Iveta Priedīte ir tirdzniecības centru Spice un Spice Home vadītāja, kādreizējā Narvesen Baltija mazumtirdzniecības reģiona direktore, arī tirdzniecības centru Olimpia un Rīga Plaza vadītāja. Ivetu visvairāk raksturo uzdrošināšanās, neļaušanās bailēm no nezināmā, silta cilvēcība un spēja novērtēt to, kas viņai dots. Svarīgākie parametri, lai cilvēks kļūtu par savas dzīves radītāju.
Šodien jūs vadāt lielu tirdzniecības centru un vadošus amatus lielos uzņēmumos esat ieņēmusi arī agrāk, bet kāds bija jūsu profesionālais sākums? Kā jūs atradāt savu ceļu, virzienu, ko gribas iet?
Es teiktu, ka manā ceļā bijis gana daudz nejaušību: es nekad neesmu mērķtiecīgi meklējusi iespēju strādāt tirdzniecības nozarē, tomēr pati dzīve to piedāvāja, es nenobijos un piedāvājumu pieņēmu.
Pēc vidusskolas beigšanas RTU es studēju Inženierzinātņu ekonomiku – man ir bakalaurs muitas vadībā un maģistrs loģistikā. Trešajā kursā sapratu, ka zināšanu pamats ir apgūts, mācīties kļuvis vieglāk, tāpēc meklēju darba iespējas, ko apvienot ar studijām. Izskatīju sludinājumus. Tolaik Latvijā ienāca pats pirmais Narvesen veikals. Viņi meklēja darbiniekus, es pieteicos un mani uzaicināja komandā. Joprojām sevi uzskatu par lielu veiksminieci, ka man tika dota iespēja darba gaitas uzsākt tieši šajā uzņēmumā.
Kādēļ?
Jo tas bija starptautisks uzņēmums: darba organizācijā, cilvēku savstarpējās attiecībās nebija nekā no padomju mantojuma… Norvēģi ļoti daudz zināšanu, savu vērtību ieguldīja mūsos – jaunajos darbiniekos. Tā bija neatsverama pieredze. Šeit es ieraudzīju, kā praksē darbojas Rietumiem raksturīgās vērtības: vadītāji ne tikai sekmēja to, lai mēs katrs attīstītu savas stiprās puses, bet, vadot mūs pa karjeras kāpnēm, mācīja tās pamanīt arī citos. Nevis fokusēties uz otra cilvēka trūkumiem un domāt kā tos izskaust, bet gan izmantot un attīstīt tieši konkrētajiem cilvēkiem piemītošos talantus un spējas.
Vēl norvēģi prata radīt piederības izjūtu organizācijai: tu nestrādā kāda cita dēļ, bet savu darbu izjūti kā savu biznesu, savu atbildību.
Tas bija kas pilnīgi jauns, ja salīdzina ar padomju laikam raksturīgo domāšanu un attieksmi pret darbu.
Narvesen aizsākās arī manas līderības gaitas, jo jau pēc gada man tika dota iespēja vadīt otra Latvijā izveidotā Narvesen veikala kolektīvu. Man tobrīd bija tikai 21 gads.
Mēdz teikt, ka vadošus amatus uzņemas cilvēki, kuri nenobīstas no atbildības.
Es tam piekrītu. Pati atbildību esmu uzņēmusies jau kopš agra vecuma. Kad biju pusaudze, no šīs pasaules aizgāja mana mamma. Tēvs nebija ģimenes cilvēks un nemācēja rūpēties par mani un māsu. Viņš nekad nejautāja par sekmēm skolā, neuzdeva jautājumu, vai un ko mēs esam ēdušas šodien un jo mazāk mēģināja atklāt mūsu talantus, vedot mūs uz pulciņiem. Bērnībā mājas nejutu kā vietu, kur vēlētos pavadīt daudz laika, tāpēc meklēju dažādas nodarbes: piedalījos skolas dzīvē, izmēģināju dažādus pulciņus. Tai laikā mans ilgākais hobijs bija skolas teātris, kur biju nospēlējusi vairākas vadošas lomas. Un šī pieredze man šobrīd ļoti palīdz – nebaidīties no publiskas runas, spēt izmantot valodu, intonācijas, mīmiku.
Man bija svarīgi izpildīt skolā uzdoto, kas rezultējās arī labās sekmēs. Kopumā var sacīt, ka es agri kļuvu pieaugusi. Savukārt vēlāk dzīvē, jo vairāk atbildības uzņēmos, jo lielāka ticība saviem spēkiem un arī azarts darīt radās.
Un kādā brīdī Narvesen jums kļuva par šauru…
Es Narvesen nostrādāju deviņus gadus. Paralēli tam iesaistījos un darbojos arī Tirdzniecības centru mārketinga padomēs. Bija 2000.gadu sākums, kad notika tirdzniecības centru uzplaukums un mani tik ļoti saistīja šī pasaule! Ja kaut ko ļoti gribas un esi gatava strādāt, durvis atveras. Tā es nonācu vispirms tirdzniecības centrā Olimpia, vēl pēc laika Riga Plaza. Un nu jau piecus mēnešus esmu vadītāja Spicē.
Jūs to stāstāt ar lielu vieglumu, bet tie ir ambiciozi sasniegumi…
Man agrāk šķita, ka šim vārdam piemīt negatīvs piesitiens, taču tā nav. Man pat ir žēl, ka tik daudziem cilvēkiem trūkst ambīciju, vēlmes kaut ko sasniegt, uzdrīkstēties darīt lietas un sapņot par kaut ko vairāk, nekā tu šobrīd jau dari.
Jā, manī ir ambīcijas, pretējā gadījumā es nevarētu strādāt tirdzniecības centrā: to vadot, tu nekur nevari noslēpties, visi tavu darbu redz un vērtē. Apmeklētāji pievērš uzmanību tam, kāda izskatās ēkas fasāde, vai ir sakopta stāvvieta, vai telpās ir pietiekami labs gaiss, vai nav ne par siltu, ne par aukstu, vai piedāvājums ir pietiekoši plašs un atbilstošs katra vajadzībām un vēlmēm? No vienas puses, man tā ir liela darba slodze, no otras – paveiktā augļus ikdienā izjūt tūkstošiem cilvēku. Un tas ir milzīgs gandarījums.
Man ir ļoti svarīgi apzināties, ka manam darbam ir nozīme, ka es pasauli ap sevi varu radīt labāku, bet vidi – skaistāku un ērtāku. Tā ir mana iekšējā motivācija, kāpēc es vispār kaut ko daru.
Katrai dzīvē izdarītajai izvēlei ir sava cena. Ar ko maksā sieviete, nonākot liela uzņēmuma vadītājas pozīcijā?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, es fokusu pagrieztu uz citu pusi. Vispirms katrai ir jāizvēlas darbs, kas patīk, jo tad vieglāk būs pieņemt arī mīnusus. Ir ļoti svarīgi, lai sievietei būtu aizrautīga vēlme darīt un dzīvot līdzi visam, kas notiek industrijā. Bet ja par to, ar ko maksājam… Vadītājas pozīcija paredz, ka tev jebkuros apstākļos jābūt disciplinētai, jāsarunājas un jārisina dažādi jautājumi arī tad, kad ļoti negribas vai kad jūties ļoti slikti: tu nevari nogrūst atbildību uz kādu citu.
Ja ir pieļauta kļūda, tu nevari teikt: kāds no komandas bija vainīgs, es jau neko!
Ir arī ļoti svarīgi apzināties, kāpēc cilvēks kāro vadošo amatu, vai lielākas algas vai varas dēļ. Man tā ir iespēja ietekmēt pasauli ap sevi. Bet, protams, visam ir sava cena: lielāka alga vai skaļš amats nozīme arī daudz lielāku atbildību, garākas darba stundas un dzīves stila maiņu. Vadītājam ir jāspēj pieņemt arī grūtus lēmumus, piemēram atlaist darbiniekus. Viena lieta, ja šāds lēmums tiek pieņemts tāpēc, ka darbinieks netiek galā ar saviem pienākumiem, bet cita – ja to diktē ārēji apstākļi. Man emocionāli grūta bija darbinieku atbrīvošana 2008. gada ekonomiskās krīzes laikā. Pēc vairākiem gadiem sastapu vienu no bijušajām darbiniecēm, mēs aprunājāmies. Šī saruna man bija ļoti nozīmīga, jo lika uz sevi un pieņemtajiem lēmumiem paraudzīties no cita rakursa. Man toreiz darbinieku bija žēl, tāpēc es domāju: pāris nedēļas vēl neteikšu, ka plānota atlaišana, lai tikmēr viņi var mierīgi strādāt. Bet mēs neviens nezinām, vai citu cilvēku dzīvēs šajās divās nedēļās nenotiek kāds ļoti nozīmīgs pavērsiens, kāpēc viņiem darba devēju lēmums būtu jāzina jau tagad.
Šī saruna kļuva par vērtīgu mācību: nedomā, ka esi gudrāka par citiem un spēj itin visus dzīves aspektus kontrolēt.
Atzīt savas kļūdas – tas ne katram ir spēkam. Es nojaušu, ka jūs darba vidē esat ļoti cilvēcīga.
Laika gaitā esmu veikusi vairākus psiholoģiskos testus un tie parāda vienu: man ir ļoti svarīgi, lai cilvēki man apkārt jūtas labi. Ja briest konflikts, visticamāk, es būšu tā, kas mēģinās to nogludināt nevis ļaus tam sprāgt. Tas ne vienmēr ir labākais risinājums, to es apzinos, bet tā ir daļa no manas dabas.
Un otrs – es esmu uz risinājumiem orientēts cilvēks. Es nesēdēšu un nevaimanāšu, bet meklēšu variantus, ko darīt.
Pēdējie pāris gadi tirdzniecības centriem nebija viegli, arī rudeni un ziemu sola smagu. Kas jums spēj kompensēt to spriedzi, kas ir darbā?
Vispirms jau labi ir tas, ka mana dzīvesvieta atrodas salīdzinoši tālu no darbavietas – man ir vajadzīga vismaz pusstunda no rīta un vakarā, lai varu vispirms pārdomāt, kas man dienas gaitā ir jāizdara, bet vēlāk noslēgt dienas bilanci, izdarot secinājumus, kas ir un kas nav izdevies. Un tad, izkāpjot no auto, es jau spēju pārslēgties atpūtas režīmā. Tam palīdz arī regulārs sports. Jau gadiem esmu aizrāvusies ar tenisu – to spēlējot, ir maksimāli jākoncentrējas tikai uz esošo mirkli.
Kā jūs atklājāt tenisu?
Mana meita savulaik spēlēja tenisu. Reiz, gaidot bērnus no treniņa, citas meitenes mamma ierunājās, ka arī mēs varētu nevis sēdēt, bet sākt to spēlēt. Šobrīd ar tenisu nodarbojos ļoti intensīvi.
Kā jūs visu paspējāt? Vadoši amati, bet jūs pati meitu vadājāt uz sporta nodarbībām!
Tā kā es pati agri paliku bez mammas, man bija ārkārtīgi svarīgi būt meitas dzīvē pēc iespējas vairāk, tāpēc es pat domu nepieļāvu, ka uz treniņiem viņu varētu vadāt kāda auklīte. Visu ko var izdarīt, ja esi disciplinēta. Un meita bija mana prioritāte.
Tas ir tikai no katras pašas atkarīgs, vai sevi neapstādini un ļauj sev strādāt līdz pienāk jau nākamā diena… Jo darbi nebeigsies nekad!
Taču, ja cilvēks nespēj novilkt robežu, kad darbs jābeidz, izdegšana garantēta.
Arī es sev esmu nodarījusi pāri, gribot būt laba mamma un sieva, un perfekta darbiniece.
Jums ir bijis periods, kad arī jūs esat bijusi tuvu izdegšanai?
Jā un to noteica vairāki faktori. Viens bija neprasme pateikt nē. Bet tā ir tik ļoti svarīga spēja! Tā nāk grūti, jo mēs baidāmies un uztraucamies, kā cilvēki reaģēs. Otrs ir konkrētā uzņēmuma iekšējā kultūra. Es savulaik strādāju uzņēmumā, kur bizness negāja tik labi kā cerēts un īpašnieku noteiktais darba temps bija pārmērīgs. Apsēžoties pie datora 8:00 no rīta, es saņēmu pārmetumus, ka neesmu atbildējusi uz e-pastu, kas ticis nosūtīts pusnaktī. Strādājot tādā režīmā pāris gadus un neprotot pateikt nē, stress krājās un man sākās muguras sāpes. Atceros, ka sēžot uzgaidāmajā telpā pie ārsta, lasīju žurnālu un tajā bija raksts tieši par muguras sāpēm. Rakstā tika uzsvērts: stāja parāda tavu iekšējo es. Jo taisnāka ir mugura, jo tava dzīve ir sabalansētāka un tu esi līdzsvarotāks cilvēks. Rakstā bija minēts, ka ne velti raganas ilustrācijās tiek attēlotas sakņupušas: stress izveido kumpi uz muguras. Bet es noteikti negribēju būt vecene ar līku muguru! Tā bija ļoti spilgta epizode, kas lika pieņemt lēmumu, kas ilgi bija briedis – sākt mācīties teikt nē, sabalansēt darba un atpūtas režīmu, nospraust robežas. Protams, katrā darbā būs neatliekami risināmas problēmas, kas prasīs garākas darba stundas, bet tā nevar kļūt par sistēmu.
Bet te mēs nonākam pie iepriekš runātā – pieņemot kādu ambiciozu darba piedāvājumu, uzreiz ir jāsaprot, kas tas ir par uzņēmumu, kādi ir spēles noteikumi un vai tie būs salāgojami ar tavu iekšējo es. Ja tu tirgosi biržās akcijas, tev ir jārēķinās, ka tu strādāsi nepārtraukti bez brīvdienām un, labākajā gadījumā, lai neciestu veselība, to varēsi darīt vien dažus gadus.
Mēs zinām stāstus par četrdesmitgadniekiem, kas pamet prestižus un labi apmaksātus darbus un aizbrauc dzīvot uz Tibetu vai Indiju.
Bet tas ir stāsts par savlaicīgi nenospraustām robežām, par to, ka karjera vai materiālais stāvoklis ir šķitis svarīgāks par savu iekšējo es vai sava organisma spēju ilgtermiņā turēt lielu slodzi.
Tāpēc ir svarīgi jau sākumā būt pret sevi godīgiem un saprast, vai šo es tiešām varēšu? Jo katrā darbā ir mīnusi, bet tev jāsaprot, vai tu tos spēsi pieņemt?
Kādus mīnusus jūs spējat pieņemt?
Vadot tirdzniecības centru, man ir jāsamierinās, ka ne visu es spēju kontrolēt. Līdzīgi kā tenisā, kur spēles rezultāts nav atkarīgs tikai no tevis, arī tirdzniecības centrā ir ļoti daudz dažādu faktoru. Šeit strādājot ir jāspēj pieņemt arī fakts, ka ne viss būs tā, kā tu to gribi. Ka būs notikumi, kurus tu nevarēsi ietekmēt, ka būs jāpieņem mainīgi apstākļi.
Stabilitāti jūs meklējat mājās?
Noteikti! Bet ne tikai. Mana ģimene un mājas ir arī vieta, kur varu būt es pati un kur mani mīl tādu, kāda esmu. Un kur man ļoti patīk būt.
Turklāt jūs ar vīru esat kopā jau otro gadu desmitu – mūsdienās tas nav maz! Vai esat sapratusi, kas ir ilgstošu attiecību noslēpums?
Es nevaru ieteikt vienu recepti, kas derētu visiem! Bet mūsu gadījumā galvenais ir tas, ka mēs ļaujam otram būt pašam. Esmu pateicīga vīram, ka viņam nav pretenziju, ka viņa sieva ir vadošā amatā. Ka es varu aizrauties ar saviem hobijiem, ka viņš vienmēr ir gatavs uzklausīt un palīdzēt, bet nemēģina mani pārtaisīt.
Mēs noteikti neesam tie, kas no rīta līdz vakaram apbrīno viens otru. Mēs nesakām viens otram: nevaru bez tevis dzīvot. Tas nav mūsu stāsts. Bet mēs esam tie, kas atbalsta un pieņem otru ar visiem plusiem un mīnusiem.
Speciālisti vēl min, ka bez otra cilvēka atzīšanas, labas attiecības veicinošs ir kopā pavadītais laiks.
Redziet, tāpēc es teicu, ka nav vienotas receptes, kā cilvēkiem mūžu kopā nodzīvot. Jo mēs esam diezgan unikāli tai ziņā, ka mēs nepavadām daudz laika kopā, mums nav līdzīgu hobiju. Es cenšos klausīties vīra stāstus par vēsturi, bet mani vēsture neaizrauj. Man ļoti patīk slēpot, bet vīram nepatīk ziema. Mums abiem patīk jūra, bet vīram pie tās pagulēt, bet man – supot. Es darbojos tirdzniecības jomā, vīra sirds savukārt ir par un ap mašīnām.
Tieši tik dažādi mēs abi esam. Bet mums tas der.
Iveta, un kas jūs spēj iepriecināt?
Tās ir arī mazas lietas! Es neesmu cilvēks, kurš bubina par to, ka viss ir slikti, tieši pretēji – jo vecāka kļūstu, jo vairāk novērtēju to, kas mums ir. Ik vasaras vakaru mēs varam aizbraukt līdz jūrai nopeldēties, ja gribam meditatīvi padomāt, varam pastaigāt mežā. Spēja sev apkārt pamanīt skaisto ļoti palīdz, jo man nevajag tālās zemes: es netērēju enerģiju, gaidot nākamo atvaļinājumu, kad varēšu kaut kur aizbraukt un kas pienāks varbūt pēc pusgada. Es labi jūtos jau šobrīd, jo zinu, kā sevi iepriecināt ikdienā: ir tik daudz skaista man apkārt! Es zinu dabas takas, kur pastaigāt vakaros pēc darba, kur skatīt burvīgu saulrietu…
Man ir arī savs zemes gabaliņš un dārzs – kad meita bija maza, tam bija liela nozīme mūsu dzīvēs, jo šeit bērns varēja skraidīt basām kājām pa zālīti, iepazīt dažādas dzīvās radības, bet es izaudzēt krāšņus rožu krūmus, par kuriem priecāties. Šobrīd tas vairs nav tik svarīgi, jo meita izaugusi un arī man pašai vairāk gribas būt cilvēkos, pieredzēt dažādus notikumus. Tomēr, kad jūtu – nepieciešams relaksēties – , es braucu uz laukiem, lai paklausītos putnu dziesmās, pastrādātu dārzā, papriecātos par izaugušajiem gurķiem un ogām, kas šogad ir ļoti daudz – kazeņu krūmi ir pilni!
Jums ir svarīga skaista vide, kurā dzīvot?
Man ir svarīga sakopta vide. Es nevarētu dzīvot padomju laikos celtā daudzstāvu ēkā Purvciemā vai citā mikrorajonā. Tai pat laikā es neesmu arī gatava ieguldīt daudz līdzekļu un laiku, lai radītu visbrīnišķīgāko dārzu un māju.
Mans princips ir sekojošs: es vēlos sakoptu vidi sev apkārt, bet nevēlos tai kalpot.
Tāpēc arī mājās mums nav pārāk daudz dekoru, lai telpas būtu viegli uzkopjamas.
Bet pašai rotāties jums patīk?
Ir teiciens, ka dimanti ir meiteņu labākie draugi un ka vīrietim ir jānēsā pulkstenis, kas maksā tik, cik viņa trīs mēnešu algu summa, jo tas par viņu kaut ko pastāsta. Bet ko tieši? Vīrietis aiziet uz darba interviju, ap roku aplicis pulksteni, kuru patiesībā nevar atļauties: tieši ko viņš vēlas, lai darba devējs saprot? Ka viņš grib pazīmēties? Uzdoties par to, kas nav?
Kad vēl vadīju Narvesen veikalu, pie mums kādu laiku strādāja viens jauns puisis, tūlīt pēc vidusskolas. Viņa mērķis bija sakrāt naudu Rolex pulkstenim, lai pierādītu vecākiem, ka viņš pats to var izdarīt. Redziet, šī ir cita motivācija, jo viņš gribēja apliecināt sev un apkārtējiem, ka viņš pats var sasniegt savus mērķus. Starp citu, šodien viņš ir sasniedzis visu, ko vēlējies. Bet dzīties pēc lietām tāpēc, ka tas skaitās pareizi… Tas nav stāsts par mani.
Bet, protams, ka arī man patīk rotāties. Kā rotās, tā apģērbā mani uzrunā košas krāsas – acīmredzot, tā izpaužas vajadzība ārēji parādīt, ka man piemīt daudz enerģijas. Rotas izvēlos tikai no zelta vai ļoti laba sudraba. Bet kopumā man patīk lietas ar stāstu. Piemēram, apģērbu bieži pērku komandējumos un tas turpmāk man saistās ar noteiktu pilsētu, atmiņām, sajūtu. Kad vēlos konkrēto emociju izjust, uzvelku šo tērpu.
Man ir ļoti personiskas attiecības ar teju katru lietu, kas ir manā garderobē.
Man arī pašai patīk skatīties uz cilvēkiem, kas ir sakopti: kad sievietes piedomā un saskaņoti sakombinē rotas ar blūzi vai kleitu, kad ir saskanīgs manikīrs. Jo arī pucēšanās dzīvē ienes prieku. Domāju, ka tas kopumā ir ļoti svarīgi – savā dzīvē ieaicināt prieku.
