Sievietes tēls, viņas pašapziņa un attiecības ar sevi ir bijušas nozīmīgas tēmas visos laikos. Mainās mode, mainās sabiedrības uzskati, taču sievišķība paliek kā nemainīgs vērtību kopums, kas izpaužas dažādos veidos. Par sievietes apģērbu mēdz teikt – tam jāapslēpj tas, ko iekāro. Zīmola Amoralle dibinātāja un īpašniece Inese Vakse zina, cik nozīmīgs var būt tērps, kas ne tikai izceļ ārējo skaistumu, bet arī palīdz sievietei justies pašpārliecinātai un spēcīgai. Amoralle produkti tiek eksportēti uz vairāk nekā 20 valstīm, un, kā atzīst pati Inese, viņa tic, ka sievietes visā pasaulē savā būtībā ir līdzīgas – viņas meklē mīlestību, pieņemšanu un spēju būt patiesām pret sevi.
Par sievietes apģērbu saka, ka tam jāapslēpj tas, ko iekāro.
Ziniet, tieši nesen domāju, ka patiesībā visas sievietes ir līdzīgas, neatkarīgi no tā, kurās pasaules valstīs dzīvo. Kad biju Meksikā un vēroju piramīdas, pēc tam dienasgrāmatā ierakstīju: vai tolaik arī sievietes alka tās pašas lietas, domāja to pašu, ko šodien – par mīlestību, sevis pieņemšanu, apkārtējo pieņemšanu. Tērps ir tikai ārējs instruments, kas palīdz mudināt sievišķību, palīdz ieraudzīt sevi citām acīm.
Taču šodien jēdziens sievišķība ir ļoti daudzslāņains, tas mainās.
Saprotu, ka domājat, ka feminisms ir mainījis sievišķības definīciju. Drīzāk tas sievišķībai piešķīris papildus rakursu. Bet ko mēs vispār saprotam ar sievišķību? Manuprāt, tas ir stāsts par sievietes iekšējo pasauli. Ārējie instrumenti var darboties tikai kā palīgi sevis izzināšanā, atvērt sevī atšķirīgās, stiprākās iezīmes. Vēsturiski sieviete bijusi pavarda sargātāja, domāju, šis uzstādījums nekur nav pazudis. Varbūt mūsdienās pavarda sargāšanu var dalīt uz pusēm ar mīļoto vīrieti, un tā, manuprāt, ir brīnišķīga papildus iezīme. Taču tas nenozīmē, ka sievietei būtu jākļūst par vīrieti, bet vīrietim par sievieti. Mums katram ir savas stiprās puses. Uzskatu, ka sievišķība savā definīcijā un evolūcijā šodien ir pusaudža vecumā. Nāca feminisms ar savu skatījumu, radikālais feminisms. Bet taisnība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu. Šobrīd dzīvojam laikā, kad sieviete var būt brīva, izvēlēties dzīvot tā, kā uzskata par pareizu, un nepieciešamības gadījumā mainīt savus uzskatus kaut reizi dienā un viņai par to nekas nebūs. Taisnības labad jāsaka, ka tā nav visā pasaulē.
Sakiet, kas jums pašai palīdz justies sievišķīgai?
Pirms vairākiem gadiem tā bija izteikta nepieciešamība uzvilkt augstpapēžu kurpes un uzkrāsot sarkanas lūpas. Toreiz mana sievišķīgā enerģija bija ļoti zema, tā varēju paaugstināt savu sievišķības līmeni. Tagad tas nestrādā.
Šobrīd mana sievišķības formula ir mūzika, joga, dienasgrāmatas rakstīšana un klusums.
Rakstāt to sev vai ar domu, ka kaut kad to varētu publicēt un kāds no jums tuviem cilvēkiem varētu jūs saprast vēl labāk?
Viens no dienasgrāmatas rakstīšanas pamatprincipiem ir rakstīt sev ar domu, ka neviens to nekad nelasīs. Tā ir visdziļākā saruna ar sevi, kas man ir ļoti palīdzējusi izprast sevi labāk, būt ciešākā saskarē ar sevi.
Tā jau noteikti domā ikviens, kurš savulaik rakstījis dienasgrāmatu.
Tajā ir arī publiskas sadaļas, kuras dažkārt ierakstu savā instagram kontā.
Vai nav tā, ka rakstot nākas izdarīt secinājumus par sevi, kas nereti nav tie viskomplimentējošākie. Jo, kad nerakstām par sevi, domās tomēr sanāk sevi lielīt biežāk.
Absolūti un totāli! Un visspilgtāk to var saprast, kad pārlasu dažus gadus vecus ierakstus. Vai tiešām esmu tā domājusi un jutusies? Un ir arī otra puse – nav obligāti jārunā par sliktām lietām, bet arī labām.
Pamanu, cik liela sirds man dažkārt bijusi, spēju līdzi just un piedot. Domāju, ka mūsu dziļums ir ļoti liels, ka to pat nenojaušam.
Vai esat kādreiz uz ielas ieraudzījusi sievieti tik fantastiskā apģērbā, ka ir pilnīgi gribējies pavaicāt, no kurienes tas ir?
Pilnīgi noteikti! Man ļoti patīk teikt komplimentus sievietei, kura labi izskatās. Ikviens veids, kas sievieti ceļ, ir ļoti vērtīgs un vajadzīgs. Gan tam, kurš saka, gan tam, kuram mēs to sakām. Man tas šķiet pavisam normāli.
Vai ceļojumos rodat iedvesmu, jaunas idejas apģērbiem?
Ceļošana noteikti ir viens no vērtīgākiem veidiem kā rast iedvesmu, Iespējams, attālināšanās no situācijas, kurā atrodies, iedod jaunu redzējumu, jaunas krāsas. Atceros, kad no Latvijas aizbraucu uz Meksiku, kur ikdienā redzam ļoti košus krāsu salikumus, domāju, ka tas noteikti nav stāsts par mums. Bet pagāja pāris dienas un sāku domāt, ka sarkanās, dzeltenās un zaļās krāsas salikums ir tieši tas īstākais. Un tad atceros, kā modes dizaineris Īvs Senlorāns brauca uz Marakešu, tā bija viņa iedvesmas pilsēta un to arī varēja redzēt viņa kolekcijās.
Dažkārt pēc kādas valsts apmeklējuma cilvēks mēdz paziņot, ka tur jūtas tik labi, ka viņam liekas, ka tur dzīvojis savas iepriekšējās dzīves laikā, ja piekrīt šai koncepcijai.
Zinu, ka daudziem cilvēkiem ir tādas vietas, par kurām viņi saka, ka varētu tajā palikt uz visiem laikiem. Man šķiet, ka esmu dzīvojusi Latvijā.
Tad jau jums noteikti Purvīša gleznas patīk?
Man tās liekas tādas īstas. Tie miljons pelēkā toņi, tajos ir tik daudz krāsu.
Latvijā ir arī miljons zaļā nokrāsu.
Zaļā krāsa man ir ļoti simpātiska. Kad iekārtojāmies jaunajā projektā, sienas nokrāsojām zaļas.
Pievērsiet uzmanību, kāds zaļās krāsas tonis ir Latvijā pirms Jāņiem un kāds septembrī! Latvija ir tik bezgala skaista!
Ja būtu iespēja ceļot neierobežoti ilgu laiku, pēc cik ilga laika gribētu atgriezties Latvijā?
Ilgākais laika posms, kopš esmu bijusi prom no Latvijas, ir mēnesis. Jāatzīst, man nekad nav bijusi vēlme doties prom no Latvijas uz nezināmu laiku un nezināmu vietu. Man patīk atgriezties vietās, kur esmu bijusi, kaut kas tajā ir ļoti šarmants, bet man vajag drošības sajūtu. Es nejustos droši, nopērkot lidmašīnas biļeti lidojumam līdz Ņujorkai, lai pēc tam skatītos, kur lidot tālāk. Tas nebūtu mans formāts. Man drošības sajūta ir svarīga.
Nereti var lasīt par cilvēku pieredzi, apceļojot pasauli, stopojot.
Dzīvoju Murjāņos, bet mācījos Rīgā. Šādai kombinācijai stopošana ir teju dabīga sastāvdaļa. Visādi piedzīvojumi ir bijuši. Prātīgi tas nebija. Vai es gribētu, lai mani bērni rīkojas līdzīgi? Laikam jau ne. Bet, paldies dievam, tas beidzās veiksmīgi.
Bet jaunas, interesantas iepazīšanās, jauni stāsti?
Jā, jā, ja tas viss būtu tik droši, es pilnīgi piekristu, ka tā ir, jo manā pieredzē ir arī divi ļoti neforši atgadījumi. Tā ir mācība, ka man tomēr ir svarīga drošība. Cik nu tas vispār ir mūsu varā.
Sakiet, lai gūtu panākumus biznesā, vai nepieciešams būt zināmā mērā agresīvai?
Man tomēr šķiet, ka neatlaidība un ticība tam, ko dari, ir tā, kas notur brīžos, kad gadās klupiens. Mums uzņēmumā ļoti svarīga ir orientēšanās uz klientu, spēja identificēties ar viņu, rūpēties par viņu no visas sirds un tad varbūt kaut kas var sanākt. Par agresiju runājot, varbūt tā vienkārši nav mana formula. Tad jāskatās, kādi ir uzņēmuma mērķi? Bizness no biznesa arī atšķiras. Un arī cilvēki ir dažādi. Ir ar biznesam piemērotu prātu un tie, kuriem, kuriem prāts uzkonstruēts citādāk. Tāpat kā ar gleznotājiem. Gleznotājs ir tas, kurš nevar negleznot. Ar biznesu tāpat.
Manuprāt sievietēm biznesā ir lielāks izaicinājums nekā vīriešiem. Jo sieviete vēlas būt arī laba māte. Un šajās lomās viņai jāatrod līdzsvars.
Ne visām paveicies ar brīnišķīgiem vīriem blakus, ar kuriem var šīs lomas dalīt. Labā ziņa, ka mūsdienās ir daudz rīku, kas palīdz veidot biznesu, atbalsti, arī sabiedrība šodien ir daudz atbalstošāka, neviens nenosoda sievietes par to, ka viņas veido biznesu vai dodas strādāt, kamēr bērni mazi.
Man patīk apvienot ceļošanu ar darbu. Lai kurā pasaules malā atrastos, vienmēr ir kaut kas, ko varu pievienot zīmolam. Ceļošana kā atpūta ir tad, kad to daru kopā ar bērniem vai dodoties klusuma retrītos. Tad nelietoju telefonu un vispār nerunāju, tā tad ir mana atslēgšanās.
Ir dažādas nemierīgā prāta apvaldīšanas tehnikas, kad vairākas dienas nerunā.
Jā, esmu bijusi nedēļu ilgā klusuma retrītā. Tā ir mana atpūtas formula, pēc tam jūtos pilnīgi atjaunojusies, atpūtusies un varu doties tālāk savā pietiekami intensīvajā dzīvē.
Priecājos par šo atklājumu un domāju, ka tā kādu laiku būs mana dzīves sastāvdaļa.
Bet tas tā šodien liekas nedaudz izaicinoši – nedēļu nerunāt. To tā uzreiz praktizē vai pamazām?
Nē, tas nav uzreiz, tas ir process, kamēr… Ziniet, ja pirms desmit gadiem kāds teiktu, ka to darīšu, atbildētu, ka tas izklausās traki, tas nav man, to nevaru saprast. Bet tagad tā vienkārši ir daļa no manis. Es nezinu, kas notiek manā iekšējā pasaulē, bet notiek kaut kas ļoti būtisks un kaut kas ļoti vajadzīgs. Ikvienam no mums ir sava formula, vienkārši jāmēģina to atrast, esot ļoti godīgam pret sevi.
Sakiet, par ko cilvēks domā, ja nedēļu nerunā?
(Ilgi domā). Pirmais retrīts, kuru apmeklēju, notika Lūžņā pie Jura Rubeņa. Tad sagaršoju šāda retrīta jaudu, kuru uzreiz pat nesapratu. Pagāja laiks, un tad atnāca tāds kā milzīgs atvilnis. Sajutu tā lielo spēku. Arī garas pastaigas spēj sniegt līdzīgas sajūtas.
Nostaigā divdesmit kilometrus pa mežu, bet atgriezies pilnīgi cits cilvēks. Sakārtots.
Tas, par ko šajā laikā domāju? Varbūt beidzot iestājies brīdis, kad var nedomāt. Un nedomājot, saproti, kas tev tajā brīdī vajadzīgs. Šie ir jautājumi, uz kuriem katram pašam atnāk atbildes.
Jums ir kāda rotas lieta ar stāstu?
Man ir īpaša broša, ko ieraudzīju kādā maza ciemata veikaliņā Francijā, Provansā. Ja runājam par teoriju par iepriekšējām dzīvēm, tad varu atzīt, ka iepriekšējā dzīvē esmu to nēsājusi. Tā kā tāds talismans.
Kas bija tas īpašais, kas uzrunāja?
Tas bija kas pilnīgi neracionāls. Stāsts par mīlestību. Ieraudzīju to iemīlējos. Sapratu, ka tā būs mans talismans, kas man turpmāk palīdzēs, iedrošinās, vienmēr būs ar mani.
