Lauma Valeine ir Dr. Valeines klīnikas vadītāja, pieredzējusi dermatoloģe, vairāku vietējo un starptautisko dermatologu asociāciju un biedrību biedre. Ārste, kura allaž ir gatava meklēt tik ilgi, kamēr saslimšanu īstais cēlonis ir atrasts. Ārste, kura piedāvā vismodernākās iespējas skaistuma saglabāšanai un atjaunošanai. Laumas dzelžainais raksturs un mērķtiecīgums ir palīdzējis īstenot visus līdzšinējos profesionālos sapņus, bet siltā sirds – uzturēt ģimenes pavardu.
Lauma, jūs nākat no ģimenes, kas saistīta ar mākslas pasauli: jūsu mamma ir teātra zinātniece, tētis – metālkalējs un juvelieris, vecākā māsa – aktrise. Kā tas nākas, ka jūs kļuvāt par ārsti?
Attāla saikne ar medicīnu bija gan arī manā ģimenē: vecmāmiņa no mammas puses bija profesionāla vecmāte. Pateicoties viņai mūsu mājās bija medicīnas enciklopēdijas. Savukārt tēta mamma aizrāvās ar naturopātiju – vāca zālītes un dažādas dabīgo augu tējas veselības uzturēšanai un uzlabošanai. Kopš sevi atceros, man gribējās saprast, kā cilvēks ir uzbūvēts, kā darbojas mūsu dzīvības procesi. Tāpēc jau pamatskolas laikā apmeklēju fizioloģijas kursus. Taču bez medicīnas man bija vēl viena kaislība – parfimērija. No dabas man dota laba oža. Bērnībā dzīvojām mājā ar dārzu un kopš agrām dienām es pasauli izjutu caur smaržu: mani apbūra upeņu krūma smarža pavasarī, kad izplaukušas pirmās lapiņas, tikko noplūkta gurķa vai tomāta smarža vasarā. Tā dzima mans sapnis kļūt par parfimēru jeb degunu. Vislabākie deguni mitinās Parīzē vai Grasā, tāpēc man bija skaidrs plāns – ir jāmācās franču valoda. Ziemeļvalstu ģimnāzijā pabeigusi pamatskolu, es pārgāju uz Rīgas Franču liceju. Un biju vienīgā klasē, kas pēc brīvas izvēles mācījās arī ķīmiju – labam parfimēram ir jāsaprot, kādu vielu kombinācijas rada noteiktu aromātu. Mērķtiecīgi bruģēju savu nākotnes ceļu un domāju, ka šodien būtu profesionāls parfimērs, ja vien 12.klasē nedēļu pirms eksāmeniem ar akūtu apendicītu nenonāktu slimnīcā. Šis notikums mainīja manus plānus – es iestājos Latvijas universitātes Medicīnas fakultātē.
Liktenīgs pagrieziens…
Tā ir, bet es ticu un uzticos zīmēm, kas mums rāda, kuru ceļu izvēlēties. Pēc vidusskolas beigšanas uzreiz arī sāku strādāt. Medicīnā mans mentors bija ģimenes ārste Ilze Aizsilniece. Viņa uzsvēra, ka ir svarīgi pastrādāt slimnīcā, lai es saprastu, vai medicīnas vide vispār ir man piemērota. Kļuvu par sanitāri 1.slimnīcas Neiroloģijas nodaļā un Stradiņa slimnīcas Neiroķirurģijas operāciju zālē, kur iepazinos ar savu nākamo vīru (neiroķirurgu Egilu Valeini – aut.). Mums abiem tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Līdz ar to var teikt, ka piedzīvotā apendicīta operācija bija liktenīga arī manai privātajai dzīvei.
Bet vēlāk es piepildīju arī savu sapni par parfimēriju. Grasse Institute of Perfumery Latvijā organizēja parfimēru apmācību grupu – trīs kursus mācījāmies Latvijā, pēdējo – Grasā. Un tā šodien es esmu arī diplomēts parfimērs. Man ir sapnis arī par savu smaržu līniju, tikai pagaidām to esmu nolikusi tālākā plauktiņā…
Iedvesmojošs stāsts. Lauma, bet kāpēc studiju laikā izvēlējāties tieši dermatoloģiju, kas tajā ir tik īpašs?
Dermatoloģija ir brīnišķīga nozare! Tajā satiekas teju visas medicīnas disciplīnas, jo iekšējās slimības visbiežāk projicējas uz ādas. Ir jāiegulda pamatīgs izpētes darbs, lai atklātu, kas ir patiesais ādas problēmu iemesls.
Man patīk gan rūpīgi kādā jautājumā iedziļināties un atrast īsto ārstēšanas taktiku, gan arī ieraudzīt ātru sava darba rezultātu: šādu iespēju savukārt sniedz modernās dažādu injekciju un lāzeru metodes. Es varu arī koriģēt dažādus defektus – rētas, strijas, post aknes izpausmes, kas bieži cilvēkam rada arī psiholoģisku diskomfortu. Manu darbu raksturo liela daudzveidība – ir tik dažādi instrumenti, ko varu pielietot, lai palīdzētu cilvēkiem risināt dažādas problēmas.
Par savu misiju uzskatu arī cilvēkiem skaidrot, cik svarīgas ir ikdienas rūpes par ādu. Jau studiju gados pamanīju, ka dermatologi nereti ārstē slimību, bet nepastāsta pacientam, kā profilaktiski parūpēties par ādas veselību. Es nevēlējos turpināt virspusējo attieksmi: lai vienkāršas lietas skaidro kosmētiķi!
Jūs studējāt, strādājāt par sanitāru, voluntējāt pie pieredzējušiem mediķiem – kas jums palīdzēja izturēt lielo slodzi?
Agrā jaunībā ir cits enerģijas līmenis, bet… Es biju ļoti pareiza un strukturēta arī pirms studijām. Kad man bija 10 gadi, manai māsai (aktrise Agnese Zeltiņa – aut.) piedzima meitiņa Marija un mēs abas ar mammu Agnesei daudz palīdzējām. Māsai tobrīd bija jāpabeidz augstskola, jābūt izrāžu mēģinājumos. Jau tolaik manu dzīvi noteica stingrs grafiks: mācības skolā un peldēšanas treniņus bija jāsavieno ar Marijas auklēšanu. Pie disciplīnas biju radusi agri, tāpēc arī studiju laikā mērķa vārdā man nebija grūti izturēt lielo slodzi un atteikties no ballītēm un dažādiem pasākumiem. Tikai, kad man apritēja trīsdesmit gadu, es pēkšņi aptvēru, ka neesmu sev dzīvojusi: sekoja periods, kad biežāk gribējās kaut kur iziet. Tā es mazliet ļāvu sev atgūt nokavēto (smejas). Bet atskatoties pagātnē, varu sacīt: ja dzīve mani nebūtu iemācījusi spēt sevi un savu laiku organizēt, es noteikti tik daudz nebūtu paveikusi.
Nozīmīgs pagrieziena punkts jums noteikti bija arī savas klīnikas atvēršana. Kāpēc jums to bija svarīgi paveikt?
Kad man apritēja 40 gadu, sapratu, ka gribu radīt savu darba vidi. Kamēr strādā pie kāda, ir jārēķinās ar uzņēmuma vadītāja redzējumu un viņa noteikto rāmi. Arī man anarhija ir sveša, bet rāmis, kura ietvaros strādāju, ir manis pašas izveidots. Bet… Nav jau tā, ka man nebija bail aiziet no stabila darba un veidot savu klīniku: šī ir mana pirmā pieredze kā vadītājai un uzņēmējai.
Runājot par bailēm. Jūs dermatoloģijas klīniku radījāt pandēmijas laikā. Racionāli uz to raugoties, šķiet, ka laiks tam nepavisam nebija piemērots…
Klīniku atvēru decembrī, kad spēkā vēl bija pandēmijas ierobežojumi, tam sekoja 24.februāris ar kara sākumu Ukrainā, kad šķita, ka nekam vispār vairs nav jēgas… Bet…
Ir jāpatur prātā, ka nekad nebūs ideāli apstākļi jauna uzņēmuma radīšanai.
Es zināju, ko vēlos un vienkārši rīkojos. Manī bija ticība, ka, 17 gadus strādājot par dermatologu, savu vietu zem saules esmu izcīnījusi. Un viss brīnišķīgi salikās – es atradu skaistas telpas klīnikai, dabūju kredītu, investēju visus savus ietaupījumus. Un radīju tieši tādu uzņēmumu, par kādu sapņoju.
Ko jums pašai sniedza šī uzdrošināšanās?
Apziņu, ka es varu paveikt ļoti daudz. Ka ieguldot lielu darbu, darot no sirds, ieceres nevar neizdoties.
Pie jums sievietes vēršas pēc palīdzības ne tikai, lai ārstētu saslimšanas, bet arī lai vairotu skaistumu. Vai darbs jūsos ir mainījis priekšstatus par to, kas ir skaists cilvēks?
Ziniet, pie manis nāk arī izcili skaistas sievietes, kuras nav mierā ar sevi. Līdz ar to mans darbs bieži ir psihoterapeitisks. Diemžēl neviens no mums sevi nespēj redzēt objektīvi no malas.
Bet, skatoties spogulī, cilvēks bieži redz tēlu, ko ietekmējušas bērnības traumas un kompleksi.
Manuprāt, skaistums slēpjas rūpēs par sevi – kopts un vesels cilvēks ir skaists. Un skaistums slēpjas arī sevis atzīšanā un sajušanā. Mēs varam uzklāt perfektu grimu un uzvilkt visekstravagantāko tērpu, bet, ja nesaskanēs ārējais tēls ar mūsu iekšējo izjūtu, rezultāts nebūs labs. Man, piemēram, šobrīd ir periods, kad esmu atgriezusies pie savas dabiskās matu krāsas, es arī vienkāršāk ģērbjos. Man ir teikts, ka tagad es izskatos pelēcīgi. Bet šobrīd man gribas būt tuvāk sev, tuvāk dabai. Manā dzīvē ir ienākušas jaunas prioritātes, tāpēc es, piemēram, nevis nopirkšu jaunu somiņu sev, bet iegādāšos ko nepieciešamu klīnikai. Un tajā nav absolūti nekādas nožēlas.
Manuprāt, ir svarīgi neklausīties, ko citi domā, bet būt nelokāmai savā pārliecībā. Pati būtiskākā ir izjūta, ka tu pati sev esi vērtība. Ja tā jūties, apkārtējie to intuitīvi nolasa.
Jūs sev esat vērtība?
Jā, bet man tā nav bijusi pašsaprotama izjūta, kas ielikta šūpulī. Šobrīd sev patīku labāk, nekā 18 gados, bet šī patikšana nākusi no sevis pieņemšanas un pašpārliecības iegūšanas.
Kāds bija jūsu ceļš līdz sevis pieņemšanai?
Tas nebija viegls. Ja atgriežamies pagātnē, kad veidojos par jaunu sievieti, man jāatzīst, ka mans komplekss bija mani apaļīgie vaidziņi. Es nejutos skaista. Traumatiski bija arī tas, ka pateicoties manai māsai, arī es izjutu publisku uzmanību, kas sākotnēji bija patīkami, taču tai līdzi nāca arī atpazīstamības negatīvā puse. Ja interneta komentāros tevi apsaukā par neglītu, 20 gadu vecumā tu vēl nedomā par to, kādam ir jābūt cilvēkam, lai viņam gribētos par otru kaut ko riebīgu pateikt… Tagad es to saprotu un mani tas vairs nespēj ievainot.
Tā kā es nejutos skaista, savu vērtību centos pierādīt caur citām kvalitātēm – zināšanām un sasniegumiem. Pagrieziena punkts bija 30 gadu sasniegšana. Visu dzīvi biju sekojusi mērķiem, katra jauna prasme kļuva par pakāpienu, lai nonāktu tur, kur vēlos būt. Un 30 gadu vecumā es jau varēju novērtēt rezultātus. Tas iedeva pārliecību par sevi un sava vērtīguma apziņu.
No malas skatoties šķiet, ka jūsu dzīve visās jomās ir piepildīta. Ar vīru esat kopā kopš 18 gadu vecuma – tas reti kuram ir izdevies…
Mēs esam kopā 23 gadus. Mūsu laulība nav bijusi ideāla, bet es ticu, ka mēs satiekam tos cilvēkus, kas ir vislabākie mūsu dzīves skolotāji. Es ticu arī tam, ka ja kādas problēmas neatrisinām esošajās attiecībās, tās piedzīvosim arī jaunās attiecībās.
Vīrs ir 12 gadus par mani vecāks un laulību viņš uztvēra ļoti nopietni. Man bija līdzīgi. Mēs abi saplēstu krūzi mēģināsim salīmēt, nevis izsviedīsim kā nevērtīgu.
Mums ir 15 gadus veca meita un 13 gadus vecs dēls, abi profesionāli trenējas tenisā. Abi ir ar raksturiem un pagaidām neviens nevēlas iet vecāku pēdās un studēt medicīnu.
Bet atgriežoties pie jautājuma – nav ideālu dzīvesbiedru, nav ideālu darbu, nav ideālas dzīves, bet no mums katra ir atkarīgs kā raugāmies uz dažādiem notikumiem.
Lielu lomu tajā, kā jūtamies, spēlē mūsu prāta stāvoklis.
Lauma ar ģimeni
Un kā to noregulēt?
Katram ir jāatrod savi instrumenti. Es regulāri praktizēju jogu, pilates, apmeklēju seminārus un retrītus, kur strādāju gan ar fizisko ķermeni, gan prātu. Man palīdz arī aukstuma peldes: tās nomierina un līdzsvaro. Jaudīgs instruments ir psihoterapija, kas man palīdzēja apzināties cēloņu un seku sakarības: ieraudzīt un mainīt tos uzvedību un reakciju modeļus, kas nāk līdzi no bērnības. Ja izproti sevi, ir vieglāk komunicēt ar citiem. Precīza komunikācija vispār ir atslēga labām attiecībām starp cilvēkiem.
Daudzi baidās būt patiesi un atklāti, bet es domāju, ka dzīve ir pārāk īsa, lai mēs tērētu laiku izliekoties. Būt pašai, iet savu ceļu, darīt labu un kaut ko vērtīgu aiz sevis atstāt – tas man šķiet svarīgi.
Būt pašai un iet savu ceļu – tas ir drosmīgs lēmums, kas prasa iekšēju spēku. Kas jums palīdz uzlādēties, atjaunot enerģijas rezerves?
Pirmā vietā noteikti ir daba. Ikdienā dzīvojot pilsētā, brīvos brīžos man noteikti jādodas pie dabas – pie jūras, uz mežu – sazemēties un uzlādēties. Uzlādē arī ceļojumi, citu kultūru iepazīšana. Pārsvarā ceļoju ar ģimeni – ir liels prieks par to, ka mums ar vīru ir iespēja bērniem parādīt pasauli. Mani uzlādē un iedvesmo arī māksla visās tās izpausmēs. Arī profesionālie braucieni, konferences – tajās nonākot, katrreiz pārliecinos, cik augsts ir mūsu speciālistu prasmju un zināšanu līmenis. Mūsos ir liels resurss un spēks, taču to bieži nenovērtējam. Iespējams, tieši tāpēc, ka esam tik maza tauta, mēs tik daudz mācāmies un mūsos tik dzīva ir vēlme pēc kultūras, pēc skaistā. Tā ir liela vērtība.
Ienākot jūsu klīnikā, nerodas sajūta, ka šeit ir veselības iestāde. Saprotu, ka arī skaista vide jums ir vērtība.
Protams! Klīnikā interjers izveidots tieši tāds, kā man patīk. Esmu pateicīga par sadarbību ar dizaineru Māri Grodumu. Es tik daudz laika pavadu darbā, ka man bija svarīgi, lai vide ir estētiska un patīkama atmosfēra apņem arī cilvēkus, kas izvēlas mūsu klīniku. Man ir svarīgas arī detaļas – no kādas krūzes dzeru kafiju, kādā glāzē leju ūdeni. Estētika man ir būtiska.
Izkopta estētika raksturo arī jūsu vizuālo tēlu. Jums ir ļoti izmeklētas rotas.
Ar rotām man ir īpašas attiecības. Tā kā mans tētis bija juvelieris, katru dzimšanas dienu viņš dāvināja kādu rotu vai apstrādātu dabīgo akmeni.
Man rotas no cēlmetāliem un dabīgajiem akmeņiem nav tikai aksesuārs, tajās izjūtu koncentrētu dabas spēku.
Rotu man nav daudz, esmu ļoti izvēlīga. Katrs pirkums ir pārdomāts un attiecīgi arī katra rota ir īpaša un ar savu stāstu. Pirmā svarīgākā rotaslieta man ir laulības gredzens. To veidoja juvelieris Gvido Vaļickis – gredzenu raksts atgādina koka stumbru. Ikdienā vienmēr nēsāju auskarus, bet tie ir maziņi un no zelta. Šobrīd man ļoti mīļi ir auskari ar mazām zvaigznēm. Īpaša rota ir arī aproce, ko veido smalka zelta ķēdīte ar perlamutrā inkrustētu saules un mēness zīmi – tā man simbolizē vīrišķā un sievišķā balansu. Vēl nēsāju arī aproci, kas ir mīlestības simbols.
Jau pērkot tai līdzi pievienots neliels skrūvgriezis: aproci mīļotais cilvēks aizskrūvē un to bez skrūvgrieža nevar noņemt. Brīžos, kad mums ar vīru ir strīds, es viņam saku: aproce paliek vaļīga, tev vajag skrūvi piegriezt.
Katra mana rota ir lolota, gaidīta, plānota. Pēdējā jaunpienācēja ir gudrais gredzens, kas reģistrē manu elpošanu, sirdsdarbību, miegu, skaita soļus. Man ir svarīgi, ka gredzenam ir skaists dizains. Parasti darbā nēsāju ārsta formastērpu, bet rotas ir akcents, kas man palīdz izpaust savu identitāti.
Bet, ja runājam par rotām filozofiskā aspektā, tad es teiktu, ka sievietei rota ir arī prieks acīs, sirsnīgs smaids un veselīga āda.
