Rakstniekiem nereti ļoti patīk radīt mītus par literatūru, ka labas un izcilas grāmatas rodas iedvesmas uzplaiksnījumā, teju vai pārdabiskas ekstāzes stāvoklī, taču rakstniece un kino producente Lelde Kovaļova par rakstīšanu izsakās, ka viņai tas ir darbs un disciplīna un iemīļotais “vienas stundas likums” – rakstīt vai rediģēt vismaz stundu dienā. Runājot par saviem panākumiem, Lelde piebilst, ka viņai nekad nav bijusi sajūta, ka veiksme stāvējusi blakus: “Es diezgan strikti ticu, ka panākumos talants ir tikai neliela daļa, bet pārējais ir darbs, jo manu pirmo manuskriptu izdevējs noraidīja. Debijas romānu “Bezvēsts pazudušās” pusotru gadu pārrakstīju, izdzēšot ap 300 jau uzrakstītu lappušu un sākot rakstīt no jauna.”
Vērojot rakstnieku uzvedību sabiedrībā, soctīklos, nereti rodas iespaids, ka viņi cenšas radīt par sevi tādu kā ārkārtīgi nopietnu, teju pārpasaulīgu iespaidu – ka rakstīšana ir teju kā dievišķs akts, kurā piepalīdz visi svētie un eņģeļi. Kā ir? Vai tiešām grāmatu iespējams uzrakstīt nemitīgi atrodoties iedvesmas iespaidā vai arī tas ir grūts, reizēm vienmuļš darbs, kas nemitīgi prasa piespiešanos, disciplīnu?
Man rakstīšana ir darbs un disciplīna. Es negaidu iedvesmu, pareizo noskaņojumu un nemeklēju attaisnojumus. Arī dienās, kad negribas vai šķiet, ka nekas nesanāk, es apsēžos un strādāju.
Man palīdz mans iemīļotais “vienas stundas likums”, respektīvi, rakstīt vai rediģēt vismaz vienu stundu dienā, neatkarīgi no noskaņojuma un laikapstākļiem.
Lielākoties gan rakstu daudzas stundas dienā. Es ticu, ka mana izaugsme kā rakstniecei rodas tikai ar darbu. Man ļoti tuvs ir Stīvena Kinga teiktais: lai iemācītos rakstīt, ir daudz jālasa un daudz jāraksta. Nekāda noslēpuma un pārdabiskuma nav.
Lai kaut ko pārdotu, apakšā jābūt stāstam. Tas attiecas gandrīz uz ikvienu produktu. Tu “pārdod” stāstus. Vai bieži domā par lasītāju, rakstot? Jo, es reiz runāju ar rakstnieku Frederiku Beigbederu, kurš teica, ka viņš raksta tad, kad sevi ievedis absolūtā nekā nedarīšanas garlaicībā, vientulībā. Un rakstot nedrīkst domāt par lasītāju, jo tad sanāks neviļus izpatikt, bet tad tas nebūs patiesi.
Es vairs necenšos izpatikt visiem lasītājiem. Tas vienkārši nav iespējams, jo vienam patiks tieši tas, kas citam kaitinās, turklāt es rakstu arī par jūtīgām tēmām. Ja rakstot visu laiku domā, vai tas patiks visiem, ļoti ātri var pazaudēt savu balsi.
Kā Tu atrod iespaidus, kurus iekļaut savos darbos? Skaties no dzīves, kombinē tēlu īpašības, apvienojot tās vienā cilvēkā?
Man stāsti parasti atnāk paši un diezgan bieži ir saistīti ar tēmām, kas tajā brīdī mani pašu satrauc vai šķiet svarīgas sabiedrībā. Piemēram, romānā “Šoseja” es pieskaros dzērājšoferu problēmai, savukārt “Klusajos kaimiņos” man bija svarīgi atgādināt par ugunsdrošību. Protams, daudz vēroju cilvēkus, un reizēm tēlos nonāk kāda dzīvē pamanīta detaļa, piemēram, runas veids vai uzvedības īpatnība, taču paši tēli ir izdomāti.
Kā ir rakstīt, zinot, ka mūsdienās lasa arvien mazāk?
Es to savā ikdienā gandrīz nejūtu. Tieši otrādi – mans lasītāju loks ar katru gadu aug, un man ir ļoti uzticīga auditorija. Joprojām pārsteidz, cik daudzi, satiekot mani klātienē, saka, ka izlasījuši visas manas grāmatas. Man šķiet, daudz ko nosaka arī vide, ko pats sev apkārt veido. Manā “burbulī” ir daudz zinātkāru cilvēku, kuri interesējas par grāmatām, kino, kultūru, sportu, izaugsmi un nemitīgi mācās ko jaunu.
Protams, lasīšanas paradumi mainās un konkurence par cilvēka uzmanību ir milzīga, taču man nešķiet, ka cilvēki vairs negrib lasīt. Man šķiet, ka grāmatām šodien daudz aktīvāk jācīnās par uzmanību. Uzskatu, ka autoram nav jāgaida rīcība tikai no izdevniecības puses, bet arī pašam jāstāsta par saviem darbiem.
Par māksliniekiem saka, ka bez profesionalitātes faktora, nepieciešama arī veiksme, jo mūsdienās, lai izsistos, nepietiek tikai ar talantu, jābūt vēl kam netveramam, ko vienkārši nav iespējams aprēķināt. Kā ir rakstniecībā, literatūrā?
Man nekad nav bijusi sajūta, ka veiksme man stāvējusi blakus. Es diezgan strikti ticu, ka panākumos talants ir tikai neliela daļa, bet pārējais ir darbs, jo manu pirmo manuskriptu izdevējs noraidīja.
Debijas romānu pusotru gadu pārrakstīju, izdzēšot ap 300 jau uzrakstītu lappušu un sākot rakstīt no jauna.
Arī kino nozarē daudzas durvis sākumā bija drīzāk aizvērtas. Kad piedāvājām veidot kvalitatīvus detektīvseriālus, atsevišķās sarunās nācās dzirdēt, ka seriāli neesot “augstvērtīgs kino” un tos neviens neskatīsies. Šobrīd, 2026.gadā, tas izklausās diezgan absurdi.
Kas ir Tavas iedvesmas avots un kāda literatūra Tevi pašu iedvesmo?
Mani ļoti iedvesmo mani lasītāji un skatītāji, jo vēstules saņemu katru dienu. Mana ģimene, tuvākie draugi. Īpaši mans vīrs, jo es apbrīnoju viņa darba spējas un to, cik daudz kvalitatīvu daudzsēriju filmu viņš sešu gadu laikā ir uzņēmis. Lasu ļoti dažādi – biogrāfijas, trillerus, reizēm atgriežos pie klasikas. Ļoti mīlu vācu rakstnieci Šarloti Linku, bet, ja jānosauc grāmatas, kas mani patiešām ietekmējušas, tās droši vien ir bērnības grāmatas, piemēram, Eleonoras Porteres “Polianna” un Roalda Dāla “Matilde”. Pēdējā laikā mani īpaši interesē biogrāfijas un stāsti par cilvēkiem, kuri savā profesijā sasnieguši ļoti daudz. Nesen izlasīju Entonija Hopkinsa biogrāfiju “Viss būs labi, mazais”.
Cenšos gadā izlasīt vismaz 20–30 grāmatas. Aktīvam lasītājam tas droši vien šķiet maz, bet mierinu sevi ar domu, ka vismaz vienu grāmatu gadā arī pati uzrakstu.
Par grāmatu “Šoseja” kāda lasītāja Goodreads rakstīja, ka “autorei tiešām ir potenciāls aizņemt psiholoģiskā trillera nišu latviešu literatūrā. Vismaz smagie latviešu māla zābaki Leldei Kovaļovai līdzi nevelkas.” Par kuru grāmatu bija vispretrunīgākās lasītāju atsauksmes un kāpēc?
Man ir grūti uz šo atbildēt, jo Goodreads diemžēl ieskatos reti laika trūkuma dēļ. Atceros, ka “Klusie kaimiņi” sākumā tika kritizēti skaļāk nekā daži citi mani romāni, bet pēc tam notika interesanta lieta, ka romāna tirāža pārsniedza 10 000 eksemplāru, jo cilvēki sāka ieteikt grāmatu viens otram un pavisam nesen licenci tā tulkošanai iegādājās arī Vācijas izdevējs. Tas man vēlreiz atgādināja, cik ļoti atšķirīgas ir lasītāju gaumes, tāpēc jau sen esmu sapratusi, ka nav iespējams uzrakstīt grāmatu, kas patiks pilnīgi visiem. Man ir svarīgi, lai stāsts, kuru rakstu, būtu svarīgs man pašai un lai es pati tam ticētu. Protams, lasītāju viedokli es dzirdu un izvērtēju, bet gala rezultātā man pašai šis stāsts ir jāmīl.
Atceros, ka Jū Nesbē stāstīja, ka vienā grāmatā bija epizode, kurā cilvēks iekāpj vienas markas auto, bet izkāpj no pavisam citas. Lasītāji to uztvēra teju kā mistisku zīmu, kamēr patiesība ir daudz vienkāršāka – neprecizitāti nebija pamanījis ne rakstnieks, ne redaktors. Nākamajā izdevumā šo kļūdu laboja. Tev ir kas līdzīgs bijis?
Jā, un tas patiesībā ir neticami, cik bieži tā gadās. Domāju, ka gandrīz visiem autoriem, izdevējiem un redaktoriem ir bijuši līdzīgi gadījumi. Ir bijis tā, ka tekstu pirms izdošanas ir izlasījuši vismaz desmit cilvēki, un tomēr pēc tam pēkšņi atrodam kādu kļūdu vai neprecizitāti, kuru neviens iepriekš nav pamanījis, bet tas ir arī cilvēciskais faktors.
Vai rakstniecībā izmanto MI sniegtās iespējas?
Es ļoti pozitīvi skatos uz tehnoloģijām un jaunām iespējām, ja tās izmanto kā asistentu, nevis aizstājēju. Atceros, ka pērn pamēģināju piedāvāt MI uzrakstīt vienu romāna nodaļu, un tad gan pasmējos, jo ātri sapratu, ka tas teksts manā darbā nav izmantojams vispār. Tur bija tik daudz klišejas un simtiem reižu dzirdēti sižeta pavērsieni, tomēr kā konsultantu MI izmantoju diezgan aktīvi. Tiesa, vairāk kino nozarē. MI pieļauj kļūdas, tāpēc noteikti konsultējos ar jomas profesionāļiem, piemēram, kriminālpolicijas darbiniekiem.
Ko Tev nozīmē panākumi?
Mani panākumi vispirms ir miers, saticība un laba veselība. Esmu ļoti pateicīga par savu ģimeni. Savukārt profesionālajā jomā mans lielākais lepnums ir pabeigti projekti. Neatkarīgi no tā, cik daudz bijis problēmu vai brīžu, kad šķitis, ka kaut ko nav iespējams izdarīt. Man ļoti svarīga ir sajūta, ka esmu aizvedusi iesākto līdz galam. Sarunu un ideju var būt daudz, bet mani iedvesmo rezultāti.
Tevi uztrauc kritika, vai ņem vērā kritiķu ieteikumus?
Vairs nē. Kopš vairāk interesējos par stoicismu un lasu Marku Aurēliju, Seneku un Epiktētu, man ļoti palīdz doma, ka varu kontrolēt tikai to, cik godīgi un profesionāli pati esmu izdarījusi savu darbu. Protams, ja kritikā ir konkrēts un profesionāls arguments, es to izlasu un apdomāju, bet man ir vēl viena atziņa. Agrāk, lasot kritiku, sapratu, ka manos darbos ir mans humors, man svarīgas tēmas, idejas un pasaules izjūta. Ja tas cilvēkam ir pilnīgi svešs, ir diezgan loģiski, ka arī mans darbs viņu neuzrunās.
Tas nenozīmē, ka viņam nav taisnība vai ka man ir taisnība – vienkārši mūsu gaume, intereses un pasaules izjūta var būt ļoti atšķirīga un, visticamāk, arī dzīvē mums vienkārši nebūtu daudz kopīga.
Vai Tev ir kāda dārglieta ar stāstu? Kāda ir Tava attieksme pret dārglietām?
Mana īpašākā dārglieta ir zelta ķēdīte, kuru man uzdāvināja vīra mamma – sieviete, kuru ļoti cienu un apbrīnoju. Mani uzrunā stāsts, kas saistās ar konkrēto lietu. Dārglietas man noteikti nav statusa apliecinājums.
Tavā mājas lapā ir atgādinājums no filmas The Help – “You is kind. You is smart. You is important.” Ko Tu esi sapratusi par dzīvi, kas tajā ir svarīgākais?
Jo vecāka kļūstu, jo vairāk saprotu, ka svarīgākais dzīvē patiesībā ir cilvēki, kurus mīli, veselība, miers ģimenē un sajūta, ka dzīvo saskaņā ar sevi.
Darīt to, ko tu mīli un kas tevi aizrauj. Palīdzēt citiem. Nebūt vīzdegunīgam un augstprātīgam.
Būt labam piemēram savam bērnam. Neuztvert materiālās lietas kā apliecinājumu savai vērtībai.
Intervēju īslandiešu režisoru Ragnāru Bragasonu, kurš teica, ka esot ļoti sapņojis uzņemt filmu. Uzņēma, sēdējā kinoteātrī un skatījās un domāja: so what? Kas tālāk? Izrādās, ka sekoja teju tāda kā maza vilšanās. Ka dzīvē jau nekas dižs nav mainījies – esmu tikai uzņēmis vienu filmu. Kā Tev bija ar pirmo grāmatu, kas ir visīpašākā no tāda kā drosmes piepildījuma?
Cik izcils jautājums! Man šī atskārsme noteikti ir bijusi. Realitātē tu sasniedz vienu mērķi, priecājies, un ļoti ātri parādās nākamais mēŗkis. Mūsu daudzsēriju filma “Nelūgtie viesi” sasniedza iespaidīgus rezultātus, arī manas grāmatas tiek pārdotas vairākos tūkstošos eksemplāru, tostarp debijas romāns, bet mana ikdiena jau tāpēc nekļūst vienkāršāka, jo atkal parādās citi mērķi un vēl augstākas prasības pret sevi.
Man ļoti patika Ginta Zilbaloža rīcība, kurš pēc “Oskara” saņemšanas diezgan ātri atgriezās pie nākamās filmas veidošanas. Ja pats darbs tev joprojām ir svarīgāks par vienu sasniegumu vai balvu, tad tu neiestrēgsti tajā brīdī, kad visi tev aplaudē. Man ļoti svarīgs ir pats ceļš un sajūta, ka vēl ir kur augt. Jo es domāju, ka mums visiem vēl ir daudz ko mācīties šajā dzīvē.
