Operdziedātāja Kristīne Opolais pati ir kā dārgakmens, kura iekarojusi pasaules lielāko opernamu uzmanību un skatītāju mīlestību. Košums un magnētisms ir viņas vizītkarte uz skatuves. Taču ārpus tās Kristīne ir cita – ļoti dabiska un ārienē arī atturīga.
Kristīne, cik lielā mērā jums ir svarīgi būt ne tikai talantīgai un cilvēku mīlētai dziedātājai, bet arī skaistai sievietei?
Nenoliegšu – man tas ir svarīgi, tomēr ārējais izskats noteikti nav noteicošais. Man nepatīk veidot frizūras, ilgi krāsoties. Esmu par dabiskumu. Ja sieviete ir stipra personība, viņai neko daudz nevajag!
Man, piemēram, nav pielīmētu skropstu arī uz skatuves – šai ziņā eju pa priekšu tendencēm. Un arī ikdienā izvairos no visa, kas varētu pievērst apkārtējo cilvēku uzmanību. Labi jūtos, ģērbusies vieglā kleitiņā, botēs, ar skaistu briljanta gredzentiņu pirkstā. Un neko vairāk! Un tas nav stāsts par minimālismu, bet gan par sievietes dabiskumu un seksapīlu, kuru mēs bieži aiz spilgtas kosmētikas un uzkrītoša apģērba pazaudējam. Nevajag katru dienu no galvas līdz papēžiem būt ģērbtai Gucci vai Valentino – tas neļauj izcelties sievietes personībai. Bet to daudzas nesaprot ne jaunībā, ne pusmūžā. Lai gan tieši pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas būtu jāapzinās, ka veselīgs dzīvesveids, neuzkrītošs apģērbs, skaistas, bet ne kliedzošas rotas un minimāli lietota kosmētika sievieti padara šarmantu.
Manon Lescout, Metropolitan Opera
Tomēr agrāk jaunībā, kad jūs no koristes kļuvāt par solisti, jūs bijāt ļoti spilgta, koši sarkani krāsotām lūpām, dziļu dekoltē…
Kādu laiku es pati nevarēju saprast, kāpēc tik spilgti kādreiz izskatījos, bet tagad man ir atbilde. Kad cilvēks ir jauns, viņā ir ārkārtīgi daudz enerģijas un tā parādās arī ārienē.
Mana kaislība bija kļūt par operas solisti. Pat tad, kad savu darbu biju pabeigusi, es negāju mājās – man nekad operas dzīves nebija par daudz. Es sevī absorbēju visu, ko redzēju un dzirdēju. Uz mājām man bija tālu jābrauc. Mēs ar mammu dzīvojām Ķengaragā, tāpēc man pat bija doma – kaut es operā varētu arī nakšņot!
Šādai apsēstībai, kad esi sava ceļa sākumā, ir jābūt! Un šī vēlme sevi pierādīt un pievērst apkārtējo uzmanību parādās arī vizuālajā tēlā.
Bet jums joprojām ir kāda spilgta iezīme – kad esat uz skatuves, no jums nevar novērst acis. Jums piemīt milzīgs seksapīls.
Ziniet, man par šo ir viens stāsts. Kāds mans draugs, pēc profesijas ārsts, ar kolēģiem bija apmeklējis manu koncertu. Viņam blakus sēdēja profesore, kura vēlāk teica:
«Tā Opolais mani patiešām besī! Man uz viņu jāskatās pat brīžos, kad viņa nedzied!»
Mans draugs šo atgadījumu izstāstīja, lai zinu, kāds spēks man piemīt.
Bet tas ir kaut kas, ko nevar iemācīties, māksliniekiem tas vienkārši piemīt vai nepiemīt. Es to saucu par skatuves harizmu un par to esmu pateicīga Augstākajam.
Toska, Londonas karaliskajā Covent Garden operā
Jūs sacījāt, ka sievietes pašas bieži savu dabisko seksapīlu aprok zem uzkrītošas ārienes.
Jā, un man ir skaidrojums, kāpēc tā notiek. Sievietes nespēj būt dabiskas, ja viņām blakus ir nepareizie vīrieši. Ja vīrietis pievērš uzmanību arī citām un neļauj savai sievietei būt pārliecinātai, ka viņa ir vienīgā un vislabākā, sākas problēmas – sieviete kompleksus kompensē un paslēpj aiz spilgtas ārienes. Bet šādi sieviete zaudē savu enerģiju.
Domāju, ka īstais vīrietis ir nevis tas, kurš prot nopelnīt naudu, bet tas, kurš ar sievieti nekonkurē, nedominē, nemanipulē. Īstais vīrietis ir tas, kurš nomierina sievietes sirdi. Un rimta sieviete ir skaista. Tāpēc sievietēm bieži saku – mīliet un cieniet sevi! Mums nav jāpieņem lietas, kas mums iekšēji nav pieņemamas. Mums nav jābaidās nodedzināt tiltus, ja runa ir par toksiskām attiecībām…
Taču mūs jau šūpo ne tikai attiecības, bet arī dažādi ārēji apstākļi.
Ziniet, ļoti daudz kas mums patiesībā var nākt par labu. Kad sākās pandēmija un darba dzīve apstājās, es ļoti novērtēju šo laiku. Beidzot diendienā biju kopā ar meitiņu, un šajā laikā es tiešām sapratu, ko nozīmē mīlēt sevi. Es ieklausījos sevī, savā ķermenī – sportoju, gatavoju ēdienu, satikos ar cilvēkiem, kurus citos apstākļos nebūtu satikusi. Piemēram, ar dizaineru Ati Artemjevu mums izveidojās sadarbība, viņš mani iepazīstināja ar zīmolu GRENARDI. Neesmu no izlutinātajām sievietēm, kurām kāds pērk dārglietas, arī pati pēc tām agrāk nekad neesmu skrējusi, tomēr, skatoties uz šo skaistumu, domāju: katra sieviete ko tādu būtu pelnījusi…
Liekas, lai nu kura, bet pasaulslavena māksliniece noteikti zina, ko nozīmē būt apdāvinātai ar skaistām rotaslietām!
Es no bērnības esmu pieticīga. Nesen ar mammu par to runājām un viņa teica: “Tu nekad man neko neprasīji, lai tev nopērku!” Varbūt tas nav labi, es neprotu prasīt. Vairākkārt vīrieši aicinājuši – vienkārši pasaki, ko vēlies un es uzdāvināšu! Bet man (un tā laikam ir iemācīta izjūta) šķiet, ka visu jāpanāk vai jānopērk pašai. Otram ko lūgt tikai tagad mācos.
Kādas ir jūsu attiecības ar rotām?
Ziniet, rotu pasaule ir ļoti interesanta un tā par sievieti stāsta daudz. Ja sieviete nēsā ko masīvu un ļoti spilgtu, tātad viņai nepieciešama uzmanība, sieviete vēlas spīdēt!
Es pati ikdienā rotaslietas tikpat kā nenēsāju, man ir labs pulkstenis, viens gredzentiņš. Taču ir brīži, kad man gribas ko vairāk, un tad izvēlos zelta rotaslietas, kādu briljantu.
Mani vairs nesaista lielie akmeņi. Kad vēl biju karjeras sākumposmā, nēsāju rotas ar lieliem, dabīgiem akmeņiem. Iespējams, tobrīd man vajadzēja vairāk enerģijas. Pašlaik kontakts ar akmeņiem ir zudis. Tagad lielāku uzmanību pievēršu izsmalcinātiem juvelierizstrādājumiem, kuros iestrādāti rubīni, briljanti vai safīri. Tas varbūt tāpēc, ka ir mainījies mans kopējais stils. Man, piemēram, ļoti patīk sekojoša kombinācija – vīrišķīgs bikšu kostīms ar zīda topiņu un briljanti rotās. Šāds stils mani fascinē.
Man nepatīk, ja rotu ir par daudz, bet kolekcija, ko redzēju salonā GRENARDI, ir stāsts par absolūti fantastisku gaumi. Tur piedāvātie rotu komplekti ir brīnišķīgi.
Droši vien tikai ar gadiem sieviete spēj novērtēt ko patiešām izsmalcinātu.
Es domāju, ka sievietei līdz 35 gadu vecumam vispār nevajadzētu domāt par dārglietām. Sievietei ir jānoiet noteikts dzīves ceļš, lai saprastu, kas viņa ir. Tikai tad var izveidoties gaume un ārējais tēls, kas spoguļo sievietes būtību. Un tad gan rotas pastiprina sievietes šarmu.
Piemēram, es iepriekš nēsāju neuzkrītošas, nelielas rotas.
Pašlaik iekšēji esmu nomierinājusies, mana harizma ir meklējama dziļos ūdeņos, tāpēc es vairs nebaidos no dārglietām.
Jums ir kādas mīļākās rotaslietas?
Līdz šim esmu valkājusi zīmola Pomellato rotas. Piemēram, pagājušajā vasarā uzstājos Bekimgenas pilī princim Čārlzam un viņa viesiem. Pēc koncerta sekoja svētku vakariņas. Toreiz izvēlējos Pomellato kaklarotu bizes formā – visu no briljantiem. Tāds pat man bija arī gredzens. Jāatzīst, ka visu vakaru tādēļ miesassargs no manis neatkāpās (smejas).
Bet pašlaik es gribētu iegādāties ko jaunu, ko tādu, kas man tiešām patīk.
GRENARDI ir vairākas skaistas kolekcijas, bet jo īpaši man patīk Giorgio Visconti un Carlo Barberis rotas.
Esmu ievērojusi, ka šajā dzīves periodā mani saista arī tumšie briljanti. Acīmredzot es meklēju rotas, kas nomierina.
Vai jums ir kāda rota, kas kalpo kā talismans, kāpjot uz skatuves?
Agrāk man tādas bija, taču vairs nav. Uzskatu, ka talismanam ir jābūt iekšējam, piemēram, lūgšanai. Mēs bieži neapzināmies, cik lielā mērā spējam sevi kodēt. Mums dažkārt šķiet, ka vajag kaut ko nopirkt un tad šī lieta nesīs laimi. Patiesībā mēs paši sev, mūsu domas nes laimi.
Kad sāku karjeru, kaklā nēsāju krustiņu. Taču, ja gadījās to pazaudēt, vienmēr šķita – kas ar mani tagad notiks? Tāpēc esmu atsacījusies no lietām, kuras pazaudējot, varu tikt izsista no līdzsvara. Jāsaprot, ka mēs paši sev esam sargeņģeļi.
Es ticu talismaniem, ja runa ir par rotaslietām, kas nākušas mantojumā no vecvecākiem. Bet man nekā tāda nav. Tāpēc vissvarīgākā ir iekšējā pārliecība.
Lasīju, ka pirms izrādēm, kad jums ir liels stress, jūs dodaties iepirkties…
Tā bija agrāk. Tagad nesaprotu, kā to varēju! Jo pašlaik šādos brīžos man ļoti traucē citu cilvēku enerģija. Bet agrāk patiešām pirms pirmizrādēm devos šopingos. Atceros, reiz, kad Minhenē dziedāju Bavārijas valsts operā, režisors pirms pirmizrādes bija izgājis laukā iedzert kafiju un ieraudzīja mani nākam. Smejot viņš tik noteica: “Skatos, nāk Kristīne ar lieliem maisiem!” Es pat vairs neatceros, ko toreiz uz nervu pamata biju sapirkusi! (smejas) Bet tā es vairs nedaru. Pirms izrādēm es ne ar vienu netiekos, ne ar vienu nerunāju. Es daudz guļu, gandrīz neko neēdu, jo arī ēšana atņem enerģiju. Uzskatu, ja mākslinieks patiešām grib no sevis ko īstu dot, viņam jābūt badā. Bet to vislabāk saprot dramatiskie aktieri. Arī manai dabai tuvāka ir dramatiskā aktierspēles pasaule, kurai pievienoju dziedāšanu. Iespējams, šī iemesla dēļ daudzi kritiķi mani dēvē par dziedošo aktrisi.
Rusalka, Metropolitan Opera
Kristīne, bet kādās lietās, jūsuprāt, ir vērts ieguldīt naudu?
Savā laikā es naudu ieguldīju dzīvoklī, bet tagad dzīvoklis stāv. Tas nevienam nav vajadzīgs, bet izīrēt to negribas, jo tajā esmu ielikusi dvēseli. Tagad domāju, ka būtu labāk nopirkusi dažus dārglietu komplektus.
Jo mums ir tikai viena dzīve un nauda ir jāiegulda lietās, kuras lietojam.
Dārglietas ir laba investīcija. Ziniet, kamēr mēs runājām, es sapratu – pārdošu dzīvokli un nopirkšu dārglietas! Jo man ir meitiņa un to visu kādreiz varēšu atstāt viņai.
