Jūlija Malahova ir viena no komerciāli veiksmīgākajām luksusa apģērbu dizainerēm, kuras zīmola MCouture veikals atrodas Rīgā, Strēlnieku ielā, jūgendstila pukstošajā sirdī. Runājot par dārglietām, viņa atceras, ka savulaik Monako izstādes prezentācijā piemērījusi dārglietas vairāku miljonu vērtībā, kas tika izmantotas kādā no Vudija Alena filmas Smalkās aprindas epizodēm. Sajūta esot bijusi neparasta. Taču raksturojot šodienu, viņa nav pesimistiska, un saka, ka redz sava veida jēgu, ka šis laiks mums liek apstāties, jo bijām ieslīguši patērēšanā, visa kā pieejamībā.
Janvārī apritēja gads, kopš neesmu nekur lidojusi, jo gaidīju bērniņu. Tā ir bijis tikai bērnībā, kad veselu gadu no vietas uzturos tikai Latvijā, jo ar vīru bieži ceļojam. Varam vakarā izdomāt, uz kurieni lidosim un septiņos no rīta sēdēt lidmašīnā. Labi, ka šeit ir tik daudz skaistu vietu. Varam saposties un pavadīt laiku mājās. Skaisti uzklāt galdu. Ja pandēmijas laiku neuztver kā vispasaules sazvērestību, mums tas nāk par labu. Vajag iemācīties dzīvot savādāk, adaptēties, mēs visu varam.
Esat novērojusi kādas pārmaiņas cilvēkos, kas tāpat kā līdz šim, cienīja skaistus apģērbus, skaistas lietas?
Pēc savu klientu attieksmes redzu, ka vēlme sevi palutināt ir palikusi. Pieprasījums pēc manis radītā apģērba nav samazinājies, drīzāk otrādi. Mēs neesam pirmo nepieciešamības preču segmentā, mūsu klienti ir turīgi cilvēki. Cilvēki iegādājas apģērbu, piemēram, kleitas, bet uzreiz padomā, vai to varēs valkāt arī pavasarī, mājās pie vakariņu galda. Pirkumi kļuvuši izsvērtāki. Cilvēki domā savādāk. To mēs jūtam.
Kā jūs atrodat ideju par kādas kleitas, svārku dizainu?
Idejas atnāk pašas. Grūtniecības laikā man kolēģi teica, ka tik radoša es nekad neesmu bijusi, galvenais, lai būtu kam to visu radīt. Ikvienam māksliniekam ir svarīgi, ja pēc viņa radītās lietas ir pieprasījums, tā ir vislabākā iedvesma. Bet ir tik patīkami redzēt cilvēkus ielās manis radītā apģērbā, jo apzinos, ka neradu apģērbu masām, labi, ja divos eksemplāros. Tas viss nāk kā tāda iedvesmas plūsma, tāpēc nevajag neko mākslīgi radīt.
Apģērba audums jau arī ir mākslīgi radīts.
Esam izvēlējušies iet klasisko ceļu. Ja āda, tad īsta, Itālijā apstrādāta. Mani klienti vēlas valkāt īstu zīdu, īstu kašmiru un dabīgu linu. Mana pirmā kolekcija bija no Latvijas lina. Kad dzirdu, ka top apģērbi no dažādiem pārstrādātiem materiāliem, saprotu, ka tajos ir daudz stāstu. To var atļauties lielas kompānijas. Manam klientam ir 30 gadi un vairāk. Mums ir cita apziņa, esam cita paaudze. Jaunā paaudze izaugusi ar telefonu rokās, mums pie tā vajadzēja pierast. Man pirmo telefonu nopirka 18 gadu vecumā, bet arī mums jāzina, kas ir TikTok.
Ja vajadzētu radīt apģērbu jaunajai paaudzei, kādu vēstījumu izvēlētos?
Tagad daudzi modes nami veido sociālus vēstījumus. Tas ir labi, bet buržuāziskajai sabiedrībai nav jāizzūd. Mums kā intelektuālajam mazākumam jāturas kopā, tāpēc cenšos jauno paaudzi uzrunāt ar tādām vērtībām kā ģimene. Man kļūst skumji, kad redzu, ka bērni stundām dzīvojas mobilajos telefonos. Es nezinu, vai tas ir labi. Viņi dzīvo mūsdienu pasaulē, bet man ir sāpīgi uz to skatīties. Kad pusdienojam, telefonus pie galda neturam. Brīvdienās, kad cepu pankūkas vai biezpiena plācenīšus, obligāti uz galda sadedzu sveces un neviens telefonā neskatās. Mani draugi, kuri dzīvo Francijā, ir saglabājušās šādas tradīcijas. Ir svarīgi būt kopā, komunicēt vienam ar otru.
Fotogrāfs Jānis Deinats saka, ka tad, kad, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, skatāmies attēlus, mēs dzīvojam pagātnē, vēsturē.
Pagātnē ir vismaz kaut kas, aiz kā var aizķerties, pieturēties. Nākotne vēl ir tukšums. Nesen lasīju grāmatu, kurā tika analizētas dažādas nākotnes tendence un mani pārņēma nelielas šausmas. Piemēram, bezpilota auto, kurā iespējams ieprogrammēt divus vadības stilus. Viens ir egoistisks, otrs altruistisks. Viens avārijas situācijā glābs vadītāju, otrs – nepieļaus situāciju, ka varētu uzbraukt gājējam ar diviem bērniem, bet neizglābt vadītāju. Un mums, iegādājoties auto, vajadzēs izlemt – glābt gājēju vai sevi.
Vai apģērbs var būt ļauns?
Vulgārs noteikti. Varbūt arī ļauns, īpaši slavenu zīmolu viltojumi, kuru nosaukumos izmainīti daži burti, lai nerastos juridiska rakstura problēmas.
Kā tas ir – atrasties uz modes pasaules īpašā pakāpiena, kas pieejams tikai samērā šauram lokam?
Man palīdz tas, ka cenšos radīt lietas, kas vajadzīgas man pašai. Cenšos iemiesoties savu apģērbu pircēju tēlā. Varbūt es pati esmu tēls, kuru iztēlojos – kādai jābūt sievietei, ar kādu izpratni par ētiku? Man ir bijuši piedāvājumi no investoriem, kuri vēlētos manā zīmolā ieguldīt naudu, bet es atteicos, jo tādā veidā daudz ko zaudēšu. Neiešu taču klausīt finanšu direktora padomiem, es gatavoju to, kas man pašai liekas pievilcīgs. Ja man vajadzētu iziet starptautiskā tirgū, tas būtu pavisam cits mērogs. Tādā nebūs vietas ar roku šūtam mētelim, pie kura strādāts nedēļu. Tā būs parasta rūpniecība un parasta preču pavairošana.
Apģērbs bez dvēseles?
Mēs tomēr iestājamies par dvēseli. Esmu atradusi savu nišu, savu klientu un man negribētos to mainīt. Sievišķība vienmēr ir modē. Mēs propagandējam tādu maigo retro. Ir jāpriecē acis pašiem un savām otrajām pusēm.
Māksliniekiem viens no izaicinājumiem ir saprast, ko darīt: sekot līdzi tikai publikas gaumei vai strikti ieturēt savu līniju?
Esmu iemācījusies ticēt savai intuīcijai, savam es un nest to, cik manos spēkos, jo uzskatu, ka mums – sievietēm – un kādam tas izklausīsies vecmodīgi – jāsargā skaistums. Nesaku, ka tas ir mūsu pienākums, bet es nemīlu modi a la bomzis, man nepatīk, ka sievietes nekopj sevi. Esmu pret šiem padomju laika plakātiem, kuros sieviete halātā gludina veļu. Esmu pret voblu uz avīzes, lai gan varu arī vodku iedzert, bet visam jābūt savai vietai un laikam. Esmu pret sadzīves vienkāršošanu. Labāk ēdīšu no trausla un smalka porcelāna, kas jāmazgā ar rokām, jo man tas ir svarīgi. Es nevēlos padarīt savu sadzīvi par plakanu notikumu vienā dimensijā. Pat piknikā ņemu līdzi savus porcelāna traukus. Mums ir jādzīvo ikvienu sekundi. Atceros, mana vecāmamma glabāja servīzi. Vīramāte uzdāvināja 50 gadu senas sudraba karotītes, neprātīgi skaistas. Tās visus šos 50 gadus kāds glabāja, kāpēc? Tās ir jālieto, nevajag glabāt. Bet es labi zinu, ka katrai paaudzei ir sava vēsture, to pat nav iespējams pārdzīvot, tas viss ietekmēja domāšanas veidu. Mana vecmāte nekad nevarēja izmest maizes garoziņu, ejot uz citu istabu, vienmēr aiz sevis izslēdza gaismu. Viņus var saprast, bet šodien mēs dzīvojam citā laikā.
Bieži cilvēki ieņem mietpilsonisku nostāju, sakot, ka nedzers no skaistiem traukiem, nevalkās skaistas lietas. Nē, tas nenozīmē, ka es pucējos, varu apģērbties piecās minūtēs, vienkārši man mājās nav apģērba, ar kuru nevarētu rādīties uz ielas. Man dažkārt vaicā, kā jāģērbjas. Man atbilde ir vienkārša: atbrīvojies no apģērba, kurā nevari iziet uz ielas. Nav tāda mājas apģērba! Sanāk, ka vīra priekšā vari atļauties izskatīties slikti, bet sabiedrības priekšā ne? Tieši otrādi, mājās labi jāizskatās un jāpriecē savi tuvākie. Ārējais ir daļa, kas palīdz mūsu dzīvi padarīt skaistāku. Labs apģērbs palīdz cilvēkam labāk kustēties, labāk justies.
Turklāt ir zināms, ka skaistiem cilvēkiem dzīvē veicas biežāk.
Ja jūs to par mani, tad es sevi par skaistu neuzskatu.
Jūlija, neesiet tik pieticīga!
Man ir 35 gadi un šajā vecumā esmu iemācījusies sadzīvot ar saviem kompleksiem. Bet es nevēlos sevī neko pārveidot, pielāgoties kaut kādiem vispārpieņemtiem uzskatiem, vai tam, ko šodien uzskata par skaistu.
Es esmu viena no sievietēm, kura uzskata, ka jāiegulda rotaslietās. Nav svarīgi, vai tās vēlāk varēs pārdot, tas nav stāsts par to. Vēlos, lai man būtu, ko nodot savai meitai, dēlam. Lai būtu, ko atstāt pēc sevis. Man ir saderināšanās gredzens. Tas ir samērā liels. Man dažreiz saka, ka ar tādu varētu būt neērti, bet tas ir mans saderināšanās gredzens. Es to valkāju kopā ar laulību gredzenu, kāpēc tas jāliek seifā, ja reiz to man dāvāja vīrs. Visas manas dārglietas ir ar stāstu, bet es tās nekad neizvēlos pati, man tās vienmēr uzdāvina vīrs. Viņam ir laba gaume, viņš mani jūt un vienmēr uzmin, kas man patīk. Viņš zina, ka man ļoti patīk rotaslietas ar ziediem, īpaši maijpuķītēm. Pret rotaslietām attiecos ar cieņu, kopju tās. Francijā vienā no viesnīcas dāmu istabām mazgāju rokas un man blakus stāvēja satriecoši skaista sieviete, francūziete. Viņa vēro, vai nenoņemšu gredzenu, jo pati savējo novilka. Tas bija gredzens ar lielu dārgakmeni. Pērles nemīl ūdeni, viņa man paskaidroja, noliekot gredzenu uz izlietnes malas. Tas bija tik skaisti, kā viņa ar cieņu izturējās pret gredzenu, kas acīmredzami bija sens.
Tas ir interesanti, ka pērles, kas nākušas no ūdenī dzīvojošas gliemenes, vēlāk ūdeni nespēj paciest.
Tā tas ir, bet briljantiem gan ūdens neko sliktu nenodara. Man vispār ļoti patīk padzīvojušas francūzietes, kuras ar tādu cieņu valkā dārglietas.
Kur ir viņu noslēpums?
Tas acīmredzot izveidojies vēsturiski, jo mūsu sievietes ir sabojājusi Padomju Savienība. Kad sievietei bija jāstrādā kā vīrietim, kad sievietes 35 gadu vecumā izskatījās kā daža laba šodien 60 gados, jo tava vieta, sieviete, ir pie darbagalda. Revolūcija vispār no zemes virsas noslaucīja krievu etiķeti, aristokrātismu, visu.
Ko jums pašai patīk valkāt?
Visu, kas ir sievišķīgs, galvenokārt kleitas, zīdu, dienā un naktī, ziemā un vasarā. Man patīk eksperimentēt, bet varu apģērbties piecās minūtēs. Jo laiks skrien tik ātri, ka vajag to pavadīt, maksimāli izmantojot savā labā.
Kā apģērbs maina cilvēku?
Lai kā mēs šo seno teicienu raksturotu, ka nespriež par cilvēku pēc apģērba, ir labi jāizskatās, jo tā izpaužam cieņu pret otru. Protams, ir apģērbs, kas der noteiktā vecumā. Briljanti vislabāk piestāv padzīvojušām sievietēm. Tagad gan tas tā kā dzēšas, jo veidojas jaunas ētikas normas. Viss atkarīgs, kā sieviete sevi jūt, lai gan 50 gados vilkt mini tomēr būtu dīvaini, kaut arī sievietei ir skaistas kājas. Bet atkal – sieviete nevar būt skaista, ja viņa nav gudra, nav realizējusies un runa nav par karjeru vai bērniem. Sievietei jābūt interesantai. Kad viņa saskābst, pārstāj kustēties, vai vēl sliktāk, kad iedomājas, ka visu zina, tas ir šausmīgi.
Jūs bieži pieminat Parīzi, kur desmit gadus pēc kārtas esat atzīmējusi dzimšanas dienas un citus nozīmīgus notikumus, bet ceļošanas aizliegumu dēļ, tagad nekur nebraucat.
Parīze, lai gan mazāka par Rīgu, ir kā muzejs zem debesīm. Mums tādas ir tikai pāris ielas, daudz kas zaudēts padomju laikā. Bet arī Rīga man ļoti patīk. Es tiešām domāju, ka varam būt kā mazā Šveice. Manos gēnos ceturtdaļa ir latviešu, puse no ģimenes ir latvieši. Man liekas, ka latviešos ir tāda kā bohēma, kas nav lietuviešos vai igauņos. Daudziem latviešiem ir brīnišķīga gaume.
Vai jums ir bijis tā, ka lasāt grāmatu un domājat, ja par tādu uzņemtu filmu, gribētu veidot apģērbu?
Nē, esmu bailule.
Kas ir svarīgāk: mērķis vai ceļš?
Ceļš. Jebkurā gadījumā ceļš ir interesantāks, jo tiklīdz sasniedz mērķi, pārņem tāda kā vilšanās. Kad veikala telpas līdz atklāšanai izremontējām un iekārtojām divu mēnešu laikā, burtiski izbaudīju šo procesu. Kad atvērāmies, domāju, nu, ko tagad?
Ikvienai sievietei ir kāds stāsts, kas saistīts ar dārglietām, kas ir tikai veids kā uzsvērt viņas skaistumu, lai gan briljanti ir brīnišķīgi.
Monako biju prezentācijā, kurā demonstrēja dārglietu kolekciju Bijoux De Diamants pēc Koko Šanelas skicēm no 30ajiem gadiem. Milzīga rotaslietu kolekcija ar briljantiem, neaprakstāms skaistums. Man piedāvāja uzvilkt auskarus, ko izmantoja Vudija Alena filmā Smalkās aprindas. Vēl man iedeva pielaikot rotaslietas divu miljonu vērtībā. Briljantos ir tāda maģija. Atceros, ka sajūta bija ārkārtīgi neparasta.
Kāpēc jums patīk maijpuķītes?
Tās ir tik maigas un zied reizi gadā, maijā, jūnijā.
