Līga Zemture ir modes žurnālu L’Officiel Baltics un LIFE galvenā redaktore ar starptautisku pieredzi modes biznesā un spēju saredzēt nākotnes modes tendences. Darbojas arī kā modes biznesa attīstības un stratēģijas konsultante, un regulāri papildina savas zināšanas vienā no Eiropas labākajām modes skolām Central Saint Martins.

Kad jūs pirmo reizi apzināti pievērsāt uzmanību rotām, proti, pamanījāt to kādai citai sievietei? Kas tā bija par rotu, un ko jūs nodomājāt?

Kopš bērnības spilgti atceros savas mammas rotas, it īpaši zelta gredzenu ar rubīnu. Atminos, kā to apbrīnoju un sapņoju, kad tikšu pie savas pirmās rotaslietas. Tā bija tēta dāvana mammai, šķiet, uz manu vai brāļa piedzimšanu. Manuprāt, tas ir tik jauki, ka vīrietis šādos īpašos dzīves mirkļos sievietei pasniedz dāvanu, kas ir kā skaists atgādinājums visas dzīves garumā. Arī man vienmēr ir patikušas rotas, jau bērnībā sapratu: labāk vienu un īpašu rotu, nevis daudz un bez nozīmes, lai tikai būtu.

Pirmās atmiņas par rotām, šķiet, mums daudziem ir līdzīgas – esam tās redzējuši vecākiem, vecvecākiem. Kas bija jūsu pirmā rota? Pati pirkāt? Varbūt jums to uzdāvināja? 

Mana pirmā rota bija dāvināta – tas bija krustiņš no baltā zelta. To man iesvētībās uzdāvināja krustvecāki. Krustiņš nebija parasts, tas bija ar īpašu dizainu un, ja tā var teikt, romantisks. Runājot par neordinārām rotām, skolas laikā man brālis uzdāvināja gredzenu, kas izskatījās gluži kā lidojošais šķīvītis; tam sānos bija četri haizivs zobi un virsū ametista akmens. Tas man bija tāds grungy vecums, kad patika staigāt baikeru stila zābakos un ādās jakā. 

O, es ļoti labi atceros grunge laiku – veikalu Desants, kas bija Jaunā Rīgas teātra pagalmā. Kā jums šķiet, vai ir gaume arī rotas lietās? Es nevaru iedomāties, ka jūs tagad varētu nesāt grunge rotu. 

Veikalu Desants neatceros, biju pārāk maza, zinu tikai, ka tas bija leģendārs. Deviņdesmitajos gados dzīvoju Talsos, vasaras pavadīju Saulkrastos un Rīgā, mana krustmāte bija īsta tālaika modes dāma, tādēļ varēju pirmos fashion vibes aizvest arī uz savu pilsētu. 

Šobrīd nevaru iedomāties sevi ar tādām rotām, bet ļoti novērtēju tās, kas ir dāvinātas, – tās man vienmēr būs ļoti nozīmīgas!

Kāda šobrīd ir jūsu gaume rotās?

Tagad tās izvēlos pati, es precīzi zinu, ko gribu. Kā jau teicu, man negribas daudz rotu, bet dažas tādas, kuras mani komplimentē un piestāv un kurās es saskatu harmoniju ar sevi. Patīk gari auskari – tie var būt smalki vai apjomīgi, bet svarīgi, lai tie ir gari. Arī mans zaļais smaragda gredzens ir pārdomāts, tas bija īpašs pasūtījums, ko veicu GRENARDI. Jau labu laiku par tādu biju sapņojusi, un, tā kā sen pazīstu Alīnu (GRENARDI radošo direktori), kādā sarunā netīšām nonācām pie tā, ka varu taču pasūtīt, – iepriekš par to pat nebiju aizdomājusies. 

Šo pakalpojumu sauc As you wish – manuprāt, perfekts nosaukums, kārdinošs, jo mums visiem ir kaut kādas idejas, ko vēlamies īstenot.

Īpašā gredzena pasūtīšanas process sākās ar to, ka, ar lineālu mērot savus pirkstus, izvēlējos sev piemērota lieluma akmeni, paļāvos uz savām izjūtām un redzējumu. Nezinu, no kā man tas iedzimts, bet man ir ērgļa acs uz proporcijām. Arī idejas gredzenam pati atradu. Kad no Alīnas atnāca rotas skice, mani tā iepriecināja, jo bija tieši tāda, kādu to biju iztēlojusies! Veicot šādu pasūtījumu, ir ļoti svarīgi pašai definēt to, ko gribi, paspēlēties ar lielumiem un proporcijām, izpētīt vairākus gredzenus, kaut vai pamērot vai uzliekot uz papīra lielumus un izgriežot, lai vieglāk saprast. Vēl joprojām mājās kaut kur stāv izgrieztais paraugs smaragda akmenim un arī tam, cik proporcionāli lieliem vajadzētu būt akmeņiem tam apkārt.

Atceros, kad GQ žurnālā redzēju J. M. Weston kurpju reklāmu un piebildi, ka tās var dabūt arī tailor–made, paskatījos internetā un sapratu: tas ir superdārgs pakalpojums. Taču tad izlasīju interviju ar grupas Cosmos dalībniekiem – viņi pasūtot tailor-made apavus tepat Rīgā. Izdarīju to pašu. Tagad pie mums var pasūtīt ne tikai izcilas kvalitātes apavus, bet arī rotas. Sakiet, varbūt esat domājusi par savu rotu līniju? Vai tomēr gribat to saglabāt tikai ekskluzīvi sev?

Uzskatu, ka mēs esam supertalantīga nācija. Kad dzīvoju ārpus Latvijas – un tas ir bijis dažādās valstīs –, vienmēr ar lepnumu esmu prezentējusi mūsu valsti. Man bija tāds teiciens: “We are small but very sophisticated country.” Esam ļoti izsmalcināti.

Uzskatu, ka salīdzinājumā ar daudzām citām tautām mums ir labs redzējums par lietām, turklāt arī augstas – ja ne pašas augstākās – kvalitātes izpildījums dažādās jomās.

Vēl tikai mums vajadzētu mazliet vairāk biznesa domāšanas, un mēs pasaulē sasniegtu neticamas virsotnes! 

Arī GRENARDI pēc pasūtījuma izgatavotajām rotām ir tikpat augsta kvalitāte kā luksusa rotu zīmoliem, kas ir ar gadsimtiem senu vēsturi un ilgi izstrādātu zīmola atpazīstamību. Parasti par to tiek prasīti desmitiem vai simtiem tūkstoši. Maksājam nevis, piemēram, par pašu akmens vērtību, bet zīmola atpazīstamību, par to, cik daudz zīmols ieguldījis savā mārketingā. Šajā ziņā man svarīgāks ir rezultāts, un jāatzīst – GRENARDI pārsniedza visas manas gaidas. Protams, patriotiski un patīkami ir arī atbalstīt zīmolu, kas ir no Latvijas! Jo mēs vairāk cits citu atbalstīsim, jo vairāk kopīgiem spēkiem spēsim sasniegt. 

Nekad iepriekš par to nebiju domājusi, bet, tā kā šis gredzens ir izdevies perfekts un par to esmu saņēmusi neskaitāmus komplimentus, tad, iespējams, varētu radīt kādu savu kolekciju. Redzot, cik kvalitatīvi strādā GRENARDI, labprāt to veidotu kopā ar pieredzējušu komandu. Nekad nesaki “nekad”! Vai, kā es saku, ja kaut ko vēlies, pasaki “nekad”, un tas noteikti piepildīsies.

Līga, zinu, ka rudenī jums būs īpašs notikums – jauns modes žurnāls LIFE. Izklausās neprātīgi – laikā, kad cilvēki arvien vairāk lasa telefonos, bet, no otras puses, dzirdēts, ka drukātie žurnāli ir kā vinila plates – tikai tiem, kas spēj novērtēt. 

Jā, ir noticis tāds bezprecedenta gadījums Latvijas un varbūt arī pasaules modē – esmu kļuvusi par galveno redaktori diviem savstarpēji neatkarīgiem modes žurnāliem: vienam no vecākajiem pasaules modes žurnāliem L’Officiel, kura franšīze ir Baltijā, un tikko pabeidzu darbu pie pavisam jauna žurnāla LIFE. Jā, Latvijā būs vēl viens lielisks modes žurnāls. Tas ir manis radīts no A līdz Z un vairāk. Pirmajam LIFE uz vāka fotografēju latviešu supermodeli Gintu Lapiņu. Viņa šobrīd dzīvo Losandželosā, tādēļ attālināti organizēju fotosesiju un arī interviju. Arī katru rubriku, vizuālo izkārtojumu zīmēju pati – un jāsaka, ka no sirds baudīju šo procesu. Vislielākais paldies par šo uzticēšanos ir tirdzniecības centra Spice komandai, kas ir šā žurnāla iniciatore. Paldies, ka ļāva realizēt pārdrošas idejas, piemēram, vāks būs melnbalts. Fotografēts ar filmiņu. Manuprāt, šis vāks ir īsts mākslas darbs. Drukāts žurnāls neapšaubāmi ir domāts tiem, kam patīk apstāties ikdienas steigā, lai pievērstos sev un izbaudītu mirkli. 

Jūs esat L’Officiel galvenā redaktore, kas ir vienīgais premium stila žurnāls Latvijā. Vadīt nišas žurnālu un vēl noturēt to premium segmentā noteikti ir izaicinoši. Kā jums tas izdodas? 

Visas lietas, ko es daru, es daru no sirds – un arī šī joma ir mana sirdslieta. Es patiesi izbaudu katru mirkli, ko pavadu strādājot ar L’Officiel – domājot radošas lietas, lai attīstītu žurnālu. Cenšos vienmēr domāt plašāk un ārpus rāmjiem. Tā kā uzsākot karjeru esmu strādājusi uzņēmumos, kuros nav bijis liels mārketinga budžets, līdz ar to man ir izstrādājusies kreatīvā domāšana, kad no mazumiņa ir iespējams uztaisīt ko kvalitatīvu. L’Officiel ir žurnāls ar 100 gadu ilgām tradīcijām, līdz ar to, protams, nākas ievērot arī dažādas regulas, bet es varu būt pateicīga visai savai L’Officiel komandai par paļaušanos un uzticēšanos.

Sabiedrībai bieži vien ir stereotipisks viedoklis par skaistām sievietēm, kuras darbojas modes biznesā. Ja ir skaista un vēl modele, tad noteikti nav gudra. Taču jūs esat gan skaista, gan darbojaties modes biznesā, gan arī jums ir trīs augstākās izglītības…  

Paldies par komplimentu! (smaida). Nevienam necenšos neko pierādīt, bet darīt tā, lai mani darbi runā par mani. Katram cilvēkam ir tiesības uz savu viedokli.

Parasti cenšos neiedziļināties sabiedrības stereotipos un viedokļos, bet darīt tā, kā es pati jūtu un domāju. Es eju savu ceļu.

Jā, un izglītība man vienmēr ir prevelējusi pāri citām vēlmēm.

Gudrās grāmatās raksta, ka ikviens no mums jau bērnībā zina, par ko patiesībā vēlas kļūt un kas ir mūsu patiesais aicinājums. Iespēja būt modes biznesā pie jums atnāca jau skolas laikā, kad saņēmāt piedāvājumu strādāt par modeli Parīzē. Taču to noraidījāt, jo vēlējāties iet uz mērķi – studēt prestižajā Hārvardas Universitātē. Kāpēc tobrīd jūsu prāts uzvarēja sirdi? 

Esmu augusi Talsos un mana bērnība nav bijusi finansiāli ļoti stabila, līdz ar to vienmēr esmu uzskatījusi, ka izglītība ir tas, ko man neviens neatņems un ar savām zināšanām vienmēr varēšu nopelnīt. Pēc vidusskolas Rīgas Franču licejā studēju politoloģiju Latvijas Universitātē – vispār kādreiz biju kaismīga politisko notikumu “eksperte”, tā vismaz man tajā laikā likās (smejas). Kā jau droši vien daudzi mērķtiecīgi jaunieši, kuriem interesē politika,  sapņoju, ka kādreiz noteikti būšu Latvijas Valsts prezidente. Jāatzīst, ka jau sen šo domu esmu atmetusi, jo esmu atradusi savu īsto kaislību – modi.

Paralēli politoloģijas zinātnēm studēju biznesa vadību – mans sapnis bija mācīties Harvardā, tas gan nerealizējās, jo īsi pirms došanās uz ASV, lai pabeigtu ekonomikas vadības studijas Ņujorkā, iepazinos ar savu vīru Uģi Zemturi, tādēļ maģistratūru pabeidzu Riga Business School programmā Master of Business Administration. Bet jāatzīst manī vēljoprojām sēž šis sapnis… Un mūsdienās ar iespējām mācīties online, tas pat liekas diezgan reāls.

Vai esat kādreiz prātojusi, kā būtu izvērtusies jūsu dzīve, ja toreiz būtu pieņēmusi modeles darba piedāvājumu? 

Esmu mērķtiecīga, zinu tikai to, ka, ja tā būtu bijusi mana izvēle, tad arī būtu labi.  Un es vienmēr uzskatu, ka viss, kas ar mums notiek, notiek pariezi, tādēļ pat necenšos filozofēt kā būtu, ja būtu.

2006. gadā jūs pārstāvējāt Latviju konkursā Miss Pasaule. Tolaik šādi konkursi bija ļoti populāri, taču ar katru gadu šādu konkursu vērtība mazinās, it īpaši mileniāļu un jaunākas paaudzes vidū, kad personībai ir lielāka nozīme nekā ārējam izskatam. Kā, jūsuprāt, skaistumkonkursu nozare izvērtīsies tuvākajā nākotnē? 

Pārsvarā vairs nekur neminu, ka esmu piedalījusies šajā konkursā, jo esmu no tā izaugusi. Tas bija lielisks laiks un daudz devis manis pašizaugsmē, par ko es vienmēr būšu pateicīga. Bet es uzskatu, ka tad, kad esi pieaudzis cilvēks, tev vairs nepiestāv “staigāt ar kroni galvā”. Pieļauju, ka jaunajai paaudzei šis vairs neliekas aktuāli, jo kopumā pasaulē šiem konkursiem nav labs PR. Teiksim, ka viss ir saistīts ar mārketingu un PR, šajā jomā organizatori ir palikuši kādā konkrētā laika posmā un nav spējuši sekot līdzi laikam.

Jūs esat vadījusi modes uzņēmumu Šanhajā, kas ir viena no pasaules modes lielpilsētām un kur, šķiet, nav robežu nekādām idejām. Un, pats galvenais, ir pietiekoši liela auditorija, kas to visu var ņemt pretī. Vai reizēm šeit, Latvijā, nav sajūta, ka “trūkst gaisa”? 

Pateicoties laikam Šanhajā un īpaši cilvēkiem, ar kuriem biju tajā laikā kopā, tas ir laiks, kad es sapratu, ka tieši mode ir tā joma, kurā man ir jāstrādā.

Es ļoti mīlu Latviju, bet esot godīgai – man ļoti pietrūkst gaisa. Kaut vai tiekoties ar L’Officiel Global kolēģiem – kad tiek runāts par zīmoliem, budžetiem un attīstību. Un, protams, runājot mērķauditorijas kontekstā – Latvijā auditorija ir ļoti maza – īpaši luksusa nozarē. Vienīgā izeja ir domāt par eksporta produktiem, kas gan L’Officiel gadījumā nav iespējams, jo mums ir franšīzes noteikts tirgus. Bet paralēli L’Officiel es attīstu vēl divas biznesa idejas, kurām būs atvērta visa plašā pasaule.

Jums ir talants saredzēt nākotnes modes tendences. Kas, jūsuprāt, to nosaka? Ne visiem ir tāds talants un gaume… 

 

Esmu pati par to domājusi un, ja godīgi, tad nezinu no kurienes tas nāk, jo pat skolas laikā sapratu, ka sajūtu to, kas būs modē. Iespējams, tas ir dabas dots talants, kuram pašlaik nākusi klāt arī “uztrenēta acs” un loģiska spriestspēja. Esmu saņēmusi piedāvājumu kļūt par cool hunter – kādai lielai kompānijai, kuri pasaulē nosaka uz priekšu modes piecgades tendences. Iespējams daudzi pat nenojauš, ka ne jau lielie modes nami nosaka tendences, bet to nosaka daži uzņēmumi, kas nodarbojas ar modes nākotnes paredzēšanu. Un savukārt šādi uzņēmumi iedvesmu meklē no radošiem cilvēkiem visā pasaulē.

Kādas ir jūsu prognozes tuvākajai nākotnei apģērba un aksesuāru izvēlē? Vai to ietekmē arī šobrīd pasaulē vadošās dzīvesstila tendences par ilgtspējību un “work – life” balansu? 

Esmu runājusi par šo tēmu gan ar Marrangoni institūta mārketinga vadītāju Gabriella Lucas, gan ar Tiffany Hsu, kas ir Mytheresa galvenā iepirkumu vadītāja – skaidrs ir tas, ka mēs noteikti pa šo laiku būsim sapratuši, ka nav nepieciešamība skriet pakaļ katra jaunai modes tendencei, ka nav vajadzība iegādāties to, kas mums, iespējams, nemaz nav nepieciešams. Patērētāju kultūra mainīsies ilgtspējības virzienā – mēs iepirksimies retāk, bet kvalitatīvāk.