Tie nedaudzie Latvijā, kam ir laimējies personiski iepazīties ar itāļu rotu kompānijas NANIS dibinātāju Lauru Bičego, man piekritīs – viņa nevienu neatstāj vienaldzīgu. Laura ir dzīvs piemērs tam, ko mēs saprotam ar vārdu “kaislība” – kaislība pret darbu, pret skaisto, pret dzīvi. Esmu pārliecināts: ja būtu iespējams ceļot laikā un mūsdienās nonāktu renesanses dižgars Frančesko Petrarka, kura mūza bija Laura, viņš nedomājot savu dzeju veltītu rotu dizainerei Laurai no rotkaļu pilsētas Vinčencas.
Laura, pastāstiet, kā radās NANIS! Cik esmu lasījis, tas ir īpašs stāsts.
Jā, mūsu zīmola nosaukuma pamatā ir personisks un ļoti aizkustinošs stāsts. Tas notika pirms trīsdesmit gadiem, kad ar vīru bijām ceļojumā uz Haiti. Mēs pastaigājāmies pa Santodomingo, kad cukura plantācijās parādījās maza, smaidīga meitenīte. Viņa pavadīja mūs pastaigā, mēs pat bijām sadevušies rokās, tik viegli un dabiski. Taču dienas beigās viņa kaut kur pazuda, gluži vai izgaisa. Viņas vārds bija Naniska. Šis piedzīvojums spilgti palika man un vīra Pjēro atmiņā. Tāpat kā viņas vārds. Daudzus gadus par šo notikumu nevienam nestāstījām, bet tagad jums ir skaidrs, kāpēc mūsu kompāniju sauc NANIS.
Gluži kā tāda zīme no augšas, ja tā var teikt. Zināms, ka vēsturiski rotu bizness bijis vīriešu ziņā, tomēr jūs izdomājāt dibināt savu kompāniju.
Pirmām kārtām mans tēvs ir rotkalis, jau bērnībā daudz laika pavadīju darbnīcā, vērojot, kā top skaistais. Ja tā var teikt – rotas man ir tas pats, kas elpot. Kaut kādā brīdī sapratu, ka man kā sievietei ir savs piegājiens, savs rokraksts, kā veidot rotas. Es varu uzrunāt dāmas daudz personiskāk. Man kā sievietei patīk viss, kas mainās, laikmetīgums, tas, kas šobrīd ir modē. Un, ja es paskatos uz rotām, ko radījām pirms trīsdesmit gadiem, varu teikt: jau tolaik mēs bijām avangardā.
Kādā ziņā?
Jau no pirmās dienas, dizainējot savas rotas, es pievērsu uzmanību tam, lai tās ir daudzpusīgas (versatile – angļu val.), proti, lai rotas ir nēsājamas dažādās dzīves situācijās – transformējamas. Mana pieeja tika novērtēta 2018. gada nozīmīgākajā rotu izstādē INHORGENTA ar balvu smalko juvelierizstrādājumu kategorijā kā Gada zīmols.
Protams, svarīgi ir ne tikai laimīgi klienti, bet arī industrijas atzinība.
Industrijas eksperti apbalvoja šo rokassprādzi. (Laura rāda, ka tieši šobrīd to nēsā, – aut. piez.) Rotas nosaukums pauž tās esenci – TRASFORMISTA. Tā ļoti viegli transformējas, un, kad sievietes ierauga to pirmo reizi, es manu, ka viņu acis iemirdzas. Jau no pirmās NANIS dienas nolēmām: lai gan ražojam rotas, kas ir tehnoloģiski modernas un sarežģītas, tas viss ir roku darbs – kā labākajās tradīcijās. Arī jaunākā – IVY – kolekcija ir roku darbs, pērles ir tik ērtas, ka rada labsajūtu. (Lai gan mūsu saruna notiek ZOOM platformā, šajā brīdī Laura burtiski pielec no galda un ieved mani NANIS darbnīcā, lai es varētu pārliecināties, kā meistari nopūlas pie katras rotas, – aut. piez.) Redzi, es vēlos izpaust savu radošumu, atrast to rotu filozofiju, kas nepieciešama mūsdienu sievietei.
Kā jums šķiet, ko vēlas mūsdienu sieviete?
Manuprāt, mūsdienīga sieviete vēlas ko vērtīgu – rotu, kas var būt mirkļa kaprīze, taču tā būs modē arī pēc daudziem gadiem, tāda, kas ir ērta, tāda, ar kuru var spēlēties, kuru var nēsāt dienā, jo netraucē, bet vakaram to var transformēt par izejamo rotu. Pēc manām domām, sievietes, kuras iegādājas manas rotas, grib sajust kaisli, ar kuru tās radītas, un laikmetīgumu. Kad redzu sievieti ar NANIS rotām, man tā ir laime.
Man, protams, ir jautājums par rotām un vīriešiem…
Sievietēm, protams, ir labāka gaume, jo viņas riskē. (Smejas.) Viņām gribas eksperimentēt. Vīrieši baidās riskēt, viņi ir konservatīvāki rotu izvēlē arī tad, kad tās iegādājas sievietēm. Savukārt dāmas prot ieraudzīt rotu daili un tajās, ja tā var teikt, iemīlas. To es droši varu apgalvot. Galu galā – man ir trīsdesmit gadu pieredze rotu biznesā. (Smejas.)
Kā rotas ir mainījušās trīsdesmit gadu laikā?
Kad es sāku, mana ideja bija luksusrotas, kuras var valkāt visu dienu. Bet tagad rotas var nēsāt ar baltu T kreklu un džinsiem. Agrāk es vairāk eksperimentēju – āda ar zeltu, dažādi materiāli un tamlīdzīgi. Zelts vispār mani saviļņo, tā ir kaisle. Arī akmeņi ir brīnišķīgi, piemēram, akvamarīns. Man patīk unikalitāte, taču ne perfekcionisms – nepareizība izceļ personību. Esmu novērojusi: sievietes, kas valkā rotas ikdienā, ir brīvākas un seksīgākas.
Kā ikdienā saposieties pati?
Man ikdienā patīk džinsi un balts krekls, miksēt jaunu ar vecu, piemēram, T krekls ar svārkiem, kas jau izgājuši no modes. Man ir daži dārgumi no vintage zīmoliem – es nenogurstu atkārtot, ka dārglietām ir jāpielāgojas sievietēm, nevis otrādi.
Ja rotas ir ilgtermiņa investīcija, tad tas ir arī atbildīgi pret apkārtējo vidi, vai ne?
Jā, NANIS rotām zeltu iegādājamies no ģimenes, kura ar to nodarbojas jau paaudžu paaudzēs, tas ir ētiski ražots dārgmetāls. Un tieši tā – pasaulē ir par daudz drēbju. Kad es domāju par savām rotām, tās var nesāt gan divdesmit, gan astoņdesmit gadus veca sieviete. Zelta rotaslietas un dārgakmeņi ir vērtība, kurā ir prātīgi ieguldīt.
Kā izvēlēties savu īsto rotu?
Pirmkārt un galvenokārt, tai jābūt ērtai. Pārējais ir gaumes jautājums, piemēram, man patīk lieli akmeņi, lieli auskari, visu dienu varu tādus nēsāt. Protams, rotas ir dažādās cenās – no dažiem simtiem eiro līdz kosmosam. Taču neatkarīgi no cenas tā ir jāuzlaiko, tā sacīt, jānodibina saikne ar to. Nav svarīgi, cik tā maksā – daudz vai maz. Galvenais – kā tu ar to jūties. Jo ilgāk sieviete nēsās rotas, jo vairāk sapratīs, ka bez tām nevar. (Smejas.) Nav jābūt īpašam gadījumam, lai rotātos. Tās jāvalkā katru dienu.
Labi, bet kad NANIS būs arī vīriešu rotas?
Jā, vēl nav. (Smejas.) Bet es par tām domāju. Katrā ziņā tās būs vienkāršas un fundamentālas.
