Radošās apvienības Skudras metropole vadītāja Gundega Skudriņa par ideju trūkumu sūdzēties nevar. Tās nāk un iet, reizēm atnāk un aiziet un atgriežas pēc pāris gadiem, bet svarīgi, ka visas tiek īstenotas. Taču Gundega saka, ka svarīgas ir ne tikai idejas, bet arī brīvība, horizonts, kad nekas neiegrožo domas lidojumu.
Atceros kādu interviju, kurā teicāt, ka pēc tam, kad izpildāt savus mātes pienākumus, domājat par pasaules mēroga projektiem, kas izklausās ļoti vērienīgi un netipiski.
Man piemīt veselīgs egoisms. Jau sen esmu sapratusi, ja pati jutīšos labi, tad varēšu arī dot pasaulei.
Jo ko var dot pasaulei sagruzījies un nelaimīgs cilvēks? Īsti neko.
Viņam pašam ar sevi jātiek galā, tāpēc rūpējos par savu labsajūtu. Tas strādā pat labāk, nekā visiem ziedojoties. Veselīgs egoisms, nevis bezkaunīgs, savā ziņā ir svētīgs. Ja man patīk savs darbs, kāpēc to nedarīt? Jā, mājiniekiem reizēm tiek desmit reizes mazāk, tas ir skaidrs, jo diennaktī ir 24h un tu nevari būt visur perfekts, nekad pat neesmu uz to tiekusies.
Vēl viena lieta, ko uzsvērāt, ka jums nemitīgi rodas visādas idejas, kā tas notiek?
Nesūdzos, ka ideju nebūtu, bet nav arī tā, ka tās nāktu kā no pārpilnības raga. Bet es jau arī nedzīvoju, uzstādot, ka tagad vajadzētu kaut ko radīt, kādas idejas īstenot vai izvirzīt mērķus. Esmu no tiem cilvēkiem, kurš ne dzimšanas dienās, ne jaunajā gadā mērķus neuzstāda. Nekad nesāku jaunu dzīvi, dzīvoju savējo, tādu, kāda tā ir. Esmu atvērta idejām, tās nāk un iet, diezgan daudzas paliek, tiek īstenotas, citas aizlido Visumā, citas pie manis atgriežas pēc kāda laika, dažkārt pēc vairākiem gadiem. Es uzskatu, ka viss notiek īstajā laikā un vietā. Un paldies Dieviņam un augstākajiem spēkiem, ka kaut kas manā prātiņā rosās. Man šķiet svarīgi, ja prāts tiek darbināts, lai tas nepārvēršas par flegmu.
Kāpēc citi saka, ka viņi nevar neko izdomāt?
Varbūt citiem no malas liekas, ka man ideju ir daudz, bet es tiešām nesūdzos, arī pandēmijas laikā profesionālajā jomā uzradās vairākas idejas. Tas vairāk ir tā, ka mobilizējoties vai apstākļiem mainoties, kaut kas notiek.
Vispār man liekas, ka tas notiek tāpēc, ka man patīk dzīvot priekpilni.
Tas varētu būt atslēgas vārds. Jāatzīst, ka nekad to neesmu analizējusi vai domājusi, reizēm tikai pēc intervijām padomāju, kā tad īsti ir.
Un kā tad ir?
Man patīk dzīvot koši un interesanti. Lai tas notiktu, kaut kas pašam ir jāizdara. Es vienmēr uzsveru, ja, piemēram, runa ir par svētkiem, kas ir mana nozare, neviens pie durvīm nepiezvanīs un nepateiks, lūk, šeit uz paplātes ir prieks. Tā dzīvē nenotiek. Pašiem kaut kas jādara, lai lietas virzītos. Tā es dzīvoju. Ja es daru to, kas man sagādā prieku, tad es to daru ar baigo degsmi. Ja es ko daru ar baigo degsmi, tad tajā ir liela daļa mīlestības.
Ja tur ir mīlestība, tad simts punkti, ka tas nostrādās uz cilvēku. Jo tas nav feiks, un to nevar nesajust.
Tāpēc mums ļoti bieži patīk tas, kurā cilvēku ielikuši sirdi un dvēseli, vienalga, vai tie ir mājražotāji vai lieluzņēmēji. Ja viņiem tas no sirds patīk, tad mēs to sajūtam. Es par savu darbu ļoti kaifoju, man patīk lietas, kas īstenojas, kas ir interesantas un apmeklētāji to jūt. Tā ir kā atgriezeniskā saikne, kas sniedz prieku atpakaļ. Tad jūties kā spārnos, kad saproti, ka yes, ir kas foršs izdarīts, kāds cilvēks padarīts laimīgs, kaut kas paveikts, novērtēts un tu saproti, ka esi uz īstā ceļa. Prieks palīdz idejas īstenot.
Cik liela nozīme jūsu dzīvē ir skaistumam, skaistām lietām?
Ja pēc Maslova piramīdas esmu apmierinājusi visas savas primitīvās vajadzības – gulēt, ēst un tā tālāk, tad skaistumam pievēršu ļoti lielu uzmanību. Kāpēc to uzsveru – kad cilvēks nav izgulējies, viņam kaut kas sāp, simts gadus viņu skaistums neinteresēs. Ja esmu ļoti nogurusi, mani absolūti netraucē tas, ka apkārt nav ne grama skaistuma. Kad primitīvā daļa ir apmierināta, skaidrs, tad prasās kas vairāk. Tāpēc man ir ļoti svarīgs horizonts, tas ir vissvarīgākais. Bezgala svarīgs ir vārds brīvība, tas man daudz nozīmē, kā cilvēkam, kā pilsonei, kā sievietei. Brīvība ir arī tajā, ka neesmu četrās sienās, neesmu iegrožota kādā laukumā, man ir nepieciešams horizonts, lai ir kur lidot.
Vai par jauniem projektiem domājot, ir kādas lietas, vietas, parādības, kas iedvesmojušas?
Tā ir māksla, daba, citu kultūru izzināšana, mūzika, būtībā ļoti daudz kas. Kas ir ļoti svarīgi, idejas kā no pārpilnības raga nerodas vienai Gundegai, mēs strādājam tandēmā ar kolēģiem, komandu, un es esmu no tiem cilvēkiem, kurš uzsver komandas lomu. Uzskatu, ka tas ir absolūts komandas darbs, es vairāk esmu tāds kā atpazīstamāks cilvēks, ar mani tas vairāk iziet tautās, bet darbu iegulda arī citi cilvēki. Tādus pavisam trakus numurus taisām ar Mārci Ziemiņu, “Don’t Panic” dizaineru un scenogrāfu, mums kaut kā ir laimējās sastapties.
Tā radās iespēja iepazīt trosēs iekārtu namiņu virs Amatas.
Jā, pērnvasar realizējām projektu ar levitējošo spoguļnamiņu, kas bija veidots no spoguļstikliem, iekārts trosēs un ar tālvadības pulti palaists aptuveni piecus metrus virs upes. Tajā varēja pārnakšņot un neticami īsā laikā viss tika rezervēts. Tagad mums ir peldošā sala Mordangas ezerā.
Trakas idejas radām kopā, jo Mārcim ir praktiskā pasaule – dizains, zināšanas, māksla, man ir vadīšanas spējas, ideju realizācija, mākslinieciskā sadaļa.
Tāpēc katrā intervijā stāstu, ka nav tā, ka tikai man ir idejas. Mums tās piešķiļas samērā vienlaicīgi un tad mēs tās kā pingponga bumbiņas mētājam un saprotam, kas ir labi un kas slikti, jo vienādi fokusējamies uz lietām, uz vērtībām, kas mums svarīgas, ko ieguldām, arī uz lielu darbu, kurā neviens neskaita stundas. Tas ir svarīgs aspekts, ka visi foršie, inovatīvie, interesantie ideju projektu nav tikai manis vienas izdomāti.
Un tad atnāca pandēmija, kuras laikā varēja izdomāt dažādas domas un idejas, cik tik tīk.
Kad valstis slēdza robežas, knapi paspēju atlidot mājās. Domāju, ka nu gan vienreiz būs ziepes, jo nekas tāds nebija piedzīvots. Kādu nedēļu biju pašizolācijā dzīvoklī, likās, kas te tagad būs, ko darīt un tad man ātri radās ideja par teātri pa telefonu. Tas bija projekts, kurā pieci aktieri no dažādiem Latvijas teātriem pa telefonu stāstīja stāstus. Tad es sapratu, ka varu savā profesijā realizēties, neizejot no mājas un pat sasniegt vairākas valstis. Arī aktieri tā vēl nebija strādājuši, tā bija viņiem pilnīgi jauna pieredze. Tas bija lielisks piemērs, lai saprastu, ka es ļoti uzticos sev, nevis kaut ko šņukstu. Tā pēkšņi: re, forša ideja, un nevis jādzīvojas ar to, bet tā jāīsteno.
Vai atceraties, kādi bija pirmatnējie idejas impulsi, ka daudzi noteikti teica, ka tur nekas nesanāks?
Jā, tā ir, tas ir pilnīgi normāli, esmu pieradusi. Pirmos impulsus dodu komandai, zinu, ka viņi uzreiz pateiks, vai tas tiešām pilnīgi garām vai kaut kas tur ir. Un ja viņi, cilvēki, kuriem ir cita pieredze, kuri man neglaimo, saka: o, jā, tur kaut kas ir, tad man pietiek ar šiem vārdiem. Ja tur kaut kas ir, tad vajag rakt. Tad ir svarīgi pašam līdz galam sev noticēt. Jo man dažkārt par projektiem, ko klienti pasūta, nav simtprocentīgas pārliecības. Ja tās nav, tad simtprocentīgu atdevi nevaru gūt. Citkārt ir tā, ka man palīdz mana sievišķā daļa, to es nenoliedzu.
Dažkārt citi var teikt, ka nebūs, bet manī ir tāda pārliecība un nevienu neklausu, daru. Jo es zinu, ka būs labi. Tāda intuitīva sajūta, kura dažkārt atnāk.
Ne vienmēr, bet ir. Un tad es sev ļoti uzticos un saprotu, ja es jūtu, ka būs forši, tad būs forši. Šī sajūta man ir uztrenēta.
Kad minējāt “Teātris pa telefonu”, atcerējos, kāda savulaik grupai Depeche Mode bija dziesmas Personal Jesus reklāmas kampaņa. Anglijas vietējās avīzēs tika ievietots lakonisks sludinājums: Personal Jesus un telefona numurs, pa kuru piezvanot, varēja noklausīties dziesmu.
O, super! Man vispār patīk, ja cilvēki rīkojoties, pārkāpj robežas, bet man nepatīk agresija, ļaunums un stulbums.
Visam, ko es daru, jābūt pamatojumam. Vienkārši kaut ko truli dauzīt, iznīcināt vai pārkāpt robežas, tas nav man.
Esmu otrajā flangā, tad manī ieslēdzas konservatīvisms un tradīcijas. Ja runājam par robežu pārkāpšanu, ja kādam no tā būs labums, vai ar to kaut kas tiks vērtīgs realizēts, kaut vai manis pieminētais skaistums, prieks, cilvēkiem tiks dāvāta iedvesma, tad es esmu absolūti par, tad ir jāiet pāri robežām. Pretējā gadījumā paliekam savos stereotipos, politiskajos standartos. Esmu par ikvienu radošu izpausmi. Kas ir interesanti, radošums kā tāds pēdējos piecus gadus piedzīvo savu uzplaukumu.
Kādā ziņā?
Daudzas nopietnas nozares pirms tam to neņēma par pilnu, tā globāli. Bet šobrīd ikviena nozare saprot, ka ar radošumu var panākt ļoti daudz, to attīsta, tajā investē, jo radošums ir spēcīga valūta, un tā globāli. Tagad visi par to mācās, bet man tas izraisa smaidu. Runa ir par ikvienu nopietnu nozari – finansēm, politiku vai medicīnu. Šobrīd visi zina, ka radošas pieejas sniedz pavisam citus risinājumus. Radošums ir jauni ceļi, bet tie paver jaunu horizontu. To saprot ikviens nopietns spēlētājs.
Pirms vairākiem gadiem, kad braucām uz pasākumu rīkotāju konkursiem, uz mums skatījās kā uz maziem meža dīvainīšiem no supermazas valsts, ko reti kurš zināja.
Par mūsu jokainajiem projektiem smuki aplaudēja, bet godalgotās vietas nedeva. Visur bija saukļi par naudu, pasākumi bija kā olimpiādes, ar salūtiem, bet aizpērn un pērn viss mainījās.
Tagad visi kāpj uz skatuves un saka, ka mūsu jaunā valūta ir mīlestība, radošums ir jaunais zelts un kreativitāte ir tas, bez kura nevar dzīvot un mūsu projektus visu laiku rāda kā labus piemērus, kā apvienot dabu, cilvēku, veidot mijiedarbību.
Kādēļ šādas pārmaiņas notika?
Pasaule mainās un, paldies Dievam, nāk jaunas paaudzes, tām ir citas vērtības, viņus nevar noturēt tikai nauda vai darbs no astoņiem līdz pieciem. Tie ir cilvēki, kuri zina, kā vēlas dzīvot, viņiem rūp daba, vēlas dzīvot pasaulē, kuras centrā ir domājošs cilvēks. Tas ietekmē mūs visus. Jauni cilvēki, jaunas filozofijas, jauni radoši ceļi paver citu skatījumu. Smaidu, jo tas, par ko runāju lekcijās pirms desmit gadiem, kad uz mani skatījās kā uz dīvainīti, tagad piemin ikviens runātājs. Tas ir labi, ja mēs kā cilvēki vairāk runājam un vairāk uzdrīkstamies. Vairāk, es ceru, domājam par saturu, jo tas pasaulē ir mainījies. Vairāk uzdod jautājumus.
Piemēram, arī pasākumu industrijā visu laiku skaidro, lai vienmēr uzdodam sev jautājumus, kāpēc jūs to darāt.
Nevis tāpēc, ka tā pieņemts. Jābūt atbildei uz jautājumu.
Viena lieta jau ir uzdot jautājumu, otrs ir saņemties drosmi un godīgi sev atbildēt.
Jā, tas ir tas, ar ko sastopos savā darbā. Kad eju gatavot pasākumus saviem klientiem, mazs vai liels pasākums, zīmolam vai gigantiskam uzņēmumam, katru reizi prasu, lai man pirmajā sapulcē godīgi pasaka mērķus, kas ir jāsasniedz. Jo es saku, ka nevaru uztaisīt pasākumu, ja nesniedzat godīgu atbildi.
Vai cilvēki melo?
Drīzāk kautrējas, jo mērķi nav nedz labi, nedz slikti, tie ir tādi, kādi jāsasniedz. Jautājums, vai es tam piekrītu vai nepiekrītu. Ja man saka, ka vajag sarīkot Ziemassvētku balli, es atbildu, ka tas nav mērķis. Vai nu jāizpatīk klientiem, jāparāda ietekme sabiedrībā, jāiepriecina darbinieki, jāizpatīk bosam, jāiespaido sadarbības partneri. Man svarīgi zināt īsto. Es nevaru uzradīt kaut ko. Tad tas arī būs “kaut kas”. Tas ir godīgs jautājums ikvienam. Arī tad, kad radām paši savus projektus, mēs kaut ko ar to vēlamies izdarīt. Nevis vienkārši radīt projektu, jābūt pienesumam. Līdz ar to jautājums, jautājuma zīme ir svarīga.
Par saturu arī runā arvien vairāk un tas ir forši, jo tas nozīmē, ka pasaulē daļa cilvēku ir domājoši, viņiem kaut kas rūp, viņi vēlas kaut ko paveikt.
Nevis dzīvot rutīnā. Man tas liekas svarīgi.
Spoguļnamiņa atrašanās vietu izvēlējies virs Amatas, jo tā esot Latvijā enerģētiski visspēcīgākā upe. Pamatojiet, lūdzu!
Informācija pie manis atnāk. No vietējiem iedzīvotājiem, no laivotājiem. Melānijas Vanagas daiļradē visi slēpšanās stāsti notiek tieši tajā apkārtnē, dziednieki runā, ka Amata ir tāda, to arī intuitīvi var sajust. Mēs ļoti rūpīgi izvēlamies lokācijas, lai sajustu, ka tā būs piemērota vieta, ka nevienam netiks nodarīts pāri, jo veidosim cieņpilnas attiecības mijiedarbībā, cilvēks – daba – notikums. Pirms izvēlējāmies Mordangas ezerā ierīkot peldošo salu, apskatījām vairāk kā 20 ezerus vienā reģionā. Tas nav tā, kur dosiet, tur arī iesim. Tas tā nestrādā, jo ļoti svarīgi ir daudzi aspekti.
Jūs atceraties ezerus, pie kuriem piebraucāt un sapratāt, ka neder?
Jā, sapratām, ka kāds ir par lielu, kāds par mazu, citam nav laba piebraukšana, citam pārāk daudz ēku apkārt, jāsaprot, kā veidojas sadarbība ar pašvaldību, kādā leņķī atradīsies saule no rīta, kādā vakarā. Vienam ezeram visapkārt ir brikšņi, citam dūņas. Tik daudz to aspektu un visi jāņem vērā. Tāpēc lokācijas izvēlamies ļoti rūpīgi. Divus vai trīs mēnešus katru nedēļu braukājām pa ezeriem, līdz piebraucām pie īstā un sapratām, jo uzreiz radās sajūta, ka ir.
Arī, kad cilvēki iemīlas, neviens to nevar izskaidrot ar vārdiem. To var izskaidrot tikai ar tām maņām, kuras pat īsti nevar sajust.
Tas attiecas ne tikai uz dabas projektiem, bet uzdevumiem, ko saņemam no klientiem. Ļoti rūpīgi skatāmies, jo ne vienmēr visu var īstenot, nospēlē daudzi faktori, kas jāņem vērā, lai tas tiešām notiktu, lai enerģijas apmaiņa noteiktā vietā un vidē būtu tāda, kādai tai jābūt.
Tagad ir modīgi pieminēt psihedēlisko revolūciju, kad cilvēki, lai gūtu dažādus iespaidus, lieto haluciogēnās sēnes, kas nerada eiforiju, bet tādas kā vīzijas, izejmateriālu pārdomām, apcerei.
Kad Cēsīs 2013. gadā rīkojām pirmā nepieradinātās vakariņas, man nāca klāt cilvēki un prasīja, ko es lietoju. Man ik pa laikam kāds to prasa. Es esmu atvērts cilvēks daudz kam un ne par ko nevienu nenosodu, bet vienlaikus saku, lai nebāžas man virsū ar savu pārliecību. Lai citi dara to, ko uzskata par savu vajadzību, viņiem ir tāds dzīves posms, kurā vajag šamaņus, vielas, lai viņi to dara, ja viņi tā jūtas labi un neskādē citiem. Man personīgi to nevajag. Jo es tik ļoti barojos no dzīves, man idejas nāk un iet un esmu par to pateicīga, ka man nevajag mākslīgos stimulantus. Man ir ļoti svarīga brīvība, pat lietojot vīnu, es zinu, ka viņam atdodos. Tāpēc es nekad negribētu, ka ir vielas, kas kontrolē mani, jo tas atņem brīvību.
