Izmantojot sporta žurnālistikas terminoloģiju, fotogrāfa Jāņa Ratnieka uzvārdam blakus varētu rakstīt skaitli 700. Aptuveni tik kāzās viņš bijis un ar fotokameras starpniecību iemūžinājis vienu no cilvēka dzīvē svarīgākajiem notikumiem. Gan ar digitālo, gan analogo kameru, jo ir cilvēki, kuriem patīk tieši analogās fotogrāfijas tonalitāte. Atšķirībā no Rietumeiropas, kurā Jānis ir viens no ievērojamākiem sava žanra pārstāvjiem, Latvijā viņu pazīst maz. “Kāzu fotografēšana ir mans darbs, kurā joprojām smeļos iedvesmu un pozitīvās emocijas. Jo emocijas, ko nākas piedzīvot kāzās, patiešām ir īstas nevis teatrālas ,” viņš saka.
Mēs sarunājamies vasaras vidū un Latvijā ir pats karstākais kāzu laiks.
Latvijā kāzu sezona ir no jūnija līdz septembra pirmajai nedēļai. Francijā, Itālijā un citur jūlijā un augustā ir ļoti karsts, tad precas retāk. Tur lielā kāzu aktivitāte sākas no aprīļa līdz jūnijam, pēc tam – no septembra līdz oktobrim.
Ar ko kāzas Latvijā atšķiras no šīm svinībām citviet Eiropā?
Grūti novērtēt, jo tikai līdz 2011. gadam fotografēju kāzas Latvijā. Pat nezinu, kā tas tagad notiek Latvijā, turklāt mani šeit neviens vairs īsti nezina. Taču, ja kāds mani Latvijā nolīgst, ar lielāko prieku fotografēju. Jo man patīk viss vietējais. Bet ar ko atšķiras? Cilvēki. It kā visur ir vienādi, tajā pašā laikā tik atšķirīgi.
Vai attieksme pret precēšanos Latvija ir atšķirīgāka nekā citur?
To uzreiz nepateikšu. Nē, nu cilvēkiem ir dažādi mērķi. Ir reizes, kad uzreiz var redzēt, ka cilvēki ir viens otrā iemīlējušies un tāpēc precas, bet citreiz tu skaties un nesaproti, kāpēc viņi precas. Kad var redzēt, ka līgavainis savā prātā atrodas citur. Citreiz redzi, ka precas divu lielu ģimeņu pārstāvji, redzi, kā šīs ģimenes savienojas.
Kāzas ir grūti fotografēt?
Drīzāk daudz grūtāk ir tikt pie fotografēšanas pasūtījuma nekā pats process. Jo tas man nāk ļoti viegli, es ļoti labi jūtos starp šiem cilvēkiem.
Lasīju kāda britu kāzu fotogrāfa piezīmes, kurās viņš pieminēja, ka viena izcila kadra dēļ – lai nofotografētu jaunlaulātos nākam ārā no baznīcas – viņš apgūlās peļķē. Vai tev ir nācies darīt ko tikpat traku laba kadra dēļ?
Man liekas, ka fotogrāfi nedaudz pārspīlē stāstot, kā notiek fotografēšanas process. Varbūt domāsi, ka es slinkoju, bet man tā bilde nāk viegli. Reizēm ir bijis pagrūti veidot fotosesiju pirms kāzām, īpaši komplicētas ieceres raksturīgas Āzijas valstu pārstāvjiem, reizēm nākas kāpt kalnos.
Ar visu smago fotosomu?
Man ir tikai fotosoma, bet līgavai kupla kleita, reizēm trīs metrus gara, ar kuru grūti pārvietoties pa kalnu taciņām.
Ko fotogrāfs uzskata par skaistumu fotogrāfijā?
Tas ir baigi ietilpīgs jautājums. To noteikti var saistīt ar fotogrāfijas žanru. Kāzu fotogrāfijā man ir svarīgi dabūt no cilvēkiem patiesumu. Jo parasti kāzu dienā cilvēks iedomājas, ka tur būs tā, būs šitā, un rezultātā viņš sev uzliek masku. Es nesaku, ka tā maska jānoņem, viņš pats dienas gaitā no tās atbrīvojas, mani pieņem un bilde sanāk dabīga. Lai fotogrāfijas būtu nevis tikai bilžu kolekcija, bet ar klātesamības efektu.
Lai tās skatoties, cilvēkam būtu sajūta, ka viņš burtiski piedalās kāzās.
Lai skatoties varētu saprast, kādu mūziku tajās spēlē. Tā es skatos uz kāzu fotografēšanu.
Vai ir tā, ka, aplūkojot kādu cilvēku, saproti, ka viņu būs interesanti bildēt? Piemēram, seju ar neparastiem vaibstiem…
…vai ir tipāžs vai nav. Šajā gadījumā runa nav tikai par seju, bet arī par uzvedību, kā cilvēks jūtas. Protams, uzreiz jūtams, vai cilvēks ir interesants vai ne gluži.
Noteikti ir grūtāk fotografēt cilvēku, kurš ir teju kā sastindzis un tad jāgaida, kamēr viņš atbrīvojas.
Tāda situācija var būt, ja cilvēks tevi nepielaiž klāt. Ja strādā ar aģentūru, reizēm tu par cilvēku, ko fotografē, vispār neko nezini, un arī viņš par tevi neko nezina. Ir cilvēki, kuri viegli sev pielaiž klāt, ir tādi, kuri ir ļoti rezervēti.
Vai to varētu skaidrotu ar šo cilvēku introvertumu?
Introverts, iedomīgs – iemesli var būt ļoti dažādi. Ir cilvēki, kuri uz visiem skatās no augšas, tādus ir daudz grūtāk nofotografēt.
Kuras kāzas pašam palikušas atmiņā kā visneaizmirstamākās?
Visneizmirstamākās kāzas, īpaši nokļūšana uz tām, notika Tunisijā. Pusgadu pirms kāzām līgava man uzrakstīja, ka būs jābrauc uz Tunisiju. Divas nedēļas pirms tam viņa raksta: “Jāni, brauc!” Nezinu, kā ir tagad, bet toreiz vajadzēja vīzu, kuras man nebija. “Nekas,” viņa saka, “dokumentus sakārtosim. Te tev biļete ar pārsēšanos Parīzē.” Vēl vajadzēja ielūgumu, vaučeru, viesnīcas rezervāciju, kuru viņa nofotografēja ar tālruni un atsūtīja uz e-pastu. Tunisijā lidostā man prasa vaučeru. Domāju, ka man tas ir, bet dāma lidostā saka, ka nebūs. Viņa paceļ roku un atnāk maiņas vecākais, arābs ar garām ūsām. Saka, lai nāku iekšā. Eju un priekšā līgavas tēvs. Viņi bija vienojušies, ka mani sagaidīs lidostā. Tur viss notika ļoti interesanti, kā jau Ziemeļāfrikā.
Kāzās bija aptuveni 2,5 tūkstoši viesu, viss ciems bija sanācis. Pāris brauca ar garo Hummer limuzīnu. Atceros, brauciena laikā gans pāri ceļam dzina aitas, bet līgavas tēvs kliedza uz ganu, lai tas rīkojas enerģiskāk.
Atceros, cik līgavas tēvs bija neapmierināts ar šo situāciju. Šis kadrs palika manā atmiņā, tā arī netika uzņemts.
Tātad ir kadri, kuri būtu pelnījuši publikas atzinību, bet tos nevar publiskot?
Jā, jo ļoti liela daļa manu darbu ir zem non-disclosure agreement, kuras tā arī neviens neieraudzīs.
Nav mazliet tā kā žēl?
Ir. Tas ir koks ar diviem galiem. Tu strādā ar pasākuma plānotāju, kurš rīko tāda līmeņa kāzas, kuras tu nevari nevienam rādīt. Tu pat nevari par tām runāt, ja gribi strādāt ar šo klientu. Taču, ja nevienam savas fotogrāfijas nerādi, tu neaudz un arī nevari iegūt klientus no malas.
Atceries pirmās kāzas, kurās fotografēji?
Jā, precējās mana kursabiedrene. Darba kolēģis mani uzrunāja, vai nevaru tās nofilmēt. Baiba Sipeniece un Valters Krauze, kuri tobrīd Latvijā bija pieprasītākie kāzu vadītāji, tās vadīja. Tādas kārtīgas kāzas, savu mūžu tādās nebiju bijis. Tāds nepieredzējis tajās nokļuvu. Ko redzēju, to filmēju. Pēc tam nolēmu šai jomai pievērsties Tas bija 2004. gads.
Tad nebija konkurences?
Bija.
Bet vajadzēja darīt to pietiekami labi?
Mana pieeja dzīvei ir tāda, ka mēģinu darīt daudzas lietas. Bet vispār esmu tehnisks cilvēks.
Tehnoloģiju frīks?
Nē, ir robežas. Man gan tuvāk ir naglas, āmurs un zāģis nekā bezvadu internets, bet varu arī wi-fi pieslēgt.
Ko tu domā par mākslīgo intelektu (MI)? Tevi nebaida, ka tas kādu dienu varētu atņemt darbu?
Ja atgriežamies, pie tā, ko teicu par klātbūtnes sajūtu fotogrāfijā, par mirkļa īstumu, ko mēģinu notvert, domāju, ka tur MI vēl nav ko darīt. Man liekas, ka MI var uztaisīt smuku produkta bildi, arhitektūru, nezinu, vai dārza fotogrāfiju viņš var uztaisīt, ainavu noteikti var, varbūt bildi ar 100 cilvēkiem, bet, ja vienā kadrā vairāki cilvēki, starp kuriem notiek kaut kāda interakcija – nedomāju, ka MI tādu var uztaisīt. Esmu gana eksperimentējis ar MI. Tas var uztaisīt smuku bildi, kurā ir viens portrets, otrs, bet divus cilvēkus salikt kopā viņš īsti nemāk. Ka viens otram skatās acīs un lai fotogrāfijā varētu sajust šo enerģiju – to MI nemāk. Nesaku, ka tas to nemācēs nekad. Tajā pašā laikā MI jau tagad tiek izmantots programmatūrā un bilžu apstrādē, tas iestrādāts programmatūrā. Ir gan bijuši kuriozi. Pērngad fotografēju skaistas persiešu kāzas Romā, kurās piedalījās aptuveni 300 dalībnieki. Altāris, sēž cilvēki, nāk līgava ar līgavaini un kadrā ir operators, kuru var izkadrēt un tā vietā ielikt zaļu zāli. Nākamajā kadrā nāk līgavainis ar līgavu, bet programmatūrai prātā iepriekšējā kadra recepte un MI cilvēkus aizvieto ar citiem cilvēkiem, saliekot tajā pilnīgi svešus.
Pēc kādām divām nedēļām līgava man raksta: “Klausies Jāni, es nesaprotu, es jūku prātā, jo starp viesiem ir cilvēki, kurus es nebiju ielūgusi, es viņus nepazīstu.”
Līgavu ļoti labi pazinu, viņai ir piecas māsas, no kurām trijām esmu fotografējis kāzas. Atvainojos par notikušo. Lieta tāda, ka programma, ar kuru strādāju, esošos cilvēkus bija nomainījusi ar citiem. Piemēram, fotogrāfijā ir kādi 10 cilvēki, divi no tiem – pilnīgi sveši cilvēki, kas nu tai progammatūrai datubāzē bija. Bet ievietoja ļoti kvalitatīvi.
Fotogrāfiem draud izdegšana darbā?
Man nē! Bet, kā jau teicu, lai tiktu pie fotografēšanas, pie klientiem, jāliek visas tās muļķības Instagram. Tev pasaulei jārāda, kas tu neesi, tas baigi nogurdina un man tas baigi nepatīk.
Ironizē, ka tāda jau ir tā mārketinga būtība.
Tur jau tā lieta. Un man brīžiem ir sajūta, ka vairāk nodarbojos ar mārketingu nevis fotografēju.
Vai tu apmeklē fotogrāfiju izstādes, seko līdzi fotogrāfijas mākslas attīstībai?
Šis ir baigais jautājums, pat nezinu, kā lai izstāsta. Bieži vien izstādes, ko apmeklēju, tomēr ir vakardiena, bet tajās fotogrāfijās iespējams novērtēt, kāpēc vakardienas fotogrāfija ir aktuāla šodien. No tām mācos. Bet aiziet uz kādu mūsdienu fotomākslas izstādi… Varbūt izklausīsies iedomīgi, bet ne vienmēr no tām varu ko iemācīties. Nesaku, ka ar visām tā ir, jo ir arī ļoti labas izstādes.
Kas ir tas grūti aprakstāmais, netveramais fenomens – kad cilvēks ierauga sevi fotogrāfijā, viņš nereti, lai neteiktu, ka visai bieži, ir neapmierināts ar savu izskatu, lai gan, no malas skatoties, citi šīs mazās, bet būtiskās nianses nemaz nepamana.
Varbūt cilvēks, skatoties spogulī, ne līdz galam sev patīk, to jau es nezinu. Cilvēki ir ļoti pieraduši pie tā, kā viņi izskatās tālrunī, jo to fotokamerām ir fiziski mazi sensori, tie citādāk zīmē cilvēka ģeometriju. Tagad gan ir neliels progress, bet vienu brīdi bija tā, ka dāma kāzās visu laiku taisa tās lūpas un ieņem tādu pozu, it kā viņu fotografētu nedaudz no augšas, it kā pati ar tālruni sevi fotografētu. Un es saku: “Jaunkundz, brīvāk, brīvāk, citādi visas bildes būs tādas.”
Ja cilvēkam ir skaistas, atraktīvas rotaslietas, vai tās traucē viņu fotografēt?
Nē, dažreiz pat iesaku, lai uzliek rotaslietu – auskarus vai kaklarotu. Un, kad to uzliek, cilvēks uz mirkli mainās. Viņš vai nu ļauj rotai iesēsties sevī vai pats iesēžas tajā, tas mirklis ilgst tikai pāris sekundes. Vienu brīdi Ķīnā modē bija plastmasas kroņi, tādi smieklīgi, tie gan man nepatika.
Dāmas, kad tos uzlika, kļuva tik iedomīgas, ka es uzreiz teicu, lai noņem.
To popularitāte bija radusies kāda popkultūras notikuma dēļ?
Tas bija Ķīnā, viņiem ir citādāka izpratne par skaistumu. Savulaik fotografēju kāzas Hongkongā, tajās strādāja ziedu dekorators no Londonas, veidoja ļoti skaistas kompozīcijas. Vienpadsmitos vakarā kāzas beidzas, viesi dodas prom un ņem līdzi ziedus, bet izvēlas plastmasas puķes.
Varbūt tāpēc, ka tajā klimatā dabīgi ziedi ļoti ātri novīst?
Nepavaicāju, tikai novēroju. Kā fotogrāfs daudz ko novēroju, bet uz dažiem jautājumiem nerodu atbildes.
Kādi vēl sociālantropoloģiski novērojumi veikti?
Par to, ka ebreju kāzās ļoti svarīga ir līgavas māte. Tas, kā vīrieši un sievietes tiek nodalīti kāzu sagatavošanas stadijā, tiek parakstīts tāds kā līgums, to paraksta abu pušu vīrieši un to nodod glabāšanā līgavas mātei.
Un dejas enerģija ebreju kāzās, kad tev kā fotogrāfam jāstāv uz pirkstgaliem, citādi tev nomīdīs kājas un jāpiesargās, lai kāds ar elkoņiem neizsit zobus.
Tas ir ārkārtīgi enerģisks pasākums, to nevar izstāstīt, to var tikai sajust.
Man vēl nav nācies fotografēt indiešu kāzas Indijā, ļoti labprāt to izdarītu, vai katoļu kāzas Argentīnā vai Čīlē. Parasti fotografēju anglosakšu kāzas. Kur tās rīko, tur arī braucu. Tālākā vieta, kur būts, ir Austrālija, Jaunzēlande. Jaunzēlandes dienvidu salā kalni ir līdzīgi Eiropas Alpiem. Reiz bija sarunāts, ka mūs tur uzvedīs ar helikopteru. Uzlidojam, tur vēl sniegs, temperatūra nedaudz zem nulles. Līgava nosalusi, turklāt viņai bail no augstuma. Kādas desmit minūtes fotografēju nekustīgu līgavu.
Vai kādreiz ir pasūtījums fotografēt uz filmas?
Jā.
Kāds tam varētu būt iemesls?
Īstums, patiesums. Analogo fotogrāfiju tonalitāte cilvēkiem patīk.
Ja runā par mūsdienu digitālās fotogrāfijas tehniskajām iespējām, kurā jomā būtu nepieciešama vēl kāda attīstība?
Attīstība nedaudz ir apstājusies, lai gan pēdējā laikā tā sāk nedaudz kustēties. Liela motivācija ir mobilo tālruņu fotogrāfiju kvalitāte, jo reizēm ir grūti uztaisīt tik smuku bildi, kādu to var panākt ar tālruni. Piemēram, ko tumsā telefons dara? Viņš uztaisa neskaitāmus kadrus un no tiem saliek kopā vienu fotogrāfiju, vislabāko. Fotokamera joprojām veido tikai vienu bildi. Kad Rīgā bija novērojama ziemeļblāzma, man bija statīvs, fotokamera, bet sieva izvelk telefonu un nobildē gandrīz analoģiskas kvalitātes foto. Drukājot fotokameras bilde būtu labāka, bet ekrānos atšķirības nebija tik krasas.
Intervējot fotogrāfu Jāni Deinatu, kurš fotografē jau vairākus desmitus gadu, viņš teica, ka fotografējot tikai pēdējos piecus, pirms tam viņš esot tikai strādājis par fotogrāfu.
Es strādāju par fotogrāfu. Tā ir mana maize, tas ir mans darbs, kas man patīk.
Vai ir kaut kas, kas tevi kā fotogrāfu iedvesmo?
Kad redzu, kā cilvēki priecājās. Esmu bijis uz vairākiem semināriem, kuros preses fotogrāfi stāsta, ka ir fotografējuši karu Sīrijā, Irākā, bet pēc tam pa taisno pie psihiatra. Man tā nav. Mani iedvesmo pozitīvisms, ko redzu kāzās. Un tas ir īsts, nav teatrāls.
Ko tu pats esi sapratis par dzīvi?
Ko es esmu sapratis?
Jā.
Man liekas, tagad esmu tādā dzīves posmā, ka neko no tās nesaprotu. Bet kaut kā pa to kuļos.
Kas ir svarīgākais dzīvē?
Nezinu. Tu zini?
Manuprāt, svarīgi dzīvot tā, lai pašam nav kauna spogulī skatīties uz sevi.
Man nav kauna. Bet tajā pašā laikā, lai kaut ko definētu un kaut ko pateiktu citiem… Nē, es tā nejūtos. Domāju, ka ikvienam tas ir citādāk.
Fotogrāfs Anrī Kartjē-Bresons teica, ka fotoaparāts ir cilvēka acs turpinājums. Kas tev ir fotoaparāts?
Man tas ir kā rokas turpinājums, jo kameru turu rokā. Te ir slēdzis, ar kuru darbojos, citi taustiņi, un es darbojos, nedomājot par ierīci. Tā praktiski ar visu tiek galā. Ja man vajag veikt korekcijas, padarīt gaišāku vai tumšāku, tad es to daru manuāli. Fotokamera nedrīkst būt bremzējošais faktors, lai gan ar jaunākās paaudzes aparātiem ir sarežģītāk, jo tajās viss interfeiss ir caur ekrānu.
Tad, ja kādu laiku nav fotografēts, nerodas tādas kā mazas ilgas, lai neteiktu – abstinence – pēc fotografēšanas procesa?
Nē, es varu mierīgi neņemt rokās kameru divus mēnešus. Mans darbs ir sezonāls, bet tas nenozīmē, ka divus mēnešus par fotografēšanu nedomāju. Domāju gan.
