Karīna Kulberga ir finansiste, investore, Turīgo klientu nodaļas vadītāja tiešsaistes investīciju platformā Mintos, kā arī sieviešu finansiālās neatkarības kustības SheOwns dibinātāja un podkāsta “Vairāk naudas kopā ar Karīnu Kulbergu” autore. Ārpus finanšu pasaules Karīnas lielā aizraušanās ir māksla un literatūra. Viņa veido savu privāto mākslas kolekciju, kurā apzināti iekļauj mūsdienu Latvijas mākslinieku darbus, un uzskata izstāžu apmeklēšanu par vienu no galvenajiem iedvesmas avotiem savā aizņemtajā ikdienā.
Kādā intervijā teici, ka pandēmijas laikā esi izveidojusi pamatīgu pārtikas rezerves krājumu, īpaši uzsverot konservētu pupiņu daudzumu. Vai tās jau visas ir apēstas?
Kovida pupiņas visas ir apēstas (smejas). Bet, runājot par krājumiem – katru gadu februārī veicu tā dēvēto februāra finanšu gavēni. Tas nozīmē, ka notiek liela budžeta pārskatīšana. Skatos, kam tērēju un kāpēc, tāda īsta ieskatīšanās maciņā.
Viena no lietām, kas tevi interesē, ir nauda, finanses. Tā joprojām nedara laimīgu, bet nomierina – ja atsaucam atmiņā šo pazīstamo Remarka citātu. Bet atceros, viens baņķieris ir teicis, ka sajūtas, nopelnot pirmo miljonu, ir daudz spilgtākas par pirmo mīlestību.
Runājot ar cilvēkiem par naudu, krāšanu, investīcijām, man ir svarīgi saprast īsto “kāpēc”. Jo es līdz galam neticu, ka viens, divi vai desmit miljoni padara cilvēku laimīgu.
Absolūti visās sarunās par naudu caurvijas viena tēma – miera un drošības sajūta. Bet lielāka summa reizēm spēj sniegt arī brīvības sajūtu.
Es laikam uzskatu, ka sākotnējais motīvs krāšanai varētu būt nevis abstrakta nauda, bet gan iespēja mierīgāk pārdzīvot dažādas dzīves likstas. Lai tās mūs tik ļoti neizsit no sliedēm. Un tad, ja naudas kļūst vairāk, tā dod brīvību izvēlēties. Ja gribam izvirzīt sev lielus dzīves mērķus un realizēt savas vērtības, tad nauda ir lielisks rīks.
Man nesen bija saruna, kurā kāda sieviete teica, ka viņai dzīvē nauda ir prioritāra lieta. Es gribētu teikt – mēs varam naudas lietas sakārtot tā, lai tā mūsu dzīvē un ikdienā aizņemtu pietiekami mazu daļu. Lai tā būtu pietiekami sakārtota un automatizēta, ka ļauj naktīs labi gulēt un fokusēt savu laiku un enerģiju uz to, kas mums tiešām būtisks. Es par naudu domāju tā.
Bet ir jau arī lietas, ko nevar nopirkt par naudu.
Absolūti. Ir vajadzīgs laiks, piemeram, sarunām ar cilvēkiem, kuri man ir svarīgi. Mani bērni ir sasnieguši pusaudžu vecumu, un es ļoti skaidri apzinos brīdi, kad es viņiem esmu vajadzīga.
Tad katra saruna ar viņiem ir miljonu vērta.
Otrs – veselība. Pagājušie gadi bijuši tādi, kad nācies zaudēt draugus, kuriem nauda nespēja atrisināt veselības problēmas.
Vēl jau ir paradokss, ka sākumā pelna naudu un pēc tam tērē, lai salabotu to, ko esi sabojājis, lai varētu pelnīt.
Precīzi. Un tāpēc es laikam neesmu tā stāsta piekritēja, ka pirmajos divdesmit naudas pelnīšanas gados jākoncentrējas uz pelnīšanu tik radikāli, lai pēc tam varētu dzīvot iluzori piepildītu dzīvi, kur vairs nav jāstrādā. Divdesmit gadi ir pārāk ilgs dzīves posms, lai koncentrētos tikai uz pelnīšanu, krāšanu un taupīšanu. Jo naudai ir jābūt foršam un labam rīkam, ar ko piedzīvot dzīvi, neieejot nevienā no divām galējībām. Ne šausmīgi pie tās turoties, ne arī pastāvīgi aizņemoties no savas nākotnes un pārtērējot to naudu, kas ir tā klišejiskā “es esmu to pelnījis” kategorija, kurā var aiziet neprātīgos, nevajadzīgos tēriņos.
Šodien, kad ir tik daudz bezskaidras naudas – vai reizēm nepārņem sava veida ilgošanās pēc čaukstoša piecīša kabatā? Arī uz šo interviju ejot, kabatā ieliku papīrnaudu – ja nu neiet terminālis…
Un tie ir brīži, kas pierāda akūto naudas vajadzību, jo esam tik ļoti pieraduši, ka viss strādā, viss iet un notiek, un tad pēkšņi – ja kaut kas kaut kur, kaut uz īsu brīdi, nestrādā, tad jūtamies kā bez rokām. Vispār šajā naudas pasaulē čaukstošā nauda tiem, kam ir grūti ar naudas disciplīnu, palīdz daudz vairāk pie tās pieturēties, jo tā ir kaut kas pavisam īsts, ko var atļauties tērēt vai netērēt apzināti.
Virtuālā nauda reizēm ievelk mūs impulsos daudz ātrāk, jo tā ir mazāk redzama.
Tāpēc jāievieš citi paradumi, mazi triki, kā to ierobežot, lai tā tik ātri neaizplūstu.
Kāds ir tas triks?
Vispopulārākais ir naudu likt atsevišķos kontos, kam nav piesaistīti automātiskie maksājumi un pārskaitījumi. Visiem cilvēkiem, ar kuriem strādāju, iesaku norēķinu kontā turēt tikai konkrētu summu, kas vajadzīga īsam laika posmam. Visu pārējo ielikt krājkontos. Kad katru reizi jāuztaisa vēl viens solis un jāpārskaita nauda no viena konta uz otru, tad tomēr nākas otrreiz padomāt: vai tiešām man to vajag, vai es tiešām to gribu. Tā tērēšanas paradums nav tik automātisks.
Cik zinu, tu domāji kļūt par pasākumu vadītāju, režisori.
Es gribēju būt teātra režisore vai izstāžu kuratore. Tāpēc māksla joprojām ir ar mani, tā joprojām man ir ļoti tuva.
To jau laikam daudzi saka: visu dzīvi skrienam, lai finālā atgrieztos pie tā, kas mūs jaunības dienās ļoti aizrāva.
Ja par cilvēka rīcību dzīvē saka, ka viņš ir tāds dzīves mākslinieks, vai var teikt, ka kāds ir naudas mākslinieks?
Daudzos raidierakstos sievietes man sacījušas, ka atrast tādu mākslinieci kā viņas, kura prot rīkoties ar naudu, ir retums. Tas nozīmē, ka viņām ir ne tikai labi, bet arī ļoti radoši naudas paradumi.
Atceries savu spontānāko, neracionālāko pirkumu?
Man liekas, ka mani spontānie, neracionālie pirkumi ir saistīti ar bērniem un iespēju kopā ar viņiem ceļot. Tā ir mana vērtība. Ikdienā es sevi pieskaitu pie tiem, kuriem naudas paradumi ir izteikti krājēja paradumi. Tie gan vairāk nākuši no bērnības bailēm un sajūtas, ka naudas var nebūt. Uzaugu deviņdesmitajos, redzēju, cik ātri kaut kas var mainīties, kā viss pazūd, un jāsāk no jauna. Un man ir sajūta, ka par sevi vienmēr jāparūpējas pašai, ka neviens cits neatnāks un neizglābs.
Patiesībā man tas aizņēma gana ilgu laiku, lai sev atļautu tērēt neracionāli. Kad man jautā par pēdējiem impulsa pirkumiem, es mēģinu saprast, vai tas impulss saskan ar manu vērtību. Pērn biju brīnišķīgā ceļojumā ar savu vecāko dēlu uz Ņujorku. Tas bija viens no skaistākajiem piedzīvojumiem. Tas bija arī gana dārgs ceļojums, varbūt pat tajā brīdī manam budžetam ne tik viegli izpildāms, bet es biju par to ļoti gandarīta.
Vai naudas pasaulē var runāt par impulsa pirkumiem saistībā ar vērtspapīriem?
Ļoti daudziem cilvēkiem ieguldījumi akcijās vai specifiskos finanšu instrumentos daudz vairāk ir emocionāls lēmums nekā racionāls. Ikdienā ļoti bieži satieku cilvēkus, kuriem vaicāju, kur viņi iegulda, un, kad viņi sāk rādīt savus ieguldījumus un skaidrot, kāpēc tos izvēlējušies, man atbild: “Izlasīju un likās, ka tur vajag būt,” vai arī – “Draugi ieteica, un man likās, ka arī es vēlos piederēt tam klubiņam.” Tās visas bija pazīmes, ka cilvēks nebija pētījis ne uzņēmumus, ne gada pārskatus. Tā bija tikai impulsīva rīcība.
Pirms kādiem 10 gadiem bija populāri stārtapi, kas vēlējās ģenētiski modificēt visneiedomājamākās lietas, un bija uzņēmums, kas paziņoja, ka radīšot luminiscējošu rozi, vēlāk varbūt arī luminiscējošus kokus, kas apgaismotu parkus bez elektrības. Vai kaut kas tāds nevibrē joprojām?
Visu laiku. Tie ir ļoti tipiski cikli – trendīgas, modernas lietas nomaina cita citu. Tagad varam teikt, ka esam uz mākslīgā intelekta viļņa, pirms tam bija web3 vilnis. Arī ļoti lieli uzņēmumi lika likmes uz to, ka dzīvosim virtuālajā realitātē, ieguldot milzīgus līdzekļus Facebook grupā. Visu laiku ir šie jaunie trendi, un visu laiku aizrautīgie investori mēģina atrast, kas būs tā nākamā ideja, kas tiešām izšaus. Protams, diezgan reti ir tā, ka tu tiešām notrāpi uz ideju, kas ir ne tikai moderna, bet arī spēj sevi pierādīt, ir jēdzīga un finālā iedod daudz lielāku pienesumu, nekā haipa brīdī visiem šķita.
Pirms vismaz desmit gadiem ieroču tehnoloģijas daudziem likās nevajadzīgas – tūlīt, tūlīt dzīvosim pasaulē, kurā visiem būs neierobežots tiesību daudzums, vairs nebūs nekādas karošanas. Diezgan maldīgi izrādījās šie secinājumi.
Bet zini, tas prasa racionālo pusi tieši tajā brīdī, kad kaut kas cits iet uz augšu. Spēju izzūmēt ārā un paskatīties, kas ir tas garlaicīgais, kas šobrīd ir tajos sarkanajos ciparos, un kādas ir tās lielās tendences. Tur ir jānoliek emocijas malā, tur vairs nevar teikt, ka es arī vēlos būt daļa no stilīgā pūļa.
Pirms pāris gadiem daudzi runāja par NFT, par tokeniem mākslas pasaulē – digitāli kodētiem darbiem, ko cilvēki sāka pirkt par miljoniem. Un tikpat ātri, cik tas uzkāpa, tas arī noplaka. Tā jau ir ar trendiem. Grūtākais ir atrast tos lielos, patiesos trendus, kuriem tiešām vērts sekot, nevis īslaicīgo haipu. Un tas prasa tieši attālināšanos no brīža sajūsmas. Kad par kādu trendu raksta plašsaziņas līdzekļos, tu kā investors visticamāk esi jau nokavējis.
Bet jebkurā gadījumā – nezinātājam investēt uz kaut ko, cerot, ka tas nospēlēs, ir kā loterijā.
Absolūti. Tāda stratēģija ļoti reti nostrādā. Man pašai patīk izvēlēties individuālas akcijas, es esmu tāds Excel nūģis. Ļoti patīk analizēt pārskatus, pētīt investoru prezentācijas.
Bet tas paņem laiku, un arī man nav ekskluzīvas piekļuves visai pasaules informācijai. Nevienam tādas nav.
Es laikam esmu tās finanšu reliģijas pusē, kas teiks, ka drīzāk regulāri, disciplinēti finanšu ieguldījumi, katru mēnesi atliekot daļu no saviem ienākumiem, ir atslēga uz sajūtu, ka es par sevi finansiāli parūpējos, ka esmu droša. Labāk sākt ar kādiem fondiem, kuros kopā saliktas daudzu uzņēmumu akcijas. Ja vienam iet sliktāk, cits to kompensē. Un tad palēnām var sākt pievienot arī individuālas izvēles, sākotnēji mazākā proporcijā, bet pēc tam, ja iepatīkas un ir laiks, šo daļu var palielināt.
Tu teici, ka esi Excel nūģis. Ja tev vajadzētu savu dzīvi ielikt Excelī, kādas tur būtu sadaļas?
Domāju, ka tur noteikti būtu posmi, kuros ļoti liela mana dzīves sastāvdaļa ir iespēja profesionāli realizēties. Esmu ļoti laimīga un pateicīga, ka man ir šis dabas dotais talants. Varu strādāt ar cipariem, saprast, kas tiem apakšā, domāt, ko tas nozīmē, kādi ir bijuši īpašnieku un investoru lēmumi, un mēģināt tos “iztulkot” cilvēku valodā. Esmu ārkārtīgi pateicīga, ka ikdienā varu realizēt šo savu profesionālo talantu. Intelektuālais piepildījums no manas profesionālās dzīves droši vien Excel tabulā aizņemtu gana lielu daļu.
Tad, protams, ir brīdis, kurā ienāk ģimene, bērni. Tā ir liela mana dzīves vērtība, un esmu mēģinājusi šos divus “vaļus” sabalansēt: savu ikdienas profesionālo dzīvi un to, kā es gribu redzēt piepildījumu kopā ar saviem bērniem. Teiktu, ka attiecībā uz visu pārējo esmu bijusi ārkārtīgi radikāla. Vispirms paskatos, vai šīm divām lielajām lietām pietiek laika, un tad mēģinu pārējo salikt tā, lai vēl kaut kas paliek pāri. Tātad Excelī divas lielās sadaļas būtu mani bērni un ģimene, kā arī profesionālais piepildījums, kas, domāju, arī aizņemtu gana daudz vietas.
Par tiem pašiem skaitļiem runājot – nesen Latvijā bija gadījums, kad kādas iestādes vadītājas sacīto, cik saprotu, izņēma no konteksta, un varēja saprast, ka viņa dažādu lēmumu pieņemšanā izmanto numeroloģijas principus.
Man ir bijusi iespēja strādāt ar turīgiem cilvēkiem, un mani pārsteidza, ka šie ļoti racionālie cilvēki, kuriem ir lieli uzņēmumi un kuri izveidojuši lielu labklājību, bieži vien kādā brīdī sarunā ļauj ieskanēties arī tam neracionālajam. Pirms desmit gadiem es biju tipisks racionāls cilvēks. Zinām, kā vajadzētu darīt: redz, kur skaitļi, kas to pierāda. Bet, strādājot ar cilvēkiem, laika gaitā esmu novērojusi, ka tā neracionālā puse ienāk arvien vairāk.
Redzu, ka arī ļoti veiksmīgi cilvēki mēģina piemērot dažādas mazāk racionālas stratēģijas, plānojot, tai skaitā, arī savu naudu.
Vienmēr ir interesanti saprast, kāda ir tā loģika, kādi ir tie pamatprincipi. Domāju, ka tas nāk no dzīves kompleksitātes jeb sarežģītības. Visu jau par naudu nevar nopirkt, un tajos brīžos, kad piedzīvojam kaut kādas personiskas vai profesionālas sakāves, kuras, veltot visu iespējamo resursu, tomēr nevarēji paredzēt, mēs mēģinām atrast, kas tad vēl ir. Reizēm tie ir neracionāli veidi. Citam tā būs reliģija, citam numeroloģija. Jomas, kurās mēs atkal varam savas vērtības salāgot un pie tām turēties.
Kad tevi sagaida sarežģītas tikšanās vai sarežģīts uzdevums, vai tu vienmēr izstrādā stratēģiju vai citreiz paļaujies uz spēju improvizēt, kas visu atrisinās?
Es ļoti gatavojos, man ir ļoti svarīgi, lai esmu cieņpilna pret savu laiku, jo tas ir mans visdārgākais resurss, svarīgāks par naudu.
Jo zinu, ka uz katru manu pusstundu ir vismaz pāris iespējas, ko es vēl varētu darīt.
Primāri vai tas būtu darbs vai laiks ar bērniem. Un tāpat es sagaidu, lai cilvēkiem tas arī ir svarīgs moments, lai dabūjam to lielāko vērtību. Uz tikšanos man ir svarīgi doties ar ļoti skaidru nodomu, kāpēc es tur gribu būt un kā tajā laikā varu īstenot vislielāko vērtību.
Varbūt viens no neracionālā elementa klātbūtnes iemesliem ir cilveka nedrošība – jo, ja ar numeroloģiju mēs varētu visu izskaitļot, mēs taču uzreiz nopirktu tās akcijas, kuras solītu vislielāko peļņu?
Domāju, ka radikālākajā versijā neracionālu stratēģiju piemērošana ir cerība atrast pilnīgi jaunu, citādu ceļu uz ātrāku un vieglāku uzvaru. Arī finansēs mēs par to ļoti daudz runājam. Cilvēks visu dzīvi krāj naudu un tad uzķeras uz kādu psiholoģisku krāpnieku, kas viņu savaldzinājis ar stāstu, ka tagad viņš pēkšņi varēs kļūt daudz turīgāks – “esmu atradis pilnīgi jaunu rīku”. Un mēs ļoti bieži varam noticēt kādai burvju nūjiņai, kas bez mūsu papildu piepūles iedos maģisku, lielu un foršu rezultātu.
Ir tāds vārds – īsceļš. Mūsdienās cilvēki ļoti bieži cenšas to ieviest dažādās dzīves jomās. Atrast kādu īsceļu, bez darba cerot panākt neiespējamo. Varbūt mūsu piesauktās pseidozinātnes to arī sola sniegt. Bet dzīvē jau nav tāda īsceļa. Tas ir tikai datorā.
Diemžēl jā. Mēs ik pa laikam ceram, ka atnāks kāds šortkats naudā, dzīvē, fiziskajā vai finanšu veselībā. Un pēkšņi kāds draugs saka, ka kripto ir šis īsceļš. Tu pamēģini un saproti, ka tas nav šortkats. Un cits arī ne. Man pašai būtu daudz vieglāk nākt ar skaļiem paziņojumiem: redz, kur ir ātrais ceļš, un tu rīt kļūsi bagāts. Bet tā nav, un aicinu atgriezties pie principiem. Ir jāīsteno regulārs darbs, tur nav nekādas maģijas, tas ir tevis paša radīts ilgstoša darba rezultāts.
Ja skatāmies uz naudas jautājumu no akadēmisko pētījumu skatupunkta, varam gūt apliecinājumu, ka pasaules turīgie cilvēki par tādiem kļūst daudz vēlākā vecumā, nekā mēs domājam. Ir jau stāsti par miljonāriem 20–30 gadu vecumā, bet pierādīts, ka šis vecums patiesībā ir krietni lielāks. Un dzīvesveids, kā šie turīgie cilvēki dzīvo, ir pārsteidzošs.
Viņi ir daudz apzinātāki, nepērk zīmolu lietas, jaunus auto, jo viņiem ir skaidrs, kur viņi vēlas tērēt savu naudu, un tās ir viņu vērtības.
Šie “īsceļi” ārkārtīgi reti dzīvē piepildās. Jāveic tas ilgais un pacietīgais darbiņš, un tas lielākoties ir darbs ar sevi.
Šodien daudz runā par iziešanu no komforta zonas, kas nepieciešama, lai cilvēks varētu augt. Kas tev ir iziešana no komforta zonas?
Domāju, ka savā profesionālajā karjerā iziešana no komforta zonas lielā mērā ir bijusi dzinulis, lai daudz ko izdarītu un sasniegtu. Līdzīgi bijis ar kustības iesākšanu. Nevarētu teikt, ka būt regulāri redzamai Instagramā vai katru nedēļu ierakstīt raidierakstu būtu mans dabiskais stāvoklis. Tās noteikti ir bijušas iziešanas no komforta zonas. Un, ņemot vērā savu pēdējā pusotra gada pieredzi, domāju, ka ir forši arī sazemēties un būt ļoti dziļi savās vērtībās. Iziešana no komforta zonas tomēr dzīvei iedod ļoti lielu stresu. Jāatrod, kas ir tavi spēka avoti: ja to nepietiek, tad iziešana no komforta zonas var radīt ļoti lielu un nevajadzīgu stresu. Es vairs neesmu tā, kura visu laiku meklē, kā no tās iziet.
Vai tu domā par to, ka vienā situacijā uzvelc vienu masku, tad to nomaini pret citu?
Es tās negribētu saukt par maskām, jo tās nav savstarpēji izslēdzošas. Vairāk tiektos tās definēt kā identitātes šķautnes, kas attiecīgajā brīdī vairāk paspīd. Kad noris biznesa tikšanās ar klientu, tas nenozīmē, ka tajā mirklī neesmu mamma vai meita. Man ir daudz lomu. Domāju, ka mana svarīgākā dzīves loma ir būt mammai, būt vecākam. Tas ir ļoti būtiski. Un droši vien otra svarīgā ir tā, ka ļoti gribu, lai laiks, ko ieguldu, liktu cilvēkiem justies droši par naudu savā situācijā. Tā ir mana lielā dzīves misija. Esmu izvēlējusies strādāt īpaši ar sievietēm. Profesionālajā ikdienā tie ir Eiropas turīgie klienti, kuriem katrā tikšanās reizē cenšos dot iespēju citādāk, brīvāk paskatīties uz naudu un to, kā var sasniegt savus mērķus, izmantojot naudu kā rīku.
Kas tevi iedvesmo? Tagad ir daudz strādāts, un vajag kaut ko. Kas ir tas “kaut kas”?
Tās ir divas lietas. Jo intensīvāka ir dzīve, jo vairāk vajag šos iedvesmas avotus, un man tā ir māksla. Esmu ticīgs cilvēks, bet svētdienās baznīcas vietā bieži vien apmeklēju kādu izstādi, un Latvija šajā ziņā ir brīnišķīga vieta, jo mums ir kolosāli daudz mākslas, kas ir ļoti pieejama. Mēs sēžam kafejnīcā, un pāri ielai atrodas mākslas muzejs. Otra lieta ir grāmatu lasīšana. Korelācija ir ārkārtīgi interesanta. Kad strādāju Swedbank, man bija ārkārtīgi blīvs tikšanos grafiks, ikdienā nācās daudz lasīt, lai gatavotos sēdēm, un tajos gados izlasīju visvairāk grāmatu.
Tas bija veids, kā ielaist sevī citu pasauli, iegūt iedvesmu un mazliet atkāpties no racionālajām bankas ikdienas lietām.
Vai ir kāda grāmata vai mākslas darbs, kurā tu gribētu dzīvot?
No mākslas darbiem tie noteikti varētu būt Andra Eglīša darbi. Man tajos ir svarīgs Latvijas dabas krāsu koda spēks. Arī mājās man ir viņa darbs. Man ir ļoti svarīgi, ka man tas pieder, jo es redzu šo darbu katru dienu. Otra māksliniece būtu Barbara Gaile – viņai ir abstrakti darbi ar slāņiem, kas, iespējams, atsaucas uz dažādām lomām, dažādām identitātēm. Cik interesanti ir atsegt šīs kārtas, arī ikdienā sarunājoties ar cilvēkiem, un ieraudzīt, kas tad ir tie slānīši, kas veidojuši to, kas esam šobrīd.
Mana absolūti mīļākā grāmata ir Noras Ikstenas “Dzīves svinēšana”. Lasīju to skolas laikā un joprojām regulāri pārlasu.
Man tā ir grāmatu grāmata, jo tā ir par šodienas lielajām izvēlēm, ko pats izdari dzīvē. Tajā es arī dzīvoju.
Kāda ir tava attieksme pret rotaslietām?
Esmu ļoti izvēlīga un ilgi domāšu, ko nēsāt. Ja atrodu savu, tad pie tā turos. Ilgus gadus mans rotu mākslinieks bija Valdis Braže. Bet nevarētu teikt, ka esmu liela rotu pazinēja. Mani drīzāk interesē modes pasaule, modes radošie mākslinieki. Varbūt rotām atstāšu laiku nākamajā dzīves posmā.
Kā tas ir – pasūtīt juvelierim kaut ko? Kā savas domas ar vārdu palīdzību materializē?
Tā ir kaut kāda estētika, kas tev patīk un uzrunā. Tas attiecas arī uz modi, stilu. Vari daudz eksperimentēt ar sezonas drēbēm un beigās saprast, ka ļoti labs balts krekls, kvalitatīvi džinsi – tas ir mans, tajā esmu gatava ieguldīties un pirkt kvalitatīvu. Ar rotām līdzīgi. Atrodi savu estētiku, un to tad vari nēsāt gadiem, neatkarīgi no sezonas trenda.
Tev ir kāda rotaslieta ar stāstu?
Man ir auskaru paris, ko dāvinājusi vecmāmiņa. Tos turu savā dārgumu lādītē, tie saistīti ar ļoti īpašiem notikumiem. Mana bērna tēvs uz otrā bērna dzimšanu uzdāvināja rotaslietu komplektu – tas man ir ļoti īpašs. Nereti lielus pirkumus sasaistu ar kādiem lieliem dzīves notikumiem. Man liekas, ka tam ir tāda brīnišķīga dzīves garšas piedeva.
Tu arī veido savu mākslas kolekciju. Kā tu izvēlies darbus?
Te esmu pati sev kuratore. Mani interesē, kā šī brīža Latvijas jaunie mākslinieki redz pasauli, kādi ir viņu akcenti un ko viņiem ir svarīgi pateikt. Apmeklējot izstādes, mēdzu noskatīt māksliniekus, kuru darbi mani tiesām uzruna. Latvija šajā ziņā ir brīnišķīga, jo ir iespēja uzrunāt māksliniekus, aiziet uz viņu studijām, darbnīcām, aprunāties. Reizēm vēlies dzirdēt viņu interpretāciju, reizēm zini, ka tas darbs ir tavs un ļoti to vēlies. Tos darbus, kuros redzu labu šī brīža laika atspoguļojumu, lēnām iekļauju savā kolekcijā.
Tad jau pēc kādiem desmit gadiem noteikti būs tavas kolekcijas izstāde.
Zini, es domāju, ka būs gan. Lūk, tā būtu tā mana neracionālā daļa!
