Ivars Norvelis ir oficiālā Porsche pārstāvja Latvijā, Baltijas sporta auto, vadītājs. Pirms pievienošanās Porsche komandai viņš bija uzņēmuma Inchcape Motors Latvia BMW grupas vadītājs. Un ziniet, šie nav tikai amata nosaukumi – uzņēmumi Ivara Norveļa vadībā arvien ir kļuvuši par tirgus līderiem.
Vai darbs auto nozarē jūsu gadījumā ir laimīga nejaušība vai tomēr likumsakarība?
Noteikti likumsakarība, jo auto nozarē darbojos kopš 16 gadu vecuma. Mans darba stāžs ir tikpat ilgs, cik nozare pastāv. Strādāt sāku 1994.gadā, īsi pēc mūsu valsts neatkarības atgūšanas. Tobrīd Rīgā tika atvērti divi auto saloni – Volkswagen un Renault. Es sāku darboties otrajā.
Kādi bija jūsu darba pienākumi? Jūs taču bijāt vēl skolēns!
Tajā laikā darba sludinājumus vēl publicēja avīzēs, un es ievēroju vienu, kur bija minēts, ka auto salons meklē tirdzniecības aģentus. Tā īpašnieki ideju bija aizguvuši no ārzemju kolēģiem: lai salons veiksmīgi darbotos, ir jābūt cilvēkiem, kas zvana un piedāvā iegādāties mašīnas potenciālajiem klientiem. Mūsu valstī tobrīd tā bija pilnīga eksotika! Darbā pieņēma kādus piecus, sešus aģentus – visus apmēram manā vecumā. Un mums solīja, ka tam, kurš uzrādīs labākos rezultātus, būs iespēja atstrādāt auto salonā. Tā kā pārējie nepārdeva neko, bet es pāris auto notirgoju, ieguvu solīto darbu un kļuvu par pārdevēju-konsultantu.
Jūsu vecāki neuztraucās par to, ka jūs laikā, kad būtu jāapgūst vidusskolas mācību viela, strādājāt pilnas slodzes darbu?
Protams, uztraucās, bet tie bija citi laiki. Es nāku no ārstu ģimenes, visi domāja, ka arī es būšu mediķis, taču mani vienīgo šī joma vispār neinteresēja. Vēl vairāk – nonākšana kādā medicīnas iestādē man joprojām uzdzen šermuļus.
Kad sāku strādāt, valstī bija lielo pārmaiņu laiks. Manam tēvam nācās pārorientēties no darba valsts iestādē uz privāto sektoru. Padomju gados tēvs bija labā amatā, un mēs skaitījāmies visai turīga ģimene. Kad laiki mainījās, finansiālā situācija pasliktinājās. Es tobrīd biju pusaudzis – tas ir laiks, kad gribas labi ģērbties, izklaidēties. Lai to varētu atļauties, uzņēmos nepateicīgo aģenta darbu. Starp citu, es domāju, ka arī šodien šis darbs ir grūts – nav viegli zvanīt un cilvēkiem piedāvāt iegādāties dažādas preces. Bet tai laikā telefoniski aicināt pirkt auto – tas bija pilnīgi crazy.
Iedomājieties, ir 1994. gads, cilvēki iepriekš braukuši tikai ar žiguļiem, moskvičiem un volgām, un viņiem zvana un saka – aicinām jūs iegādāties Renault!
Lielākā daļa par šo zīmolu neko nav dzirdējuši. Turklāt aģents pēc telefona grāmatas, tā saucamajām Zaļajām lapām, zvana visiem pēc kārtas. Domāju, ka pārējie jaunieši, ar kuriem kopā darbu uzsāku, atkrita, jo pēc neskaitāmiem atteikumiem nespēja noturēt motivāciju darbu turpināt. Arī man pirms katra zvana bija jāsaņemas.
Tai laikā lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju Renault bija neaizsniedzams tā augstās cenas dēļ. Nopirkt jaunu auto varēja vien retais, turklāt tobrīd cilvēkos vēl bija arī lieli aizspriedumi pret franču mašīnām – par labiem tika atzīti vien vācu auto. Visi zināja Volkswagen un Audi, bet nesaprata, kas ir Renault. Un tomēr, lai cik sarežģīti tas arī nebūtu, es pamanījos pāris cilvēkus uz mūsu salonu atvest.
Atgriežoties pie jautājuma – vidusskolu es pabeidzu neklātienē. Un, kad darbā jau biju nostabilizējies, neklātienē pabeidzu arī augstskolu.
Jūs tā viegli par to stāstāt, lai gan tas nevarēja būt viegli.
Nē, viegli nebija. Taču es pēc būtības esmu orientēts uz mērķu sasniegšanu. Šobrīd, atskatoties pagātnē, dažādas situācijas izraisa smaidu. Piemēram, darbā savos 16, 17 gados biju pieņemts oficiāli, man bija sava darba grāmatiņa, bet, tā kā biju nepilngadīgs, nevarēju iegūt autovadītāja apliecību. Taču auto industrijā pārdošana ir cieši saistīta ar testa braucieniem. Kad klienti izmēģināja auto, es sēdēju viņiem blakus. Potenciālajiem pircējiem nebija ne jausmas, ka man pašam auto vadīšanas tiesību nav.
Kā jūs varējāt izprast un klientiem stāstīt par auto īpašībām, ja pats tos nevadījāt?
Auto vadīt es pratu – tēvs jau agros gados man to iemācīja. Vispār pamats tam, kāpēc es uz konkrēto darba sludinājumu atsaucos, bija gauži vienkāršs – manam tēvam bija liela interese par automašīnām. Mūsu mājās bija dažādi auto žurnāli, kurus izlasīju no vāka līdz vākam. Un pirms sāku strādāt auto salonā, es jau biju izzinājis visdažādāko informāciju. Klientiem par auto faktiski varēju izstāstīt visu.
Apbrīnojami! Darbs tirdzniecībā prasa arī labas cilvēku pazīšanas prasmes. Tās apguvāt darba procesā?
Jā. Ar laiku parādījās arī iespēja apmeklēt pārdevējiem paredzētas lekcijas.
Ieraugot jaunu klientu, jūs spējat uzreiz atšifrēt, kāds tipāžs stāv jūsu priekšā?
Es sen vairs nedalu cilvēkus tipāžos. Katram ir jāmeklē sava, individuāla pieeja. Ikviens cilvēks ir unikāls. Turklāt laiki ir mainījušies – mēs vairs nevaram dzīvot klišejās. Piemēram, pirms piecpadsmit gadiem pastāvēja stereotips, ka visi bagāti cilvēki brīvajā laikā spēlē golfu.
Šobrīd, runājot ar klientiem, var dzirdēt, ka vienam hobijs ir kāpt kalnos, otram – nodarboties ar jogu, bet trešajam – siltumnīcā audzēt tomātus.
Viseksotiskākais, ko esmu dzirdējis (gan no klienta, kas dzīvo ārpus Latvijas) – brīvajā laikā viņš darbojas kā dīdžejs. Cilvēks ir ļoti turīgs, viņam nav ne 20, pat ne vairs 40 gadi, bet viņam prieku sagādā tas, ka viņa izvēlētā mūzika kluba apmeklētājiem rada vēlmi dejot. Redziet, mēs cilvēkus vairs nevaram iedalīt kādās grupās.
Pārdodot auto, ir jāsajūt, kāda veida emocijas klients vēlas piedzīvot. Jo premium segmenta auto nav stāsts par nokļūšanu no punkta A uz punktu B, bet par noteiktu sajūtu un emociju piedzīvošanu brauciena laikā. Ja auto ir tikai un vienīgi pārvietošanās līdzeklis, cilvēks pērk daudz lētākas mašīnas par Porsche.
Jums ir skaidrojums, kāpēc uz lietām cilvēks nevēlas raudzīties vienīgi racionāli?
Jo mēs esam emocionālas būtnes. Racionāli raugoties, mēs arī vakariņot varētu vienīgi mājās, bet mums gribas aiziet uz restorānu.
Mēs varētu dzīvot tikai praktiski, bet izrādās, ka ar to nepietiek – gribas apmeklēt koncertus, teātra izrādes, izstādes. Mēs tērējam naudu, lai gūtu patīkamas emocijas.
Nesen sociālajos tīklos cilvēki dalījās ar joku: dažkārt stresa pilnā dienā viss, ko tev vajag, ir viena stunda, kas pavadīta pie auto stūres ar labu mūziku fonā. Tā ir taisnība. Sēžot skaistā auto salonā, klausoties sevis izvēlētus skaņdarbus, tu radi noteiktu noskaņu – tieši tādu, kāda tobrīd ir nepieciešama, lai atslēgtos no ikdienas stresa, steigas, grūtām emocijām un piedzīvotu ko patīkamu.
Vēl esmu ievērojis, ka klientiem ir svarīgs ne tikai pats produkts, bet arī kā un kur tas tiek iegādāts. Kad vēl biju BMW grupas vadītājs, mēs tirgojām arī Rolls-Royce markas auto. Savulaik bija tāda kārtība – ja konkrētajā valstī nebija Rolls-Royce dīleru, tos drīkstēja tirgot BMW dīleri. Lūk, reiz mēs ilgi konsultējām vienu potenciālo pircēju, bet viņš pēc laika atzvanīja un sacīja, ka devies uz Austriju un auto iegādājies tur. Kad jautāju iemeslu, viņš atbildēja, ka viņam bija svarīgi auto iegādāties Rolls-Royce salonā. Redziet, pērkot šāda līmeņa auto, svarīgas ir arī detaļas ap pašu pirkšanas procesu. Līdzīgi ir arī ar Porsche – jūs to neiegādāsieties Rumbulas tirgū, kur tas būs lētāks, pat ja zināsiet, ka ar auto viss ir kārtībā. Jūs gribēsiet pirkumu veikt specializētā, labiekārtotā salonā.
Ko jūs pats novērtējat auto?
Kā cilvēks, kurš visu mūžu darbojas auto biznesā, es uzreiz pamanu, kur piestrādājis ir inženieris. Mani aizrauj augstas klases inženiertehniski noslīpētas mašīnas. Otrs kritērijs – lai auto arī ārēji nav garlaicīgs. Kad tirgū palaidām jauno Porsche elektromobili, tas bija Frozen Berry jeb saldētu ogu krāsā. Ar tādu ir forši pārvietoties. Sēžot sastrēgumos, citi auto vadītāji smaidīja un man rādīja uz augšu paceltu īkšķīti. Var jau braukt arī ar pelēku auto, bet ar košu ir jautrāk.
Vai, strādājot auto nozarē vairāk nekā divdesmit gadus, jūs vēl spēj kas pārsteigt?
Ziniet, kad es pats sev uzdevu šādu jautājumu, atnāca darbinieks un teica: klients tikko zvanīja, viņam mašīna nodegusi… Šī ir bijusi visekstremālākā situācija, tomēr šajā darbā nav divu vienādu dienu.
Un grūtākais periods darbā, ko jums nācies izturēt?
Tā bija 2008.gada ekonomiskā krīze. Tajā laikā auto tirgus nokritās par 80%. Emocionāli smags laiks, jo nācās pieņemt grūtus lēmumus – bija jāatlaiž cilvēki, apzinoties, ka viņiem nebūs viegli atrast citu darbu. Krīzes, ko esam piedzīvojuši beidzamajos gados, ir bijušas krietni vieglāk pārdzīvojamas par jau minēto.
Kas jums toreiz palīdzēja izturēt un nepadoties?
Ģimenes atbalsts un arī paša attieksme – grūtos laikos ir svarīgi dzīvot no dienas uz dienu un nekalt tālus nākotnes plānus. Uzturēt komandas garu, lai tā paveiktu iespējami labāko. Pašam palikt konsekventam un nemētāties ar lēmumiem – šodien viens, rīt cits, jo tas darbiniekos nogalina darba spējas. Un vēl – neizrādīt citiem, ja pats baiļojies par rītdienu.
Kas ir jūsu dzinulis neapstāties?
Tie ir panākumi! Un tos apliecina biznesa rādītāji. Man joprojām ir svarīgi panākt, ka esam labākais uzņēmums savā nozarē – lai mums ir labākās mārketinga idejas, lielākie pārdošanas apjomi, vislabāk apmācītie darbinieki. Lai mēs virzām arī sabiedriski svarīgas iniciatīvas.
Piemēram, esam radījuši platformu, lai izceltu sieviešu sasniegumus, runātu par vienlīdzīgām iespējām darba tirgū.
Katrā darba vietā ir jābūt viedokļu, uztveres un uzskatu dažādībai. Jau sacīju, ka esmu pārstājis dalīt cilvēkus noteiktās kategorijās, domāt klišejās, un tas attiecas arī uz stereotipu par to, ka sievietes neko nesaprot no auto – tā sen vairs nav patiesība. Mūsu uzņēmumā lietoto mašīnu nodaļu (un tā ir vissarežģītākā nodaļa!) vada sieviete, un viņa to ir pārvērtusi par labāku, nekā tā bija iepriekš.
Apstāties nedrīkst nekad, jo jāapzinās, ka nepienāks tāds brīdis, kad varēsi iegrimt pašapmierinātībā – pasaule nepārtraukti mainās, un mums jāmainās tai līdzi. Auto biznesā līdz šim tas noticis lēni, bet ir skaidrs, ka nākotnē mūs gaida daudz izmaiņu.
Ko jūs ar to domājat?
Tendences rāda, ka jaunā paaudze vēlas braukt ar labiem auto, taču viņiem nav svarīgi, lai auto viņiem piederētu. Līdz ar to aktuāls kļūst jautājums, vai auto kādreiz tirgosim milzīgām to nomas kompānijām vai paši būsim spiesti par tām kļūt. Tāpat svarīgi būs saprast, kādi dzinēji auto darbinās. Iekšdedzes dzinēji šobrīd piedzīvo norietu, bet nerimst diskusijas, vai elektro dzinēji ir pareizais virziens, kurā doties. Varbūt zemus izmešus radīs sintētiskā degviela, kuru jau ir uzsākts ražot. Vienas atbildes nav, taču skaidrs, ka nākotnē gaidāms lielu pārmaiņu laiks.
Vai ir kas tāds, kas nemainīsies?
Es domāju, ka ekskluzīvas lietas izteikti kļūs par nišas produktiem un joprojām būs cilvēki, kas tās vēlēsies paturēt savā īpašumā.
Tādi būs luksusa segmenta auto un arī juvelierizstrādājumi. Jā, fanu būs mazāk, bet tie būs īsti.
Ar to vēlos sacīt, ka būs cilvēki, kas ejot uz operu, rotas izīrēs, bet būs arī tādi, kas tās pirks, jo nevēlēsies nēsāt citu iepriekš lietotās. Un būs pircēji, kas nevēlēsies braukt ar koplietošanas auto. Es, piemēram, esmu viens no viņiem, es neko neīrēju. Un redzu, ka arī maniem dēliem (viņi ir 14 un 17 gadus veci) nākotnē būs svarīgi, lai viņiem ir sev piederošas lietas.
Jūsu dēli ir pusaudžu vecumā. Ko jums, dēliem augot, ir bijis svarīgi viņos veicināt?
Viennozīmīgi – loģisko domāšanu. Jo izdomāt var visu, ja vien cilvēks pielieto savas smadzenes. Kad dēli man vaicā, kā viņiem rīkoties, es bieži atbildu: izdomā! Tā, manuprāt, ir daudzu vecāku kļūda – uzreiz pateikt priekšā. Dēlus aicinu vispirms domāt un tikai tad meklēt arī atbildes google. Jo man dažkārt rodas sajūta, ka tie, kas padomu katrreiz meklē internetā, smadzenes mēdz atstāt mājās uz plaukta…
Man pašam loģiskā domāšana palīdzējusi visu mūžu, tostarp, arī jaunos gados. Piemēram, kad sapratu, ka vēlos ne tikai palikt auto nozarē, bet ar laiku arī kāpt pa karjeras kāpnēm, apzinājos, ka man būs nepieciešama augstākā izglītību. Loģisks secinājums: ja negribi ilgtermiņā pats tirgot mašīnas, mācies!
Otrs svarīgākais jautājums, ko pārrunāju ar dēliem, ir pieklājība. Uzskatu, ka tā ir katastrofāla jaunās paaudzes problēma.
Dēliem arvien esmu uzsvēris: jo labāk tev veicas, jo pieklājīgākam ir jābūt.
Daudzu cilvēku augstprātīgā attieksme sakņojas pagājušā gadsimta 90.gados, kad šķita – ja brauc ar lepnu auto, apkārtējiem vari uzspļaut. Es mācu pretējo. Pats braucu ar Porsche – tā ir mana darba mašīna. Un dēliem rādu piemēru – nevis es gaidu, kad citi man dos ceļu, bet es dodu ceļu citiem. Elementāra pieklājība ļauj justies labi pašam, un tā atslēdz arī daudzas durvis.
Jūs stāstījāt, ka finansiāli saspringta situācija vecāku ģimenē savulaik bija jūsu motivators agros gados sākt strādāt. Runājot par materiālo nodrošinājumu, ir divas dažādas audzināšanas pieejas – bērnus turēt finansiālā badā vai arī savu iespēju robežās viņiem neko neliegt. Kādu ceļu esat izvēlējies jūs?
Vidusceļu. Es negribētu, ka mani dēli atkārto manu stāstu un sāk strādāt, nepabeidzot vidusskolu. Tā nav normāla situācija, ka vidējās izglītības programmu apgūsti pēc darba, vakaros un brīvdienās. Tai pat laikā man ir konkrētas prasības, un viena no tām ir lai dēli vasarās strādātu. Jo darbs, attiecības ar kolēģiem daudz iemāca. Viņi nestrādā pie manis, bet paši atrod darbu vietās, kur jauniešiem to piedāvā.
Jūs jau ilgi esat kopā ar savu sievu. Saprotu, ka ģimene jums ir liela vērtība.
Tā ir. Ar sievu esam kopā jau divdesmit gadus. Viņa strādā ar mārketingu un sabiedriskajām attiecībām saistītā jomā. Mums joprojām ir interesanti būt kopā. Bet hobiji gan katram ir savi. Brīvajā laikā man patīk gatavot dažādus ēdienus uz grila. Ģimene un ciemiņi atzīst, ka man garšīgi sanāk. Šis hobijs saistīts ar mierīgu būšanu mājās. Bet man vēl ir otrs – aktīvais vaļasprieks. Es piedalos braucienos ar kvadraciklu pa bezceļiem.
Mana darba dzīve saistās ar asfaltu, tīru auto salonu, tāpēc līdzsvaram dažkārt gribas ielīst dubļos līdz viduklim.
Arī šajos braucienos loģiskā domāšana ir svarīga – tev ir jāizrēķina, pa kuru stigu tiksi ātrāk uz priekšu un sasniegsi mērķi.
Tātad mērķa sasniegšana jums globāli ir svarīga.
Es domāju – tas ir galvenais iemesls, kāpēc tu dzīvo. Dzīve kļūst jēgpilna, ja vari sasniegt mērķus.
Kam jūs nežēlojat naudu?
Hobijiem. Līdzīgi kā makšķerniekiem, kuriem nekad nav par daudz makšķerkātu un auklu, arī man ir trīs grili un joprojām šķiet, ka ar tiem ir par maz. Ar ģimeni bieži ceļojumos nebraucam – parasti tas notiek reizi gadā un tieši tāpēc arī tiem līdzekļus nežēloju. Ja ceļojam reti, tad katram braucienam jābūt noorganizētam tā, ka viss ir labi un nekas nav jāpiecieš. Braucam tur, kur ir silts, kur varam gan pagulēt saulītē pie jūras, gan doties izzināt vēsturi, arhitektūru, kultūru. Mājās man savukārt svarīgs ir interjers, patīk skandināvu estētika ar tīrām formām. Arī tas prasa līdzekļus. Vismazāk naudu tērēju apģērbam, bet to netaupu rotām. Vīrietim tas ir labs pulkstenis, bet sievietei izvēle ir plašāka.
Man patīk sievai dāvināt rotas – tas ir labs veids, kā izrādīt uzmanību, turklāt apzinos, ka rotas ir nezūdoša vērtība.
Ja uzdāvināsi apģērbu, ar laiku tas novalkāsies un tiks izmests, bet rotaslieta vienmēr paliks kā piemiņa, un tā nekad nezaudēs savu vērtību un skaistumu.
