt sievietes, pie kādiem secinājumiem esat nonākusi attiecībā uz sieviešu vēlmi izlasīt par kādām sevi interesējošām tēmām? Par ko vēlējās lasīt sievietes, kad beidzi žurnālistikas studijas un tagad? Varbūt var nedaudz ieskicēt arī laiku, kad strādāji žurnālā Klubs, kas it kā ir žurnāls vīriešu auditorijai, bet ko lasa arī sievietes.
Esmu novērojusi, ka sievietes vairāk grib saprast sevi un uzzināt vērtīgu informāciju, kas palīdzētu viņu dzīvi padarīt labāku. Vīrieši savukārt vairāk grib saprast to, kā darbojas globālie procesi. Protams, tā nav absolūta formula, un it sevišķi šobrīd jau sāk zust robežas starp vīriešu un sieviešu medijiem. Aizvien vairāk veidojas auditorijas burbuļi, cilvēki sadalās grupās, ko nosaka dzīvesveida principi, politiskie uzskati, ienākumu līmenis…
Tagad mēs vairāk dzīvojam savos informatīvajos burbuļos, nemaz nenojaušot, ko domā tie, kas koncentrējas citos.
Katru mēnesi jūsu vadīto žurnālu gaida un lasa tūkstošiem Latvijas sieviešu. Kā tieši jūs un jūsu darbs ietekmē to, kas Latvijas sievietēm ir aktuāls konkrētā mēnesī, viņu viedokli par dažādām lietām?
Žurnāls Santa Latvijas kontekstā patiešām ir leģendārs. Pagājušajā gadā svinējām žurnāla pastāvēšanas 30 gadu jubileju un varu tikai apbrīnot, kā izdevējiem izdevies tik ilgus gadus noturēt satura kvalitāti un lasītāju uzticību. Manā skatījumā Santa ir izcils zīmols, tieši tādēļ vadīt šo žurnālu ir liela atbildība. Tas ir līdzīgi kā pārņemt sena modes nama vadību – vispirms ir jārespektē tradīcijas un tad var skatīties, ko mēs pieliekam klāt, kādus jauninājumus ieviešam. Zinu, ka lasītājas Santu izvēlas, jo tajā ir saturs, kas paceļ virs ikdienas, tās ir patiesas sarunas par dzīvi, tās ir izcilas personības, kas iedvesmo. Šīs vadlīnijas ir arī mana navigācijas sistēma, ik mēnesi veidojot žurnāla saturu.
Vai šodien sievietes nav mainījušās lomām ar vīriešiem? Viņas ir labāk izglītotas, zina, ko vēlas, kamēr vīrieši lēnām un neglābjami sāk zaudēt savas pozīcijas, jo viņus nepārtraukti kaunina, liek justies teju vainīgiem par visiem pasaules grēkiem. Rezultātā vīrieši ir jaunās sievietes, bet sievietes – jaunie vīrieši.
Tā ir mūsdienu sabiedrības attīstības fāze – sievietes ir kļuvušas ļoti varošas. Un tam tā bija jānotiek, jo vēsturiskie procesi Rietumu pasaulē ļoti mērķtiecīgi gāja šajā virzienā. Viss ir noticis ļoti loģiski – sievietes cīnījās par savām tiesībām būt līdzvērtīgām un daudzējādā ziņā šī cīņa ir vainagojusies panākumiem. Bet diemžēl mums ir tikai viena dzīve, no kā pašas varam mācīties uz savas ādas. Mēs daudz ko varam secināt tikai pašas no savas pieredzes, un reizēm nākas secināt, ka tā varēšana dzīvē palīdz, citkārt – nomāc un pat traucē. Un tad atkal sievietes iet uz kursiem un mācās būt vājas un sievišķīgas… Mācās nevarēt.
Manuprāt, svarīgs ir pamatfunkciju nodrošinājums – lai sievietei ir iespēja dzīvot tā, kā viņa vēlas, saskaņā ar savām vērtībām un interesēm. Un tālākais jau ir izvēles jautājums, – vai viņa grib vairāk veltīt laiku ģimenei, vai izvēlas karjeras ceļu, vai tomēr grib apvienot abus.
Ir sāpīgi tajā brīdī, kad izvēles nav, ir tikai konkrēts, nolemts scenārijs, kā dzīvot. Man šķiet, ka tā lielā sieviešu cīņa vēsturiski ir bijusi par to, ka mēs pašas gribam lemt, kā dzīvot, par to, lai mums būtu izvēles iespējas. Un, ja cilvēkam ir brīvība, tad viņam ir ne tikai vieglāk elpot, bet arī sasniegt savu dzīves piepildījumu.
Kas jums pašai ir bijis lielākais pārsteigums, rakstot par sievietēm?
Sievietes vienlaikus var būt ārkārtīgi spēcīgas un trauslas, un mēs nekad nezinām, kurā situācijā parādīsies sievietes apslēptais spēks vai tieši pretēji – viņas ievainojamība.
Nedaudz provokatīvs jautājums – ja būtu neierobežots naudas daudzums, kāda veida žurnālu gribētu izdot, zinot, ka nav jārūpējas par tā pārdošanas rādītājiem. Teiksim, lūdzu, nauda projektam piecu gadu garumā, zinot, ka tas neatpelnīsies.
Tādā gadījumā izvēlētos pētnieciskās žurnālistikas virzienu, kas ir ļoti dārga un laikietilpīga. Ir tikai jāspēj radīt kvalitatīvu mediju produktu, un es ticu, ka pieprasījums pēc tā būtu ļoti liels. Tas ir arī jautājums par sabiedrības izglītību. Mēs esam gatavi maksāt, kad saprotam, kādēļ mūsu veselībai nepieciešams kvalitatīvs uzturs. Ar informāciju un masu medijiem ir tāpat – tiklīdz apzināmies, kādu lomu te spēlē kvalitāte, vairs nav diskusiju par cenu. Šobrīd dzīvojam skaistu saukļu un skaļu virsrakstu laikmetā, bet cilvēks vienmēr grib zināt, kas slēpjas aiz tā, kas nav acīmredzams.
Gribētu pavaicāt kā personīgi izjūtat šodienas laiku, bet ne tādā nozīmē, ka ir pandēmija, kas visiem jau apnikusi, drīzāk par personīgo laika vadīšanu, par ko šodien sarakstītas daudzas grāmatas, jo pareizi plānot laiku nozīmē nokļūt tuvāk savam lielajam dzīves izaicinājumam.
Izaicinājumi piešķir dzīvei garšu, un tur bez laika menedžmenta neiztikt. Tā vienmēr ir izvēle – vai es gribu sasniegt ko vairāk, vai pieņemu esošo situāciju un samierinos ar to, kā ir.
Manuprāt, izaicinājumi ir vitāli nepieciešami arī bērniem un veciem cilvēkiem – katram atbilstoši savām iespējam. Jo izaicinājums tev ļauj trenēt savu varēšanas sajūtu.
Bet neko nevajag darīt tāpēc, ka tāds ir sabiedrības spiediens. Katram jāatrod savs izaicinājums, un nereti mūsu lielākās dzīves uzvaras citiem cilvēkiem absolūti neko neizsaka, bet individuālā līmenī tas ir kaut kas absolūti neaizstājams, tavs personīgais miljons. Lūk, uz šīm uzvarām ir vērts tiekties, jo tās paceļ dzīvi virs ikdienas.
Šodien arvien biežāk sievietes atzīstas, ka nevēlas bērnus, jo tā ir lieka atbildība. Kādēļ tas tā notiek? Ir lasīts, ka arvien mazāk bērnu dzimst valstīs, kur ir relatīvi lielāka labklājība, pretstatā trūcīgajām valstīm, kur milzīga vērtība ir ģimenei, attiecībām. Ko mēs varam zaudēt? Primitīvākā atbilde būtu, ka izmirstam kā tauta, bet varbūt ir kāds daudzslāņaināks secinājums. Jūs jau otro gadu vadāt YouTube raidījumu Māmiņu rīti ar Gundegu Rozi un jūsu otrā grāmata ir par šo pašu – mammu tēmu, – Mammas zina vislabāk.
Klīniskais psihologs Džordans Pītersons bieži uzsver, ka attiecības ar bērnu ir absolūti unikāla pieredze, ko mēs nevaram aizstāt ne ar ko citu. Patiesībā pirms es pati nebiju kļuvusi par mammu, man to bija grūti saprast. Uz bērniem skatījos ļoti praktiski – bēbīšu vecumā viņiem vajadzīgas autiņbiksītes, vēlāk jāatrod labs bērnudārzs, skola… Ar domu, ka bērns ir aprūpējams un tā ir vecāku atbildība.
Vēl jau arī sabiedrības spiediens.
Un, jā, jūtama sabiedrības attieksme – bērni ir jāgrib… Bet dzīve vilina ar savām iespējām un gribas padzīvot tikai sev. Turklāt ļoti ilgi šķiet, ka vēl jau varēs paspēt, dzīve taču ir gara. Bet, lai arī mēs ar kosmētikas un dzīvesveida palīdzību ilgi varam sevi uzturēt labā formā, daba sievietei ir paredzējusi ierobežotu laiku tam periodam, kad vari kļūt par mammu. Protams, tas arī rada spiedienu… Un es varu saprast arī sievietes, kuras saka, ka viņas izvēlas dzīvi bez bērniem. Kādi ir patiesie iemesli, to jau mēs nekad nezinām. Ir sievietes, kuras ilgi gribējušas bērnus, bet tā arī nav varējušas kļūt par mātēm. Ir tik daudz grūtniecības laikā zaudēti bērniņi, par kuriem sievietes publiski nerunā, jo tas ir pārāk sāpīgi. Un mēdz būt arī tā, ka partneris saka – pagaidām bērnus nevēlos, un sieviete pielāgojas šai pozīcijai. Patiesās dzīves aizkulises var būt ļoti dažādas un bieži vien īstie iemesli ar nostāju nevēlos bērnus nav nemaz saistīti ar to, ka sieviete grib egoistiski dzīvot tikai sev.
Tas, ko esmu sapratusi no savas pieredzes – sieviete jau tā īsti nekad nevar būt gatava kļūt par mammu. Tas vienmēr ir kā lidojums kosmosā, tev ir kaut kāds priekšstats par to, kā tas varētu būt, bet to patiesi saprotam tikai tad, kad bērns kļūst par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu.
Šodien arvien biežāk “jūtams”, ka modē ir cilvēki, kuri nekautrējas būt vāji, publiski atzīstas, ka vajājušas dažādas, reizēm ārkārtīgi nopietnas likstas gan veselības jomā, gan personīgajā dzīvē. Bet vai nav tā, ka tam visam nāk līdzi tāda kā upura domāšana – vispirms skaļi paziņo, ka esi upuris un upurus jau neviens ne par ko nevainos. Varbūt patiesībā tā ir tāda kā smalka izdzīvošanas stratēģija šajos skarbajos laikos?
No vienas puses tas ir ļoti pozitīvi, ka mēs varam publiski runāt arī par savu vājumu. Manuprāt, tas ir veselīgs mūsu sabiedrības attīstības posms, ka varam atklāt arī savus ievainojumus, kas līdz ar to atbruņo kopējo fonu no saspringtā uzdevuma būt līderiem, uzvarētājiem un super veiksmīgajiem par katru cenu.
Protams, ja sabiedrība par rētām sāk aplaudēt skaļāk, nekā par uzvarām un zelta medaļām, paveras jauna tendence manipulācijai. Signāls ir skaidrs – būt upurim ir izdevīgi, jo tad mani novērtē un mīl vairāk.
Mēs jau instinktīvi arī lutinām un žēlojam vairāk to bērniņu, kurš vairāk cieš un raud. Tāpat arī sabiedrība – mūsu dabiskais instinkts liek aizstāvēt vājākos. Bet te ir vēl viens aspekts – mēs žēlojam tos, kuriem ir grūti, bet gribam līdzināties tiem, kurus apbrīnojam. Sekojam jau līderiem, autoritātēm, tiem, kas ir stiprāki, gudrāki un varas hierarhijā augstāk stāvoši. Un tas ir tāds pats dabiskais instinkts, ko neviens joprojām nav atcēlis.
Kad iznāca seriāls Aģentūra, mani pārsteidza dažas atsauksmes, kurās to “nosodīja”, ka tajā ir pārāk daudz skaistu sieviešu. Jo šodien uzsver, ka mēs visi esam skaisti, kas manuprāt ir liekulīgi, jo vienmēr kāds būs skaistāks par otru. Varbūt skaistums šodien atšķiras no skaistuma aizvakar?
Atceros, kad man bija astoņpadsmit gadi, reklāmās un uz žurnālu vākiem bija redzamas tikai supermodeles ar perfektiem auguma parametriem. Izmērs bija svarīgāks par personību. Meitenes ar skaistiem augumiem un klasiski glītiem sejas pantiem automātiski izvirzījās priekšplānā. Tagad dzīvojam daudz demokrātiskākā sabiedrībā, kurā pastāv vizuālā dažādība.
Un šobrīd patiešām priekšplānā izvirzās personība, nevis kāds konkrēts izmērs, kas, manuprāt, nāk par labu arī sieviešu mentālajai veselībai. Pašapziņa vairs nav atkarīga no vidukļa apkārtmēra.
Bet skaistuma tēma ir mūžīga kā pasaule. Mēs jau visi ilgojamies pēc skaistuma – pilsētvidē, mākslā, arhitektūrā, interjerā, apģērba dizainā, spoguļattēlā… Un, par laimi, mums visiem nav vienāda izpratne par to, kas ir vai nav skaists. Estētiskā izjūta ir ļoti individuāla. Ja viens režisors savā darbā gribēs redzēt klasiski skaistu sievieti, cits meklēs tieši ko ļoti savdabīgu. Man katrā ziņā ir prieks, ka arī Latvijā parādās šī dažādība un līdz ar to arī vieta viedokļu diskusijām.
Kādas rotaslietas pati izvēlies?
Pati rotas izvēlos ļoti akurāti, un man vienmēr ir svarīgi konkrētajai rotai piešķirt arī simbolisku nozīmi. Ja, piemēram, tas ir gredzens, ko pati sev esmu pirkusi, tad tas manā pirkstā ir kā atgādinājums par man pašai vien zināmu vēstījumu.
Man nav tetovējumu, bet es zinu, ka bieži vien cilvēki izvēlas uz sava ķermeņa uztetovēt kādu zīmi, kas viņiem ir simboliski svarīga. Man ir līdzīgi ar rotām. Ja ir dzīvē noticis kāds pagrieziena punkts, un es gribu to skaisti ierāmēt savā apziņā, tad izvēlos atbilstošu rotu, kas man kalpos kā atgādinājuma zīme.
Varbūt no kāda ceļojuma esat atvedusi kādu juvelierizstrādājumu ar stāstu?
Man ir šāds zelta Dievmātes kuloniņš, ko esmu pirms divdesmit gadiem atvedusi no Parīzes, – īpašās reizēs ticu, ka tas mani sargā. Patiesībā katrai rotai mēs varam piešķirt simbolisku nozīmi – šis man ir drosmes gredzens, šie mīlestības auskari un tamlīdzīgi.
Ko no rotaslietām, dārgakmeņiem jūs nekad nevalkātu, jo jūtat, ka tām nav atbilstoša enerģija?
Tas, kas nav mans, ir antikvariāti un lietoto mantu veikali. Es saprotu, ka šādās bodītēs var atrast īstus dārgumus, ko pēc tam par izdevīgu naudu atkal pārdot tālāk, tai skaitā rotas, bet es pati negribētu nēsāt sveša cilvēka rotas, lai arī cik skaistas vai vērtīgas tās būtu. Mantot – tas ir pavisam citādāk. Taču svešs ir svešs. Rotas, manuprāt, ir kaut kas ļoti intīms, tuvs un dārgs. Un to emocionālā virsvērtība bieži vien nemaz nav izmērāma naudā.
