Guntars Kokorevičs ir veiksmīgs uzņēmējs, kura lielākā aizraušanās ir investēt spējīgajos jauniešos – tajos, kuri mūsu valsti nākotnē padarīs labāku. Viņš ir ziedotājs Vītolu fondā, kā arī attīsta Junior Achievement līderu programmu. To viņš uzskata par savu ieguldījumu valsts attīstībā, un par to var runāt stundām ilgi. Uzskata, ka nauda ir svarīga, lai kvalitatīvi varētu baudīt dzīvi. Taču cenšas dzīvot viegli un nepiespiesti, neapaugt ar lietām, un nekļūt par kalpu pašam savai dzīvei. Kļūstot vecākam, atzīst, ka prasās pēc estētiski skaista biznesa un ekstrēmām brīvā laika aktivitātēm.
Kur mūs ved šis laiks un kas mums no šī visa būtu jāpaņem?
Man ir viens vārds – svarīgums. Šis laiks liek atteikties no svarīguma un man tas ļoti patīk. Oficiālas tikšanās, komandējumi… Arī tagad mēs sazvanamies Zoom bez īpašiem svarīgumiem, bez uzvalka. Šis ir tāds labs pārdomu periods. Ja mēs šo posmu mentāli pārdzīvosim, iemācīsimies dzīvot jaunajā laikmetā, jo bez šaubām tas būs jauns laikmets un dzīvesstils, tad mēs būsim daudz spēcīgāki. Tam visam bija jānotiek, lai mēs to pompu kaut kādā mērā noņemtu.
Vai varētu teikt, ka sabiedrība kļūst vienlīdzīgāka?
Zini, es neesmu piekritējs vienlīdzībai. Jo, ja kāds cilvēks strādā daudz un smagi un atkal kāds grib zem tilta ubagot, mēs nevaram tēmēt uz vienlīdzīgumu. Ja tā pārākuma pakāpe ir paša nopelnīta, tad par to nav jākaunas. Tāpēc nedomāju, ka kļūstam vienlīdzīgāki, taču šis laiks noteikti atsēdina. Tu skrien, skrien un tad tev pasaka – piezemējies. Gluži kā tāda slimība. Ja tu pats nesaproti, ka organisms nevelk līdzi, tad atnāk kāds vīruss un piebremzē.
Jūs noteikti var saukt par veiksmīgu cilvēku. Citi saka, ka par veiksmīgu kļūst smaga darba rezultātā. Citi atkal domā, ka veiksme vai nu ir, vai nav…
Veiksme stāv līdzās stiprajiem un tā noliek labākā starta pozīcijā pret citiem.. Es ticu, ka veiksmei ir jābūt, lai gūtu izcilus panākumus. Taču veiksme nav katram, to nenopirks. Jo var darīt vienu un to pašu darbu, taču vienam tas sanāk, bet cits paliek tur, kur viņš ir. Taču nevajag iedomāties, ka, ja tev ir uzdāvināta veiksme, tad vairāk nekas nav jādara. Ja nestrādāsi ar to, tā atradīs kādu citu, pie kā aiziet.
Citi kādā brīdī nolemj, ka nākotnē būs veiksmīgi un uz to mērķtiecīgi iet. Jūs arī?
Nē, bet… dzīves sākuma posmā es neizmantoju to, kas man ir dots – savu potenciālu. Un ir labi to apzināties. Citi nodzīvo visu dzīvi, to neapzinoties. Varbūt mugursomā bija ielikta veiksme, taču tā netika izmantota. Veiksme nav kas tāds, ko var saprast un izlemt, ka būsi veiksmīgs. Tā drīzāk ļauj atrast sevi, atklāt potenciālu un saprast, ka tu vari daudz vairāk darīt un sasniegt. Pietiekami gudrs un erudīts cilvēks zinās, kā to izmantot.
Kā neļauties lepnībai un saglabāt cilvēcību?
Kad kļūsti lepns, dabū sitienus pretī. Un tad dabū tādus belzienus, ka maz neliekas. Tāpēc svarīgi to cilvēcīgumu saglabāt. Augstprātīgums ne pie kā laba nenoved. Svarīgi paskatīties uz sevi no malas. Kādreiz, kad vadīju Rīgas Fondu biržu, vienā dienā izlasīju, ka vajag domās pacelties augšā un uz sevi paskatīties no putna lidojuma. Pavērot, kā tu izskaties, kā uzvedies, kā izturies pret cilvēkiem. Tas man palīdzēja brīžos, kad šķita, ka sakāpj galvā vai arī, kad nenovērtēju pats sevi.
Taču es neteiktu, ka neesmu augstprātīgs. Es tāds esmu bijis dažādās situācijās, jo bizness ir pietiekami skarba lieta, kur gluži bez augstprātības iztikt nevar.
Vai pēc šī putna lidojuma arī veicat reālas izmaiņas savā rīcībā?
Man gribētos domāt, ka es izdaru secinājumus, bet vai tā ir – es nezinu. Tas lidojums jau neko nemaina. Paskatos – ā, Guntars tur forši plosās (smejas). Tā jau būtu muļķīgi tur lidināties. Nav jau tā, ka es nolaižos, paņemu lapiņu un pierakstu – tā, Guntar, tu biji tāds un šitāds. Nu tā jau nē. Bet zemapziņas līmenī noteikti izmaiņas notiek.
Jūs esat veiksmīgi veidojis savu karjeru Rīgas Fondu biržā un privātajā uzņēmējdarbībā. Kas jums liek nemitīgi virzīties uz priekšu?
Es domāju, ka tas ir gēns. Lai gan savos vecākos un vecvecākos neesmu redzējis uzņēmējdarbības garu, taču viņi vienmēr ir bijuši ļoti aktīvi un daudz strādājuši. Arī tad, kad vadīju sev nepiederošu uzņēmumu (Rīgas Fondu biržu – aut.), es tik un tā pret to izturējos kā pret savējo, ar ļoti lielu atbildību. Man sāpēja sirds, ja kaut kas neizdevās. Es nekad nepadevos.
Tu ātri savecēsi, kad beigsi skriet un plosīties.
Dabūsi lielu vēderu un paliksi vecs savā domāšanā. Domāju, ka nevienam to īpaši negribas. Bet es plosos ne jau tāpēc, ka baidītos no lielā vēdera (smejas), bet tāpēc, ka man vienkārši patīk. Man ir pareizā motivācija.
Motivācija mēdz būt pārejoša.
Man ir bijuši periodi, kad es nevaru atrast motivāciju. Pēdējos trīs gadus nesapratu, kāpēc no rīta ceļos un braucu uz darbu. Varēju braukt vai nebraukt – nekas no tā nemainījās. Taču, lai arī bez motivācijas, tomēr nekad nebija brīdis, kad es šo mērķi nemeklētu. Tagad man ir skaidrs plāns, kādu es gribu izveidot savu uzņēmumu, un tas dod nenormālu motivāciju un iespēju plosīties. Un šī motivācija nav nauda. Nauda nāk paralēli mērķim vai kā rezultāts tam.
Kā zināt, ka ir vērts gaidīt trīs gadus, kad atnāks mērķis un nepadoties jau, piemēram, pēc diviem?
Gaidīt nevajag, meklēt vajag. Man basketbola treneris teica, ka, ja tev komandas biedrs piespēlē bumbu, nestāvi un negaidi, kad tā tev iekritīs rokās. Tev jāiet tai pretī. Ja tu sēdēsi un gaidīsi veiksmi, jaunus mērķus – nekas neatnāks. Tāpēc tos trīs gadus ir jābrauc uz darbu, jātiekas ar cilvēkiem un jāsaprot, kur tu esi pazaudējies vai kādu kļūdu pieļāvis.
Trakākais jau, ka tā mērķa nav.
Ja nezini, vai gribi lidot uz Romu vai Parīzi, tad tu nemaz nezini, kurā lidmašīnā kāpt iekšā.
Mērķa trūkums patiesībā ir arī Latvijas valsts problēma. Iestājāmies ES un NATO, un vairāk mērķu arī nav. Tā mēs te veģetējam. Aizņemam krēslus valdībā un turamies pie tiem.
Cilvēki paraduši čīkstēt, ka nav labi tas un tas. Taču Jūs vēlaties izglītotāku sabiedrību – to veicināt caur saviem projektiem. Gribat apkārt tīrāku vidi – sakārtojat to. Pārsvarā visi “darītāji” saka, ka galvenā atslēga ir – vienkārši iet un darīt. Kur dabūt šo drosmi un pārliecību, lai darītu?
Drosmei ir jābūt. Tā rodas no dzīves pieredzes. Kad tu sāc domāt par kādu ideju, tu sāc arī darīt. Un tikai tad tu redzi – sanāk vai nesanāk. Kad es no Rīgas Fondu biržas pārgāju uz enerģētikas un atkritumu biznesu, tad iedomājieties, kā ir biržas prezidentam, kuram visi apkārt ir uzvalkos un baltās apkaklēs, iedomāties, ka viņš tagad būs atkritumu biznesā. Kur būs vīri kombinezonos, ar skarbu valodu. Taču es nevienu mirkli nenožēloju, ka tādu lēmumu pieņēmu. Līdzīgi ir arī ar tām kļūdām. Tu dari – nesanāk. Nu jā, kļūdījos. Bet kā tu vari saprast, kā ir pareizi, ja neesi pamēģinājis vai kļūdījies?!
Cik ļoti jums patīk risks?
Es nedomāju par to. Es ļoti ātri pieņemu lēmumus. Vienu dienu aiz neko darīt, uzklikšķināju uz savu horoskopu. Taču ar tiem man ir tādas attiecības, ka, ja tur rakstīts kas slikts, tad es neticu, ja labs – tad paņemu priekš sevis. Un tur rakstīts, ka Vēži ir ārkārtīgi neizlēmīgi. Un es sev varu daudz īpašības piedēvēt, bet neizlēmību tiešām nē. Protams, es arī dažreiz par kādu lēmumu šaubos, bet tas ir jāpieņem tik un tā. Man ar uzņēmuma valdi bija diskusija un viņi man jautāja – kāpēc tu tik ilgi nepieņem lēmumu?
Es saku, ka redz, gandrīz gadu tas gala lēmums nav pieņemts, bet mēs jau esam izdomājuši, kā miljonu ietaupīt.
Vēl pusgadu pamarinēsim un varbūt izdomāsim, kā ietaupīt vēl pusmiljonu! Taču lēmumi ir jāpieņem. Ne vienmēr tie būs pareizi, bet ir jāiet uz priekšu.
Gan jau, ka ne vienmēr viss “iet no rokas”. Vai tādos brīžos mēdzat ļauties plūsmai? Paļauties ticībai?
Jā, Latvijas valsts ir mana lielākā plūsma. Es sen esmu atmetis cerību izmainīt šo valsti uz tādu, kādu esmu to iedomājies. Esmu iemācījies nepārdzīvot par to, ka valsts pieņem absurdus lēmumus par nodokļiem un tamlīdzīgi. Es uzskatu, ka, ja valsts tā izdara un noteikumi ir tādi, kādi ir, galvenais, lai tie visiem ir vienādi. Valsti varbūt nākotnē izmainīšu caur jauniešiem, ar kuriem darbojos līderu skolā (JA Latvia līderu programma – aut.). Taču tagad saistībā ar valsti es eju pa plūsmu un par to īpaši nepārdzīvoju, jo arī Jānis, Pēteris un Signe būs tādā pašā situācijā kā es. Un tad jau skatīsimies, kā mēs tur izdzīvosim.
Jums ir kāds cilvēks, kuru varētu saukt par savas dzīves lielāko skolotāju?
Nē, man laikam nav tāds. Man ir cilvēki, kuri man ir palīdzējuši pieņemt drosmīgākus lēmumus vai palīdzējuši izvirzīties tur, kur esmu. Taču tādu autoritāšu man nav.
Ir svarīgi no katra cilvēka, kurš tev kaut ko nozīmē, paņemt esenci.
Kādreiz es centos braukt uz konferencēm, kur satiec kvalitatīvus cilvēkus, ar kuriem runājoties, sāk raisīties domas. Un dienas beigās tu esi izdomājis jaunas idejas un nākamos soļus savam biznesam, lai arī konferencē par to vispār nebija pat runas.
Mums ir tendence labas lietas ar laiku pieņemt kā pašsaprotamas. Un to, ka tas gluži tā nav, mēs pamanītu tikai tad, kad tās vairs nenotiktu. Piemēram, ejam pa Rīgas ielām un to tīrība ikvienam šķiet kā norma. Bet jūs labāk kā jebkurš cits zināt, kas stāv aiz Rīgas tīrības. Vai ir iespējams panākt, ka cilvēki novērtē šādas lietas?
Tieši tā – pamanītu un novērtētu tad, kad vairs nenotiktu. Atkritumu bizness tam ir piemērs. Pagājušā gada vidū, kad notika operatoru maiņa, tikai tad daudzi saprata, ka tas Clean – R nemaz nav tik slikts. Cits operators, protams, arī nav slikts, taču tas pārņemšanas un ieskriešanās periods paņem laiku. Un tad visi saprata, ka tā atkritumu izvešana nav nemaz pašsaprotama lieta. Tas ir process, loģistika, maršrutu plānošana, gadiem uzkrāta pieredze. Bet nav pat jēgas kadam mēģināt iestāstīt, lai viņš novērtētu, cik tas ir labi. Dzīvo viņš ar tādu apziņu, lai dzīvo.
Kad pirms kāda laika mums bija cīniņš ar Konkurences padomi, man jau bija tāda doma – ņemt un vienu dienu neizvest atkritumus tieši no Ģertrūdes ielas, kur atrodas viņu birojs un kur konteineri ātri piepildās. Bet tad es padomāju – vai tiešām man to vajag?!
Būt sociāli atbildīgam – tas noteikti ir par jums. Esat radījis brīnišķīgu iniciatīvu – izveidojis stipendiju, lai palīdzētu iegūt augstāko izglītību talantīgiem un neatlaidīgiem jauniešiem no maznodrošinātām ģimenēm.
Ir divas vietas, kur darbojos: Vītolu fondu un Junior Achievement līderu programma. Vītolu fonda sākotnējā ideja bija izķert no laukiem un daudzbērnu ģimenēm jauniešus, kuriem ir labas sekmes, bet, kuru ģimenes sociālais vai finansiālais stāvoklis neļauj aizbraukt uz Rīgu, iestāties universitātē un sasniegt dzīvē vairāk. Es gan pats neesmu tam piemērs, taču savā biznesa karjerā man ir palaimējies ar savu pirmo darba devēju, kurš man deva iespējas. Un tas man transformējās uz līderu skolu – ir būtiski, ka tev blakus ir cilvēks, kurš tevi var izvilkt ārā.
Es vēlos jauniešiem palīdzēt identificēt to snaudošo līdera potenciālu un sniegt iespēju ieraudzīt, ka, to realizējot, viņu dzīve var būtiski mainīties un viņi var mainīt arī citu dzīves. Sākot ar savas personības un lomas sabiedrībā apzināšanos, iespēju uzņemties līderu lomu valstiskos procesos un beidzot ar tādām patīkamām iespējām, kā lidot biznesa klasē, dzīvot labās viesnīcās un vakariņot Michelin restorānos. Arī šie sīkumi ir dzinuļi ambiciozāku dzīves plānu realizācijai.
Vai Latvija ir līderu valsts?
Diemžēl Latviju es uzskatu par vāju līderu valsti. Mums pie varas nav spēcīgu līderu vai harizmātisku personību, kuriem gribas sekot. Tāpēc man gribas no jauniešiem izspiest kaut ko vairāk. Es ticu, ka pēc gadiem desmit, piecpadsmit šie jaunieši sāks mūsu valsti veidot citādāk. Man ir liela motivācija ar viņiem strādāt un palīdzēt, kā vien es varu.
Es valsts vietā atbalstītu to, ka jauniešiem ir iespēja studēt ārzemēs labās augstskolās. Liela daļa citu valstu valdību atbalsta savus talantīgākos jauniešus ar stipendijām, lai viņi studē Jēlā, Oksfordā, un tad atgriežas, lai strādātu valsts pārvaldē vismaz piecus gauds. Uz kopējā budžeta fona tas daudz neko nemainītu, taču valsts iegūtu jaunieti ar plašu starptautisko pieredzi. Esmu sastapis super jauniešus – ļoti ambiciozus, varbūt pat pārlieku ambiciozus. Un man par to ir milzīgs prieks. Bet par šo es varu stundām runāt (smejas).
Jums piedēvē divus titulus – uzņēmējs un ziedotājs. Kāpēc vispār ir jāziedo? Cits Jūsu vietā nopelnītu naudu un, iespējams, iztērētu tikai personiskiem nolūkiem.
Ja tu pats esi nopelnījis, tu vari nedalīties. Tas nav obligāts pienākums. Man tas ir investīciju projekts – ieguldījums šīs valsts nākotnes attīstībā. Arī Vītolu fonda stipendijas palīdzēs jauniešiem, kuri šo pasauli padarīs foršāku. Ziedojums ir tad, kad palīdzi kādam, kurš ir slims vai, kad kādai ģimenei nepieciešama palīdzība. Tad, protams, ir jāpalīdz. Es esmu savā laikā daudz ziedojis. Vienu, desmit, tūkstots eiro… Tagad gan vairs tā nemētājos, jo apdomāju, vai mans ziedojums sasniedz mērķi? Vai tas cilvēks izveseļojās? Varbūt pietrūka simts eiro un viņš to operāciju nevarēja uztaisīt. Un to lūgumu ir ļoti daudz. Ja atsauktos uz visiem, tad varētu tikai ziedot un nespēt to naudu nemaz tik daudz pelnīt.
Tāpēc es vienā brīdī sapratu, ka jānodarbojas nevis ar ziedošanu, bet ar manā skatījumā augstāku mērķi – investīt tajā, kas var darīt lielākas lietas. Līderu programmas jaunieši apzinās, ka viņi ir personības, līderi un, ka viņu pienākums ir palīdzēt citiem par tādiem kļūt. Es aicinu viņus veidot šo labo piramīdu. Ja es tev palīdzu apzināties sevi, tad tev tas arī jāpalīdz tālāk.
Kas ir lietas, kurām vērts tērēt naudu?
Tā noteikti ir personīgā un ģimenes veselība, drošība. Taču to es uzskatu par Maslova piramīdas apakšējo līmeni. Par to ir nepārtraukti jārūpējas, nedrīkst aizmirst. Un viss pārējais jau atkarīgs no naudas maka biezuma, ambīcijām un vēlmēm. Gribi spēlēt golfu – brauc un spēlē visos pasaules laukumos. Jautājums, kāds tam ir mērķis? Vai iztērētais ir investīcija vai izdevums? Var pirkt rotas, somiņas, mašīnas. Ja esi godīgi nopelnījis naudu un samaksājis nodokļus, tad ar savu naudu vari darīt, ko vien vēlies. Nav jājūtas vainīgam, ka pērc piekto māju pēc kārtas. Protams, ja vien nav morāles vai sirdsapziņas pārmetumi, ka to naudu neatgriež kaut kā sabiedrībai atpakaļ. Bet justies vainīgam par to, ka esi turīgs, tas arī ir muļķīgi.
Un jūsu vēlmes ir…
Man patīk ceļojumi, labi restorāni. Taču esmu vēl fāzē, kad lielāko daļu naudas ieguldu biznesa attīstībā – katru gadu jāpērk jaunas mašīnas, jābūvē rūpnīcas. Līdz ar to es neaizraujos ar super luxury dzīvesveidu. Pat nezinu, vai man gribētos. Dažreiz es tā domāju, ka, ja esi bagāts, tev ir pilna garderobe ar apaviem, bet kāda jēga no tā? Īpaši tagad, kad tos nav pat, kur uzvilkt! Vai mani padarītu laimīgāku tas, ka es varētu izpirkt visu Hermes veikalu? Diez vai. Man patīk tā apziņa, ka nav jādomā, cik maksā ikdienišķas lietas un, ja tu gribēsi, tad varēsi arī iztērēt vairāk. Tas man rada komfortu.
Tomēr piekritīsiet, ka rotaslietās ir vērts ieguldīt un ar tām iepriecināt.
Rotām ir jābūt ar pievienoto vērtību. Tās jāizvēlas, domājot, kā sieviete ar to rotu jutīsies. Rotā ir nedaudz jāiedziļinās – gan akmenī, gan stilā. Labāk uzdāvināt retāk, bet ko patiešām labu.
Vai atceraties to brīdi, kad pirmo reizi sajutāt – “jā, es varu atļauties to, ko es gribu!”?
Es atceros laiku, kad mana alga bija 75 lati. Nākamā pozīcija, kurā es varēju sākt strādāt, bija ar algu 500 lati. Un tad bija tā sajūta, ka, ja man katru mēnesi būs 500 latu alga, tad – zeme, atveries! Es būšu tik bagāts! Liekas, ka ātri veidosies uzkrājumi. Taču cilvēks ir tā veidots, ka ātri pierod pie tā, cik var atļauties.
Man līdz šim nekad nav bijusi ātrā nauda. Tas miljons, kas nokristu un es nezinātu, ko ar to iesākt. Un domātu, vai pirkt Ferrari vai māju Spānijā. Mans attīstības ceļš ir bijis mēreni augšupejošs. Tas nav ļāvis man ne zemu krist, ne arī aizrauties ar pārmērībām. Ik pa laikam es sev kaut ko foršu atļaujos, kas ir virs ikdienas vajadzībām, bet es ar to neaizraujos.
Pārmērīga lietu pirkšana padara tevi par tādu kā lietu kalpu. Var sapirkt tās mašīnas, mājas, īpašumus, bet nodokļi un citi maksājumi par to visu pieaug.
Beigās tu kļūsti par kalpu tai dzīvei, kuri dzīvo. Un es negribu tā dzīvot. Es gribu, lai dzīve kalpo man.
Tāpēc jācenšas dzīvot viegli, nepiespiesti un neapaugot ar nevajadzīgām lietām.
Ir uzņēmēji, kuri saka, ka tad, kad nopelnīs pietiekami un realizēs savus profesionālos izaicinājumus, tad sāks darīt to, kas patiešām patīk.
Nē, es tā nedomāju! Es domāju, ka man jau tagad vajadzētu sākt dzīvi baudīt vairāk. Jo mēs nezinam, kad tā dzīve var aprauties.
Zagļiem parasti ir tas stils – nu vēl pēdējais bankas seifs un tad metam mieru.
Kamēr tu neesi noķerts, tu nespēj apstāties. Es neesmu dzīvē nolicis tādu mērķi, ka es strādāšu līdz 50 gadiem, nopelnīšu tik un tik miljonus un vairāk nestrādāšu. Man šķiet, ka es šobrīd vairāk strādāju un mazāk izbaudu, bet es, protams, gribu mazāk strādāt un vairāk izbaudīt.
Man ir sapnis darīt kaut ko skaistu darba ziņā. Mans esošais atkritumu bizness ir vienkārši bizness, bet tas nav estētiski baudāms. Gribu nopelnīt iespēju darīt biznesu, kas priekš manis ir baudāms, varbūt pat ne tik naudu nesošs. Tāpēc vēlos savu ikdienu transformēt baudāmākā no biznesa viedokļa. Taču tā noteikti nebūs nestrādāšana.
Darīt kaut ko skaistu… Kas ir skaists?
Katrā biznesā var atrast ko skaistu. Pirkt konkurentu man patīk. Vest atkritumus – nepatīk. Tev varbūt patīk ražot skaistus produktus, taču nepatīk zaudējumi, ko tas bizness nes. Tev patīk spēlēt golfu, bet nepatīk lidot. Taču, lai nokļūtu pasaules golfa laukumos, ir jālido. Es negaidu, ka no rīta līdz vakaram varu būt laimīgs. Nedomāju, ka tā var notikt. Bet ir jāmaina proporcijas – lai mazāk ikdiena ir piepildīta ar lietām, kas tevi nedara laimīgu un neveicina izaugsmi, bet vairāk ar tām, kas rada prieku.
Un prieku rada…
Grūti teikt. Man nav tādas konkrēti izteiktas lietas. Mani var iepriecināt kaut vai mājdzīvnieka uzvedība. Tie ir mirkļi, kad jūties forši gan privāti, gan biznesā. Patiesībā esmu noslēgti cinisks pret dzīvi. Cenšos iet uz priekšu saskaņā ar sevi. No rīta pamostoties, ir jābūt priekam par gaidāmo dienu. Prieku veido dzīves sīkumi.
Piemēram, tagad man patīk, ka ir vairāk brīva laika un ir iespēja pasportot. Pašsajūta, kas uzlabojas, man rada prieku. Sportošana ir viens no pēdējā gada patīkamākajiem atklājumiem.
Vai jums ir kāds dzīves piedzīvojums, kuru gribētu atkārtot?
Nē. Esmu par to, ka, ja centīsies kaut ko dzīvē atkārtot, tas neizdosies. Taču man ir piedzīvojums, ko es noteikti gribētu piedzīvot. Negribu gan to teikt, jo tad tas var neizdoties. To zina tikai mani tuvākie cilvēki. Man ir mērķis, uz ko tiekties un kam gatavoties. Tas mani uzmundrina un dod draivu. Es ieteiktu katram tādu mērķi izvirzīt. Ar šo lielo mērķi es arī atklāju daudzas blakus tēmas, par kurām pat nebiju aizdomājies. Tāpēc savā mērķī es taisos nošaut četrus zaķus ar vienu šāvienu.
Varbūt jūs būtu gatavs doties ekspedīcijā uz Antarktīdu?!
Arī. Pat ļoti. Es jūtu, ka, jo vecāks paliec, jo vairāk kaut ko ekstrēmu gribas. Patiesībā tu tikko trāpīji desmitniekā. Ne ar to manu lielo mērķi, bet ar vienu no apakšmērķiem – piedzīvot ekspedīciju uz kādu vietu, kur nepieciešams izdzīvot. Bez telefona, bez lieka kontakta ar citiem. Man svarīgi, ka apkārt būtu patīkami cilvēki, uz kuriem es varu paļauties un kuri var paļauties uz mani. Sajust kopīgu sajūtu.
Kurā brīdī cilvēks pārstāj dzīvot?
Tad, kad vairs nav mērķa. Nav ne liela, ne maza mērķa. Laiks, kad vienīgā rūpe ir domāt par to, pie kura ārsta jāiet. Tad dzīves draivs ir beidzies. Un tiem vienmēr nav jabūt biznesa mērķiem. Vienam mērķis, pamostoties no rīta, ir rūpēties par kaķi, otram par bērnu, trešam par valsti. Jo ilgāk tavs prāts ir nodarbināts ar šodienas aktuālajām lietām, jo mazāk laika domāt par problēmām. Es ceru, ka man šī nopietnā dzīves līnija ir vēl tālu. Tā nav fiziskā ķermenī. Tā ir galvā.
