“Fotogrāfs ir ļoti saistīts ar vidi, kurā dzīvojam. Tāds kā paradokss, kad skaties senās bildes – o, kā tas ir izmainījies, kā tas! Bet dienā, kad tā fotografēta, tā bija visparastākā bilde. Fotogrāfijas sāls ir vārdā iemūžināšana. Bilde tikai tad sāk savu garo dzīvi, kad tā, kā vīns, nostāvas. Varbūt jāpaiet paaudzei, kas uz ainavu, cilvēkiem var paskatīties citādāk. Fotogrāfija nevilšus parāda, kas ir dzīve, un dzīve ir nepārtrauktas izmaiņas, jo lietas iepazīst salīdzinot. Fotogrāfijas sūtība ir būt lieciniekam”, stāsta Latvijā pazīstamais fotogrāfs Jānis Deinats, diplomēts aktieris, kurš strādā par fotogrāfu kopš 1989. gada, bet tikai 2013. gada ziemā pa īstam sāka mēģināt fotografēt.
Jūs gribētu, lai kāda diena jūsu dzīvē atkārtojas?
Nē, man patīk, ka viss mainās. Ar prātu dažkārt gribu nobildēt ko līdzīgu, un tu vari lēkāt, uz cik kājām gribi, tas nav iespējams. Koks visu laiku aug vienādi, bet mana attieksme pret to ir mainījusies. Es nevaru otru reizi nobildēt to pašu.
Tomēr runājot par fotogrāfiju, varam ieminēties arī par tādu kategoriju kā skaistais.
Ja mēs runājam pēc “mūsdienu” Eiropas civilizācijas normām, tad mēs par skaistumu runāt vienkārši nedrīkstam, jo skaistuma izpratne atkarīga no dzimuma, rases, izglītības, dzīvesvietas, dzīvesveida un daudzkā. Skaistums Āzijas iedzīvotājiem ir pilnīgi savādāks nekā Eiropas vai Āfrikas iedzīvotājiem. Viena lieta ir verbāla leksika, cita – fotogrāfa vizuālā leksika. Fotogrāfija arī ir viena no valodām, šobrīd tā ir vispopulārākā.
Tāpēc, kā tā ir visvieglāk pieejama?
Ja es rādu fotogrāfiju cilvēkam, kurš nesaprot manu valodu, viņš saprot zīmes – koks, māja, seja, jebkas, kas attēlots kadrā. Viņš saprot. Varbūt viņš nezina, kas tas konkrēti ir, bet zīmes sarunājas. Ko mūsdienās cilvēki dara? Es banalizēšu, bet sociālajos tīklos cilvēki skatās bildes. Ja bilde ir ieinteresējusi, tad varbūt viņš nonāks līdz tekstam.
Bilde šobrīd ir primārā informācijas valoda. Un daudzi bērni fotogrāfiju lasa, varbūt viņi neprot rakstīt, neprot lasīt, bet viņi lasa bildes, saprotams, savā līmenī.
Un viņi prot fotografēt, protams, savā līmenī, ja ir pieejams mobilais telefons. Fotogrāfija šobrīd ir masu sazināšanās līdzeklis.
Bet kā tas viss varētu izvērsties tālāk?
Šobrīd ir tikai ziediņi, auglīši būs vēlāk.
Ar to saprotot?
Ka viss mainās. Šobrīd mainās paradigma, zināšanu kopums, uz kuriem mēs balstāmies, pieņemot lēmumus. Kāda bija dzīve pirms fotogrāfijas? Dzīvoja vienu dienu, otru, trešo, visu laiku dzīvoja uz priekšu. Ienāca fotogrāfija un pamazām, pamazām, pamazām arvien vairāk dzīvojam pagātnē. Jo tajā brīdī, kad tu skaties fotogrāfijas, klipus, tu nedzīvo uz priekšu. Fiziski tu apstājies. Jo vairāk apstājies, jo mazāk iespēju doties uz priekšu. Protams, tur ir citas nianses, citas attīstības formas. Varbūt agrāk nezināja, kas ir televizors, ko ar to iesākt, tagad tas ir novecojis. Atkal. Es nezinu, kādas būs nākotnes attīstības formas.
Tā paradoksāli sanāk, ka visas jaunās tehnoloģijas piedāvā dzīvot pagātnē. Vai tas ir labi?
Kā kuram. Mana profesionālā lieta ir tāda, ka es šīs fotogrāfijas radu. Tas bija normāli, ka fotogrāfijas radīja fotogrāfi, pārējie dzīvoja normālu dzīvi. Tagad fotogrāfijas rada visi.
Bet varbūt tās nemaz nav fotogrāfijas, ko rada visi?
Ir! Tu varbūt profesionāli to negribi pieņemt, bet viņi veido liecinājumu. Cita lieta, vai šis liecinājums paliek kā liecinājums vai nomirst reizē ar fotogrāfu. Vai tu nodosi mazbērniem sava mākoņa pin kodu? Ļoti iespējams, ka daudz kas aizies lielākā nebūtībā, kad ir tik daudz glabāšanas iespēju, vairāk nekā trīs bildītes albūmā.
Vēl jau ir arī tāda problēma kā formāts. Kādu formātu nākotnē spēs atpazīt mūsu mazmazmazbērni?
Kad man jautā, cik ilgi bilde glabāsies, mana atbilde ir vienkārša: mehāniski iznīcināt var jebko, savukārt pēc man pieejamās informācijas, pēc sešiem miljoniem gadu šeit būs okeāns. To, ko mēs darām, tas ir mūsu pašu lietošanai. Nevajag iespringt, ka tā ir milzīga vērtība un to var teikt par jebko. Cenu veido tirgus, bet vērtību veido attieksme. Ja mēs sakām, ka speciālistu vērtējumā Leonardo Da Vinči ir vērtība, tas nozīmē, ka zināma cilvēku grupu, kas uzticas šo speciālistu viedoklim, pieņem, ka tā ir vērtība, jo pret to attiecas kā pret vērtību. Tas ir tāpat kā ar ūdeni. Kad tev ir ūdens visapkārt, tu neuztraucies, ka tā varētu arī nebūt.
Jums patīk bildēt ūdeni?
Man patīk fotografēt manas fotogrāfijas. Viss, kas ir apkārt, ir mana palete.
Cik lielā mērā jūs izmantojat ūdeni savā paletē?
Neesmu procentuāli dalījis. Vakar nobildēju bildi, varēju redzēt, ka tajā ir strautiņš, ūdens.
Par fotogrāfiju ir ārkārtīgi daudz definīciju, sākot ar to, ka tā ir cilvēka acs tupinājums, kā to teica, piemēram, Kartjē-Bresons.
Kartjē-Bresonam ārkārtīgi patika kompozīcija, ārkārtīgi patika fotografēt. Bet viņš pats filmas neattīstīja un neprata kopēt fotogrāfijas uz papīra. Viņš ir studējis mākslu – grafiku, zīmēšanu, glezniecību. Kad viņš ieraudzīja Martina Munkači foto Trīs zēni pie Tanganjikas ezera, skaistu melnādaino zēnu kompozīciju ūdenī, viņš saprata, ka to, ko dara glezniecībā, var darīt arī ar fotoaparātu. Un viņš ķērās pie fotoaparāta. Munkači ir kruts, Bresons nav sliktāks, bet viņš ir ietekmējies no augsta līmeņa meistara. Pateicoties tam, ka viņš ieraudzīja foršu bildi, mēs – cilvēce – ieguvām Kartjē-Bresonu, kurš balstījās uz glezniecību, uz grafiku.
Bet es skatos, ka jūs izmantojat arī attēla uz attēlu tehniku, multiekspozīciju. Jums tātad ar vienu attēlu ir par maz?
Varu tam sniegt vienu vai vairākus teorētiskos pamatojumus. Tev ir viena acs – objektīvs, ar kuru tu vērs skatienu. Jāveido sajūta, iekārtas domas nerada.
Kā dzīvo mūsdienu cilvēks? Viņš skatās, viņš dzird, veic kādu darbu ar rokām, paralēli runā pa telefonu, dzird kā putniņi čivina, kā aizbrauc mašīna, kā citi cilvēki sarunājas. Pastāv milzīga slāņu bagātība. Domā, ka es fotografēju šo bērzu, šo mašīnu? Nē, es fotografēju šo bildi. Izejot no saviem algoritmiem, no savām prasībām, ko es gribu radīt. Vai tas man sanāk vai nesanāk, jo ir meklējumi, neveiksmes, eksperimenti, tas nebeidzamais stāsts. Skaistā fotogrāfa dzīve, ka tu vari nebeidzami sākt.
Bet, piemēram, dažādos foto forumos entuziasti spriež, ka visu laiku kaut kā ir par maz – objektīvi varētu būt gaišāki, karšu ietilpība lielāka utt.
Redzi, jābūt sapratnei, ko tu vari izdarīt un ko nevari. Tāpēc es bieži fotografējot paņemu vienu objektīvu, jo es zinu tā iespējas. Tāpat kā spēlē, ir sākums un beigas, ir noteikumi. Pa vidu notiek improvizācija. Fotogrāfijā arī ir stadijas – fiksācija un interpretācija. Interpretācija var būt, kad esi sagatavojies.
Ir ārkārtīgi daudz uztveres līmeņu, un normāls skatītājs, kas nav pieradis skatīties, atpazīst tikai pazīstamas lietas. Bildē ir skaista meitene skaistā tērpā vai bez tērpa. Var iziet cauri šiem līmeņiem un nobildēt meiteni ar tērpu vai bez tērpa, bet pilnīgi citā līmenī. Viņa var būt optiski līdzīga, bet var būt mainījušās nianses. Var pateikt, ka tas ir oldskūls un var pateikt, ka tā ir ļoti moderna bilde. Atšķirību sajūt zinātājs.
Jūs esat arī bildējis ārkārtīgi daudzus cilvēkus, vai jūs varat pateikt, ka vieni cilvēki ir skaisti, bet citi nav?
Mēs nevaram runāt par skaistumu, tikai par to, vai bilde kā fotogrāfija ir skaista. Es atvainojos, fotografējot, mani ne tik daudz interesē cilvēka personiskais skaistums, mani drīzāk interesē, vai šī fotogrāfija ir skaista, izejot no principiem, kurus ievēroju. Varbūt man tieši vajag, es negribētu teikt, vulgāro skaistumu, bet pirmā vai otrā līmeņa skaistumu, ko nosacīti salīdzinot ar mūziku, dēvē par šlāgeri. Viegli uztverams, viegli lietojams. Mūsdienu medijos pārsvarā lieto viegli lietojamo žanru tāpēc, tas ir vienkārši saprotams. Medijiem svarīgi nodot ziņu pēc iespējas saprotamākā formā.
Saprotamāks ir arī vienkāršāks.
Jā, fotogrāfija bieži vien ir vienkārša, bet saprotamības līmenis ir daudzslāņains. Un bieži vien tu neuztver daudzos slāņus, tikai vienkāršākos. Izcilās bildēs ir gan vienkāršais slānis, gan vairāki citi.
Kā ieraudzīt pārējos slāņus?
Bāzei jābūt. Kad esi beidzis augstskolu, saproti, kurš ir pirmās klases slānis. Vidējais patērētājs, es atvainojos, ir piektajā klasē. Tālāk ir sarežģītāk un sarežģītāk. Tur veidojas nosacītais elitārisms.
Bet šodien pret elitārismu grib attiekties kā pret kaut ko nevajadzīgu, ka visiem jābūt vienādiem.
Piektklasnieki grib, lai visi būtu piektklasnieki. Jā, jo normālam cilvēkam dzīvošanai pilnīgi pietiek ar piecām klasēm. Kad vēlēsies labu auto, tu gribēsi labu inženiera darbu. Lai tev būtu skaista mašīna, tev vajag gudru un izglītotu dizaineri. Tur ir tā sāls!
Ja gribi augsta līmeņa lietas, tās kādam jārada. Augstas klases vidi veido augstas klases cilvēki.
Paļauties uz tautas gudrību, kā tautasdziesmās, ka mēs smuki sakārtosim tēva sētu. Ok, sava tēva sētu tu vari sakārtot, bet veidojot modernu pilsētu, tu nevari paļauties uz tēva sētas kopiju. Par jebkuru žanru to var pateikt, jebkuru profesiju.
Vai jums arī ir tabulas ar pierakstiem, cikos pie kādas ēkas veidojas ēnas?
Es to aptuveni nojaušu. Ir gadījumi, kad piefiksēju, bet to izmantoju ļoti reti.
Kādēļ cilvēki tik reti ir apmierināti ar to, kā viņi izskatās fotogrāfijās?
Es varu pateikt šausmīgi banālu lietu. Cilvēki ir pieraduši pie sava spoguļattēla un tajā nav tā, kā es redzu tevi. Kaut vai matu virziens ir uz otru pusi.
Nevar fotogrāfs nobildēt tevi tādā izskata, pie kāda esi pieradis. Jo esi pieradis pie sava spoguļattēla.
Un cilvēks nav simetrisks. Katrs cilvēks ir pilnīgi citādāks.
Un tur jau ir tas skaistums?
Nuja! Šī ārkārtīgā dažādība.
Ir tā, ka citreiz grūti nofotografēt kādu cilvēku?
Atkarībā no tā, ko es vēlos. Ja nav ieceres, var būt viegli. Paņem telefonu un čiks. Attēls ir, viss kārtībā. Ja ir mērķis kompozīcijā vai sižetā, tāpēc profesionāļi strādā, lai tos sasniegtu. Paveiktu darba uzdevumu, kad žurnālam vajag atbilstošu fotogrāfiju, nevis dokumentējošu. Pie tā strādā ar aparātiem, gaismām, asistentiem. Var būt ļoti sarežģīti uzdevumi.
Ko jūs tuvākajā laikā gribat nobildēt, kāds ir jūsu mērķis?
Ja tas būtu vārdiem aprakstāms. Tas ir iekšējs algoritms. Mēs esam vizuālā žanra pārstāvji. Literāts var uzrakstīt, ka raksta romānu par 19. gada notikumiem Vidzemes guberņā. Ieceres ik pa brīžam ir. Šobrīd strādāju pie tēmām, kuras pamazām krājas.
Sanāk, ka fotografēt ir skatīties?
Ja gribi piešauties pie fotografēšanas, vajag nedēļu nefotografēt un saasināt skatīšanos. Bada sajūtai jābūt.
Atceries lielāko laiku, ko esat izturējis nefotografējot?
Redzi, es veicu savus darba pienākumus kā fotogrāfs. Ir bijis posms, kad 2013. – 2014. gada ziema beidzās, tā bija sešus mēnešus gara ziema. Pilnīgi atceros dienu, kad redzu, ka šis ir pēdējais sniegs. Un es nezinu, ko es darīšu. Tik gara ziema, ka jau pieradu pie sniega, dzīvoju vienā režīmā, strādāju pie saviem foto.
Jums bezmaz vai kļuva skumji?
Jā, jo es zināju, ka tajā brīdī visa Latvija priecājās, ka ziema beigusies, bet es vienīgais par to skumu. Pēc tam bija nosacītas depresijas periods, kad roka neķērās kaut ko bildēt. Varēju strādāt, tas man netraucēja, bet tās bija cita veida izpausmes. Tas ir kā darbs ar zīmuli – vari rakstīt dzejoļus un kvartāla atskaites.
Tieši 2013. gada ziemā bija daudz sniega?
Jā, tad es sāku fotografēt.
Paga, ko tad jūs līdz tam darījāt?
No šīsdienas viedokļa spriežot, es strādāju par fotogrāfu.
Jūs atceraties, kā šāda doma ienāca prātā?
Tā nav, ka es nebildēju pirms tam. Kā klasiķis teica: bet vai ar to pietiek?
Kā var aprakstīt to, kā nepietika?
Man vēl arvien nepietiek.
Jūs esat pievērsis uzmanību tam, kā saule spīd ārpus Latvijas, kāda citviet ir gaisma?
Kopš fotografēju, uz ārzemēm braucu nefotografēt, jo zinu, ka man tam nepietiks laika. Pat neņemu fotoaparātu līdzi. Ā, Valgā esmu fotografējis, 300 m aiz Latvijas robežas, aiz rimčika.
