Jeļena Strahova, Baltijas modes federācijas prezidente un Rīgas modes nedēļas galvenā producente arī bērnību pavadījusi modes industrijā, bet pārvarēt stresu, ko nākas piedzīvot gandrīz ikvienam, organizējot lielus pasākumus, palīdz savulaik sportā gūtais rūdījums, kad peldot zem ūdens ar kompasu rokās, nereti ūdens redzamībai nepārsniedzot pārdesmit centimetrus, lai uzvarētu, nedrīkstēja izdarīt nevienu lieku kustību. Jo vissvarīgākais bija pirmajai nonākt pie mērķa.
Jūs dažkārt dēvē par Rīgas galveno modes dāmu.
Vienu brīdi mani sāka tā dēvēt un padomāju, ka tas noteikti nav nekas slikts.
Spriežot pēc pieejamās informācijas, jūs arī bērnību esat pavadījusi modes industrijā?
Toreiz to dēvēja par vieglās rūpniecības industriju, lai gan paralēli darbojās arī “Rīgas modes” un Rīgas modeļu nams. Vecāki strādāja “Firma ″Latvija””, kas toreiz bija valstī vadošais šūšanas uzņēmums ar filiālēm Liepājā, Krāslavā un Daugavpilī. Mamma strādāja uzņēmuma vadībā. Atceros, uzņēmumā bija arī eksperimentālais cehs, kurā veidoja kolekcijas vienā eksemplārā. Tur bija arī mākslinieciskā padome, kas izskatīja visus modeļus, tos akceptējot vai noraidot. Tāpēc droši varu teikt, ka daļu no savas bērnības esmu pavadījusi starp visiem skaistajiem “Firmas “Latvija”” izstrādājumiem.
Kas jums ir palicis atmiņā, salīdzinot ar šodienu? Ko toreiz darīja forši un ko šodien tikpat forši turpina darīt?
Toreiz apģērbus neuztvēru kā šūšanas vai modes industrijas produktus. Kā bērns vienkārši skatījos uz skaistām lietām, pievērsu uzmanību audumu krāsai, kleitu formai vai proporcijām. Vēl atmiņā palikušas ainas, ka sēžu un zīmēju, kamēr vecāki strādā. Varbūt vēlāk tas rezultējās virzienā, kurā sāku darboties, jo arī vecāki vēlējās, lai pievēršos apģērbu radīšanai. Te gan jāpiebilst, ka toreiz nopietni nodarbojos arī ar sportu, bija panākumi. Pēc skolas vajadzēja izvēlēties – turpināt karjeru sportā vai darīt ko citu. Vecāki domāja, ka man jākļūst par apģērbu modelētāju, jo tādas profesijas kā modes dizaineris tad vēl nebija. Toreiz tīņa vecumā man nepatika, ka viņi kaut ko izlemj manā vietā, tāpēc nolēmu turpināt sportot. Līdz sestajai klasei nodarbojos ar mākslas vingrošanu, pēc tam divus gadus ar peldēšanu, bet tur man īpašu panākumu nebija, jo savas smalkās ķermeņa uzbūves dēļ nevarēju ne ar vienu sacensties. Taču mani pamanīja zemūdens orientēšanās treneris, kurš ar audzēkņiem nodarbojās baseina blakus celiņā – tā es sāku nodarboties ar šo sporta veidu.
Šefpavārs Maksims Cekots intervijā Grenazine.lv sacīja, ka nodarbojas ar niršanu un nekustīgā stāvoklī spēj zem ūdens aizturēt elpu līdz septiņām minūtēm.
Man nebija tādu fizisko dotību, kādas klasiski vajadzētu būt peldētājiem vai nirējiem. Klasē biju vismazākā un arī treniņos man bija vismazākais gaisa balons – ja citiem bija 9 vai 12 litru skābekļa balons, man bija ar 5 litru tilpumu. Vienīgais, ar ko varēju gūt panākumus, bija izcila tehnika.
Tātad nekādu lieku kustību.
Jā, nekā lieka, kustībām bija jābūt maksimāli efektīvām, kas zemūdens peldēšanā ir ļoti svarīgi, jo visu laiku sanāk peldēt uz savu fizisko spēju robežas. Papildus vēl skābekļa trūkums, pilnīgi cita vide, tas nav kā peldēt baseinā un pieskarties maliņai. Turklāt prātam šādā stresa stāvoklī jābūt maksimāli koncentrētam. Tā bija un joprojām ir mana priekšrocība. Dažreiz iedomājos, cik daudz cilvēku šādu stresa līmeni var izturēt. Nevis tikai vienu reizi, bet regulāri.
Tas noteikti palīdz arī šodien, kad organizējat daudzus ar modi saistītos pasākumus, un tajos jau arī noteikti ir tādi neparedzami brīži, kas rada stresu.
Ir, ir, pilnībā jums piekrītu. Protams, ka man ļoti palīdz sportā iegūtās iemaņas – savaldīt emocijas, kritiskās situācijās saglabāt vēsu prātu. Turklāt ķermenis ir pieradis pie ļoti lielām slodzēm, līdz ar to esmu tam ļoti pateicīga, ka tas var izturēt slodzi, kādu nākas piedzīvot, gatavojoties pasākumiem.
Kāds būtu jūsu ieteikums mūsdienu aizņemtajiem cilvēkiem, kuri cenšas cīnīties ar stresu, bet ne visai bieži tas izdodas?
Man ļoti palīdz sports. Ja stresa līmenis pārsniedz sarkano līniju, mērķtiecīgi nododos peldēšanai, slēpošanai vai kādai citai sporta nodarbei. Jebkam, kas var pārslēgt uzmanību. Arī zemūdens peldēšanā ir tāda nianse, ka ķermenim, atrodoties pavisam citā vidē, smadzenes pārslēdzas citā režīmā.
Kad jādomā, kā izdzīvot, tā pat vairs nav domāšana, bet refleksi.
Kad cilvēks nokļūst zem ūdens, nervu sistēmā sāk darboties cita dominante un tu it kā ″paej nost” no visiem stresiem, sarežģītajiem jautājumiem, kas jārisina. Kad iznirsti, tad paskaties uz šiem jautājumiem no pavisam cita skatu punkta.
Esat mēģinājusi nodarboties ar ekstrēmiem sporta veidiem?
Zemūdens orientēšanās ir pietiekami ekstrēms sporta veids, jo ar kompasu un balonu esmu peldējusi arī 30–50 cm redzamības apstākļos. Ir bijuši arī ekstrēmi brīži, kad tehnisku iemeslu dēļ nedarbojas elpošanas aparāts un sanāk ieelpot ūdeni. Gandrīz noslīku, bet savaldījos, un, pareizi izpildot attiecīgajā brīdī nepieciešamās darbības, izdevās atjaunot akvalanga elpošanas sistēmas funkcijas.
Liela mēroga pasākumu organizēšanā iesaistīti neskaitāmi cilvēki. Viņu motivēšana laikam atkarīga jūsu personības šarma?
Tas arī, jo visu laiku sanāk būt atkarīgai no citiem cilvēkiem. Ja kāds neizdara savu mazo darbiņu, process var apstāties. Dīdžejs sagatavo mūzikas sarakstu, bet nobrūk dators. Kāds uztaisa video tādā formātā, kuru nevar atvērt, bet modes skatei jāsākas pēc trīs stundām. Un visur ir ļoti strikts grafiks, kas jāievēro, nav iespējams pārcelt modes skati par pāris stundām vai dienām. Desmit gadus esmu strādājusi televīzijā, kas man ļoti daudz ko iemācīja. Ja tev ir dedlains, tev savs darbs jāizdara jebkurā gadījumā.
Organizējot modes skates, kad kāds no radošajiem cilvēkiem izpaužas, sakot, ka kaut ko nevēlas darīt, ka vēlas, lai modes skates notiek citā vietā, kāds vēl atsaka, vienā brīdī sapratu, ka visu šo mašīnu nav iespējams kontrolēt, tas ir nereāli, tev vienkārši jāatdodas kaut kādiem augstākiem spēkiem, jādomā, ka viss, kas notiek, notiek uz labu.
Katru sezonu force majeure var būt absolūti citādāks, nav tādas reizes, kad nebūtu kāda sarežģījuma vai izaicinājuma.
Ar laiku nekļūst interesanti, Vai katrā jaunā reizē nav zināma deva ziņkārības, domājot, kas tad šoreiz noies greizi?
Reiz ar kolēģi sēdēju ar ″Ozīrisā”, līdz modes skatei bija atlikušas pāris dienas, un es viņam saku, ka viss iet ļoti gludi, nekas neparedzēts līdz šim nav noticis. Pēc tam oficiants mums atnesa ēdienu. Ēdu zivi un man rīklē ieduras asaka. Tā, ka nevaru paelpot. Tika izsaukta ātrā palīdzība un mani aizveda uz Rīgas 1. slimnīcu, kur pavadīju visu vakaru, jo ārsti centās izdabūt no rīkles iedūrušos asaku.
Skarbi jokojot, varētu piebilst, ka uzprasījāties.
Jā! Ko gribēji, to arī dabūji. Tā kā – var būt arī tā. Nevajag uzprasīties.
Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka šodien vīrieši valkā apģērbus, kas izskatās, it kā viņiem tie būtu vienu izmēru par mazu?
Mode ir indivīda izpausmes veids. Cilvēks izpaužas šādi. Vienam tas liekas nepieņemami, citam liekas, ka ″tas esmu es, es esmu tāds”. Šodien mode ir inclusive, mums jāpieņem daudzveidība, dažādība cilvēkos, arī runājot par ķermeņa uzbūvi, vecumu. Acīmredzot šādi cilvēks izpaužas, un mums tas ir jāakceptē.
Te gan var piebilst, ka šāds apģērbs nav diez ko ērts.
Tad jāpavaicā šim cilvēkam, kāpēc viņš tādu valkā, ko viņš ar to vēlas pateikt, kas spiež viņa dvēseli. Varbūt viņš šādā veidā vēlas pievērst sev uzmanību.
Kad jums sāk spiest dvēsele, ko tad darāt?
Eju peldēt vai vienkārši braucu peldēt. Man ļoti patīk jūra, tā nomierina. Stundu pasēžu pie jūras un no manis izgaro viss negatīvais, absolūti. Laikam tā ir kāda dabas enerģētika, aura, kaut kas, kas var cilvēkā ieslēgt iekšējā miera režīmu.
Varu saprast, ka enerģētika piemīt dažādiem dabas objektiem, vietām. Vai enerģētika var būt modes zīmoliem?
Protams, absolūti! Ikvienam apģērbam ir sava enerģija, jo tajā ieguldīts arī cilvēku darbs. Tāpat ar gleznām. Vienu tā piesaista, otru ne. Tāpēc, ka ar vienu saskan enerģija, ar otru ne. Tas pats ar apģērbu. Dažreiz, kad veikalā uzlaikoju apģērbu, saprotu, ka tas ir mans, bet dažreiz pilnīgi otrādi. Tā ir apģērba radītāja, mākslinieka enerģija, tad seko komandas darbs. Ir tāds jēdziens kā zīmola DNS. Tā stāsts, koncepts, visi tie mazie kubiciņi, no kā sastāv zīmols. Un to veido arī zīmola tapšanā iesaistīto cilvēku ieguldītā enerģija – vizuālā noformējuma, vārdos izstāstītās koncepcijas. Ikviens tam piešķīris kādu niansīti. Apģērbi tiek ražoti saskaņā ar zīmola DNS. Acīmredzot, ja jums kāds apģērb der, piestāv, tajā jūtaties ērti, tā enerģija saskan ar jūsējo.
Jūs ticat tādam jēdzienam kā iedvesma?
Protams! Domāju, ka mode nevar eksistēt bez iedvesmas, absolūti nevar. Sākot veidot kolekciju, dizaineri sāk ar iedvesmu. Tāpēc viņiem patīk ceļojumi, mākslas izstādes, grāmatas, no kā viņi iedvesmojas. Piemēram, izlasīja kādu superīgu grāmatu, un viņam uzreiz rodas idejas – šo kolekciju veidošu šādu un šādi. Slikti, kad nav iedvesmas.
Kas jūs iedvesmo? Nirstot vai peldot var gūt iedvesmu?
No peldēšanas iedvesmu pa tiešo nevar iegūt. Tajā ir vide, kas tevi var atslēgt no visa, vide, kurā tu it kā nonullējies. Un tad tu vari sākt radīt kā uz baltas lapas. Nebūšu oriģināla, apgalvojot, ka mani iedvesmo ceļojumi, citas kultūras, citi cilvēkus, jaunas ainavas. Bet arī pie mums Latvijā ir ļoti daudz iedvesmas avotu, no mūsu dabas var bezgalīgi iedvesmoties. Laikam tomēr daba visvairāk mani iedvesmo, pēc tam mākslas darbi un citas kultūras.
Gribēju pavaicāt, kāpēc jums šodien nav rotaslietu. Tāpēc, ka intervija notiek brīvdienas rītā?
Es tās tikpat kā nenēsāju.
Vispār?
Ikdienā dažreiz auskarus, bet man rotaslietas traucē.
Man nez kāpēc likās, ka jums būs stāsts par kādu rotaslietu, jo modes industrijā rotaslietas tomēr ieņem savu noteiktu vietu.
Man ir kādi trīs mīļākie auskari. Mīļākie tāpēc, ka man tie piestāv. Ar rokām darinātie, nevis vairumā ražotie. Samērā vienkārši, bez dārgakmeņiem. Gredzeni man vienmēr krīt nost un, valkājot tos kopā ar cimdiem, tie bieži kaut kur pazūd.
Ja jums nepieciešams uzzināt pareizu laiku, jūs skatāties mobilajā tālrunī?
Pulksteni kā aksesuāru liktu pirmajā vietā. Bet šorīt to neuzvilku, jo steidzos. Mājās man ir kādi desmit pulksteņi.
Un katrs no tiem ar savu stāstu?
Parasti ir tā, ka kādu pulksteni valkāju samērā ilgu laiku, vairākus gadus un tad izdomāju nopirkt jaunu. Reti ir tā, ka no rīta, piemēram, es domātu, ka šodien vajadzētu izvēlēties kādu īpašu pulksteni. Drīzāk pulkstenis kā papildinājums apģērbam. It kā jau mobilajā tālrunī arī var uzzināt pareizu laiku, bet šodien esmu nolēmusi piekopt detoksu un neskatīties tajā.
Vai pastāvīgā nepieciešamība pēc mobilā tālruņa neietekmē arī modes industriju, kabatas izvietojot pēc iespējas ergonomiskākā vietā, lai to varētu ātri paņemt?
Mode cenšas būt komfortabla, it īpaši mūsdienās.
Ja 20. gs. 60. vai 70. gados vairāk domāja par skaistumu, mazāk par funkcionalitāti, tagad funkcionalitāte ir pirmajā vietā.
Tiek piedomāts par aksesuāriem. Visās rokassomiņās ir atsevišķas kabatas mobilajiem tālruņiem.
Vai ir kāds galvenais princips, pēc kura jūs vadāties dzīvē?
Pēdējos trijos, četros gadus esmu nonākusi pie secinājuma, ka dzīve jāuztver kā spēle.
Kad to sapratu, tas man atviegloja ļoti daudz ko.
Ka nevajag pārāk turēties pie dzelžaina plāna, visu laiku jābūt tādam kā spēles momentam. Nebūs tā, būs šitā. Kaut kas ir mainījies, labi, lai notiek tā. Kad visu tā sāc uztvert, mazinās arī stresa līmenis.
Kas rosināja nonākt pie šāda secinājuma?
Mēs visi, īpaši – kopš pandēmijas laika sapratām, ka dzīvojam pasaulē, kurā notiek nepārtrauktas pārmaiņas. Tieši pēdējie gadi parādīja, ka viss var pavērsties par 180 grādiem. Domājām, ka vajag visu dzīvi kaut kam pielāgot, bet tā atkal pagriežas, atkal viss jāpārkārto. Līdzība ar spēlītēm, kurās notiek pāreja uz nākamo līmeni. Kad notiek pāreja uz to, nav ko pārdzīvot, labāk maksimāli ātri un neatgriezeniski jāpielāgojas.
Ir tāds teiciens, ka nekas nav tik pastāvīgs kā pārmaiņas.
Tieši tā! Savulaik mēs visi centāmies, lai būtu stabilitāte, bet tagad esam sapratuši, ka patiesībā nestabilitāte ir ļoti stabila. Visu laiku būs kādas izmaiņas, mazas vai lielas, bet būs.
