Uzņēmēja Ieva Plaude-Rēlingere ir skaistumkopšanas zīmola Kolonna radītāja. Ieva arī bija tā, kas uz Baltiju atveda tādus Eiropas zīmolus kā britu Debenhams un vācu Douglas. Viņa ir sieviete, kas nekad nav padevusies. Kad 2008.gada ekonomiskās krīzes laikā Ievai nācās visu pārdot un doties trimdā, jau visai drīz viņa sevi pierādīja Bavārijā, kļūstot par kosmētikas ražošanas rūpnīcas vadītāju. Pēc desmit gadiem Ieva atgriezās dzimtenē – atpirka zīmolu Kolonna un atkal kļuva par tās vadītāju. Viņas stāsts ir par spēku, neatlaidību un skaistā vairošanu.
Ieva, par jums publiski pieejamā informācija liecina, ka savā dzīvē esat piedzīvojusi dažādus turbulentus periodus. Kā jūs raksturotu savu šī brīža posmu?
Šobrīd manī ir laimes un gandarījuma izjūta: rit jau trešais gads, kopš pēc ilgiem gadiem emigrācijā esmu atgriezusies Latvijā. Lēmums bija pareizs, lai gan neslēpšu – dzīve Bavārijā bija ļoti komfortabla un ērta. Tomēr Latvija ir mana dzimtene, svešumā man pietrūka viss – mūsu valoda, daba, tuvie cilvēki, tikai mums raksturīgā saskare.
Cilvēka dzīve ir ilgs meklējumu ceļš, kas nebeidzas nekad. Arī šobrīd man ir plāni nākamajiem desmit gadiem: kamēr cilvēks ir dzīvs, viņam jāraugās uz priekšu. Pagātne, tajā gūtā pieredze mūs bagātina, lai šodien mēs spētu pieņemt labākus, izsvērtākus lēmumus, bet ilgi tajā kavēties nav vērts.
Man tomēr gribētos jūs nedaudz aicināt pakavēties pagātnē, jo tā parāda jūsu spēku. No Latvijas aizbraucāt ekonomiskās krīzes laikā 2008. gadā, taču iespaidīgu karjeru spējāt izveidot arī svešumā.
Visu pārdot un sākt dzīvi no jauna 47 gadu vecumā – tas bija liels izaicinājums. Tomēr kosmētikas nozare Eiropā nav liela – es jau biju nodibinājusi kontaktus, ieguvusi starptautiski zināmu reputāciju. Ražotājiem nereti trūkst izpratne par to, kas nepieciešams patērētājam, tāpēc, kad pārcēlos uz Bavāriju, vietējā rūpnīcā man uzticēja direktores amatu – tās īpašnieki novērtēja manu pieredzi saskarsmē ar klientiem un spēju prognozēt viņu vajadzības. Vācijā nonācu laikā, kad sākās dekoratīvās kosmētikas bums. Strādāju fabrikā, kas ražoja nagu lakas un lūpu krāsas.
Es jau agrāk biju sapņojusi par to, ka varētu ražot kosmētiku. Bavārijā ir attīstīta ķīmiskā rūpniecība, tur pat ir augstskola, kas gatavo ķīmiķus speciāli kosmētikas nozarei. Tāpēc tā bija īstā vieta, kur man būt. Tomēr, kad nokļuvu fabrikā, jutos šokēta… Šķita, ka esmu nonākusi auto ražošanas cehā – vienas vienīgas iekārtas. Nepārspīlējot, pirmo gadu strādāju 12 stundas dienā, lai izprastu darba specifiku, pārzinātu visus procesus. Es dažkārt smejos – ja tu paļaujies liktenim, tas ar tevi izspēlē arī kādu joku. Tev iedod to, ko tu gribi, bet tikai, kad kāroto saņem, tu sāc saprast, ko esi gribējis.
Tomēr jūs, par spīti grūtībām, no darba neaizmukāt.
O, nē! Nospēlēja mani gēni. Mana mamma nāk no Alūksnes un malēnieši ir spītīgi un uzņēmīgi. Savukārt mans tētis ir kurzemnieks – šīs puses cilvēki savukārt ir valdonīgi. Manī ir šo abu īpašību sakausējums, vismaz mani dzīvesbiedri man to ir pārmetuši. (Smejas)
Ja tu kaut ko iesāc, tu nevari to pamest pusceļā. Tā izpaužas arī mans kurzemnieces pašlepnums – kad esmu viena, varu arī apraudāties, bet cilvēkos man ir jāparāda, ka varu izdarīt to, ko esmu apņēmusies.
Kad nonācu Bavārijā, es jau biju kopā savu otro vīru (vācu uzņēmējs Jirgens Rēlingers (Juergen Roehlinger) – aut.), ar kuru gan vairākus gadus jau esmu šķīrusies. Viņš ļoti toleranti raudzījās uz maniem centieniem, bet arī viņš neticēja, ka īsā laikā apgūšu valodu, lai varu darīt savu darbu.
Jūs aizbraucāt no Latvijas un svešumā fabrikā uzņēmāties vadītājas amatu, nezinot vietējo valodu?!
Ziniet, es emigrācijā sapratu, ka latviešiem piemīt pozitīva lielummānija – mēs īsti neizprotam savas zemes izmēru. Mums šķiet, ka jūra ir līdz ceļiem… Arī man šķita: ja reiz runāju krieviski, angliski, un mazliet franciski, ar to pietiks. Bet Bavārijā neviens nerunā ne tikai šajās svešvalodās: viņi nerunā arī klasiskajā vācu valodā, bet tikai bavāriski! Labi, ka telefonā un datorā ik mirkli varēju atvērt google translate, jo darba bija tik daudz, ka man nebija laika iet valodas kursos. Bet es ātri valodu apguvu – ja tu centies un mācies, cilvēki visur ir izpalīdzīgi.
Bavārieši manī novērtēja trīs lietas – manas lielās darba spējas, to, ka es neslēpu, ka vēlos atgriezties Latvijā, jo imigrantus nemīl nekur, un manas zināšanas kosmētikas nozarē.
Jūsu profesionālais ceļš ir interesants, jo esat diplomēta juriste. Kas jūs ievilka kosmētikas lauciņā?
Nejaušība! Es studēju jurisprudenci, jo tāda bija mana tēva (mākslinieks un scenogrāfs Arnolds Plaudis – aut.) griba. Tēvs un viņa draugi vēlējās, lai viņiem ir savs jurists, kurš aizstāv mākslinieku intereses. Vairākus gadus es arī strādāju savā profesijā un tad nodibināju koncertaģentūru. Man bija partneris, kas producēja operas Vācijā. Tai laikā skatuves māksliniekiem lietoja ļoti nekvalitatīvus grimus: man bija žēl solistes un es uzaicināju komandai pievienoties kosmētiķi Baibu Jevdokimovu. Pēc pirmās sezonas viņa zaudēja darbu un Baiba man vaicāja, vai mēs abas nevarētu atvērt kosmētikas salonu.
Ir tāds teiciens: katram no mums kādreiz liktenis klauvē pie durvīm, tikai dažkārt mēs tai laikā sēžam krodziņā…
Ja liktenis piespēlē iespējas, tās vajag paņemt. Tā sākās mans ceļš ar kosmētiku saistītajā jomā.
Jūsos ir liela apņēmība un jums ir svarīgi vadīt procesus. Esat sapratusi, kas ir noteicis jūsu vēlmi iet citiem pa priekšu?
Es kopš bērnības esmu bijusi līdere. Iespējams, tāpēc, ka man ir grūti pakļauties.
Mana bērnība pagāja 20.gadsimta 60.gadu Rīgā un tā nebija vienkārša – cilvēki dzīvoja lielā nabadzībā un pretrunīgā padomju iekārtā, kuru raksturoja dubulta dzīve un morāle.
Es gāju tikai pirmajās klasēs, kad pēc skolas man vajadzēja vienai iet uz tumšu pagrabu pēc malkas. Tur bieži uzturējās dzērāji, kuriem bija jākāpj pāri… Man bija bail, bet uz pagrabu bija jāiet, jo istabu vajadzēja apkurināt un mājās bez manis pa dienu neviena cita nebija – mani vecāki bija šķīrušies, mamma līdz vēlam vakaram strādāja, lai mūs uzturētu. Tas bija cits, daudzējādā ziņā nežēlīgs laiks. Es nodarbojos sportu – desmit kilometri bija jānoskrien arī mežonīgi aukstās ziemas dienās.
Mans treneris arvien atkārtoja: ir tikai pirmās vietas ieguvēji un tad visi pārējie…
Šī pieredze norūdīja manu raksturu, bet… Tas, kas vienu norūda, citu salauž…
Un tomēr grūtības ir daļa no mūsu katra ceļa. Ko jūs sev sakāt šodien, kad piedzīvojat smagus brīžus?
Cilvēka dzīve nevar būt tikai pozitīva. Mēs taču zinām, ka pasaulē ir līdzsvars: ne velti pastāv diena un nakts. Itin visā ir līdzsvars un tas ir jārespektē. Arī kritieniem un neveiksmēm jābūt – tikai esot neapmierinātiem ar sevi un situāciju, mēs cenšamies notiekošo uzlabot un sevi attīstām. Krīzes ir visiem, bet veiksmīgi ir tie, kas ātrāk un vieglāk tās pārvar. Un to var uztrenēt. Likteņa ironija ir tā, ka mana bērnība mani norūdīja jau kā mazu meiteni – man ātri kļuva skaidrs, ka man neviens nepalīdzēs, ka man pašai ar daudz ko jātiek galā.
Jebkurš zaudējums liek emocionāli noreaģēt. Esmu sapratusi, ka tos vajag izdzīvot, izbēdājoties, nevis cenšoties no šīm izjūtām bēgt. Paņem pauzi un padomā, izanalizē, kur ir tava vaina. Bet pieņem arī to, ka dažkārt tu visu izdari labi, bet tāpat tev neizdodas. Mums visiem ir likteņa triecieni, kurus ir jāmācās pieņemt un pārvarēt. Mūsdienu cilvēkam tas nereti šķiet dīvaini. Sabiedrība ir kļuvusi paģēroša – mums šķiet, ka mums pienākas tikai labais. Es mācos pieņemt sliktos brīžus un arī tajos domāt, kas ir labākais, ko varu darīt. Piemēram, kad saslimu ar krūts vēzi, konfrontācija ar nāvi bija ļoti smaga. Tā ir visiem. Bet ar laiku tu iemācies ar to sadzīvot. Un domāt, kā vari sev palīdzēt, jo neviens ārsts bez pacienta līdzdalības nevar visu izdarīt. Es sāku regulāri sportot un pilnībā atteicos no alkohola.
Es apzinos, ka esmu stipra. Lai arī neviens neesam kā vientuļas laivas okeānā, mums tomēr katram ir vairāk jāpaļaujas uz sevi, jātrenē spēks sevī.
Jo viss sākas ar pašu. Tu nevari mainīt pasauli, bet vari mainīt sevi un šī cīņa dzīves laikā nebeidzas.
Un šobrīd, neskatoties uz dzīves piespēlētiem amerikāņu kalniņiem, jūs atkal esat Kolonnas vadībā…
Tas bija likteņa pirksts – es biju plānojusi atgriezties Latvijā un pavadīt mierīgu savas dzīves pēdējo posmu, bet… Ja liktenis piespēlē iespēju sevis veidoto uzņēmumu pārpirkt, tad ir muļķīgi un pat grēks to neizmantot.
Darbā man ārkārtīgi patīk process: visu laiku varu kaut ko uzlabot. Šobrīd uzņēmumā stabilas darba vietas ir jau 300 cilvēkiem. Turklāt biznesā es visu laiku saskaros ar jauniem cilvēkiem – ir interesanti, es visu laiku mācos.
Paaudžu mijiedarbība cilvēku ļoti bagātina. Ja es viena sēdētu mājās, es būtu neglābjami novecojusi!
Man šķiet, ka jums tas nedraud – pati nozare, kurā strādājat, par to rūpējas.
Es kādreiz smejos, ka līdz 2008.gadam cilvēkiem meloja bankas un kosmētikas nozare, tagad palikusi tikai kosmētikas nozare. Jo, ja cilvēks nedomās labas domas, nesportos un veselīgi neēdīs, viņš varēs uz ādas smērēt visdārgākos krēmus, bet rezultāts nebūs. Man pašai ir tikai pieci kosmētikas produkti, kurus lietoju, un ar to pilnīgi pietiek. Man ir svarīgi nevis izskatīties jaunai, bet koptai.
Jums ir arī savs, izkopts stils. Jūsu dzīvē skaistām lietām ir nozīme?
Ziniet, līdz 27 gadu vecumam, kad satiku Baibu Jevdokimovu, savai ārienei nepiešķīru nekādu nozīmi. Tāpēc mana nonākšana skaistumkopšanas nozarē, ir sava veida likteņa ironija. Tomēr, kad satiku Baibu, skatījos uz viņu ar baltu skaudību. Viņa man daudz iemācīja un vispirms jau to, ka kopta āriene prasa lielu darbu. Arī līdzekļus, tomēr tas nav noteicošais, jo mēs labi zinām, ka sievietes Latvijā spēj skaisti izskatīties arī ar ierobežotiem līdzekļiem.
Varu teikt, ka sapratni gan par kosmētikas, gan apģērba nozīmi (man piederēja arī Debenham veikals) iemācījos pateicoties biznesam – ja gribi ar to nodarboties, tev ir jāizprot drēbe. Apģērbs, kosmētika, rotas ir komunikācijas līdzeklis ar apkārtējiem cilvēkiem, tā ir interesanta saruna. Un, jo šajos jautājumos esi zinošāks, jo precīzāku vēstījumu vari nodot apkārtējiem.
Piemēram…
Vadot biznesu, darbiniekiem vajag līderi, kas nodrošina stabilitāti un kārtību, viņiem nevajag draudzeni. Un cilvēki sagaida, ka vadītājs ir arī pieklājīgi apģērbies. Jaunībā es redzēju būvdarbu vadītāju, kura bija uzvilkusi seksīgi rozā kleitu, jo, lūk, viņa ģērbjas tā, kā viņai patīk, bet… Celtnieki nespēja dzirdēt viņas teikto, vien skatījās uz viņas dekoltē… Cilvēki no līdera sagaida gan prātu, gan arī atbilstīgu ārējo izskatu.
Novēroju, ka, neskatoties uz lielo, internetā pieejamo informācijas apjomu, cilvēki kļūst arvien neizglītotāki – nezina, kā izskatīties atbilstoši konkrētajai situācijai, pasākumam. Un tas nav tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Kad ar stilisti Žannu Dubsku staigājām pa Minheni, kur ir pieejami ļoti labi veikali ar lielu tērpu izvēli, Žanna pukojās: nevar saprast, kur cilvēki liek šīs drēbes, jo pasākumos tos neredz. Bez izpratnes dažādi apģērbi tiek sakombinēti. Ir daudz nianšu, kas jāņem vērā: materiāls, krāsa, kvalitāte. Ja velc lētāka materiāla svārkus un dārgāku blūzi, abi kopā nesapas, lai gan krāsas un fasoni sader.
Mazāk zinoša esmu rotaslietās, jo tās izvēlos intuitīvi, bet man patīk sevi izglītot un, apzinoties savu zināšanu robežas, arī jautāt padomu speciālistiem.
Redzu, ka jums rotas nav sveša pasaule. Ļoti harmoniski tās papildina jūsu ārējo tēlu.
Man patīk rotas – tās ir lietas, kas mums ir ļoti tuvu. Manām rotām ir simboliska nozīme – ar katru saistās kāds stāsts. Kā mazai meitenei man ļoti gribējās savu gredzentiņu, bet manā bērnībā rotas varēja atļauties tikai retais. Manai mammai bija tikai viens gredzens – ar sarkana rubīna actiņu. Kad man palika 18 gadi, viņa man to uzdāvināja.
Tā bija jūsu pirmā rotaslieta?
Jā. Un šo gredzenu nēsāju ik dienas, kad atrados emigrācijā – tas deva man spēku.
Kad 44 gadu vecumā šķīru savu pirmo laulību, ar draudzeni aizbraucām uz Turciju, un tur es nopirku gredzenu par milzu naudu – kādiem desmit tūkstošiem eiro. Draudzene tobrīd smējās, ka tas ir liels notikums – par pašas nopelnītu naudu atļauties nopirkt skaistu lietu bez vīra atļaujas.
Joprojām, kad gredzenu paņemu rokās, atceros brīdi, kad izkaroju savu brīvību.
Katrai manai rotai ir kāda simboliska jēga. Piemēram, ir viens gredzens, kuru nēsāju, dodoties uz privātām tikšanām un tad ir gredzens, kurš man ir pirkstā ikdienā, kad strādāju. Tas ir mazs un askētisks, un liek man atcerēties, ka ir jāievēro biznesa rāmis: man dažkārt pārmet, ka es pārāk tieši izsakos.
Vienīgās situācijas, kad rotām ir tikai dekoratīva funkcija, ir divas reizes gadā, kad ar burvīgo stilisti Anitu Altmani rīkojam man fotosesiju. Anita man vienmēr atnes rotas, kas labi izskatās, bet kuras pati nevalkātu, jo tām nav dziļāka jēga – nav mana personiskā stāsta un simboliskās nozīmes. Fotosesijai tās labi der, bet ne dzīvē, jo man sevi nevajag ne ar ko apkārt – es neesmu Ziemassvētku eglīte, kurai vajag greznojumus. Es lietoju tikai tos priekšmetus, kuri mani stiprina.
Jūs sacījāt, ka spēku meklējat pati sevī un arī lietas nēsājat tādas, kas šo spēku vairo. Bet kas vēl jūs stiprina un rada izjūtu, ka ir skaisti dzīvot šajā pasaulē?
Tā noteikti ir ģimene – mani bērni un mazbērni.
Un atkal jau atkārtošos – spēja būt stipram un neatkarīgam, ir labākais, kas cilvēkam piemīt. Tāpēc uzskatu, ka pats vērtīgākais, ko ar bērnu tēvu esam spējuši viņos ielikt, ir patstāvība. Mana meita ir direktore UBS bankā Londonā. Vidējais dēls ir IT programmētājs. Jaunākais, kuram ir 18 gadi, izlēma, ka kļūs par ainavu arhitektu lielajās pilsētās. Katrs zina, ko dzīvē vēlas un daudz dara, lai savu mērķi piepildītu.
Bet atgriežoties pie jautājuma. Reizi gadā mums ir ģimenes brauciens, kurā izjūtam savas ģimenes spēku – nedēļu esam kopā. Man ir trīs mazbērni, ir znots, vecākajam dēlam – draudzene: kopā sanākam gana liels pulks. Kaut arī mēs ar bērnu tēvu (uzņēmējs Jānis Lasmanis – aut.) 17 gadus esam šķīrušies, ģimene mūs saliedē un šo nedēļu mēs visi esam kopā. Lasmaņa kungs ir ideāls bērnu tēvs.
Jā, ģimene cilvēkam iedod mieru un stabilitāti.
