Fiziķe, finansiste un viena no Signet Bank AS līdzīpašniecēm Irīna Pīgozne atzīst, ka tagad viņa skaudri apzinās – ikvienai dienai, ikvienam brīdim ir nozīme un ar laiku pienākumu detalizācijas pakāpe kļūst citādāka. Tagad ne tik ļoti mainās mērķi, ko vēlies sasniegt – jo tu tāpat arvien vēlies virzīties uz priekšu – bet mainās uzstādījumi, kā un kāpēc to dari.
Jūs esat studējusi fiziku, tātad eksaktās zinātnes, algoritmi…
Fizika jau nav tikai algoritmi…
Tas bija tāds kā ievadjautājums, lai pārietu pie nākamā – kas ir mūsdienu sievietes algoritmi?
Vienā teikumā? (smejas) Svarīgi, lai sieviete ir sadzirdēta, saredzēta, novērtēta un atbalstīta. Tas ir svarīgi ikvienai, neatkarīgi, ko viņa dara, kā dzīvē virzās uz priekšu.
Sakiet, vai jums dzīves laikā ir mainījušies uzskati par to, kas ir virzīšanās uz priekšu, panākumi?
Protams, jo es mainos, mainās mana uztvere. Katrā dzīves posmā ir sava attīstības trepe, savas barjeras, sava īpašā laime, īpaša pieredze un horizonts.
Es teiktu, ka ar laiku tavi panākumi vairs nav tikai par tevi, bieži vien tas pat vispār nav par tevi, taču par to, kāds ir tavs ceļš uz mērķi.
Un tas būtu?
Es ticu, ka virzīties uz priekšu ir patīkams process. Ja tu šo ceļu uz mērķi neizbaudi, vai tas tevi darīs laimīgu? Vismaz ilgāk par tām dažām sekundēm, kad mērķis ir sasniegts. Svarīgi ir būt kopā ar cilvēkiem, kuri ir tavējie, vēlme kopā darīt labas, jēgpilnas lietas. Katru dienu.
Laikam tā ir galvenā atšķirība, kā tagad es skaudri apzinos – katrai dienai ir nozīme, katram brīdim ir nozīme.
Šodien ir svarīga diena. Šodienas pieredze ir mans katalizators manai rītdienai.
Man tagad ir cita panākumu detalizācijas pakāpe. Man gribas būt klātesošai tam, kas man ir svarīgs, katru brīdi – pat ja esmu nogurusi, vai bez noskaņojuma, vai bez spēka. Tas vairs nav par savas medaļas nopelnīšanu, kā bija jaunībā un arī agrīnā briedumā. Varbūt pat ne tik ļoti mainās mērķi, ko tu vēlies sasniegt – jo tu tāpat arvien vēlies virzīties uz priekšu – bet mainās uzstādījumi, kā un kāpēc to dari.
Vai savulaik fizikas studijās gūtās zināšanas jums palīdz ikdienas dzīvē – piemēram, strukturēt informāciju, domāt?
Fizika palīdz ātri saskatīt un izveidot sakarību starp cēloni un sekām, balstoties uz informāciju, tas gan. Tā palīdz radīt tādu kā iekšēju struktūru, domāšanas veidu, kas arī sniedz samērā lielu brīvību necepties, bet virzīties uz priekšu, pat ja šobrīd šķietami kaut kas nesanāk. Burvība ir tajā, ka īsti jau nevaram zināt, kas ir tas katalizējošais moments, tā vienīgā precīzā komponente, kas atnesīs sajūtu, ko sauksi par savu panākumu, uzvaras garšu. Jo visam, kas notiek, ir sava enerģija, attiecīgi ir savs ietekmes lauks, arī savs īstais brīdis ietekmēt. Un vēl ir tava intelektuālā un fiziskā gatavības pakāpe šo visu saredzēt, izvērtēt un izmantot. Respektīvi, panākums, uzvara, laime – tas viss ir tavs ceļš uz savu mērķi. Atskatoties uz “Irīna 18-gadniece”, es apzinos, ka tad, ja man kāds tobrīd teiktu, ka kāds brīdis, kāda mācība, kāds notikums man palīdzēs būt noteiktā vietā un sastapt noteiktu cilvēku, ka tas būs mans atskaites punkts, es droši vien ar tā laika uztveri un pieredzi to nesaprastu jeb saprastu citādāk. Fizikas studijas palīdz reflektēt, palīdz neveiksmes uztvert kā panākuma neatņemamu un vajadzīgu elementu, noteikt vēlamo atskaites punktu, palīdz paplašināt domāšanas un iespēju robežas.
Un es tiešām ticu, ka ikviens cilvēks, kuru satieku, nāk ar kādu mācību man.
Tad jau veiksme arī savā ziņā ir nejaušība?
Veiksmē ir nejaušības komponente, jā. Taču pati sev esmu nodefinējusi, ka veiksme nav tikai labvēlīgu apstākļu sagadīšanās, tā ir arī mana gatavība šos apstākļus izmantot. Tāpēc šajā veiksmes varbūtības formulā ir mans raksturs, tajā skaitā arī spēja sadzīvot ar apkārtējiem un skats uz dzīvi, mana spēja objektīvi novērtēt sevi, nevēlēšanās “paspīdēt” citu acīs un negaidīt pateicību par padarīto. Veiksmē ir visas manas lielākās investīcijas jeb mani lielākie labumi – veselība, ģimene, draugi, zināšanas, nauda. Tepat arī visas manas kļūdas un arī uzvaras, mana pašcieņa un arī humora izjūta.
Vai nav tā, ka veiksmīgs ir tas, kuram dzīve sagādā prieku, kurš to uzlūko kā piedzīvojumu, nevis kā smagu pārdzīvojumu?
Domāju, ka tā nav nejaušība, ka tieši šādi cilvēki ir cilvēcīgi patīkami un atbalstoši.
Vēl jau arī saka, ka skaistiem cilvēkiem veicas vairāk.
Ko nozīmē skaistums?
Ļoti vienkārši: uz skaistiem cilvēkiem atskatās biežāk.
Skaistums ir tik plašs jēdziens, par šo vien varam runāt vairākas stundas. Cilvēks ir skaists, ja ir smaidīgs un ar sevi apmierināts. Ja ir mirdzošas acis, stāja un starojoša pārliecība – uz viņu atskatās.
Bet, ja runājam par vizuālo izskatu, protams, esmu sastapusi tādus cilvēkus, uz kuriem raudzījos kā uz filigrāni veidotu mākslas objektu. Kad skaties un domā: “Kā daba varēja paveikt kaut ko tādu, kā var būt tik skaists cilvēks, tik apbrīnojami klasiski skaists?” Taču šī vizuālā skaistuma vērošana diezgan ātri pieprasa turpinājumu – kāds šis brīnums ir kā personība? Ārējais skaistums ir pavisam nevienkāršs atskaites punkts.
Bez iekšējā satura ārējais skaistums tomēr ir garlaicīgs, tas diez vai spēs ilgstoši noturēt interesi un izraisīt vēlmi nopietni investēties attiecībās, vismaz manu – nē.
Ir cilvēki, kurus saucu par savējiem, tie mani hipnotiski pievelk, tie ir īpaši skaisti cilvēki, jo tie ir mani cilvēki. Uz viņiem es atskatos savās domās, arī savos darbos un nedarbos (smaida). Bez šiem cilvēkiem es nebūtu es, šos cilvēkus varu pat neredzēt gadiem ilgi, bet pēc tam satikt un vienkārši turpināt sarunu. Jo starp mums vienmēr saglabājas tāda kā netverama saikne.
Un vispār, ne velti saka, ka mazas nepilnības patiesībā ir pilnība.
Tas varētu izklausīties nedaudz dīvaini, bet, kad tu lepojies ar savām šķietamajām nepilnībām, tas vairo tavu spēku un skaistumu. Tieši šis atšķirīgais ir unikālais, īpašais. Kaut vai – ja viena acs ir citā krāsā. Tas ir tik skaisti!
Ziniet, kāds animācijas filmas producents reiz stāstīja, ka pēc kārtējās epizodes noskatīšanās, kur visi tēli bija perfekti, viņš māksliniekiem teicis, lai pārzīmē ainu, vienu tēlu atainojot ar neaizpogātu pogu. Lai viss nav tik perfekti.
Es tieši par to pašu! Tāpēc daba nekad nepieviļ, tā vienmēr ir bauda, katrā pieskārienā ir skaistums, katrā pustonī, katrā savā izpausmē, katrā savā radījumā. Nekas nav vienāds, ģeometriski pareizs. Absolūti visā ir dziļums, sava nots, tas katru reizi ir reibinoši un skaisti. Esmu par to, lai viss ir tāds nedaudz nepieķemmēts, nedaudz greizs un nepareizs. Tad es to uztveru un izbaudu pilnām saujām.
Vēl, runājot par panākumiem, saka, ka tie izdodoties tikai tad, ja kaut kam nododies ar visu savu sirdi. Kā sadzirdēt savu sirdi?
Galvenais necīnīties ar to, neapklusināt. Lai sadzirdētu savu sirdi – sevi jāmīl un sev jānotic. Tas nemaz nav viegls uzdevums. Es domāju, ka daudzas lietas mēs nemaz negribam laist savā sirdī, jo tad ir diezgan liela varbūtība, ka mēs dažādās situācijās rīkotos citādāk. Prāts ir ciniskāks, mierīgāks. Prāts izskaidros un palīdzēs neko nedarīt, saglabāt enerģiju.
Nodoties ar visu savu sirdi, būtu gribēt un just, un pateikt sev: “Jā, es šo vēlos, esmu gatava atdot savu enerģiju, būt līdzās, būt daļa no šī, veltīt savu laiku un savus resursus, jo man tas ir svarīgs un vajadzīgs!”
Prātīgi un īstenībā arī patīkami atvērt gan prātu, gan sirdi, apskatīt situāciju no vairākiem skatu punktiem, vienoties ar sevi, kā tu rīkosies un kāpēc, ko darīsi un kādu iznākumu situācijai vēlies.
Rakstāt jaunā gada apņemšanās?
Nerakstu, bet nodefinēju, kas ir tas, ko gribētu izdarīt. Vienmēr atskatos, kas ir bijis veiksmīgs, neveiksmīgs, vai esmu apmierināta kopumā. Tas jau izveidojies par paradumu. Apsolu pati sev, ko es izdarīšu un kādā veida es izdarīto izmērīšu. Darbībās, skaitļos un termiņos. Neskan sausi? Visu izmēru, pilnīgi visu. Laikam skan dīvaini, jo sanāk preparēt savu sapni.
Zinu, cik maksā mans laiks, īpaši, ja runājam par finansēm, jo tā ir mana nākamā lieta. Visu varu izteikt skaitļos, katru kustību, jo zinu, ko tas man nozīmē. Man ir projekti, kuros piedalos kā mentors jauniešiem, tajos daudz ieguldos gan emocionāli, gan materiāli. Viņiem stāstu par mērķu izvirzīšanu. Par to, cik svarīgi ir saprast, ko tu patiesi vēlies – un tikpat svarīgi saprast, ko tu nevēlies. Tā ir pati svarīgākā un praktiski noderīgākā atziņa sev.
Respektīvi, pirms mesties dzīves cīņā, ir ārkārtīgi vērtīgi kārtīgi padomāt un arī pamēģināt, lai neiztērētu gadus, sasniedzot kādu tev patiesībā pavisam nevajadzīgu sapni.
Ir noderīgi ļoti konkrēti definēt sev kaut vai: “Es nezinu, ko es vēlos, bet noteikti ne šo!”
Piemēram, ir galvenais mērķis. “Gribu būt advokāts.” Ko tu ar to gribi panākt, kāpēc? Atbildes sev varbūt ļoti dažādas, visas der! “Man patīk diskutēt un pārvaldīt citu viedokļus. Man ir izteikta taisnīguma sajūta. Diez vai es varētu kļūt par aktieri, bet advokāts varbūt ir kaut kas līdzīgs. Gribu, lai vecāki ar mani lepojas. Ko virzība uz šo mērķi prasīs no manis?” Un tādā veidā, soli pa solim, jāvirzās uz priekšu. Iespējams, visbiežāk cilvēki saka, ka vēlas ikdienā vingrot. Labi, bet pasaki, kāpēc vēlies to darīt! Vai gribi būt vesels, fiziski aktīvs, vēlies izteikti redzamus vēdera preses kubiciņus, varbūt nomest vai uzņemt svaru, vai vēlies iziet no mājām un pabūt ar cilvēkiem? Ir svarīgi sadzirdēt ne tikai sirdi, bet arī racionālu iemeslu, kāpēc kaut ko gribi. Tas palīdz turēt sevi tādā praktiskā gultnē – un tad soli pa solim to paveiksi. Un ir forši atskatīties pēc mēneša, vai esi to izdarījis. Ja mērķis ir milzīgs kā zilonis, skaidrs, ka to uzreiz apēst nevarēs. Taču, sadalot mazākos gabalos, tos varēs notiesāt ar karotīti. Process – tas ir ceļš, tā ir saruna ar sevi, attīstība, un tad arī dzirdēsi – gribu vai negribu.
Sirds teiks – gribu vai negribu, bet galva – vajag vai nevajag.
Vai izjūtat paaudžu atšķirības domāšanā, strādājot ar jauniem cilvēkiem?
Jūtu gan. Mūsdienu jauniešiem ir daudz mazāk iespēju paļauties uz kolektīviem modeļiem un standarta risinājumiem, arī noteiktas izglītības ieguve nemaz negarantē noteiktu pozīciju darba tirgū. Jaunietim pašam aktīvi jāiesaistās darba meklējumos, jau praktiski uzreiz pēc skolas absolvēšanas, biežāk pašiem jāpieņem lēmumi un par tiem arī jāatbild. Es redzu, ka pieaug arī apjukums jaunu cilvēku dzīvē, īpaši pateicoties pandēmijas radītajai atstumtībai… Un pieaug arī spiediens un vēlme sasniegt visu un uzreiz. Prāts ir līderpozīcijā. Junior Achievement Latvia nometnē šovasar jaunieši bija ļoti jaudīgi, ļoti mērķtiecīgi, varbūt pat pārāk mērķtiecīgi, bez neviena rozā sapņa, ļoti praktiski. Pat gribējās teikt: “Hei, tev ir arī jādzīvo, tagad ir laiks, kad drīksti kļūdīties! Ja nekļūdīsies, darīsi visu tikai precīzi un pareizi, kā tu zināsi, ko tieši vēlies? Jo šajā laikā vari tvert visu, un jaunībai piestāv, ka esi nedaudz lecīgs, vēlies mainīt pasauli.” Jaunieši bija ļoti zinoši, bet viņu zināšanas bija samērā šauri specializētas. Reiz dzirdēju tādu aizbildinājumu: “Jā, bet man nav laika izmēģināt ko citu.” Bet, kad esi jauns, kļūdas tev piedos, drīksti darīt muļķības. Kad tev būs divdesmit pieci un vairāk, tad cilvēki uz tevi skatīsies ar vērtējošu skatu: “Nu jā, tā kā būtu laiks!” Līdz ar AI jeb mākslīgā intelekta parādīšanos mūsu ikdienā, es tik tiešām saredzu, cik manai paaudzei ir svarīga jēgpilna, gudra un cilvēciska, emocionāli inteliģenta kopā būšana. Patiesībā pat nedaudz biedējoši tas, cik ļoti labi jaunieši pārzina jaunās tehnoloģijas – jo cik daudz tad viņi zina paši un cik daudz paļaujas uz tehnoloģijām?
Ņemot vērā, ka pārstāvat finanšu jomu: vai jauniem cilvēkiem ir cita attieksme pret naudu?
Man patīk, ka – vismaz tie jaunieši, kurus redzu, – naudu uzskata par instrumentu, par vēl vienu resursu. Bieži vien dzirdu, ka nauda ir brīvība izvēlēties to, ko vēlies. Te gan vērojama patēriņa kultūras ietekme, kurā figurē tikai nauda un cilvēks, nevis – cilvēks, nauda, resurss un brīvība. Jo nav tā, ka nauda vada tevi, bet tu – naudu. Tās pārvaldīšanas moments ir ļoti svarīgs.
Kur labāk ieguldīt naudu – nekustamajā īpašumā vai sajūtās?
Es teiktu, ka ikvienā dzīves posmā ir atšķirīgas attiecības ar naudu. Kad man bija divdesmit, bija ļoti daudz jāstrādā, lai būtu nauda, lai varētu normāli eksistēt. Laikam ejot uz priekšu, attiecības ar naudu kļuva draudzīgākas. Nauda tev ir blakus – nevis kā mērķis, drīzāk kā partneris un resurss, un skaidrs, ka jāsāk investēt. Un tad domā: “Naudu investēju, jo tā ir mana resursa plecs, naudai nav jāguļ, tā nav pielūgšanas objekts.” Pēdējo gadu laikā man īpaši lielu prieku sagādā būt kopā ar ģimeni, braukt ceļojumos. Tā veidojas atmiņas, pieredze, un, nenoliegšu, man ļoti patīk, ka nauda strādā, ka ir panākumi, kad redzi, ka tava investīcija bijusi veiksmīga, ka tā kļūst par papildu resursu, ko vari izmantot tālāk. Naudu uztveru kā savu izvēles brīvību.
Kāds itāļu juvelieris sacīja, ka vīrieši dārglietas nereti uztver kā investīciju objektu, ko var glabāt arī seifā. Vai jūs kā sieviete, skatoties uz rotaslietām, domājat arī par to finansiālo vērtību, ne tikai par estētiskajām kvalitātēm?
Kā sievietei man patīk sevi rotāt. Līdz šim esmu nopirkusi sev tikai vienu dārglietu, visas pārējās man ir uzdāvinātas. Toreiz tā bija mana pirmā lielā nauda, par ko iegādājos rokassprādzi, jo man to gribējās iztērēt sev. Aiz katras dārglietas, ko man dāvinājis vīrs, ir kādas sajūtas. Nekad neesmu izvērtējusi, cik tas maksā, nedomāju kategorijās “ja tas ir dārgāks, tātad labāks”. Bet es zinu, ka manam vīram ir izcila gaume un ļoti svarīgs ir estētiskais moments.
Jums noteikti ir kāda rotaslieta ar īpašu stāstu.
Gandrīz katra no tām man ir ar savu stāstu. Katrai ir savs raksturs, sava aura, un ar katru man ir arī tuvas attiecības. Īpaši ar tām, kuras man uzdāvināja, kad piedzima bērni. Un, kad es tās uzvelku, tad man ir tāda forša, silta sajūta, ka tās mani it kā apskauj un papildina. Es valkāju rotas, nevis rotas mani. Tas man ir svarīgi. Un dažreiz ir tā, ka varu vairākus mēnešus valkāt vienu un to pašu rotu, bet pēc tam pēkšņi izdomāju un to nomainu pret citu. Laikam manas rotas sniedz man komfortu un kaut kādu aizsardzību, tās ir manu atmiņu un arī emociju glabātājas.
Mūsdienu dzīves ritms mēdz būt ļoti nogurdinošs. Kā izdodas pārslēgties pēc vairāku stundu garas, nogurdinošas sēdes?
Agrāk, kad atnācu mājās, man obligāti vajadzēja 20 minūtes pabūt vienai pašai. Mainīt savu karjeru tā, lai šo vairāku stundu garās sēdes un ne manis pašas kontrolēta darba kalendāra aizpildīšana būtu maksimāli izslēgta, bija mans apzināts un ilgi plānots solis. Un šobrīd man ir izdevies to mainīt, bet agrāk ilgstoši bija šis saspringtais ritms. Tajā laikā bija savi rituāli un urdīja neizsīkstoša vēlme sameklēt to noslēpumaino dzīves līdzsvaru. Bet, kopš nestrādāju algotu darbu birojā, ir atnākusi arī izpratne par šī līdzsvara neeksistēšanu, kas arī ir absolūti normāli. Nestrādāt algotu darbu nenozīmē, ka strādāju mazāk: es strādāju pat vairāk, taču citādāk. Kad esi uzņēmējs vai līdzīpašnieks biznesam, tu visu laiku domā par darbu, piedalies procesos, bet veido visu tā, lai tev nav katru dienu jābūt birojā pulksten astoņos. Tagad dienas ritms pārsvarā ir manis kontrolēts. Es strukturēju savu dienu, saliekot darbus man prioritārā secība. Un mans panākums ir arī tas, ka ik dienu veicu savus vingrinājumus, kas ir tāds kā apvienojums no baleta kustībām, jogas un pilatēm. Ar prieku un gandarījumu par sevi. Lai stiprinātu dziļos muskuļus, izturību, elastību. Lai organisms būtu kā labi ieeļļots mehānisms. Ja es vingroju katru dienu, tad arī prāts ir mundrs.
Vai bērnībā nevēlējāties kļūt par baletdejotāju?
Kura meitene gan nav vēlējusies kļūt par baletdejotāju? (smaida)
Ja nav bail no augstuma, tagad var kāpt kalnos. Arī palīdz atslēgt domas no ikdienas.
Man nav bail no augstuma. Bet tad jābūt pilnīgi citam prāta stāvoklim, domāšanas veidam, citām attiecībām ar risku. Jo viss, kas notiek dzīvē, ir par to, cik pareizi izvērtē riskus, cik esi gatavs maksāt par katru risku atsevišķi.
Lai cik tas neizklausītos savādi, mācot bērnus, mans mērķis ir panākt to, lai es viņiem nebūtu vajadzīga. Protams, esmu absolūti laimīga, ka viņi ir kopā ar mums, protams, esmu un būšu viņu atbalsts un drošais patvērums bez nosacījumiem un liekiem jautājumiem, bet es un vīrs vēlamies izdarīt visu, lai mūsu bērni būtu neatkarīgi, patstāvīgi un laimīgi arī bez mums.
Tāpēc es saku: ikviena izvēle ir risku apzināšanās. Ja uzņemies risku, apsver, kādu cenu esi gatavs par to maksāt.
Ja proti risku pamanīt, izvērtēt un pareizi rīkoties, tad tas arī ir tavs atskaites punkts, no kura virzīties tālāk.
