Ja šeit biežāk spīdētu saule, cilvēki būtu priecīgāki, enerģiskāki un arī laipnāki, atzīst medicīnas zinātņu doktore, dermatoloģe un estētiskās medicīnas speciāliste Kristīne Azarjana, kura šo medicīnas nozari uzskata par ļoti pietuvinātu mākslai un iesaka uzmanīties un pilnībā neuzticēties sociālajos tīklos publicētajām skaistajām bildītēm, kurās redzami cilvēki pirms un pēc estētiskās medicīnas procedūrām. Uz jautājumu, kāpēc cilvēki vispār vēlas mainīt savu izskatu, viņa nosaka, ka cilvēki vēlas novecot skaisti. Vai vismaz palēnināt šo procesu, kas notiek ar ikvienu no mums.
Kāds no mūsu intervētajiem cilvēkiem reiz atzinās, ka savu lietu dzīvē iespējams atrast tikai tad, ja esi gana neapdomīgs un no sirds to novēlēja ikvienam? Kā jūs atradāt savu lietu dzīvē – apdomīgi, pamatīgi izsverot visus par un pret vai nejauši?
Tas tāds sarežģīts jautājums. Savulaik vēlējos studēt mākslu, bet vecāki sacīja, ka gleznot vienmēr varēšu, tāpēc vajag apgūt profesiju, kas vienmēr būtu noderīga. Tā kā manā ģimenē bija mediķi, izvēlējos medicīnu. Bet – medicīna arī ir māksla. Starp citu, tas ir manas klīnikas sauklis. Un veicot estētiskās procedūras, uz pacientiem skatos ar mākslinieka aci.
Mans ceļš uz estētisko medicīnu bija ļoti garš. Kad sāku studēt, par estētisko medicīnu vispār nerunāja. Piemēram, botulīna toksīns estētiskajā medicīna ienāca tikai 2000. gadā, trīs gadus pēc tam, kad biju pabeigusi augstskolu. Studiju laikā par to runāja kā par indi, nevis par preparātu, ko var izmantot estētiskajā medicīnā.
Cik lielā mērā vadāties no pieredzes un intuīcijas? Saprotams, ka jautājums ļoti vienkāršs pēc savas būtības, taču dzīve jau piespēlē tik dažādus notikumus, ka bieži vien pieredze ir bezspēcīga kārtējā jaunā pavērsiena priekšā? Tad varbūt atliek intuīcija? Vai kas cits?
Es esmu diezgan apdomīga, pieņemot nopietnus lēmumus. Protams, tu visu dzīvi mācies, tai skaitā no savām kļūdām un jau zini, kā būtu labāk, bet ir situācijas, kad konkrētajā jautājumā tev pieredzes nav nemaz, jāpaļaujas uz intuīciju. Un man ir ļoti spēcīga intuīcija attiecībā uz visu – es ļoti jūtu cilvēkus, jūtu telpu, vietu. Arī mans darbs – darbs ar cilvēkiem, liek nepārtraukti vērot un analizēt cilvēkus, to garastāvokli, uzvedību, tas ir ļoti interesanti. Bieži jau pirmās sarunas laikā man ir skaidrs, ar ko ir darīšana un vai vērts iesaistīties ar šo personu, piemēram, biznesa attiecībās. Bet varu būt arī impulsīva.
Kāds dermatologs par savu profesijas izvēli teica, ka šajā profesijā nav jādežurē slimnīcās, var izgulēties.
Man ir divi sertifikāti medicīnā, esmu strādājusi gan par ģimenes ārstu, gan par arodārstu – jūrnieku ārstu. Esmu aizstāvējusi doktora disertāciju dermatoonkoloģijā, kas ir ļoti nopietna nozare. Viss, ko esmu darījusi, ir bijis ļoti interesanti, taču saprotu, ka nevaru darīt tādas rutīnas lietas. Piemēram, arī ģimenes ārsta darbs ir interesants, ikviens pacients ir individuāls, bet šajā darbā ir vairāk rutīnas nekā dermatoloģijā vai estētiskajā medicīnā.
Šodien cilvēki nereti nekautrējas paziņot par savām iekšējām rētām, ar to uzsverot, ka sabiedrībai viņi jāpažēlo, daudz kur jābūt pielaidīgākai. Tomēr, kad runa ir par ārējām, kosmētiskām rētām, no tām cilvēki parasti kautrējas, vēlas tās slēpt.
Godīgi sakot, nesaprotu, kāpēc publiski jāstāsta par savām problēmām. Varbūt tas ir sava veida mārketings, jo cilvēki jau ir ļoti ziņkārīgi. Viņiem patīk lasīt dažādus stāstus, uzzināt ko vairāk par kādu cilvēku. Taču ārējais veidols ir daudz svarīgāks. Jo pastāv uzskats, ka skaisti cilvēki ir veiksmīgāki. Arī tad, kad pieņem kādu darbā, novērtē kā viņš izskatās, kā ģērbies. Ārējais veidols ne vienmēr ir tas pareizākais, bet diemžēl tā ir, ka pievilcīgs cilvēks var panākt vairāk.
Kas jūsu izpratnē ir skaists cilvēks? Nenoliedzami, ka jūsu profesija uzliek sava veida domāšanas “rāmi”, ka skaistam cilvēkam jābūt ar nevainojami koptu ādu. Tomēr aiz vizuālā tēla jau slēpjas vēl kas cits, ko bieži vien pamanīt ir daudz grūtāk, varbūt tikai pēc sarunas ar cilvēku.
Kopta āda, kosmētika, rotas, dārgs apģērbs ir tikai ārējā čaula. Aiz tā visa var slēpties cilvēks bez dvēseles. Cilvēkam absolūti nav jāatbilst vispārpieņemtajiem skaistuma standartiem, lai viņš būtu skaists – runa ir par iekšējo harizmu, to dzirksteli acīs, apburošo smaidu vai viedu skatienu, mieru un labestību, ko cilvēks var izstarot – un tu jau jūties ar viņu labi un komfortā.
Jums kā speciālistei bieži nākas konstatēt, ka skaistās sociālo tīklu fotogrāfijas ar skaistiem cilvēkiem patiesībā melo?
Sociālajos tīklos gandrīz nekam vairs nevar uzticēties. Tas ir bīstams rīks. Tas attiecas gan uz tekstu, gan attēliem. Ļoti jāuzmanās. Runājot par mārketingu estētiskajā medicīnā, nereti tiek publicētas fotogrāfijas pirms un pēc kādas procedūras vai manipulācijas un paziņots, ar kādu vienu metodi panākts šis konkrētais rezultāts. Taču kā speciāliste redzu, ka tas nav iespējams, ka cilvēki tiek mānīti. Ka ir vajadzīgas papildus procedūras, lai panāktu konkrēto rezultātu, bet cilvēki noteikti uzķeras.
Glābt ādu var tiešā un netiešā nozīmē. Kā ir bijis jums?
Netiešā nozīmē man nav bijis tā, ka jāslēpjas. Lai gan ir bijuši arī smagi periodi – uzaugu Armēnijā, bet sākās karš un nācās pārcelties uz Latviju. Tas nebija plānots. Viss bija jāsāk no jauna un jāsasniedz pašai. Bet es to nekad neuzskatīju par grūtībām vai ka būtu glābusi savu ādu. Nesen viesojos Armēnijā un sapratu, ka nostaļģija pēc šīs valsts nekad neizzudīs. Bet visam var tikt pāri un iet uz priekšu.
Laikam cilvēkam jābūt ļoti stipram, lai varētu dzīvot tālu no savas dzimtenes.
Armēniju uzskatu par savu dzimteni, lai gan esmu dzimusi Latvijā. Mana māte ir latviete, tēvs armēnis. Armēnijā jūtos fantastiski. Noteikti, ka varētu aizbraukt un palikt, taču tagad to būtu grūti izdarīt, jo ir darbs, ģimene, māja, lietas, kas piesaista.
Kā jums pietrūkst no Armēnijas šeit?
Saule. Tas ir pats galvenais, kas šeit pietrūkst. Ja šeit biežāk spīdētu saule, cilvēki būtu priecīgāki, enerģiskāki, mazāk depresīvi, laipnāki. Pie mums bieži vien cilvēks var būt turīgs, kuram dzīvē viss ir, taču viņš ir drūms, saguris no dzīves, ar visu neapmierināts. Domāju, ka pamatā tas ir saules trūkuma dēļ.
Austrālijā saules ir tā, ka maz neliekas, bet dermatoloģiski tā ir samērā bīstama zona, ja tā varētu teikt.
Jā, bet uz turieni savulaik aizbrauca briti, kuriem ir pirmais ādas tips, tāpēc biežas ir saslimšanas ar ādas vēzi. Armēnijā dzīvo cilvēki ar otro, trešo ādas tipu. Un nav runa par sauļošanos, Armēnijā nekad nav bijis pieņemts sauļoties, sauļošanos pat uzskata par nepieklājīgu. Jo tā tomēr ir austrumu zeme. Armēņi ir kristieši, ar savām tradīcijām, neviens tur nestaigā atkailinājies. Arī vīrieši nestaigā šortos. Ir noteikta ģērbšanās ētika. Jāpiebilst, ka mani šeit Latvijā arī pilnīgi noteikti ietekmē saules, kā gaismas un siltuma avota, trūkums.
Un ko tad darāt?
Daudz strādāju. Darbs ir mans adrenalīns. Un ceļoju uz zemēm, kur ir vairāk saules.
Bet adrenalīns ir tur, kur ir riski – alpīnisms, rallijs.
Arī medicīna, tai skaitā estētiskā medicīna visu laiku ir saistīta ar riskiem.
Kādam pēkšņi var nepatikt rezultāts?
Arī. Bet tas, ko pacienti bieži vien neapzinās, ka estētiskās manipulācijas ir ļoti nopietnas procedūras. Piemēram, ievadot pildvielas cilvēkam zem ādas, muskuļiem, ir riski trāpīt asinsvadā. Strādājot, neesmu atslābinājusies ne mirkli, nepārtraukti ir jāanalizē situācija un jāseko līdzi tam, ko daru.
Ārsti reizēm joko, ka nav veselu, bet ir slikti diagnosticēti cilvēki.
Estētiskajā medicīnā ir runa par to, ka cilvēki nenāk ārstēt slimību. Iespējams, viņš vēlas atrisināt savas psiholoģiskās problēmas, tā arī var gadīties. Veicot procedūras, piemēram, asinsvadu apstrādi ar lāzeru, jā, mēs ārstējam konkrētu patoloģiju. Bet, ja runājam par injekciju metodēm, cilvēks pie mums ir atnācis vesels un vēlas uzlabot savu vizuālo stāvokli. Mēs neārstējam patoloģiju, bet uzlabojam sejas vaibstus, proporcijas.
Kur ir tā robeža? Ikviena klienta vēlmes ir likums?
Klientu vēlmes ļoti atšķiras. Ir cilvēki, kuri vēlas sev patikt un negrib samierināties ar esošo stāvokli. Cilvēki, kuri vēlas novecot skaisti. Ar prātu saprot, ka noveco, ka šo procesu apstādināt nevar, bet var nedaudz palēnināt. Un vēlas izskatīties kopti. Bet, protams, ir sievietes, kurām rodas atkarība no procedūrām un viņas nevar apstāties.
Es esmu par naturālu izskatu un man nav pieņemamas pārmērības, kas noved pie mākslīga izskata. Ja šajā jomā mani un pacienta uzskati nesakrīt, ir jāmeklē cits speciālists.
Un bieži tāds tiek atrasts. Tāpēc rodas iespaids, ka estētiskās procedūras vienmēr ir rezultāts uzkrītošiem vaibstiem, bet tā nav taisnība. Ja viss tiek izdarīts ar gaumi un nepārspīlējot, neviens no malas līdz galam nevar saprast, kas ir darīts un vai vispār ir darīts, bet cilvēks izskatās jaunāks, svaigāks un pievilcīgāks.
Un ko ar to iegūst?
Domāju, ka tas ļoti ietekmē garastāvokli, kad skaties spogulī un sev patīc. Ja ir tumšs, ārā līst, pieej no rīta pie spoguļa un ieraugi krunkainu, “nošļukušu” seju, tad kļūst pavisam drūmi. Tāpēc cilvēki vēlas ko uzlabot, jo tādas iespējas ir.
Kas ir tā galvenā revolūcija, kas šo gadu laikā ir notikusi?
Varbūt ne revolūcija, bet visa nozare, sākot ar parasto kosmetoloģiju un beidzot ar plastisko ķirurģiju, ir ļoti strauji attīstījusies. Uzlabojušās tehnoloģijas, injekciju un operāciju tehnikas, preparāti kļuvuši kvalitatīvāki, speciālisti daudz zinošāki un pieredzējušāki, arī cilvēki ir kļuvuši izglītotāki.
Šodien gandrīz ikviena iestāde apgalvo, ka izmanto mākslīgo intelektu.
Varbūt kaut ko izmantojam mārketinga jomā, rakstot tekstus. Nesen biju Japānā, iegāju optikas veikalā un tur bija tāds aparāts, kad pielaiko brilles, tas noskenē seju un saliek kopā sejas un briļļu attēlu, pasakot, vai šīs brilles der un par cik procentiem. Tā iegādājos briļļu rāmi, kas vislabāk saderēja. Bet es to izvēlējos arī tāpēc, ka man pašai tas vislabāk patika. Uzskatu, ka estētiskajā medicīnā mūsu mērķis nav uztaisīt visas sejas vienādas. Es esmu par to, lai ikviens būtu individuāls, ar savu rozīnīti.
Mēs veicam to, ko angliski dēvē par beautification treatment, kaut ko nedaudz pielabojot, padarām cilvēku vēl skaistāku. Un tā, lai no malas nevarētu redzēt, ka ar cilvēku kaut kas ir darīts.
Mākslīgajam intelektam pietrūkst kreativitātes. Tur, kur vajadzīga radošāka pieeja, domāšana, cilvēka smadzenes joprojām būs neaizstājamas, galvenais, lai cilvēki neaizmirstu domāt.
Ko uzskatāt par savu lielāko sasniegumu, panākumu, ar ko lepojaties?
Godīgi sakot, nekad neesmu par to domājusi. Man nav tendences likt panākumus krājkasītē un ievilkt savā sasniegumu sarakstā kārtējo krustiņu. Daru lietas, kas mani interesē. Nevaru darīt rutīnas darbus, tie man apnīk, man gribas pamēģināt kaut ko jaunu, ir nepārtraukti vajadzīgi izaicinājumi. Pēdējos 15 gadus strādāju estētiskajā dermatoloģijā, pirms 5 gadiem nodibināju savu klīniku. Un man ir vēl visādi plāni.
Vai es ar to visu lepojos? Nedomāju. Manuprāt to var izdarīt jebkurš, kam ir dzīvē konkrētas vēlmes un mērķi.
Es nerunātu par sasniegumiem, drīzāk par gandarījumu, ko sniedz labi padarīts darbs un tā pacientu sirsnība un pateicība, kad tu viņiem esi spējis palīdzēt.
Saka, ka cilvēkam panākumi baro tikai viņa ego, ka patiesībā daudz lielāka nozīme dzīvē ir kļūdām, kas ļauj izdarīt daudz dziļākus secinājumus par dzīvi, par pašu.
Domāju, ka tam pilnīgi noteikti var piekrist, bet ar nosacījumu, ka cilvēks spēj atzīt savas kļūdas.
Psihiatrs Karls Gustavs Jungs sacīja, ka cilvēka dzīve sākas tikai pēc tam, kad viņš apzinās un pieņem savu iekšējo pasauli, kas parasti notiek ap 40-50 gadu vecuma, kad saproti, ka nav jēga domāt par to, ko citi domā par tevi, bet jāpievēršas sev. Ko Jūs par to domājat?
Domāju, ka tas tiešām ir vecums, kad cilvēks ir izgājis diezgan daudziem posmiem savā dzīve un guvis dzīves pieredzi vai jau kaut ko sasniedzis. Un viņam ir savas vērtības, viņš zina, kas ir nepieciešams, lai būtu komfortā ar sevi, viņš skaidri zina, ar kādiem cilvēkiem, piemēram, viņš vēlas komunicēt, ar kādiem ne.
Kas jūs kā sievieti spēj iedvesmot? Mākslas darbi, ceļojumi, dārglietas? Varbūt jums ir kāda dārglieta ar īpašu stāstu?
Man patīk skaistas lietas. Es uzlādējos no mākslas, arhitektūras, dizaina dažādās tā izpausmēs. Ceļojot, man ir svarīgi aplūkot vēsturiskos pilsētu kvartālus ar senajām ēkām, mani vienmēr interesējusi vēsture, mākslas vēsture. Labprāt lasu vēsturiskas grāmastas par māksliniekiem, mūziķiem, skatos vēsturiskas filmas.
Bioloģijā un arī medicīnā, pārgriežot audus, šūnu, orgānus, iespējams aplūkot to struktūras. Ja jums vajadzētu aplūkot savu dzīvi no šķērsgriezuma perspektīvas, kāda tā būtu?
Esmu ļoti organizēts cilvēks. Man ir nepārtraukti vajadzīgs adrenalīns, bet neko nedaru haotiski. Viss ir rūpīgi pārdomāts. Dažkārt lēmumi tiek pieņemti ļoti strauji, dažkārt vajadzīgs laiks, lai apsvērtu, kā pareizāk rīkoties. Šķērsgriezumā mana dzīve ir nevienmērīgi slāņaina, bet ne haotiska (smaida).
Kas ir pats svarīgākais, ko esat sapratusi par dzīvi?
Es nezinu, vai esmu sapratusi, sāksim ar to. Jo to ir grūti saprast. Ar laiku saproti kādas lietas, kas saliekas tādā kā puzlē. Esmu sapratusi, ka dzīve paskrien ļoti ātri. Ka varbūt agrāk būtu darījusi ko citādāk nekā tagad. Ka jaunībā daudz laika velti karjerai, savai attīstībai. Bet varbūt jādara otrādi – jāvelta vairāk laika sev, ģimenei un bērniem. Bet dzīve ir tāda, kāda tā ir un no tās arī mācāmies.
